Rons turēja savu vārdu un no tiesas nesarunājās ar Hariju, un, ja nu akurāt bija tāda vajadzība, tad ar sakostiem zobiem ar to vērsās pie Džinnijas. Harijs par to gan īpaši daudz nepārdzīvoja, labi atcerēdamies viņu ceturto gadu Cūkkārpā, kad Rons bija apvainojies, arī domādams, ka Harijs no viņa kaut ko slēpj un vēlas viņu nostumt malā, līdz galu galā bija izbozies un atkal atsācis ar viņu sarunāties, izbeigdams tos muļķīgos klusos telefonus caur Hermioni. Turklāt arī šoreiz Harijs par savu „pāridarījumu" nejutās īsti vainīgs.

Pie tam Rona apņēmīgā klusēšana un izvairīšanās bija sagādājusi arī zināmu labumu, jo tagad viņu četrotne bija pārtapusi divos pāros, kas nozīmēja, ka viņš ne tikai varēja, bet viņam pat nācās pavadīt daudz vairāk laika divatā ar Džinniju. Un zinot viņas dzīvespriecīgo un asprātīgo dabu, šis laiks divatā allaž bija patīkams, lai ko viņi darītu.

Tā ceturtdien, kad bija īpaši saulains un jauks laiks, viņi abi bija ieņēmuši kādu nišu pils centrālajā pagalmā, kopš pirms pusstundas bija beigusies pārvērtību nodarbība pie Klika, un atkārtoja Zibiņa uzdoto sarakstu ar SĒRGu prasmēm un burvestībām. Harijs šobrīd nopūlējās ar zeltīto zvaigžņu lietus burvestību, kuru vajadzēja prast uzburt pastiprinātu un neizrunājot buramvārdus. Vienkāršākajā variantā to spēja kurš katrs pirmziemnieks, jo burvestība sevī ietvēra principā tikai zeltainu dzirksteļu bārstīšanu, bet panākt to, lai vārga dzirksteļu strūkla pārvēršas par spēcīgu un iespaidīgu lietusgāzi, bija jau sarežģītāk, un izdarīt to, neizrunājot ne pušplēsta vārda, bija pavisam sarežģīti.

„Harij, atpūties tak," Džinnija klusi nočukstēja, piebakstījusi viņa rokai, „tu esi piepūties trakāk nekā vēršvardes mūsu piemājas dīķī."

Harijs pasmīnēja, bet paklausīja meitenei, un tad ievēroja, ka viņai sejā rotājas savāds, uzjautrināts smīns, un viņa pameta ar galvu, norādīdama uz kaut ko aiz nišas stūra. Tur acīmredzot bija sapulcējies kāds bariņš meiteņu un dzīvi ņēmās kaut ko pārspriest.

„Bet tu tiešām zini, ka viņš Ronam to bija pateicis? Mūsu Ronam?" kāda meitene sašutusi ierunājās.

„Kad es tev saku - man to pateica Milija, kas to bija dzirdējusi no Treisijas, un viņa to bija dabūjusi zināt no pašas Lavenderas Braunas!" otra meitene strikti ierunājās, kā postulēdama neapgāžamu patiesību.

„Tātad tā tiešām ir taisnība, ka Harijs Poters visas kalambola komandas priekšā esot rupji izņirgājies par Ronu. Bet viņš taču spēlē tik labi un pirms trīs gadiem tieši viņa nopelnu dēļ mūsu nams ieguva Kalambola kausu. Vēl tagad taču viens otrs dzied par „Vīzliju, mūsu varoni"," sašutusi bija arī vēl trešā meitene.

„Zini, ja man tā ne par ko uzbruktu, es arī briesmīgi apvainotos," pirmā meitene noteica. „Ko tas Poters iedomājas..."

„Bet jūs tiešām domājat, ka Harijs Poters visas kalambola komandas priekšā varētu tā izsmiet savu labāko draugu? Kaut kas tajā visā neizklausās līdz galam pareizi," domīgi iebilda ceturtā meitene.

„Mendij, bet padomā pati - tu taču dzirdēji, ko jau septembrī pareģoja Trilonija," iebilda otrā meitene. „Viņa taču uzreiz paziņoja, ka ar savu iekšējo Aci eso Redzējusi, ka mēs visi esam uzvaras iesnaudināti, bet ļaunums vēl arvien uzglūn no visām pusēm un pat atrodas mūsu vidū."

„Kliks gan mums arī teica, ka pareģošana esot visai neprecīza maģijas joma," iebilda ceturtā meitene. „Pie tam viņa taču neteica, ka tas kaut kādā veidā saistās ar Hariju Poteru. Tās šausmas Dienas Pareģī par vilkačiem un Svešovski, un tad vēl tā nelaime mūsu meiteņu vecākajai ar Vajadzību istabas Postuguni - manuprāt, šie visi jau ir gana lieli ļaunumi, lai vēl kaltu sazvērestības teorijas pret Hariju Poteru."

„Neprecīza maģijas joma?" trešā meitene ievaicājās. „Bet kā tad ar tējas tasīti, ko Bils saplēsa pirmajā nodarbībā? Viņa to redzēja uzreiz un nekļūdīgi. Un profesore Trilonija tieši teica, ka ļaunums atrodas mūsu vidū. Pie tam par Poteru jau sen klīst runas, ka šis nemaz tik svēts neesot. Kā tad viņš varēja sakaut Paši-Zināt-Ko, ja nebūtu viņam līdzvērtīgi spēcīgs? Un prasme runāt šņācmēlē - vai tur vēl kas jāpiebilst? Un tagad savas patmīlības vadīts šādi izrīkojas pret mūsu krietno un labo Ronu. Un kas vēl zina, kas tieši bija noticis Ziemassvētku brīvlaikā ar Hermioni Grendžeru. Melānija un Keita stāstīja, ka viņas esot aizšmaukušas garām Poteram, bet ja nu viņš speciāli viņas palaida garām? Tā teikt - lai paskatītos izrādi?"

„Paklau, nu tās gan izklausās pēc tīrākajām blēņām," Mendija aizrādīja.

Pirmā ņēmās aizstāvēt savu draudzeni: „Nemaz ar ne - vai tad tas nav skaidrs, ka Poters palēnām novāc no ceļa savus uzticamos draugus. Pie tam paskaties, cik viņš labi tagad saprotas ar Malfoju. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš šo būtu pieņēmis par savu labo roku. Kad es jums saku - līdz galam labi cilvēki tā nerīkotos. Kāpēc tad viņš visu laiku staigā apkārt tāds drūms un saīdzis? Vai kādreiz ir apstājies ar mums vienkārši aprunāties? Nemaz nerunājot par autogrāfiem. Sendiju viņš esot tik strupi atšuvis, ka nabadzīte visu turpmāko nedēļu katru vakaru esot raudājusi spilvenā. Turpretī Ronam gan vienmēr var pavaicāt ceļu, ja esi nomaldījusies, vai vismaz viņš šo to pastāsta."

„Aha, un diez kāpēc tev, trešā gada meitenei, Cūkkārpā gadās nomaldīties?" otrā ievaicājās. Pārējās meitenes nosmējās.

Tad noskanēja zvans, kas aicināja uz trešo stundu, un meiteņu saruna uz acumirkli pārtrūka, un viņas devās prom, nemaz nenojauzdamas, ka Harijs bija dzirdējis katru viņu vārdu.

Puisis ar neticīgu un jautājošu skatienu paraudzījās uz Džinniju - sak, kā man to bija saprast?

Draudzene par to nobolīja acis. „Eh, saproti, tās Cūkkārpas meiteņu tenkas mēdz būt pilnīgi nenormālas, turklāt tās mēdz mainīties ik pēc pāris stundām. Bet šīs četras laikam bija no tā saucamā sazvērestības klubiņa, kura biedri mēģina stiprināt sevi pārliecībā, ka tu gribi kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku. Smieklīgākais ir tas, ka viņi par savu galveno informācijas avotu izmanto Knisles rakstus Dienas Pareģī, un par tiem tu labi zini, ka tad jau vairāk satura var saklausīt Hagrida Ilkņa riešanā nekā tajos ķēpājumos."

Harijs pasmējās par trāpīgo salīdzinājumu. Bet prāts viņam kaut kāda iemesla dēļ bija nemierīgs, piedevām likās, ka tam bija mazs sakars ar to, ka meitenes viņu turpat vai bija pasludinājušas par nākamo Tumsas pavēlnieku - tas nebija ne kas jauns, ne kas nedzirdēts. Viņš nemaz nealka vēl vairāk popularitātes, un, ja cilvēki uzskatīja viņu par īgnu un nelaipnu un tieši tāpēc lika mierā, tad labāk, lai tā arī paliek. Tomēr kaut kas satraucošs tajā sarunā bija, kas viņu tādēļ vēl kādu laiku nemierīgi urdīja.

* * *

Tuvojoties nedēļas nogalei, Hermione bija izmisīgi mēģinājusi pierunāt Ronu, lai viņi visi četri atkal varētu kopīgi pasēdēt.

„Un es pat šoreiz neuzstāšu, lai mēs atkārtojam Guldzlēruma likumus vai bezvārdu pārvērtību buramvārdus, kaut arī SĒRGi vairs nav aiz kalniem," meitene piebilda, Grifidoru koptelpā cenzdamās pierunāt Ronu apsēsties pie blakus galda, kur bija piesēduši Harijs ar Džinniju. „Tas ir, es bezgala priecātos, ja jūs abi atkal salabtu. Varbūt tu gribi ar Hariju uzspēlēt šahu? Arī viņš ir pēc tevis noilgojies."

Harijs novērtēja draudzenes gudro gājienu piedāvāt uzspēlēt šahu, jo tas viņiem bija labi zināms, ka Rons šahu spēlē vislabāk no viņu četrotnes, turklāt spēles laikā viņiem nebūtu nekāda lielā vajadzība sarunāties, bet tajā pašā laikā tā butu kopīga aktivitāte.

Bet Rons uz to nebija pielūdzams ne piektdienas, ne sestdienas, nedz arī svētdienas vakarā. Viņš bija pasācis arvien vairāk laika pavadīt kopā ar Nevilu un reizi pa reizei iepriecināja Hermioni ar kādu ziedu. No malas izskatījās, ka pret Hermioni viņš izturējās kā pret karalieni, bet Hariju negribēja redzēt ne acu galā. Harijs par to tikai grūti nopūtās - lai arī cik jauks un patīkams bija pavadītais laiks kopā ar Džinniju, bet bez Rona viņa ikdiena šķita pārāk tukša un vienmuļa, it kā viņš būtu zaudējis kādu daļu no sevis.

Iesākās nākamā nedēļa, kas sev līdzi atnesa neparedzētu agresijas un sadursmju vilni. Harijs ar Džinniju novēroja, ka ar katru nākamo dienu Rons un Hermione koptelpā atgriezās arvien vēlāk, līdz pagurumam pildīdami meiteņu vecākās un prefekta pienākumus - viņiem nācās novērst divkaujas, gādāt par drošību pašiem mazākajiem, kā arī viņi spēja tikai konfiscēt bīstamus priekšmetus, tai skaitā Džordža vasaras hitu Grifidora zobenzīmuļus. Harijam diemžēl nebija izdevies noķert Hermioni vienatnē, lai viņai par to apjautātos, un Rons, saprotams, klusēja kā kaps. Tomēr trešdienas rītā pirms ierastās alķīmijas nodarbības viņu visbeidzot apgaismoja Džinnija, kurai iepriekšējā vakarā bija izdevies parunāt guļamistabās ar Hermioni.

Draudzene bija uzzinājusi, ka Hermione ar Ronu ar to vien tikai noņēmās, izšķirdami jaunāko kraukļanagu un slīdeņu burvju divkaujas. Iemesls sadursmēm varāk nekā vienkāršs - nedēļas beigās, sestdien, taču bija paredzēta nākamā kalambola spēle Kraukļanagam pret Slīdeni. Skolēni bija tik izslāpuši pēc sava vismīļākā sporta veida, pārdzīvodami garo bezkalambola ziemas sezonu, ka tagad visa pils runāja un sprieda tikai un vienīgi par abu namu komandu spēlētāju sagatavotību. Džinnija izteicās, ka meiteņu tualetēs vismaz divas dienas neesot izskanējis ne pušplēsts vārdiņš ne par Hariju, ne par Ronu.

Kaislības nudien sita augstu vilni. Pat Harijs pats sāka just patīkamo spēles gaidu satraukumu, kaut arī viņu mačs pret Elšpūti bija paredzēts mēnesi vēlāk - aprīļa beigās.

Visā šajā pavasara trakumā nākamās dienas vakarā Hariju sagaidīja patīkams pārsteigums. Hermione pienāca viņam klāt un ierosināja, ka Rons labprāt gribētu uzspēlēt ar viņu kādu šaha partiju. Harijs, noilgojies pēc sava drauga, tūlīt piekrita, cerēdams, ka varbūt tomēr izdosies drīz ar viņu salabt.

Harijs nosēdās pie spēles dēļa iepretī Ronam, ieņēmis vietu pie melnajām figūrām, un viņi, nepārmīdami savā starpā ne vārda, iesāka spēli, klusi dodami komandas savām spēļu figūriņām, bet Hermione tikmēr aizgāja apsēsties blakus Džinnijai un centās viņus paslepus novērot. Kad Rons bija ar savu laidni un dāmu notēmējis uz Harija karaļa bandinieku, puisis izdarīja neveiklu gājienu ar zirdziņu, aizdzīdams to pie pašas dēļa malas. Rons labi zināja, ka pie šādas pozīcijas viņš allaž Hariju uzvarēja, tāpēc uz viņu paraudzījās un drūmi ierunājās: „Tu to speciāli vai kā?"

„Varbūt speciāli, varbūt vai kā. Tas visiem ir zināms, ka tu šahu spēlē vislabāk. Es tāpat nevaru tevi uzvarēt," puisis atzinās.

„Taisni brīnums to no tevis dzirdēt," rudmatis īgni novilka. „Kalambolā gan tu mani uzskatot par tīro neprašu."

Harijs teju vai iesmējās. „Paklau, mums taču ar Džinniju kaut kas bija jāsagudro tai tenku vācelei Lavenderai," viņš taisnojās.

Rons gan nevienā mirklī neizrādīja ne prieku, ne sapratni.

Draugs pavirzīja uz priekšu bandinieku, lai uzbruktu Harija zirdziņam.

„Saproti, mums ar Džinniju vienkārši likās, ka stāsts par kalambolu liksies visticamākais. Turklāt mēs ar Džinniju dzirdējām, kā trešā gada meitenes mani stingri nosoda, ka es it kā esot kritizējis tavas kalambola prasmes. Un tevi viņas uzskatīja par visu laiku lieliskāko kalambola spēlētāju," Harijs pasmīnējis noteica.

„Tiešām?" Rons ar interesi ieprasījās, šķiet, uz acumirkli aizmirsis, ka bija nāvīgi apvainojies uz Hariju.

„Tiešām, tiešām," Harijs apstiprināja. „Un ņemot vērā, cik jums ar Hermioni iznāk vēlu noņemties ar visiem karukļanagu un slīdeņu kašķiem, izskatās, ka cilvēki šeit kalambolu uztver ļoti nopietni."

„Pat pārāk nopietni, kā man nemitīgi atkārto Hermione," Rons piekrita, uzmetis acis spurmatainajai draudznei, kas paklusām sarunājās ar viņa māsu. „It kā kāds velns šos raustītu aiz žagariem."

No pēdējās, it kā drauga nevērīgi izmestās piezīmes Harijam pār muguru pārskrēja skudriņas, un viņš pēkšņi atcerējās pirms nedēļas dzirdēto meiteņu sarunu: "Trilonija esot redzējusi, ka mēs visi esam uzvaras iesnaudināti, bet ļaunums vēl arvien uzglūn no visām pusēm un pat atrodas mūsu vidū." Harijs par to tūlīt pastāstīja Ronam, katrs izdarījuši vēl dažus šaha gājienus, kuri Hariju neglābjami tuvināja zaudējumam.

„Ļaunums atrodas mūsu vidū - nesaprotu, par ko tu tur esi tik pārsteigts," Rons vienkārši noteica. „Vai tad tieši tāpēc mēs šeit neatrodamies, ka te kaut kur apkārt klīst Pats-Zini-Kas?"

„Ron, bet to jau mēs kopā ar Hermioni esam pārrunājuši caur un cauri, ka vismaz par to varam būt droši, ka Cūkkārpā viņš nevar būt. Visdrīzāk viņš klīst kaut kur Aizliegtajā mežā vai mitinās Bubuļu būdā," puisis draugam atgādināja.

„Bet ko tad tu gribēji, lai es saku? Un kopš kura laika tu par pilnu ņem Trilonijas murgus?" Rons īgni noteica.

„Nujā, bet kaut kas tajā man šķita biedējoši pareizs. Es pat nemāku pateikt, kas tieši. Tā vienkārši bija tāda baisa sajūta, kad to izdzirdēju," puisis taisnojās.

„Un es tev vēlreiz varu pateikt, ka ļaunums vistiešākajā veidā nozīmē Pats-Zini-Ko. Varbūt viņš nestaigā tieši pa Cūkkārpas gaiteņiem mūsu vidū, bet tas nenozīmē, ka viņš te nevar kaut kur mitināties pašā pilī," rudmatis spītīgi noteica.

„Bet pili visu pagājušo vasaru ir pārmeklējuši aurori un pati Maksūra, un līdz šim pilī nekas neparasts Voldemorta sakarā nav novērots," Harijs iebilda draugam, izdarījis pēdējo izmisīgo gājienu, pirms viņa karalim tiks pieteikts mats.

„Jā, nu pareizi - ko tad muļķītis Rons saprot. Ne viņš prot klausīties, ne uzvesties, un viņa domas jau arī nav ne plikas knutas vērtas," puisis saviebies īgni attrauca. Tad nokomandēja dāmai izdarīt pēdējo gājienu. „Šahs un mats."

Harijs, atzīdams sakāvi, ar roku pats apgāza savu melno karali. „Ron, tā nemaz nav, un tu pilnīgi noteikti neesi muļķis."

„Bet tu to kaut kā savādi izrādi, draugs," puisis beigās indīgi noteica. Tad viņš piecēlās kājās un vienkārši devās prom, aiziedams pie Nevila, kurš cītīgi rakstīja eseju profesorei Asnītei par ārstnieciskajiem augiem.

Harijs saknieba lūpas un sakrustoja rokas pār krūtīm - Džinnijai tiktāl bija izrādījusies taisnība, ka šoreiz nebūs tik vienkārši salabt, jo Rons nepavisam nebija gatavs izbeigt savu pašpasludināto karastāvokli viņu draudzības sakarā.