Tajā pašā vakarā, kolīdz viņi bija atgriezušies savā koptelpā, Hermione nekavējoties palūdza Ronam iedot viņai Lunas mammas atklājumu pierakstus. Tad meitene tos vienkārši sāka negausīgi lasīt tā, ka viņa nebija runājama vēl pāris dienas.

Harijs tikai piektdienas rītā pamanīja, ka Hermione ēda brokastis kā normāls cilvēks, skatīdamās ar acīm sķīvī, nevis grāmatā vai pierakstos.

„Tad beidzot izlasīji?" Rons īgni draudzenei noprasīja.

„Jā, protams. Es tev pēc brokastīm atdošu tos pierakstus, ja jau tik ļoti gribi paspīdēt pie Zibiņa," Hermione vienkārši atbildēja, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.

„Hermione, es tevi neesmu godīgi redzējis kopš otrdienas vakara. Šobrīd es vienkārši gribu atpakaļ tevi," Rons noteica, nedaudz nosodoši palūkojies uz Hermioni, bet meitene rādījās viegli apjukusi un nezināja, ko atbildēt.

„Ē, jūs tak šodien varēsiet izrunāties, cik uziet, bet, Hermione, pastāsti, lūdzu, ko tu uzzināji?" Harijs ievaicājās. Izskatījās, ka Hermione ar prieku pievēršas Harija jautājumam un neveiklo situāciju ar Ronu labprāt atstāj uz vēlāku laiku.

„Viņas pētījumi patiešām bija ļoti interesanti. Sākumā viņa bija sarakstījusi ļoti daudz dažādus ieteikumus Ritu vārdu veidošanai un kuras atskaņas sader kopā vislabāk. Nebrīnos, ka, ja Varkšķī tika rakstīts kaut kas tāds, tas tiešām cilvēkiem varēja likties noderīgi, nevis tās muļķības, ko tagad publicē Ksenofīlijs..."

„Hermione," Džinnija ierunājās, es saprotu - tas viss ir interesanti, bet man šķiet, ka Harijs vairāk gribēja zināt, ko tu izlasīji par esenci."

„Jā, protams," Hermione noteica pasmaidījusi. Tomēr Harijs meiteni saprata - viņa bija divas dienas bez apstājas lasījusi kaut ko viņu pašu uzdevumam tik būtisku, ka viņa tagad vēlējās izstāstīt visu līdz pēdējam sīkumam, ko bija izlasījusi, uzzinājusi un izsecinājusi. „Kas attiecas tieši uz maģijas esenci, viņas metode, ja to tā var nosaukt, nudien bija ārkārtīgi neparasta, tomēr es negribu būt tik optimistiska kā Luna. Man tomēr nešķiet, ka viņa nomira tāpēc, ka dabūja triecienu ar maģijas esences substanci. Es drīzāk sliecos domāt, ka kaut kas tomēr nogāja greizi."

„Nu, un kas tad tā bija par metodi, ja tu tik kritiski izsakies?" Rons ieprasījās visai skeptiski.

„Saproti, viņa bija izdomājusi, ka maģiju vajag pastiprināt ne tikai ar vārdiem, bet arī kinētiski fiziskā nozīmē," Hermione paskaidroja. Bet viņi visi trīs - Harijs, Rons un Džinnija - raudzījās uz draudzeni pilnīgā neizpratnē.

„Nē, Hermione, piedod manu muļķumu, bet no šitā gan es nekā nesapratu," Džinnija noteica.

„Kinētiski - tas nozīmē atrasties kustībā. Viņai šķita, ka pašu maģiju vajag iekustināt, ierosināt, lai tā kļūtu aktīvāka. Tāpēc arī viņi bija uzbūvējuši apaļu māju. Lai pagrabā varētu iebūvēt maģijas paātrinātāju," Hermione centās izskaidrot pēc iespējas saprotamāk.

„Paātrinātāju?" Rons ieteicās. „Bet ko tieši tad viņa tur paātrināja? Tak ne jau ņurcragu šņākakšus?"

Harijs un Džinnija iespurdzas tā, ka tikko neapgāza savus brokastu šķīvjus. Ņurcragu šņākakšu paātrinātājs? Tas tik būtu kaut kas! Arī Rons sāka rādīties arvien uzjautrinātāks, līdz bezspēcīgi iespurdzās, un arī Hermionei sāka smaidā raustīties lūpu kaktiņš.

Tad meitene iesmējās un atbildēja: „Nē, viņa pastiprināja pati savu maģiju apvienojumā ar citu maģisko būtņu enerģiju. Tā viņa centās iegūt ātri rotējošu maģijas esences plazmu, kuru beigās atliktu tikai sakopot kaut kur kādā priekšmetā."

„Bet, Hermione, ja viņai tas izdevās un tā esence sakopojās viņā, jo viņa tur atradās, tā maģija noteikti bija par spēcīgu, tāpēc viņa tik ātri nomira," Harijs satraukts secināja. Viņam Lunas atzinums izklausījās pilnīgi saprātīgs.

„Harij, bet es nekad nekur neko neesmu lasījusi, ka fiziska maģijas paātrināšana kaut kādā veidā spētu ietekmēt tās maģiskās enerģijas izpausmi. Tas nav loģiski," Hermione iebilda.

„Bet cik ātri kāds tiešām ir mēģinājis iekustināt maģijas enerģiju?" Džinnija ievaicājās.

„Nezinu," Hermione īgni atbildēja. „Bet tik un tā šis viņas eksperiments mums neko daudz nepalīdz, jo maģijas paātrinātāju mēs nebūvēsim un ar savām dzīvībām nespēlēsimies."

Kad Hermione izteica vārdu „paātrinātājs", Rons atkal iespurdzās: „Ņurcragu šņākakšu paātrinātājs," un Harijs atkal pasmīnēja. Tomēr Hermionei visticamāk bija taisnība vismaz tajā ziņā, ka viņi šādu eksperimentu netaisās atkārtot, tāpēc tam, vai Pandorai tiešām bija izdevies iegūt esenci vai arī nē, patiešām nav nekādas nozīmes. Vismaz attiecībā uz viņiem veicamo uzdevumu.

Toties Pandoras pierakstītie ieteikumi pētījuma manuskripta sākumā nudien palīdzēja viņiem visiem atrast labākus un precīzākus vārdus pastiprinošajām burvestībām, un nākamās nedēļas pirmdienā Harijs kopā ar Hermioni jau bija gatavs sākt meklēt Voldemorta enerģiju.

Ārā, aiz loga, blāvajā ziemas saules rīta gaismā sniga sniegs, biezām pārslām, kad Harijs un Hermione nostājās ceturtā stāva gaitenī, kur šobrīd neviens skolēns, ne arī skolotājs nebija pat tuvumā, bruņojušies ar zižļiem, buramvārdiem un viņu pašu brūvētās maģijas esences pudelītēm.

Harijs sāka skaitīt meklēšanas buramvārdus, kurus pastiprināja plaukstā cieši sakļautā, blāvi spīdošā pudelīte. Jauneklis cītīgi koncentrējās uz Voldemorta seju un būtību un vēroja zizli. Tas noraustījās un norādīja tā kā uz rietumiem. Viņi pamazām sāka sekot signālam, bet tad vienā mirklī tas sāka mainīt virzienu, līdz aizveda abus jauniešus līdz spārnam, kurā bija izvietota bibliotēka. Šeit gan bija viens otrs apmeklētājs, tāpēc nedz Harijs, nedz Hermione neuzdrošinājās te cītīgi nodarboties ar meklēšanu.

Krietnu laiku vēlāk viņi atkal atkārtoja meklēšanu, kad Harijs bija pārstājis trīcēt un bija gatavs sevī ielaist domas par Voldemortu. Šoreiz zizlis viņu aizveda uz pavisam citu pils pusi - uz centrālo laukumu pagalmā, kur ne viens vien Cūkkārpas skolēns dzīvīgi pikojās ar svaigi sasnigušo sniegu.

Arī pēc pusdienām, kad viņi atkal nodevās meklēšanas uzdevumam, zizlis viņus aizveda uz pavisam citu Cūkkārpas galu - uz Pūču torni pašos pils rietumos.

„Es neko nesaprotu," Harijs atbildēja, no pieres noslaucījis aukstos sviedrus. Meklēt Voldemorta enerģiju bija ne tikai īpaši nogurdinoši, bet arī ļoti nomācoši. Viņam pēc tam stingri vajadzēja piedomāt, lai atlikušo dienas daļu negribētos vienkārši noslēpties kādā tumšā stūrī, kurā varētu izīgņoties par visām savām neveiksmēm.

„Harij, varbūt tev vajag atpūsties?" Hermione ierosināja. „Šodien mēs meklēšanai varētu mest mieru."

„Labi, tad turpināsim meklēšanu rīt," Harijs negribīgi piekrita, „tomēr tas tik un tā neizskaidro, kā mēs varējām nonākt trīs pilnīgi dažādās vietās." Harijs ar Hermioni lēnām sāka soļot atpakaļ uz Grifidoru torni.

„Mēs Voldemorta dvēseli meklēt iesākām tikai šodien, tas var arī vēl neko īpašu nenozīmēt," Hermione attrauca, tiesa gan - visai stīvi skatīdamās uz priekšu gaitenī. Harijs lieliski saprata, ko meitene izvairījās teikt, arī viņš bija ieprātojies tieši to pašu. Ja iepriekš, dzenot pēdas pastiprinātajai Cūkkārpas enerģijai, viņi bija nonākuši pie direktora kabineta un Kraukļanagu torņa, kur bija uzcelta Klementīnes statuja, tad tagad viņi bija nonākuši pavisam dīvainās un dažādās vietās, kuras turklāt bija publiskas. It kā viņi būtu sekojuši cilvēkam, kas pārvietojas pils iekšienē. Bet tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja būt.

„Un tomēr, kāpēc tik daudzas vietas? It kā tas pārvietotos," Harijs tomēr savas raizes izteica skaļi.

„Es gan šaubos, ka tas ir horkrusts, kas pārvietojas. Harij, es negribu tevi baidīt, bet man ir aizdomas, ka tev varbūt izdevās uztvert paša Voldemorta enerģiju," Hermione paskaidroja, šoreiz palūkojusies uz draugu. „Atceries, Zibiņš teica, ka šī burvestība ir vairāk piemērota cilvēku meklēšanai."

Harijam noskrēja auksts pār muguru. Ja jau Hermione tā domāja... „Voldemorts - šeit, Cūkkārpā? Bet, ja nu es kaut ko sajaucu vai nepareizi noskaitīju buramvārdus?"

„Es katru reizi biju tev blakus, un tu visu izdarīji plilnīgi pareizi. Tomēr nav tik traki, Harij, kā tu esi iedomājies," Hermione mierinoši noteica.

„Nav tik traki?" Harijs tikko savaldīja balsi, neiespiedzies augstā notī. Pa Cūkkārpu apkārt klīstošs Voldemorts pilnīgi noteikti bija tik traki. Hermionei nu gan bija iekšas.

„Mēs katru reizi nonācām publiskā vietā un vienkārši beidzām tur meklēt," Hermione mierīgi paskaidroja. „Mēs jau agrāk spriedām, ka Voldemorts sava gara veidolā klīst kaur tur tepat apkārt. Man šķiet, ka tas tikai nozīmē, ka viņš ir netālu, teiksim, Aizliegtajā mežā, apsēdis kādu zirnekli. Nav teikts, ka viņš pārvietojas tieši pa Cūkkārpas gaiteņiem."

Šāda doma, protams, Harijam šķita nedaudz iepriecinošāka, tomēr savādā, nepatīkami kņudinošā sajūta vēderā viņu neatstāja, it kā Hermiones piedāvātā atbilde tomēr neliktos līdz galam pareiza.

„Tad varbūt mums vajadzētu pamēģināt meklēt naktī, kad mums netraucēs visādu skolēnu bari?" Harijs iedomājās.

„Ir vērts izmēģināt, tikai mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Es noteikti negribētu, lai mani pieķer ārpus dežūras," Hermione iebilda.

„Tad meklējam, kad tev būs dežūra," Harijs vienkārši noteica.

„Tu jau zini, ka vakara dežūras man ir nozīmētas sestdienās, lai netraucētu mācībām. Pēdējā šajā trimestrī man ir ielikta tieši šosestdien."

„Tad naktī no sestdienas uz svētdienu ieplāno, ka tev būs jāpalīdz man pārmeklēt pili," Harijs noteica un teju vai pasmaidīja. Paklīst nakts laikā apkārt pa Cūkkārpu ar Paslēpni un Laupītāju karti, tas jau bija gluži kā vecajos, labajos laikos. Hermione tam par atbildi tikai pamāja ar galvu.

Pēcāk Harijs ar Hermioni vēl bija novienojušies, ka viņi atkārtos meklēšanu arī dienas laikā, līdz būs pienācis sestdienas vakars, turklāt sestdien dienas laikā pils varētu būt īpaši tukša, jo bija ieplānots šā trimestra pēdējais Cūkmiestiņa apmeklējums.

Pamostoties otrdienas rīts vēl grima dziļā tumsā, bet, iesākot brokastot, saule atausa, vēstīdama par gaišu un saulainu dienu. Arī Harijs jutās jau atguvies no iepriekšējās dienas meklēšanas epizodēm un ar prieku noraudzījās, kā Džinnija bezrūpīgi sev uz šķīvja blakus ceptām olām uzliek arī desiņu un pupiņas.

Labi iesākuši ēst, jaunieši sadzirdēja tik ierasto pūču spārnu plivināšanos, pastniecēm atgādājot šurp rīta pastu un vienu otru kārumu paciņu, kādas tipiski pirmajā gadā savām atvasēm mēdza sūtīt raizīgākie vecāki. Hermione saņēma savu ikdienišķo Dienas Pareģa eksemplāru, kas arvien ziņoja par jauniem auroru panākumiem vēl nedaudzo nāvēžu meklēšanā. Centrālais temats, protams, bija Svešovska notveršanas operācijas. Līdz šim izskatījās, ka tuvākās apkārtnes burvju evakuācija bija līdzējusi, un no Svešovska pagaidām nebija ne miņas. Tomēr, kamēr tas briesmonis nebija notverts, Vīzliji nevarēja justies drošībā. Briesmas Mollijai varēja uzglūnēt vai uz katra stūra.

„Par Svešovski ir kaut kas?" Rons tūlīt ieprasījās, kolīdz Hermione bija atvērusi lapu ar auroru ziņu rubriku.

„Nē, nekā jauna, tikai esot pastiprinājuši apsardzību Džordža veikalam," meitene atbildēja, pārskrējusi rakstītajam ar acīm. Tad viņa, pārskatot rakstus, pārsķīra vēl dažas lapas uz priekšu, vienlaikus kozdama kumosus no savas brokastu siermaizes. „Opā," meitene vien noteica, iepletusi acis.

„Kas tad nu?" Džinnija ievaicājās, bet Harijs izteikti novaikstījās.

„Gan jau, ka atkal Knisle," puisis izsmējīgi paziņoja. „Es jau gan tev, Hermione, pirms laba laiku teicu, ka no viņas rakstiem vairs negribu dzirdēt ne rindiņu. Tāpat tur viss ir skaidrs - ļaunāku un samaitātāku nāvēdi par Strupu šī pasaule nav pieredzējusi, labi ja Voldemorts pat bija uz pusi tik ļauns, bet es, protams, nemitīgi kaļu ļaunos plānus, kā stāties Voldemorta vietā un iegūt varu pār pasauli."

Hermione pasmējās, tomēr Harija nicinošais rezumējums bija visai precīzs. „Šoreiz viņa ir beigusi liet samazgas pār Strupu, un tagad laiž klajā ieskatu savā Ziemassvētku dāvanā visai plašajai burvju sabiedrībai."

„Ziemassvētku dāvana? Tad jau būs sākusi ķidāt mani," Harijs drūmi noteica.

„Tā gan," Hermione apstiprināja, „bet vismaz būs likusi mieru Strupam. Tagad viņa pirms Ziemassvētkiem taisās izdot to savu septembrī sasolīto grāmatu, kas būšot tava biogrāfija divtūkstoš lappušu apjomā, īpaši pievēršot uzmanību Vārdā Nemināmā sakāves apstākļiem un notikumiem pēc ievērojamās Cūkkārpas kaujas." Meitene citēja pašas Knisles rakstīto.

„Lai viņa iet ieskrieties," Harijs dusmīgi noteica. „Man ir apnicis par viņu domāt un uztraukties, ko tā tur atkal ir sagudrojusi. Ja vien tu, Hermione, man negribi paziņot, ka tu viņu atkal esi iespundējusi burciņā kopā ar zaru un pāris lapām, es par to smirdīgo Knisli vairāk neko negribu dzirdēt."

„Labi, labi, nomierinies." Hermione draugam uzsmaidīja. „Un mums vēl ir stunda laika pirms burvestībām."

Tā jaunieši, paēduši un sagaidījuši zvanu, lai gaiteņos noplok skolēnu pūļi, atkal pievērsās nogurdinošajai meklēšanai. Šoreiz zizlis Harijam rādīja virzienu visai negribīgi - droši vien pie vainas būs kūsājošais naids uz Knisli, kas traucēja pilnībā koncentrēties. Viņi pamazām virzījās uz rietumu pusi, gan izmezdami savādus līkločus, līdz pēkšņi sastapās gaitenī ar Antoniju un Džodiju, kuriem aiz muguras sekoja vēl daži kraukļanagi. Šie teicās ejam uz bibliotēku, lai vēl palasītu par burvestībām. Diemžēl tikšanās ar skolasbiedriem bija nojaukusi puisim visas domas, un viņš vairs nekādi nespēja uztvert agrāko virzienu.

Arī pēc burvestībām Harijs un Hermione, meklējot divatā, nonāca katru reizi citā vietā. Pēcpusdienā pirms vakariņām pat šķita, ka zizlis cenšas izvest viņu pagalmā, kaut kur virzienā uz Hagrida būdas vai kalambola laukuma pusi.

„Aizliegtais mežs," Hermione visai pārliecināti apstiprināja, kamēr viņi stāvēja otrajā stāvā pie Ieejas zāles grandiozo kāpņu balustrādes un noraudzījās uz zižļa nedaudz svārstīgo virzienu.

„Tiešām zini?" Harijs domīgi iebilda. „Man gan liekas, ka tas vairāk norāda uz kalambola laukuma pusi."

„Tad izejam laukā paskatīties," Hermione ierosināja acīmredzamo.

Tomēr, kolīdz viņi gribēja doties lejup pa kāpnēm, atsprāga vaļā ieejas durvis, un pa tām iesoļoja vairāki skolēni, katrs nesdami pār plecu pārmestu slotaskātu. Bariņa priekšgalā novizēja platīnblondi mati, un Harijs pamanīja, ka tas bija Drako Malfojs - acīmredzot Slīdeņa kalambola komanda atgriezās no treniņa, taču gan būdami visai neapmierināti, ko purpinādami un burkšķēdami par kraukļanagu nekaunību.

Kāds no jaunāko gadu slīdeņiem ieraudzīja, ka Harijs un Hermione uz viņiem nolūkojas no kāpņu augšas, tāpēc neapmierināti viņiem uzbrēca: „Kas ir, Poter? Ko tu tā skaties? Vēl izdzīsi mūs ārā no šejienes?"

Drako par to gan rādījās nedaudz sabijies un, aizvadījis naidīgākos biedrus uz durvīm, kas veda uz pazemes tuneļiem, viņš pagriezās pret Hariju. „Atvaino manu komandas biedru, kraukļanagi mūs muļķīga pārpratuma pēc, vienkārši sakot, izdzina no  laukuma. Tāpēc viņi šovakar ir tādi stipri īgni."

„Viss kārtībā," Harijs vienkārši atteica, bet kad slīdeņu komandas biedri bija nozuduši durvīs uz pazemes gaiteņiem, puisis centās atkal pievērsties meklēšanai, taču vairs nespēja saņemties - viņam pārāk trīcēja rokas.

„Zini, metam šovakar mieru. Tūlīt tāpat būs vakariņas," Hermione puisim ierosināja un, saņēmusi no drauga apstiprinošu atbildi, vēl pie sevis nomurmināja ko nesaprotamu par kalambolistu izdarībām.

Arī turpmākajās dienās viņi nonāca visdažādākajās Cūkkārpas malās, kas Hariju sāka darīt arvien raizīgāku un nīgrāku. Pie tam tas, ka Džinnija centās izturēties pret viņu īpaši iecietīgi un saprotoši, dīvainā kārtā, šķiet, tikai padarīja viņu vēl īgnāku.

Tā nemanot jau bija pietuvojušies Ziemassvētki, un profesori sāka gatavoties mācību gada pirmā trimestra noslēgumam.

Pirmajam savas mācību nodarbības noslēgt sagadījās profesoram Klikam. Lielāko daļu nodarbības viņš vienkārši izsauca katra studenta nopelnīto trimestra atzīmi klusi čalojošo skolēnu klasei un, ja šaubījās par atzīmi, tad lūdza ko nodemonstrēt no trimestrī apgūtā. Protams, Hermione bez liekām ceremonijām saņēma Izcili, Harijs dabūja Labāk nekā cerēts un arī Rons pēc tādas pailgākas tērpināšanas un mocīšanas dabūja tādu pašu atzīmi, bet Džinnijai un Lunai Kliks tomēr nolēma nepiešķirt Izcili, bet gan atstāt L. Ronam par nožēlošanu Malfojs gan knapi izvillka un pēc veiksmīga demonstrējuma paaugstināja savu atzīmi no Vāji uz Pieņemami. Harijs ievēroja, ka tas savādā kārtā uz īsu brīdi bija iepriecinājis Hermioni, viņai klusībā pie sevis pasmaidot.

Vēl bija palikušas desmit minūtes līdz nodarbības beigām, un Pansija atļāvās ieprasīties vai viņi nevarētu beigt nodarbību ātrāk, ja jau atzīmes ir saliktas. Harijam nācās piekrist, ka šī bija viena no ārkārtīgi retajām reizēm, kad Pansija pateica ko prātīgu - gaisā patiešām jautās svētku noskaņojums, kaut vai tāpēc, ka viņiem šīs nodarbības laikā bija atļauts sačukstēties, kas Klika ikdienas nodarbību laikā absolūti nebija iedomājams.

„Nekļūstiet nekaunīga, Pārkinsones jaunkundz," Kliks strikti paziņoja, vēl stingrāk uz meiteni nolūkojies, ka viņa teju acīmredzami sarāvās. „Tomēr tā kā līdz Ziemassvētkiem ir atlikusi tikai nedēļa, tad es svētku jūtīs varētu jūs izklaidēt ar anekdoti."

Jaunieši noraudzījās uz viņu, it kā pasniedzējam uz galvas pēkšņi būtu izauguši ragi. Profesors Emeralds Kliks, kurš savā stingrībā ne par matu neatpalika no profesores Maksūras, tagad grasījās stāstīt viņiem anekdoti? Harijs nudien nespēja noticēt savām ausīm.

Tomēr klusumu auditorijā profesors uztvēra kā apstiprinošu priekrišanu, tāpēc iesāka stāstīt.

„Reiz bārā ienāca rūķītis, riebēja un trollis un sāka spriest par savām nedienām ar laulātā drauga māti.

Riebēja iesāk sūdzēties, ka nevar paciest savu vīramāti, tāpēc domā iedot šai pārvērstu slotu. - Iedomājieties, šī lidos, lidos, tad slota zaudēs savu burvju spēku, un šī nogāzīsies kaut kur un nositīsies, un es būšu tikusi no viņas vaļā.

Rūķītis tagad liek priekšā savu plānu. - Man gan labāk patiktu savai sievasmātei nopirkt biļeti uz kādu tālāku kūrortu. Bet maksāšu ar savu rūķīšu zeltu un biļete būs tikai vienvirziena.

Trollis nu rūkdams, burkšķēdams stāsta savu nodomu. - Es domā, ka vaig darīt tā - es dabūš kārtīg mais ar vienradž nag pulver, zin, šis mumsīm dikt palīdz, kad makten sāp galv. Tad es sataisīš vien liel tablet un nolikš mūs alā uz celm, lai šī brīnās. Sievene ienāks un brīnīsies - vai kāda liela tablete, bet es tikmēr šai no mugurs ar cirv, ar cirv, ar cirv."

Skolēni, kuri bija iesākuši labi smaidīt pie stāsta daļas par rūķīti, anekdotes noslēgumā nudien izplūda smieklos. Kliks viņus piedevām vēl atļāvās palaist piecas minūtes pirms zvana, un visi tiešām sajutās, it kā Ziemassvētki jau būtu pienākuši. Un pēcāk septītgadnieku vidū šur tur sarunās varēja dzirdēt uz kādu jautājumu atbildam: „Ar cirvi, ar cirvi," pēc tam sekojot pamatīgām smieklu šaltīm.

Arī nākamajā dienā Čāgonens savas nodarbības noslēdza līdzīgā veidā, visiem DA biedriem bez izņēmuma ielikdams Izcili, tomēr aurors gan neņēma paraugu no Klika un iztika bez jokiem.

Un svētku jūtīs piektdienas vakarā draugiem par prieku Hermione bija nolēmusi atpūsties no mācībām un ar patiku noskatījās, kā Rons izaicina šahā visus biedrus pēc kārtas. Draugs nudien labi pieprata šo spēli, un Harijs līksmi noraudzījās uz Hermioni, kura acīmredzami par to jutās lepna, ka viņas puisis kādā jomā bija nepārspējams.

Svētku noskaņas pavadīti, draugi arī nākamajā dienā pēc Hermiones rīta sapulces pie Maksūras nolēma laiku veltīt atpūtai un pēcāk doties kārtīgā pastaigā līdz Cūkmiestiņam.

Pirms tam brokastu laikā viņus sagaidīja vēl kāds pārsteigums, kad Lielajā zālē vairākas pūces nolaidās viņu priekšā, nomezdamas pa nelielam ar zaļu lentīti aptītam pergamenta rullītim. Draugi, atlocījuši vaļā katrs savu ziņojuma loksnīti, izlasīja, ka tas bija ielūgums uz rītdienas Gliemjraga klubiņa Ziemassvētku balli. Harijs par to nedaudz nosmīnēja - Ziemassvētki nudien bija pienākuši vienā acumirklī. Diez, kur bija pazuduši tie pirmie trimestra mēneši?

Pēc brokastīm draugi nolēma pa ceļam iegriezties pie Hagrida, kamēr ir jāgaida Hermione. Milzis, kā ierasts, saņēma draugus ar savu mežonīgi bārdaino smaidu.

Hagrids uzlika vārīties tēju un ņēmās stāstīt par saviem novērojumiem Aizliegtajā mežā. Tagad uz ziemu kokovārņi esot pierimuši, tad nu viņš pavisam mierīgi esot varējis izraudzīties egles Lielajai zālei. Tad rīt Hermionei nāksies palīdzēt tās pušķot.

Vēl apspriežot dažādus Cūkkārpas sadzīves sīkumus, gandrīz divas stundas bija paskrējušas nemanot, kad pie durvīm jau klauvēja Hermione.

Hagrids uzcēlās kājās un, piegājis pie durvīm, tās atvēra, un aicināja meiteni iekšā.

„Tūlīt ielieš tev tēj," milzis apsolīja, paņēmis paliela izmēra kausu un nolicis to Hermionei priekšā uz galda.

„Paldies, Hagrid," meitene pateicās, kad milzis ielēja karsto dzērienu viņai krūzē.

„Nu, Hermion, kā tad tev ar to Malfoj puik iet? Nav vēl gribējies šo ieburt kādā stūrī?" Hagrids smīnēdams ievaicājās.

„Hagrid, es tev varu tikai atkal atkārtoties, ka mēs vienkārši izstaigājam tuneļus gar Slīdeņu koptelpu un virtuvi un daudz viens par otru neliekamies zinis," Hermione nedaudz īgni atbildēja. Harijs arī varēja Hermione saprast - Hagridam vienkārši patika meiteni par to vai katru reizi paķircināt, kad viņi bija ieskrējuši pie sava lielā drauga uz tēju.

„Cik tad tur ilg izstaigāt tos štrunt gaiteņs, bet tu gan bij šoreiz ilg prom. Tiešām nav man tas Malfojs jāiet atlipināt no kāds siens?" Hagrids vēl nelikās mierā. Harijs krēslā neērti sarosījās, jo viņš zināja Hermiones noslēpumu - viņa Malfojam palīdzēja ar mācībām, īpaši ar pārvērtībām, mikstūrām un aritmantiku. Bet ja nu Rons, to uzzinot, padomā kaut ko aizdomīgu vai pārprot?

„Nekā tamlīdzīga, Hagrid," meitene vienkārši noteica. „Apgaita šoreiz nemaz nebija, bet man bija jāiet uz sanāksmi pie Maksūras. Viņa šajā brīvlaikā plāno vērt vaļā Vajadzību istabu. Man un Malfojam tikmēr vajadzēs dežūrēt gaiteņa abos galos drošā attālumā un būs jāpārliecinās, ka neviens tur netīšām nenokļūst tuvumā."

„Ak, tad tomēr laidīs vaļā gan to elli," Hagrids vien domīgi noteica. „Kazi, es kaut kad dzirdēj, ka viņi teic, ka tā istab paliek aizdomīg karst."

„Tādu bumbu pils iekšienē turēt noteikti nav droši," Rons apstiprināja.

„Paklau, Hagrid, bet kas darās Aizliegtajā mežā?" Hermione ievaicājās. „Neesi manījis ko aizdomīgu vai neparastu?"

„Nē, Hermione, neko neparast es šobrīd nemaz nevaru iedomāties. Viss ir kā jau katru gadu - mežs uz ziem piesnieg un paliek mierīgāks," Hagrids noteica, nedaudz pabrīnījies par meitenes jautājumu. Tomēr Harijs labi zināja, kāpēc viņa to vaicā - lai nu kas, bet Hagrids jau nu gan būtu pamanījis, ja pa mežu klīst kas neparasts, jaukdams ierasto kārtību. Bet, ja nekā tāda mežā nebija, ko tad viņš šonedēļ bija izsekojis?

Vēl pārmijuši dažus vārdus uz atvadām, jaunieši piebiedrojās vēl pēdējiem gājējiem uz Cūkmiestiņu, un mākoņainajā, bet rāmajā, dienā devās garā un sniegotā pastaigā uz cūkkārpiešu iemīļoto, tuvējo burvju ciematiņu.

Nonākot uz miesta galvenās ielas, Harijs pamanīja, ka būtiski šeit nekas mainījies nebija, taču miestam bija pielipusi drūma noskaņa, ko radīja šur tur aiznaglotu dzīvojamo māju logi, un arī viens otrs no ierastajiem veikaliem vairs nepiedāvāja savu preču klāstu.

„Vai tad šeit nevajadzēja būt mūzikas instrumentu veikaliņam?" Rons ieminējās.

„Laikam bija gan," Hermione apstiprināja, palūkojusies uz kādu nomaļu, nesen aizvērušos veikalu. „Bet pagājušajā reizē tas te vēl darbojās."

„Karā krita ne viens vien no Cūkmiestiņa," Džinnija apstiprināja. „Acīmredzot jaunajiem īpašniekiem tik viegli ar biznesu neiet."

„Arī Medusdūrēs piedāvājums ir uz pusi mazāks," Rons piebilda, kamēr viņi gāja uz priekšu pa ielu, nopētīdami sniegotās mājiņas. „Īpašnieks zaudēja savu sievu un tagad ar veikala lietām cīnās viens pats, bet laikam jau vienam ir briesmīgi grūti."

Harijs drīz to redzēja pats ar savām acīm, kad kopā ar draugiem bija iegājis visu iemīļotajā saldumu veikalā. Kaut arī preču klāsts nudien bija nedaudz mazāks nekā senākos laikos, tas netraucēja jauniešiem sapirkt pilnas kabatas ar šokolādi, uzpūtīgajām gumijām, visgaršu zirnīšiem un Rona iemīļotajām katliņkūkām. Harijs pat iesmējās, kad pie katliņkūku stenda piedāvājumā pamanīja arī kanārijkūkas - kādreizējo Freda un Džordža izgudrojumu.

Rons par to tomēr bija skeptiskāks: „Diez, Džordžs par to zina?"

Izgājuši no siltā un smaržīgā veikala, jaunieši vēl nogāja lēnā solī labu gabaliņu tālāk pa ielu, līdz bija nonākuši pie sānieliņas, kas nogriezās uz Vepra galvu. Kaut arī bija gaišs dienas laiks, kad varēja jau sākt domāt par pusdienām, šī ieliņa rādījās īpaši tumša un drūma. Visticamāk tādēļ, ka izskatījās, ka katra otrā māja ir pamesta.

Sals sāka mazliet lipt klāt pie pirkstiem, tāpēc draugi nolēma griezties atpakaļ un doties uz Trīs slotaskātiem. Sviestalus un siltas pusdienas tagad varētu būt pašā laikā.

Harijs atvēra allaž pārpildītā krodziņa durvis un nopriecājās, ka vismaz šeit nebija nekas būtiski izmainījies - cilvēku šeit joprojām bija ka biezs, kāds ēzdams pusdienas, kāds iedzerdams ko grādīgāku. Pie viena otra galdiņa varēja redzēt arī pa kādam profesoram, jautri čalojot ar kolēģiem.

Lielākoties galdiņus bija aizņēmuši skolēnu pulciņi - arī Džodija ar savām draudzenēm -, bet pie retajiem divvietīgajiem galdiņiem Harijs ieraudzīja sēžam Nevilu kopā ar Hannu un pie kāda cita mazā galdiņa bija piesēdušies Drako ar tumšmatainu, bālu meiteni, kuru Harijs pazina kā Astoriju Grīngrasu, Dafnes māsu, kura arī apguva kopā ar viņu alķīmiju.

Rons ar īpaši drūmu seju paraudzījās uz  krodziņa bāra leti, kur bija jāpasūta sev vēlamais.

„Ron, ko tā sabēdājies?" Harijs ievaicājās, samanījis drauga pēkšņo garastāvokļa izmaiņu.

„Rosmerta vairs nav," draugs sērīgi atbildēja, kamēr viņi devās pie letes. „Šogad pirmajā gājienā uz Cūkmiestiņu dzirdēju, ka viņa esot bijusi pirmajās rindās kopā ar Aberfortu. Viņa esot gribējusi sevi pierādīt pēc tam, kad tik ilgi bija sabijusi zem nāvēžu pakļautības. Bet Cūkkārpas kaujā viņa neizdzīvoja. Tad nu te saimniekojot kāda attāla viņas radiniece."

Piegājis pie letes, Harijs jaunajai, šiverīgajai saimniecei, kas gan bija tik blonda kā Rosmerta, bet ne uz pusi tik skaista, tūlīt bez domāšanas pasūtīja kausu sviestalus un dienas pusdienu piedāvājumu. Mirkli vēlāk puisis sadzirdēja, ka draugs ierastā sviestalus vietā pie pusdienām ir izvēlējies medalu, un pabrīnījās par viņa izvēli. Meitenes turpretī izvēlējās dzert vienkāršu limonādi.

Kad viņi bija ieņēmuši vietas pie tikko atbrīvota galdiņa, Harijs par to ievaicājās Ronam.

„Kāda jēga tad būt pilngadīgam, ja nevar iedzert kārtīgu alu?" draugs visai strupi atteica, bet Hermione par to novalbīja acis.

„Kā tad, un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ka šī krodziniece sviestalu brūvē citādāk," Hermione piebilda.

„Un kas par to, ja tā arī ir?" Rons atburkšķēja. „Šā vai tā, bet bez Rosmertas tas vairs nav tas."

Drīz tika atnesti dzērieni, un Harijs par to varēja pārliecināties pats - šim sviestalum nudien bija tāda savādi ieskāba piegarša. Pārmaiņas tomēr bija skārušas arī skolēnu iemīļoto krodziņu.

Kad liellopu gaļas ragū ar skābētiem kāpostiem bija notiesāts, viņi nolēma vēl aiziet, apskatīties Bubuļu būdu, bet par laimi vai diemžēl tā izskatījās tik nožēlojami drūma kā senākos laikos. Atceļā uz Cūkkārpu draugiem sarunas vedās visai gausi, jo, šķiet, ka visu prātos Bubuļu būda bija atmodinājusi nepatīkamās atmiņas par baisajiem notikumiem otrā maija naktī. Voldemorts toreiz par savu uzturēšanās vietu bija izraudzījies tieši Bubuļu būdu... no kuras veda slepena eja uz Cūkkārpu.

Varbūt Hagrids neko aizdomīgu mežā nebija pamanījis, jo Voldemorts slēpās pavisam kur citur? Harijs nu ar vislielāko nepacietību gaidīja vakaru, kad varēs kopā ar Hermioni pārmeklēt pili naktī, kad viņus netraucēs skolēnu pārpildītas bibliotēkas, pagalmi un gaiteņi.

Nobumbulējuši atlikušo dienu, draugi devās vakariņās, drūmu domu nospiesti. Kā pilnīgs pretstats blakus Harijam nosēdās Nevils - viņu biedrs staroja no laimes kā vissiltākā pavasara saulīte, draudzīgi sveicinādams savus grifidoru biedrus.

„Sveiks, sveiks," Harijs atbildēja, paraudzījies uz Nevilu, un pacentās izspiest sejā kādu nebūt smaidu.

„Nevil, tu nu gan šodien rādies priecīgs," Džinnija izteica acīmredzamo.

„Priecīgs būtu maigi teikts," puisis līksmi atbildēja un tad vēl piebilda ar sapņainu smaidu sejā: „Drīzāk es teiktu, ka esmu laimīgs!"

„Man prieks par tevi, Nevil," Hermione no sirds noteica.

„Vai tavam priekam ir kāds sakars ar Hannu?" Džinnija bez aplinkiem pajautāja. Nevila vaigu galos uzradās tikko manāms sārtums.

„Ē, nu jā. Es beidzot sadūšojos viņu uzaicināt uz randiņu, tad nu mēs bijām kopā aizgājuši uz Cūkmiestiņu," Nevils, juzdamies mazliet neērti, atklāja draugiem.

„Bučoties arī sanāca?" Rons smīnēdams iejautājās, bet Hermione viņam uzmeta tas-nu-gan-bija-neiejūtīgi skatienu. Nevils turpretī piesarka vēl vairāk un aizdomīgi pacēla acis pret griestiem.

Harijs pasmīnēja par biedra reakciju un uzsita viņam uz pleca: „Lai jums abiem ar Hannu viss izdodas. Viņa ir prātīga un krietna meitene."

Nevils uz viņu palūkojās un uzsmaidījis atbildēja ar „paldies".

„Un ko tad tieši jūs abi darījāt randiņā?" Džinnija atkal ieprasījās, arī acīmredzami priecādamās par drauga laimīgo noskaņojumu, pie tam Harijs atminējās, ka Džinnija jau senāk, pirms bija kļuvusi par viņa meiteni, bija allaž visādi izlīdzējusi Nevilam un laiku pa laikam bija ar viņu aprunājusies, lai viņš nejustos tik vientuļš. Taču draudzenes uzdotie jautājumi Harijam bija atgādinājuši arī par viņa paša pirmo reizi, kad Rons un Hermione visai neveiklā sarunā bija centušies ko izdabūt no viņa par viņa pirmo skūpstu ar Čo. Toreiz viņš bija juties divējādi - no vienas puses it kā gribējās par savu „varoņdarbu" izkliegt visai pasaulei, no otras puses tas šķita tik personiski, ka to nevajadzētu uzzināt nevienai dzīvai dvēselei, un šādai lietai būtu jāaiziet kopā ar viņu kapā. Bet kamēr Harijs bija iegrimis savās pārdomās, tikmēr Nevils bija ņēmies stāstīt, kā bija saticies ar Hannu Ieejas zālē un tad abi, runādami, pļāpādami un smiedamies, bija lēnā pastaigā nonākuši līdz Cūkmiestiņam.

Vēl arī vēlāk vakarā pļāpājot ar Nevilu, laiks bija paskrējis nemanot, un pulkstenis jau rādīja bez piecām deviņi, kad Hermione satraukta atcerējās, ka viņai jādodas pie Filča pieteikt savu dežūru. Tad nu Harijs steigšus uzskrēja augšstāvā, sarunājis Hermioni drīz satikt pie Trofeju zāles, un veikli sameklēja gan Laupītāju karti, gan Paslēpni - ierasto Cūkkārpas nakts blēņdaru komplektu. Puisis arī izņēma no kofera veselu sauju ar nelielām stikla mikstūru pudelītēm. Vēl vajadzēja aizlavīties līdz Vaidu Vairas tualetei, iesmelt tajās pēdējos esences atlikumus no katla apakšas.

Tas neprasīja daudz laika, kad Harijs, jau nodrošinājies ar burvestību pastiprināšanai nepieciešamajiem krājumiem, satika Hermioni pie Trofeju zāles durvīm.

„Tā, šodien man ir ielikta dežūra šajā pašā spārnā no ceturtā līdz astotajam stāvam," Hermione paklusi ierunājās, „tāpēc mums varētu būt vienīgi jāuztraucas par Norisas kundzi. Tad divpadsmitos mani nomainīs pats Filčs."

„Tad mums ir laika līdz pusnaktij," Harijs secināja. „Un tagad ir divdesmit pāri deviņiem, tad jau varēsim visur izmeklēties, cik patīk." Tiktāl likās, ka vakars bija iesācies labi.

Iesākumā gan Hermione gribēja veltīt pirmo pusstundu, lai pārliecintātos, ka  gaiteņi tiešām ir tukši, palūgdama Hariju paslēpties zem Paslēpņa. Izstaigājuši pašus augšējos stāvus, Hermione līdz Grifidoru un Kraukļanagu torņiem pavadīja pēdējos novēlojušos attiecīgo namu biedrus, un tad pils, grimdama ēnainā tumsā, ap pulksten desmitiem nudien bija ieslīgusi pilnīgā klusumā, šur tur vien nokrācoties kādam portretam vai iečīkstoties bruņutērpa ķiverei.

Harijs, norāvis nost Paslēpni, izvilka no sava ēzeļādas maciņa Laupītāja karti un noskatījās uz nedaudzajiem punktiņiem, kas klejoja pa Cūkkārpu. Kaut kur otrajā stāvā Austrumu spārnā klīda Norisas kundze, bet netālu no viņas dežūrēja Kliks, tad Rietumu spārna apakšpusi pārraudzīja Drako, bet gar Ziemeļu torni un nocietinājumiem staigāja Alīsija.

„Līdz pusnaktij parasti ir divi dežuranti, bet piektdienās un sestdienās viņi ir salikti vairāk. Pēc pusnakts paliek tikai viens atbildīgais, bet pēc pulksten diviem visi iet gulēt," Hermione paskaidroja.

„Būtu agrāk zinājuši, ka uz rīta pusi pili neviens nepieskata," Harijs nosmējās. „Labi, sākam meklēšanu."

„Nu, Norisas kundze jau tāpat noteikti klīst apkārt pa Cūkkārpu," Hermione aizdomājusies iebilda, kamēr Harijs izņēma no kabatas pudelīti ar viņu pusveiksmīgo maģijas esenci. „Zini, vispār man ir radušās aizdomas, ka arī viņa nav parasts kaķis, līdzīgi kā mans Blēžkājītis. Es nebrīnītos, ja viņa jau sen pirms Filča te ir sargājusi Cūkkārpas mieru."

Harijam gan šobrīd par kaķiem daudz domāt prāts nenesās, bet, kad Hermione tā ieminējās, Filča kaķene vienmēr bija izskatījusies gudrāka un senāka nekā parastam kaķim pieklātos. Kāds tur patiesībā brīnums, ja viņas uzticamā saimniece un ragana patiesībā bija Cūkkārpa, bet Arguss Filčs bija tikai sabiedrotais, kura uzdevums arīdzan bija uzturēt mieru un kārtību.

Lai vai kā, bet tagad bija laiks pievērsties Voldemortam. Harijs atkal ņēmās koncentrēties nepatīkami riebīgajam uzdevumam un, satvēris gaiši blāvojošo maģijas pudelīti, sāka skaitīt lokācijas burvestības vārdus, pastiprinādams tos ar Hermiones izveidotajiem Ritu vārdiem.

Drīz vien Harijs manīja, ka zizlis viņam plaukstā sāk griezties kādā noteiktā virzienā. Šobrīd viņi atradās pie Lielajām kāpnēm un zizlis visai skaidri norādīja rietumu virzienu uz augšējiem stāviem.

Harijs un Hermione aizrautīgi steidzās norādītajā virzienā, kas veda uz Pūču mājas pusi. Tomēr, nogājuši pusceļu, jaunieši ievēroja, ka zizlis sāk svārstīties. Te bija netālu bibliotēkas un slimnīcas spārns. Taču apstaigājot šīs abas ierasti publiskās vietas, zizlis atkal tiecās rādīt uz rietumiem, it kā šajās vietās nebūtu nekas īpašs. Tad viņi nolēma aiziet līdz Pūču mājai un tur izpildīt meklēšanas burvestību no jauna - šoreiz zizlis nenoteikti svārstījās ap austrumu virzienu teju gandrīz puslokā.

Uzmanīgi nopētījuši Klika pārvietošanos Cūkkārpas Austrumu spārnā, Harijs ar Hermioni aizlavījās tur un izpildīja meklēšanas burvestību. Viņi ieguva pilnīgi skaidru rietumu virzienu. Arī no Alīsijas pārraudzītās ziemeļu puses zizlis skaidri un nepārprotami norādīja uz rietumiem, apmēram Pūču mājas virzienā, bet, ejot tai tuvāk pa sestā stāva gaiteni, tas sāka svārstīties, līdz beigās atteicās vispār ko rādīt, kad viņi bija nonākuši pavisam tuvu Pūču mājai, no kuras netālu atradās arī Kraukļanagu tornis.

„Zini, es neko vairs nesaprotu. Tagad zizlis ved kaut kur uz rietumu pusi, bet šeit vispār atsakās strādāt," Harijs apjucis noteica. „Ja tai diadēmai būtu jābūt kaut kur šeit, vai tad signālam nebūtu jābūt spēcīgākam un virzienam nebūtu jābūt pavisam skaidram?"

Hermione par to turpretī tikai pasmaidīja. „Man gan šķiet, ka viss paliek tieši skaidrāks," meitene noteica. „Redzi, tas, ka mēs nonākam aptuveni vienā un tajā pašā vietā, bet nevaram noteikt skaidru lokācijas punktu, nozīmē..."

Pēkšņi Hermioni pārtrauca kāda strikta balss: „Grendžeras jaunkundz, vai drīkstu vaicāt, ko Potera kungs šobrīd dara kopā ar jums?"

Harijs un Hermione apcirtās riņķī, kur ieraudzīja pie sevis šurp nākam pašu direktori. Viņi nudien bija atradušies netālu no sestā stāva skolotāju labierīcībām, no kurām tieši uz saviem direktores apartamentiem atgriezās  Maksūra, sagatavojusies gulēšanai savos rūtainajos tartāna rītasvārkos.

„Ē, redziet, Harijs šeit..." Hermione iesāka stostīties, īsti nezinādama, kā atrunāties.

„Jā, saprotiet, tuvojas Ziemassvētki, tāpēc es pieteicos viņai palīdzēt dežūrēt. Viņa tomēr ir mana labākā draudzene, un es vienkārši gribēju sastādīt viņai kompāniju, lai Hermionei nav tik nomācoši vienai pašai," puisis teju vai nevainīgi paskaidroja.

Maksūras izbrīnītā seja tagad rādījās gluži saprotoša. „Ak, nu, protams, man taču vajadzēja iedomāties, ka jūs būsiet gatavs savai draudzenei palīdzēt, īpaši pirms Ziemassvētkiem. Bet pēc pusstundas, kad beidzas jūsu maiņa, Grendžeras jaunkundz, jums abiem gan jābūt savās gultās, sarunāts?" Maksūra vēl noprasīja.

„Protams, direktore," jaunieši abi vienlaicīgi atbildēja.

Tad Maksūra, novēlējusi arlabunakti, devās uz kāpnēm, kas veda stāvu augstāk, līdz nozuda aiz stūra.

„Fū, tu nu gan izdomāji," Hermione paslavēja. „Es pilnīgi apjuku, jo mēs taču nevarējām sākt skaidrot, ka meklējam Kraukļanagas diadēmu."

„Savā ziņā mums ar Ronu šis aizbildinājums vienreiz jau bija līdzējis, ka dodamies tev palīdzēt. Tas nostrādāja arī šoreiz," Harijs nosmējies klusi nočukstēja. „Bet ko tieši tu man gribēji teikt par meklēšanu?"

„Ā," Hermione atcerējusies nočukstēja, „tas, kā šovakar uzvedas tavs zizlis, var nozīmēt to, ka mūsu meklētais priekšmets visticamāk atrodas rietumu pusē, bet kāds tam ir uzlicis zināmu aizsardzību, piemēram, Neuzmērāmo. Galu galā viņš taču visiem saviem horkrustiem bija salicis visādas aizsargājošas burvestības."

„Neuzmērāmā burvestība? Bet vai tad tā nenozīmē, ka meklēto lietu vispār nav iespējams atrast?" Harijs bažīgi pavaicāja.

„Pilnīgi pareizi, Harij, tieši to tas arī nozīmē," Hermione nedaudz viltīgi un, Harijaprāt, pārāk priecīgi noteica, bet tad puisis attapās.

„Bet mēs taču kaut kādu aptuvenu vietu uzgājām, tad jau tomēr tā Neuzmērāmā burvestība tik labi nedarbojas," puisis saprata.

„Tieši tā. Acīmredzot mēs savu burvestību esam pastiprinājuši tiktāl, ka esam bijuši spējīgi izlauzties cauri Neuzmērāmajam laukam. Ja izdotos izdomāt, kā mēs vēl varētu pastiprināt savu lokācijas burvestību, tad, ļoti iespējams, ka vietu varētu noteikt daudz precīzāk," Hermione līksmi noteica. „Bet tagad es tevi uzvedīšu uz Grifidoru torni un došos atrakstīties pie Filča. Mana maiņa tūlīt būs galā."