„Bet kurš tad no abiem Terijiem ir īstais?” ievaicājās Džinnija.

„Laupītāju karte!” Harijs klusi iesaucās, bet tad, ķerdams pie sava ēzeļādas maciņa, no kura pēc ieraduma nekad nešķīrās, pameta ašu skatienu uz tuvāko piektgadnieku pulciņu, kuri vēlajā vakarā savā starpā vēl jautri pļāpāja. „Karte mums pateiks, vai šeit ir Terijs, vai kāds cits.”

Harijs veikli tūdaļ atlocīja vaļā karti un nočukstēja burvju vārdus, pēc kuriem uz pergamenta kā melnas čūskas izlocījās pils kontūras līnijas. Tikmēr Džinnija un Rons pasvieda dīvānā savas klades, lai Harijs varētu izklāt karti brīvi uz galda, bet Hermione mikstūru grāmatu saudzīgi nostūma līdz galda stūrim, uz kuras savu kāroto vietu acumirklī ieņēma Blēžkājis, pārsviedis asti pār galda malu un viegli švitinādams tās galiņu.

„Viņam vajadzētu būt Kraukļanagu tornī,” Rons noteica, „kopā ar visiem citiem kraukļanagiem.” Harijs tūlīt uzmeklēja kartē Kraukļanagu torni, taču tur cilvēki čumēja un mudžēja, punktiņiem pārklājoties vienam otram virsū.

„Neiespējami. Tajā mučkulī jau nevienu vārdu nevar saprast,” Hermione bezcerīgi noteica.

„Bet ja nu tas vienkārši ir kāds pārpratums?” ieminējās Rons, kamēr Harijs ar zizli kartē drudžaini bakstīja kraukļanagu vārdu uzrakstus.

„Kāds tad tur var būt pārpratums? DA mums bija tikai viens Terijs Būts, un kāpēc gan lai viņš atrastos gan šeit, gan Svētajā Mango? Tas ir ne tikai neiespējami, bet arī neloģiski,” Hermione aizrādīja.

„Bet iespējams, ka ar mūsu Teriju viss ir kārtībā.” Pēkšņi Rons pieklusa un iepleta acis, it kā būtu iedomājies ko baisu. „Ja nu patiesībā Sirdsāķa palīgs maskējas par Teriju? Ja nu tas ir kāds pavisam cits, kāds, kas tiek meklēts?”

Arī Hermione noelsās. „Tu taču nedomā Svešovski?”

Tikmēr Džinnija paklusi iesaucās, norādīdama uz kartes apakšu: „Harij, kas tie tādi?” Harijs pavēra platāk kartes apakšas locījumu un ieraudzīja divus punktiņus pazemes tuneļos ne pārāk tālu no Slīdeņu koptelpas.

„Romilda Veina,” puisis pusčukstus nolasīja, „un... nevar būt!”

„Kas nevar būt?” Rons satraukti ievaicājās.

„Toms Svereldo Melsudors,” Hermione noteica, aukstam drebulim pārskrienot pār muguru.

„Romilda pazemē tiekas ar Paši-Zināt-Ko?” Rons neticīgi noteica. „Patiešām – nevar būt!”

„Vai tad Romilda nedraudzējas ar Teriju?” Džinnija ievaicājās.

„Nu un? Kāds tam tagad sakars, ja viņa pazemē ir sarīkojusi randiņu ar Pati-Zini-Ko?” Rons noprasīja, aizdomīgi paskatījies uz māsu – sak, ko tu te tagad putrojies.

„Bet protams, Džinnij!” Hermione atzinīgi novērtēja draudzenes domu. „Romilda tur tiekas ar Teriju. Es tak viņus abus tur satiku vēl pagājušajā sestdienā.”

„Tātad tu saki, ka mūsu Terijs ir Voldemorts?” Harijs, sapratis draudzenes domu, visbeidzot secināja.

„Tā sanāk,” viņa lēni noteica.

„Bet kā? Kādā veidā tas vispār ir iespējams?” Džinnija noprasīja. To viņi agrāk bija daudzkārt pārrunājuši, ka Voldemorts, ja vispār ir palicis dzīvs, visticamāk klimst kur apkārt sīka spociņa veidolā, bet tagad iznāca, ka viņš ir slēpies viltus Terija ādā visu gadu?

„Daudzsulu mikstūra?” Rons ievaicājās. „Tā taču dod pilnu pārvērtību formu.”

„Diez vai,” Hermione noraidīja drauga ideju. „To ir nepieciešams dzert ik pēc stundas un tai ir vajadzīgs kaut kas no otra cilvēka. Te būs kaut kas cits.”

„Bet ja Romilda neko nezina, ar ko viņa šobrīd ir kopā, man šķiet, ka mums vajadzētu doties viņu glābt. Kas zina, ko tas monstrs ir nolēmis ar viņu izdarīt. Ja jau viņš šādi pēdējās divas nedēļas ir iesācis vilināt viņu tumšos pazemes tuneļos,” Harijs satraucies nobēra. „Tas ir, ar maģiju viņš vairs nevienu mocīt nevar, bet visi vientiešu paņēmieni vēl darbojas.”

„Jā, protams, tad skrienam lejā,” tūdaļ piekrita Rons, un viņu četrotne acumirklī uzlēca kājās, un Harijs vēl paķēra karti, rokā arīdzan stingri sažņaudzis zizli.

„Viņi nekustas,” Harijs noteica, kamēr viņi trakā steigā bija notriekušies lejā jau līdz ceturtajam stāvam. Vēl pāris minūtes, un jaunieši bija nokļuvuši Ieejas zālē pie pazemes tuneļu durvīm.

Harijs iededzināja zižļa galā gaismiņu un četrotnei pa priekšu metās lejup pa kāpnēm. Kā jau vasaras sākumā augšējos stāvos valdīja patīkams siltums, bet pazemē vēl arvien vēdīja drūms un tumšs drēgnums. Viņi paskrēja garām mikstūru klasei, un Harijs uz mirkli apstājās, lai saprastu, kur tieši atradās meklējamais pāris.

„Vēl drusku uz priekšu un tad pa labi,” Harijs pusčukstus noteica, un steigšus metās uz priekšu. Aiz tuvākā stūra atspīdēja blāva atblāzma, un drīz jaunieši pa labi tādā kā plašākā ejā uzgāja gaisā lidināmies pāris iedegtas sveces, bet pazemes kambara stūrī bija pārītis, kuri skrējējiem par pārsteigumu kaislīgi skūpstījās.

Harijs iemeta acis Laupītāju kartē – tur melns uz pergamenta dzeltenā zižļa mestajā gaismā bija skaidri salasāms: Romilda Veina un Toms Svereldo Melsudors.

„Kh-km,” Rons skaļi un uzkrītoši nokrekšķinājās, un abi jaunieši pārsteigti tūlīt atrāvās viens no otra. Harijs cieši nopētīja Teriju – puisim bija tie paši cirtainie, brūnie mati, duļķaini brūnās acis un ovālais zods, mats matā saskanēdams ar viņa agrākajām atmiņām par to, kādam bija jāizskatās viņa kraukļanaga biedram. Itin nekas viņā nevedināja domāt, ka zem šīs maskas varētu slēpties nīstākais tumšais burvis visā burvju pasaulē. Vienīgi viņa skatienā varbūt jautās kas savdabīgs, tagad, kad Harijam bija stipras aizdomas, kas viņš īstenībā varētu būt kāds cits.

„Ē... Vai kaut kas ir noticis?” Terijs apjucis ievaicājās un ieskatījās pulkstenī. „Ak, jau tik vēls. Mīļā Romilda, šovakar gan mums laiks paskrēja nemanot,” viņš noteica, uzsmaidījis meitenei. „Tomēr īsti nesaprotu, kāpēc mūsu komandstundas pārkāpums ir izpelnījies jūsu visu uzmanību?” Terijs jautājoši pārcēla skatienu no Hermiones uz pārējiem jauniešiem.

Harijs, vēl arvien sažņaudzis rokā Laupītāju karti, ķērās vērsim pie ragiem. „Jautājums ir pavisam nopietns: saki, kas tu īstenībā esi?”

Terijs rādījās apjucis. „Kādā ziņā, kas es esmu?”

„Redzi, mums ir stipras aizdomas, ka tu patiesībā esi Toms Melsudors,” Harijs noteica un cieši noraudzījās uz savu klasesbiedru. Viņš par to izbrīnīts pasmējās.

„Kas par muļķībām!” viņš iesaucās, un Romilda viņam piebalsoja: „Kā jūs vispār nācāt uz tādam domām. Mēs šovakar pēc mācībām bibliotēkā tikai mazliet aizkavējāmies pazemē, vai tad tāpēc kāds tik briesmīgi jāapvaino. Un kas tas vispār par Tomu Melsudoru?”

„Nu tad klausies, Romilda,” Harijs iesāka skaidrot meitenei, „Šī karte ir noburta tā, lai uzrādītu cilvēka īsto vārdu neatkarīgi no viņa izskata, un jau arī agrāk tā bija teikusi patiesību par izskatu mainījušiem burvjiem, kuri bija centušies noslēpt savu īsteno personību. Un Toms Melsudors, redzi, plašākai sabiedrībai viņš ir labāk zināms kā Lords Voldemorts.” Harijs sajuta, ka Hermione bija novēcinājusi viņam aiz muguras zizli, visticamāk lai bez vārdiem izpildītu pāris aizsardzības burvestības.

„Lords Vol-voldemorts?” meitene, šausmās iepletusi acis, izstostīja. „Bet, Harij, tu taču viņu pagājušajā gadā iznīcināji. Viņa taču vairs nav! Kā gan mans dārgais Terijs var būt Paši-Zināt-Kas?”

„Jā, es arī to gribētu zināt, kas jums šajā ziņā ir sakāms,” piebalsoja Terijs.

„Karte nekad nemelo,” Harijs strikti apgalvoja.

„Bet padomā, Harij,” Romilda iebilda. Meitene bija tuvu asarām – viņa neko nesaprata, kāpēc viņi tik uzbrūkošā tonī apvainoja viņas puisi, un viņa pieķērās ciešāk drauga rokai. „Visi taču Lielajā zālē redzēja, kā viņš sabrūk un izdziest.”

„Redzi, Voldemorts bija īpaši tumšs un ļauns burvis, un viņš bija parūpējies, lai viņu nebūtu tik viegli nogalināt. Viņš bija sadalījis savu dvēseli daļās, kuras tika paslēpis horkrustos,” Harijs meitenei paskaidroja. „Un līdzīgi kā tad, kad viņš pats sevi iznīcināja, kad es vēl biju zīdainis,” – pusis piešāva pirkstus pie savas zibens rētas – „arī tagad viņš būtu izrauts no sava miesiskā ķermeņa un pārtaptu par kaut kādu netveramu spociņu, par neredzamu rēgu. Tā viņš varēja no mums visiem izbēgt nepamanīts.”

„Nē, nē, nē,” Romilda vēl arvien neticīgi purināja galvu. „Tas izklausās pārāk neticami. Un kāpēc tad viņš ir tieši Terijs? Ja jau viņš varēja pārvērsties par spoku, viņš taču nevar būt dzīvs cilvēks!” Romilda teju histēriski iesaucās, un arī Terija acīs rādījās ziņkārīgi vaicājošs skatiens, kurā, Harijaprāt, jautās pārāk maz pārsteiguma. „Un Lielajā zālē taču bija tik daudz cilvēku. Spokus mēs taču tomēr redzam.”

Tagad ierunājās Hermione: „Lielajā zālē ir gan apburti griesti, gan noburta grīda. Mēs visi pēc viņa krišanas uzgājām viņa līķi, bet viņa atlikusī dvēseles daļa varēja izkrist cauri līdz virtuvei un paslēpties tur.”

„Un kāpēc tad tieši Terijs?” Romilda, nu jau raudādama, strikti noprasīja. Šī visa situācija viņai likās pilnīgi absurda.

Harijs pavēra muti, bet uz to viņam atbildes nebija. Puisim nebija ne jausmas, kāpēc tieši Terijs un kā viņš vispār bija spējis iegūt cilvēcisku apveidu. Arī viņš pats tikko spēja noticēt šim atklājumam.

Terijs redzēja, ka atbildi uz šo jautājumu nesniegs ne Harijs, ne Hermione, ne arī kāds cits. „Labi, es saprotu jūsu bažas par kartes īpatnējo kļūdu, tomēr mums rīt patiešām ir eksāmens mikstūrās, tāpēc, manuprāt, šim savādajam pārpratumam ir jāliek miers, un mums visiem ir jādodas gulēt.” Puisis jau taisījās uz promiešanu.

Harijs Romildai par šausmām notēmēja izgaismoto zizli uz Teriju. „Nekur tu neiesi. Ja tu tiešām esi Terijs Būts, atbildi man, kur notika pirmā DA sapulce. Un skaties uz mani!” Harijs vēl pavēlēja, kad puisis bija uzmetis skatienu Romildai.

„Ē, Vajadzību istabā,” Terijs noteica.

Romilda uz viņu savādi paraudzījās.

„Vajadzību istabā notika mūsu treniņi, bet kur bija pirmā sapulce, kuru bija sarīkojusi Hermione?” Harijs jau striktāk noprasīja.

Terijs vilcinājās. Harijs juta, ka viņu skatiens saslēdzas ciešāk, un galvā pret savu gribu sāka parādīties dažādas atmiņu ainas – viņi tikko bija izkļuvuši no Vajadzību istabas, un Harijam rokās sabirza diadēma; Harijs ieskrien Vajadzību istabā, izmisīgi gribēdams noslēpt Jauktasiņu Prinča mikstūru grāmatu; Lunai bija tikko izdevies uzburt par aizstāvi sudraboto zaķi, kurš cilpodams pievienojās viņa paša briedim, ūdelei, lūsim un gulbim; Harijs lēnam liecās uz leju, tuvāk Čo sejai – „Nē!” Harijs iesaucās, un atmiņu ainu straume acumirklī pārtrūka. „Manā prātā tu, Melsudor, nelīdīsi!”

„Ko viņš tur runā? Terij, dārgais, vienkārši pasaki, kur Hermione mūs visus pirmo reizi sapulcināja!” Romilda satraukta ieprasījās, bet tikmēr puisis sparīgi samirkšķināja acis. Tikmēr zižļus gatavībā bija notēmējuši arī Rons, Džinnija un Hermione.

„Redzi, mana mīļā, dārgā Romilda, ir viena tāda sīka nelaimīte,” Terija līdzinieks noteica, pavilkdams meiteni aiz rokas sev tuvāk, un runājot viņa seja vērtās arvien viltīgāka un ļaunāka. „Es to nevaru pateikt, jo Harijam Poteram ir pilnīga taisnība.” Viņš spēji parāva meiteni sev priekšā un iespieda viņai kaklā zizli. Romilda pārbijusies sāka saraustīti elsot.

„Laid viņu vaļā!” Harijs tūdaļ pavēlēja.

„Tagad tā,” Terijam līdzīgais Melsudors noteica, nelikdamies zinis par pretinieka nupat izskanējušo izsaukumu. „Es apsolos viņai neko nenodarīt, ja jūs savukārt apsolāties atbildēt uz dažiem maniem jautājumiem un pēc tam ļausiet man brīvi no šejienes aiziet.”

„Kas tie par jautājumiem?” Harijs stīvi noprasīja.

„Bet tikmēr Džinnija viņam aiz muguras pusčukstus ievaicājās: „Harij, vai tad tu viņam neatņēmi spējas nodarīt citiem sāpes? Nepieļaujamie lāsti viņai neko nenodarīs.”

„Interesants domugājiens, Vīzlijas jaunkundz,” Melsudors bija dzirdējis meitenes ierosinājumu – aukstajā, drēgnajā pazemē katrs čuksts izskanēja tik skaļi kā lielgabala šāviņš. „Ar burvestībām es varbūt arī nevaru viņai neko nodarīt, tomēr, lai kā arī man to negribētos atzīt, ļoti iedarbīgs varētu būt arī kāds vientiešu paņēmiens – kā jūs domājat, ko šis apaļi asais zižļa gals izdarītu ar manas dārgās Romildas dzīvību, ja tas iedurtos viņai dziļi kaklā?”

„Tu to nedarīsi,” Harijs brīdinoši noteica.

„Kāpēc gan nē? Jūs mani nespējat nogalināt, bet, ja es saduršu Veinas jaunkundzi, šaubos, ka spēsiet izglābt viņai dzīvību. Tāpēc tagad jūs klausīsiet, ko es teikšu,” viņš pavisam mierīgi paziņoja. „Un tagad jautājums – tīri tā, intereses pēc, ja reiz esam šeit sapulcējušies – kā tieši jūs mani atklājāt? Vai tiešām uzgājāt manu vārdu tajā kartē?” Melsudors pētoši paraudzījās uz Harija kreisajā rokā sažmiegto pergamenta loksni.

„Ne gluži,” Harijs negribīgi atzina. Melsudors Romildu turēja sev priekšā, tāpēc nevarēja viņu apstulbot, un, pat ja tas izdotos, viņš bija iespiedis Romildai kaklā zizli, kas trieciena brīdī varētu patiešām pārdurt viņai ādu un miega artēriju. Ar to viņš nedrīkstēja riskēt. Vajadzēja vairāk laika, varbūt tad izdotos kaut ko izdomāt. „Mēs nejauši saņēmām ziņu, ka īstais Terijs stažējas Svētā Mango dziednīcā, tāpēc pārbaudījām karti un uzgājām tevi šeit.”

„Cik interesanti,” Melsudors noteica teju ar apbrīnu. „Jādomā, ka tad, ja es neatrastos šeit, jūs nemaz kartē nebūtu spējuši pārbaudīt manu personību, vai ne?” Harija īgnā seja viņam kalpoja par apstiprinājumu. „Nelaimīgā kārtā man bija vajadzīgi šie gājieni uz pazemi pēc spēcinošajām mikstūrām. Mācību laikā es tās varēju dabūt pēc mikstūru nodarbībām, bet tagad izmantoju dārgās Romildas aizsegu. Pirms es izpļāpājos par daudz, vai jūs, lūdzu, nepastāstītu savu teoriju par to, kā es nonācu līdz šejienei?” Viņš ar interesi uzlūkoja jauniešu četrotni.

„Ē,” Harijs iesāka, bet šajā ziņā viņiem nebija nekādas skaidras teorijas. Cerams, ka Hermione kaut ko izdomās, tomēr viņas skatiens likās īpaši domīgs, it kā viņa izmisīgi censtos atrisināt kādu rēbusu, kas nekādi negrib padoties.

„Kāda tur diža teorija vajadzīga,” izsmējīgi ierunājās Rons, „Vai tad tev kabatā trūkst tumšo zinšu triku?”

„Aha,” viņš smīnēdams noteica. „Tātad neesam izpildījuši mājasdarbu līdz galam, ko?”

„Kāda tam liela nozīme, kā tieši tu esi atguvis savu cilvēcisko formu. Man vairāk interesē, kā gan tev izdevās visus apmānīt izliekoties par Teriju?” Harijs nikni noprasīja.

„Zini, Poter, man pat uz šo jautājumu gribas atbildēt. Laikam jau katram dižam prātam ir patīkami atrast aizrautīgu klausītāju,” Melsudors teica, pasmīnēdams aukstu un nežēlīgu smaidu, no kā Harijam pār muguru pārskrēja skudriņas. „Kad man izdevās savā spociņa veidolā izkrist cauri Lielās zāles grīdai, kā jau Grendžeras jaunkundze to tikko bija minējusi, es attapos tukšā virtuvē; laikam visi elfi bija devušies uzbrukumā. Es izlīdu no virtuves un pamanījos iešmaukt kādā tumšā stūrī. Kad lielākā kņada bija noklususi, es atlīdu līdz šejienei, tupēju šeit un prātoju, ko darīt tālāk. Saprāts, tas bija vienīgais, kas no manis bija palicis. Tāpēc prātoju, vai nepakļaut atkal sev kādu, līdzīgi kā to biju darīijis ar savu uzticamo Drebeli. Iesākumā spriedu, ka varētu iemiesoties Filčā, tomēr pēcāk atmetu šo variantu kā pārāk bīstamu – viņš varētu negribēt pakļauties, varētu to izstāstīt Maksūrai, un tad man patiešām būtu gals. Un vēl pie tam Filčs turbānā droši vien izskatītos pagalam jokaini. Tāpēc no šīs domas es atteicos pavisam un nolēmu, ka vajag izmēģināt laimi mikstūru kabinetā, varbūt tur varētu būt kāda dzira, kas man varētu noderēt. Un tur es atradu savu lielo iespēju uz brīvību, uz varu, uz vēl vienu iespēju.” Melsudora acis sajūsmā iemirdzējās. „Bet lai saglabājas intriga, šo noslēpumu es jums neatklāšu. Tālākais jau bija pavisam vienkārši – no profesoru sarunām drīz vien uzzināju, ka Maksūra plāno aicināt iepriekšējos septītgadniekus pabeigt mācības, tāpēc atlika tikai uzzināt, kurš netaisās ierasties – izrādās, ka ielavīties viņas kabinetā un izpētīt studentu sarakstus nemaz nav tik grūti. Tad ielīdu Filča atmiņās un noskaidroju, kā izskatās Terijs Būts un pieņēmu viņa veidolu. Pēc Cūkkārpas kaujas daudzi te bija ar savām sāpēm un dīvainībām, tāpēc neviens īsti nemanīja, ka šis Terijs Būts sākumā mēdza brīžiem izturēties kaut kā savādi. Tikai mazliet laipnības un smaida, un aizdomas pagaist kā nebijušas.”

„Bet kāpēc tad palikāt šeit?” Hermione ieprasījās. „Kāpēc māžoties par pusaudzi, kapēc nepieņēmāt Burvestību ministra izskatu?”

„Patiešām labs jautājums, Grendžeras jaunkundze.” Melsudors uzmeta atzinīgu skatienu. „Lai arī cik tas jums neizklausītos dīvaini, bet es patiešām biju nolēmis mācīties no savām kļūdām. Kā teiktu Dumidors – neatzīt savas kļūdas, tā jau ir dubultkļūda. Ziniet, pat apbrīnojami, cik mūsu prāti strādā līdzīgi, jo par to iedomājos vispirms – slepus ieņemt Burvestību ministra vietu –, bet tad es nospriedu, ka tā es tikai sevi ātrāk pazudināšu, jo kāds galu galā mani atklās, taču šeit es varēju sakopot un audzēt savus spēkus. Pie tam šis gads izrādījās gan necerēti patīkams,” – Melsudors ar roku ciešāk satvēra Romildu – „gan arī necerēti veiksmīgs; savam mērķim esmu jau pavisam tuvu. Tā, bet tagad esam gana izpļāpājušies kā tādas ceturtā gada tenku vāceles, tāpēc atvainojiet mani, bet, ja reiz mans aizsegs ir atklāts, es šobrīd labprātāk dotos iekasēt kādu nenomaksātu parādu. Visu gaišu!” To noteicis, Melsudors sāka lēnām virzīties apkārt jauniešu četrotnei uz kambara izeju, stāvēdams ar muguru pret sienu un iespiedis šņukstošajai, elsojošajai Romildai dziļi kaklā zizli.

Draugu četrotne pakāpās tālāk no ieejas, mēmā klusumā ļaudami lavīties viņam projām. Voldemorts lēni aizlīda līdz izejai, tad, novicinājis zizli, sataisīja dūmus un, palaidis vaļā meiteni, metās bēgt, soļiem lēnām pieklustot pazemes tuneļu izejas virzienā.

Hermionei nācās vairākas reizes novicināt zizli, līdz viņa bija izgaisinājusi visus dūmus, bet Rons ar Džinniju bija piesteigušies pie sabrukušās Romildas. Meitene bija pārbijusies, viņa tūdaļ ieķērās Ronam drēbēs, kā baiļodamās par savu dzīvību. „Viss ir labi, tu esi drošībā,” Rons viņu mierināja.

Harijs tikai noskatījās kartē, kā punktiņš ar Toma Svereldo Melsudora vārdu nokļūst līdz Ieejas zālei un pagriežas uz ārdurvīm. Nebija jēgas skriet pakaļ, jo viņš aizteleportētos tūlīt prom sazin kur, kolīdz tiktu aiz teritorijas robežām. Un arī iznīcināt viņi Voldemortu vēl arvien nevar, jo viņu joprojām sargā pēdējais horkrusts, par kura atrašanās vietu šobrīd bija tikai aptuvena nojausma. Viņš šobrīd labprātāk dotos iekasēt kādu parādu. Harijs tūdaļ iedomājās kādu nelaimīgu nāvēdi, kas sāpēs lokās zemē viņam pie kājām. Viņš dodas sodīt kādu nodevēju, Harijs atskārta. Un visvairāk viņu bija nodevuši divi burvji – Strups, kurš nepārtraukti bija viņu mānījis un par to jau bija saņēmis nāvi, un Narcisa Malfoja, kas bija toreiz mežā melojot pasargājusi Hariju, kad viņi abi bija sabrukuši pēc Voldemorta paša raidītā slepkavošanas lāsta.

„Viņš dodas pie Malfojiem!” Harijs pēkšņi izsauca, palūkojies apkārt. Rons bija atbrīvojies no Romildas skavām, un tagad meiteni centās nomierināt Džinnija, bet Hermione izskatījās dziļi iegrimusi savās satrauktajās domās, arīdzan būdama visai tuvu asarām.

„Tad mums jāsteidzas tur!” Rons piekrita. „Tikai jāizdomā, kā šo uzveikt. Bet tu zini, kā tieši tur nokļūt?”

Harijam šķita, ka galvā itin kā būtu kaut kas ieklemmējies, un domas veidojās tikai ar lielām grūtībām. Vienīgajā reizē, kad viņi bija bijuši Malfoju muižā, viņi tur bija tikuši atvesti kā gūstekņi, tāpēc Harijam īsti nebija jausmas, kur tieši tā atrodas. „Muiža Malfojiem bija kaut kur Viltšīrā, bet es nezinu tieši, kur. Testrāli vienmēr zina ceļu, vai ne?” Harijs ieminējās, atcerējies, ka pirms trīs gadiem tieši šādā veidā bija nokļuvis vajadzīgajā vietā.

„Tā laikam bija,” ar nepatiku apstiprināja Rons.

„Džinnij, ņem Laupītāju karti un uzved Romildu augšā uz koptelpu. Mēģini viņu pieskatīt, labi?” Harijs noteica, pieskrējis pie abām meitenēm un iedevis Džinnijai karti.

„Nu... labi,” Džinnija negribīgi piekrita, tomēr viņa saprata, ka Harijs neļaus nākt viņai līdzi, un Romildu arī nevarēja atstāt vienu pašu pārbijušos tumšā pazemē. „Tikai saudzē sevi.”

„Protams.” Viņš uzspieda viņai ātru buču uz pieres un steidzās uz priekšu kopā ar Ronu, kurš bija saķēris aiz rokas Hermioni.

Hermionei pēkšņi noskaidrojās skatiens: „Malfojs! Viņš taču zina, kur pats dzīvo. Tas būs daudz ātrāk un vienkāršāk nekā brist iekšā Aizliegtajā mežā pēc testrāliem.”

„Taisnība,” Rons noteica, balsī jaušoties vienlaikus atvieglojumam un nepatikai. Tas nozīmēja, ka tad nevajadzēs blandīties pa baiso mežu, bet par kompanjonu nāksies paciest Malfoju.

Viņu trijotne tūdaļ aizsteidzās līdz Slīdeņu koptelpas durvīm, tikmēr Džinnijai vedot šokēto Romildu uz pazemes tuneļu izeju. Harijs meitenēm uzmeta vēl pēdējo skatienu: „Kā mēs lai viņu pasaucam?” Laika nebija, bet šķita, ka viņi mīņājas uz vietas daudzo traucēkļu aizkavēti. Voldemorts izrēķināsies ar Malfojiem un aizbēgs sazin kur.

„Pamēģini pieklauvēt?” Rons ierosināja. Harijs mēģināja arī, bet tikai sadauzīja dūri, un nekāda lielā labuma no tā nebija.

„Ja varētu viņam kaut kā aizsūtīt ziņu,” Hermione ieminējās, un Harijam tūlīt galvā iešāvās doma – Aizstāvis – Čāgonens taču bija mācījis viņiem uzburt runājošus aizstāvjus!

Ietvert aizstāvī ziņu, protams, bija daudz sarežģītāk nekā vienkārša aizstāvja uzburšana, kas jau tā pati par sevi bija piņķerīga padarīšana. Harijs vispirms domās sakoncentrējās uz kādu īpaši laimīgu brīdi kopā ar Džinniju un tad, izmisīgi domājot Malfoj, iznāc ārā!, centās uzburt aizstāvi. Milzīgā satraukuma dēļ no zižļa gala izplūda tikai blāva migliņa.

„Nolādēts,” puisis nomurminaja un centās atbrīvot prātu. Šoreiz izdevās, un sudrabainais briedis izslīdēja no Harija zižļa gala, tūdaļ iespraukdamies durvju šķirbā starp sienu un nozuzdams Slīdeņu koptelpā. Aizstāvja blāvais mirdzums nozuda, atkal atstādams viņus tumšajā krēlsā, kuru izgaismoja vien trīs sīkās gaismiņas viņu zižļu galos.

„Cerams tikai, ka šis ņems to ziņu nopietni,” Rons noteica.

„Domāju, ka viņš atpazīs Harija aizstāvi,” Hermione noteica. „Es tikai vēl arvien nekādi nesaprotu, kā Voldemorts varēja atgūt savu cilvēcisko formu, turklāt vēl pie tam brīvi varēja izvēlēties tieši kādu izskatu pieņemt.”

„Gan jau kādas tumšās zintis,” Rons noteica, kamēr Harijs saspringti ausījās aiz durvīm. Pagaidām aiz tām nebija dzirdams ne čiku, ne grabu.

„Kaut kā mana nojauta saka, ka tā nemaz nav pareizā atbilde. Sajūta tāda, it kā atrisinājumam būtu jābūt daudz vienkāršākam...” Hermione domīga pie sevis noteica.

„Kas tad te var būt vienkāršāks?” Rons ieprasījās. „Ja viņš te arī pazemē kaut ko perināja, vai tad tu to savās apgaitās nebūtu pamanījusi, kad jūs ar Malfoju te nācāt medīt visus tos bubuļus?”

„Bubulis!” Hermione pēkšņi izsaucās. „Tieši tā, Ron, bubulis!”

Rons gan likās, ka neko nebija sapratis. „Tā, varbūt tu gribi paskaidrot saprotami?”

„Viņš nāk!” satraukti noteica Harijs, aiz durvīm saklausījis soļus.

„Viņš iemiesojās bubulī, Ron!” Hermione aizrautīgi noteica. Šķita, ka viņa no prieka bija vai sākusi mirdzēt. „Viss sakrīt! Tā viņš spēj pārveidoties, par ko vien vēlas. Un bubuļu šeit, pazemē, patiešām netrūka. Tāpat arī zižļu te bija, cik uziet.”

„Un tikai nesaki, ka uz viņu varētu darboties parastais Ķiķikulus?” Harijs ievaicājās.

„Esmu gandrīz pilnībā pārliecināta, ka tas darbotos,” Hermione atskārtusi noteica. „Tas nozīmē...” Tajā brīdī atvērās Slīdeņu koptelpas durvis un tajās parādījās Malfojs. Harijs gan saprata, ko meitene bija gribējusi pateikt: Tas nozīmē, ka Voldemortu viņi būtu pavisam viegli uzveikuši ar bubuļu iznīcināšanas burvestību Ķiķikulus.

„Ak, tad jūs tie esat,” Malfojs nedaudz pārsteigts noteica. „Kas tad tāds ir noticis? Pieņemu, ka diez vai nakts vidū atnācāt man atprasīt rītdienas eksāmenam asfodeles un vērmeles lietojuma īpašības?” Puisis uzlocīja vienu lūpu kaktiņu savā ierastajā smīnā, pelēkajām acīm rādoties vienlaikus ieinteresētām un uzjautrinātām. Blondajam jauneklim aiz muguras aizvērās durvis.

„Paklau, Malfoj, nav daudz laika,” Harijs steigšu iesāka teikt. Nu jau Voldemorts visticamāk ir aizskrējis līdz Cūkkārpas teritorijas robežai un kuru katru mirkli klauvēs pie Malfoju durvīm. „Mums steigšus jānokļūst tavu vecāku mājās. Viņiem draud lielas briesmas.

„Paga, paga. Lēnāk par tiltu,” Malfojs apjucis noteica, sejā nozūdot smīnam. „Maniem vecākiem? Kādas briesmas tad viņiem var draudēt?”

„Īsāk sakot, mēs šovakar atklajām, ka Voldemorts nav tik beigts, kā mēs bijām domājuši,” Harijs steigšus centās paskaidrot, uzmetis satrauktu skatienu uz izejas pusi – vajadzēja steigties, „un viņš izteicās, ka došoties iekasēt parādu. Tas ir, es domāju, ka viņš dosies atriebties tavai mātei par nodevību. Tāpēc mums pēc iespējas ātrāk jātiek uz tavu muižu.”

„V-Vol-Tumsas pavēlnieks?” Malfojs nobālis izstostīja, rādīdamies kā apliets ar ledusauksut ūdeni. „Viņš bija šeit?”

„Jā, mēs tikko ar viņu tikāmies,” Harijs apstiprināja. „Tāpēc nav laika. Mums jāskrien.” Puisis mudināja Malfoju un visus pārējos steigties uz pazemes tuneļu izeju.

Malfojs sapurināja galvu, bet arī metās līdzi trijotnei. Mirkli vēlāk viņš ievaicājās: „Bet uz kurieni mēs īsti skrienam?”

„Mums jātiek ārā no Cūkkārpas, lai varam aizteleportēties,” Rons skriešus paskaidroja, iegriezdamies uz kāpnēm, kas veda augšup uz Ieejas zāli.

„Bet kāpēc tad nevaram teleportēties no šejienes?” Malfojs, saraucis pieri, ieprasījās.

„Apžēliņ, vēl viens,” Hermione, novalbījusi acis, izsauca sev pār plecu – Hariju un Ronu viņa šajā jautājumā bija kārtīgi izglītojusi. Kad meitene pavēra muti, Harijs jau bija iesācis atbildēt viņas vietā.

„Cūkkārpas teritorijā nevar teleportēties, tāpēc mums jātiek no tās ārā.”

„Virtuve!” pēkšņi iesaucās Rons, kolīdz viņi elsodami bija izskrējuši Ieejas zālē. Puisis apstājies noskatījās uz zāles sienas daļu aiz grandiozajām marmora kāpnēm, kur bija durvis uz kāpņu eju, kas noveda uz virtuvi un Elšpūšu koptelpu.

„Ron, tagad galīgi nav īstais laiks domāt par ēšanu!” Hermione nikni nošņāca, kopā ar Hariju steigdamās līdz lielajām izejas durvīm, bet Malfojs apjucis apstājās aiz Rona, teju neuztriecies viņam virsū.

„Ne jau ēšana, bet elfi,” puisis tūdaļ paskaidroja. „Elfi gan var teleportēties Cūkkārpā.”

„Tiešām,” Harijs priecīgi iesaucās, sirdij satraukti dauzoties. „Tā mēs varēsim ietaupīt laiku. Mokšķi!”

Acumirklī Ieejas zāles vidū ar krakšķi uzradās vecs, saņurcīts mājas elfs, milzīgiem, pūkainiem spalvu kušķiem spraucoties ārā no viņa lielajām ausīm. „Jūs mani saucāt, Potera kungs?” elfs ievaicājās, iztaisījis pamatīgu reveransu, ar degunu teju skardams grīdu. Regulusa medaljons, viltus horkrusts, noplakšķēja pret elfa kā togu apģērbto Cūkkārpas dvieli, kad elfs atkal bija izslējies taisni.

„Jā, Mokšķi. Tev mūs vajadzēs aizteleportēt uz Malfoju muižu,” Harijs norīkoja.

„Visus?” Mokšķis pārvaicāja, īsu mirkli uzmetis acis Hermionei, tad Ronam, līdz visbeidzot bija ieraudzījis Malfoju. „Ak, Malfoju puika, manas dārgās kundzes brāļa mazdēls,” elfs pa vecam ieradumam noburkšķēja pie sevis.

„Mēs teleportēsimies kopā ar elfu?” Malfojs, stipri izbrīnīts, ievaicājās.

„Ja tu tāpēc taisies nomirt no kauna,” ierunājās Rons, „vari arī nenākt mums līdzi. Mokšķis zina, kur tu dzīvo.”

„Pat pārāk labi zina,” Harijs pie sevis nomurmināja, bet tagad nebija laika domāt par to, ka tieši Mokšķis bija pie pirmās izdevības devies pie Malfojiem, lai atklātu visas iespējamās ziņas par Ordeni un Siriusu. Tagad elfs bija pierādījis savu uzticību un nekam citam vairs nebija nozīmes.

Malfojs saviebies paskatījās uz Ronu. „Ja kāds taisās ko nodarīt manai mātei, es pats personīgi izraustīšu viņam kājas,” puisis noteica visai bravūrīgi, Harijaprāt, gan drosmīgāk nekā viņš tobrīd izskatījās. Bet lai jau nāk līdzi, varbūt patiešām izrādās noderīgs.

Viņi visi četri tūdaļ pieķērās Mokšķim pie rokām un pleciem. Tad elfs, noskatījis Hariju, Ronu, Drako un Hermioni, Ieejas zālē nozuda ar ierasto, skaļo paukšķi, aizvilcis visus četrus jauniešus sev līdzi.