Harijs sajuta, ka meitene lēnām nomierinās. Brīdi vēlāk viņa ievilka drebelīgu elpu un piekrītoši pamāja ar galvu. Tad jauneklis saņēma viņas plaukstu un lēnā gaitā noveda lejā līdz pirmajam stāvam pie Firencī klases durvīm.

Harijs klusi noteica: „Alohomora," ar zizli norādījis uz durvju slēdzeni, un tā tūdaļ noklikšķēdama atslēdzās vaļā. Puisis nospieda durvju rokturi un pavēra vaļā durvis, kas atdarīja ieeju uz kentaura mežaino klases telpu. Ejot dziļāk, viņš ievēroja, ka šeit joprojām izskatās tā, kā tas Harijam bija palicis atmiņā pirms dažiem gadiem - tā bija drīzāk mežaina pļaviņa, nevis klase. Noriņas vidū atradās liels, līdzens celms, bet klases telpas grīdu klāja biezs, sūnām un mētrām noaudzis pamežs, kas smaržoja pēc svaigām meža vēsmām. Logus gan aizsedza blīvi, svina pelēki mākoņi, tāpēc Firencī klasē valdīja tumša krēsla. Harijs novicināja zizli, vērsdams to visapkārt klasei, un čukstus pie sevis skaitīja:

„Ritu, ritu gaismiņas,

Lai tās visu vakaru laistās."

Un drīz vien starp kokiem un zālē šur tur pa gabaliņam iemirdzējās blāvas, zeltainas lodītes, kas meta mīlīgu gaismu gluži kā to darītu sveces. Harijs pamanīja, ka Džinnijai sajūsmā ieplešas acis, un viņa ar pirkstiem aši izslaucīja acu kaktiņus.

„Tad stāsti, Harij. Kas tad tur īsti notika? Šobrīd man patiešām ļoti gribas, lai tas būtu bijis tikai īpaši nejauks pārpratums," Džinnija noteica, cenzdamās pasmaidīt.

„Bija jau arī!" Harijs dzīvi iesaucās, pats nosēdies uz celma un nosēdinājis arī meiteni sev blakus, un iesāka stāstīt visu no paša sākuma - kā bija vēlējies atnākt kādas minūtes ātrāk, lai pārliecinātos, ka te viss ir kārtībā, un tad bija uzradies tas bubulis. Džinnijai pat aizrāvās elpa, kad Harijs atstāstīja, kā tieši tas bija izskatījies. Tad vēl viņš izstāstīja Džinnijai sīki par to, cik ļoti Romilda bija satraukusies un ka viņš vienkārši nevarēja viņu atstāt uz grīdas raudam. Kad viss notikums bija draudzenei darīts zināms, Harijs vēl piebilda: „Piedod, Džinnij, es patiešām gribēju nokļūt pie tevis pēc iespējas ātrāk, bet nezināju, kā lai tiek no viņas vaļā. Es ļoti, ļoti atvainojos, ka tev nācās tik ilgi gaidīt un vēl ieraudzīt mani tik neveiklā mirklī."

Harijs kautrīgi nolaida skatienu zemē, bet Džinnija saņēma viņa plaukstu, un viņu acis sastapās. „Harij, es tev vienmēr esmu uzticējusies un arī šoreiz ļoti gribēju ticēt, ka tas bija tikai ļauns pārpratums. Tikai, kad tā Romilda tur, bibliotēkā, pienāca klāt, es vairs nevarēju neiztēloties, kā viņa tev ir uzmetusies virsū. Bet man patiešām, patiešām ir milzīgs prieks, ka tu tomēr nebiji iecerējis mani tik ļauni izjokot," meitene pa pusei smiedamās, pa pusei nopietni izteicās.

„Tevi un ļauni izjokot? Nekad! Tu zini, ka es mīlu tikai tevi," Harijs stingri apgalvoja.

„Tagad zinu, bet, saproti, pēdējās trīs nedēļas es par to vairs nebiju tik ļoti pārliecināta," meitene, bēdīgi pasmaidījusi, atbildēja.

„Jā, saprotu, ka esmu izturējies pret tevi kā pilnīgs kretīns, un lai par to kaut nedaudz atlīdzinātu, tieši tāpēc es uzaicināju tevi šeit," Harijs nokaunējies paskaidroja. Tad puisis noknikšķināja pirkstus un pasauca Mokšķi.

„Laba diena, kungs! Es jau biju gaidījis, ka jūs mani izsauksiet agrāk. Kā varu jums pakalpot?" elfs padevīgi ieprasījās. Džinnija ādaino, veco elfu uzlūkoja ar nedaudz uzjautrinātu un visnotaļ ieinteresētu seju.

„Gadījās neliela aizķeršanās. Vai tev vēl viss ir sagatavots, kā es lūdzu?" Harijs noprasīja.

„Protams, kungs. Pats personīgi uzraudzīju, lai viss būtu vislabākajā kārtībā. Vai to tagad atgādāt šurp?" elfs padevīgi piedāvāja.

„Tas būtu lieliski, Mokšķi," Harijs pasmaidījis atbildēja, un vecais elfs paklanījies izzuda tukšā gaisā, bet brīdi vēlāk atkal ar klusu paukšķi uzradās, turēdams ziedu grebumiem izrakstītu sudraba paplāti, uz kuras atradās aizkorķēta pudele, divas glāzes uz garām kājiņām un vairāki šķīvji ar dažādām uzkodām, sāļām un saldām. „Paldies, Mokšķi; tagad, lūdzu, atstāj mūs divatā, labi?" Vecais elfs vēlreiz paklanījās, sirmajiem kušķiem, kas spraucās ārā no ausīm, noplīvojot teju līdz zemei, tad elfs pagaisa tukšā gaisā kā nebijis.

„Harij, kas tas tāds ir?" Džinnija nedaudz uzjautrināta ievaicājās.

„Tā, mīļā, ir mana atvainošanās tev. Par manu drausmīgo uzvedību pēdējo nedēļu laikā tu esi pelnījusi vēl simtkārt vairāk, bet nu pagaidām pieņem par labu to, ko es tev esmu sagatavojis šovakar," Harijs, juzdamies jau nedaudz priecīgāks, paskaidroja draudzenei. Varbūt vakars tomēr vēl var izvērsties tīri patīkams.

„Ak tā! Nu un kas tad tas tāds ir? Ar ko tad man šovakar tā vajadzētu samierināties?" meitene smīnēdama viltīgi pavaicāja.

„To, Džinnij, sauc par šampanieti," Harijs, tāpat smīnēdams, atbildēja.

„Harij, Harij," Džinnija rājoši iebilda, grozīdama galvu, „un kā tad tu tādu dzērienu pamanījies iedabūt Cūkkārpā? Es stipri šaubos, ka Cūkkārpā mums te ir vīna pagrabs. Vai varbūt tu tādu biji uzgājis savos vientuļajos klejojumos? Hm?" Meitenes balss skanēja pa pusei ieinteresēti, pa pusei izsmejoši, bet Harijs par to neapvainojās.

„Nekā tamlīdzīga. Man tikai paveicās pierunāt Mokšķi, lai viņš aizšmauc līdz Aberfortam," Harijs vienkārši paskaidroja, saņēmis pudeli un arvien vēl muļķīgi smaidīdams. „Gribēsi kādu glāzīti? Man, rekur, te tieši divas ir pagadījušās."

„Šampanietis no kazu vīra krājumiem. Harij, Harij, un man likās, ka es tev kaut ko nozīmēju," Džinnija ķircināja puisi, saņēmusi vienu no divām glāzēm aiz kājiņas. Harijs tikmēr centās saprast, kā lai to pudeli dabū vaļā.

„Labi, labi, bet tagad cerēsim, ka es to pudeli veiksmīgi varēšu dabūt vaļā," Harijs atteica, bet Džinnija jau zināja atbildi.

„Es tev ieteiktu ķerties klāt tam tur šaurākajam galam." Meitene norādīja uz pudeles kakliņu, kas bija aptīts ar stiepli un sudrabotu papīru.

Harijs, uzmetis meitenei uzjautrinātu skatienu, nočukstēja: „Ko tu neteiksi. Tu jau mums te esi gudriniece." Drīz pusis arī bija atlobījis pudeles kaklu vaļā līdz korķim. Bet ko nu? Vasarā viņu dzimšanas dienās šampanieša pudeles bija taisījis vaļā Artūrs, tāpēc puisim bija tikai viegla nojausma par darāmā darba sarežģītību. Pakustinājis korķi ar roku, Harijs saprata, ka tas viegli nepadosies, tad meta kaunu pie malas, izvilka zizli un nočukstēja: „Šurpum korķi!" Korķis tiešām ar paukšķi izšāvās no pudeles, no kā Džinnija iztrūkusies klusi iespiedzās, un no pudeles izlija dzirkstošā dzēriena šalts.

„Uj," puisis tikai paspēja noteikt un parāva pudeli prom no sevis, lai neaplietos ar dzērienu.

„Tagad jau izskatās gandrīz labi," meitene piebilda, pastiepusi glāzi uz drauga pusi, un Harijs uzmanīgi stāvajā glāze ielēja šampanieti, kurš gan nejauki daudz saputoja. Tad puisis ielēja vīnu arī savā glāzē un nolika pudeli atpakaļ uz paplātes.

„Kāds tad būs tosts?" Džinnija ievaicājās, paraudzījusies uz Hariju ar piešķiebtu galvu.

„Par to, lai man vairs nekad nenāk prātā tādas muļķības, ka vajadzētu pāris nedēļas no tevis izvairīties," Harijs nedaudz skumji noteica.

„Un par to, lai šādi pasēdēt mums sanāktu biežāk arī tad, ja tu nebūsi sastrādājis neko tādu, par ko gribētu atvainoties," meitene, pacēlusi glāzi, vēl piebilda un piemiedza ar aci.

„Tad, tā teikt, par jauku vakaru," Harijs secināja, arī pacēlis glāzi, tad abi jaunieši iedzēra krietnu malku saldā, dzirkstošā vīna.

„Hmm, pat gandrīz nav slikts," meitene atzina, aplaizījusi lūpas. „Un kas tie tādi par brīnumiem?" Viņa norādīja uz dažādajiem groziņiem, maizītēm un minikūciņām, kas bija glīti sarindotas uz paplātes.

„Tie visi ir Mokšķa pavārmākslas šedevri. Varu iedomāties, ka viņš pēc mana lūguma centās tik ļoti, ka viss, kas šeit ir salikts, varētu nedarīt kaunu pat Gliemjraga smalkajam vēderam," puisis paskaidroja, pats paņēmis vienu no groziņiem, kas bija pildīts ar kādu sāļo krēmu vai pastēti. Nokodis gabaliņu, Harijs ar prieku atskārta, ka ēdiens patiešām bija gards. Mokšķis nudien centās viņam izpatikt, kopš bija atguvis Regulusa medaljonu un vēl jo vairāk - kopš pats bija atriebis sava agrākā kunga piemiņu.

Džinnija tikmēr izraudzījās kādu no saldajām kūciņām ar putukrējuma cepurīti un nokoda pusi no kūciņas, tad, izbaudīdama garšu, apēda arī otru kūciņas pusi.

„Nu, kā garšoja?" Harijs ieinteresēts pajautāja, uzlūkojis meiteni. Džinnijai bija palicis pie lūpu kaktiņa putukrējuma pleķītis, par ko puisis iesākumā mulsi pasmaidīja, bet tad domas tūlīt pievērsās tam, ka to pleķīti vajadzētu noslaucīt ar savām lūpām. Viņš pieliecās klāt draudzenei un piespieda savas puspavērtās lūpas viņas mutes kaktiņam - Džinnija rādījās nedaudz pārsteigta - tad Harijs sakļāva lūpas kopā, apzēzdams putukrējumu, un paliecās atpakaļ. Viņš, žestikulēdams ar rādītājpirkstu, paskaidroja: „Tev tur putukrējums bija nosmērējies. Es tikai palīdzēju notīrīt."

Tad Džinnija paliecās viņam tuvāk un uzspieda uz lūpām mīkstu skūpstu, lēnam slidinādama savu muti pāri viņa lūpām. Harijam no pieskāriena izskrēja karsts caur vēderu. Tad meitene paliecās nedaudz atpakaļ, sacīdama: „Bet man vienkārši sagribējās tevi noskūpstīt."

„Džin," Harijs spēja tikai izdvest, ielūkojies viņas satriecošajās, tumšajās acīs, tad cieši apstāva draudzeni un ievilka viņu atpakaļ skūpstā. Džinnija ieelsusies tūdaļ atbildēja skūpstam.

Jaunieši bija kā izslāpuši viens pēc otra, Harijs skūpstīja viņas muti, kaklu, rīkli, līdz Džinnija viņu aiz matiem atvilka atpakaļ līdz mutei, un pēc tam pati ņēmās skūpstīt drauga kaklu. Harijam šķita, ka kļūst neizturami karsti, īpaši šajās biezajās Cūkkārpas mantijās, kurās tā vien pinās rokas, un viņi nevarēja pienācīgi viens otru sataustīt.

Kādu brīdi vēlāk abu jauniešu melnās mantijas mētājās sūnās, bet Džinnija, tērpusies blūzē un svārkos, bija iesēdusies klēpī Harijam un ar īpašu patiku izbaudīja viņa skūpstus, pēc kuriem bija tik ļoti ilgojusies pēdējo nedēļu laikā. Meitenes roka paslīdēja zem puiša t-krekla apakšas, un Harijs asi ievilka elpu - no pieskāriena viņam cauri bija izšāvies elektrisks karstums. Šobrīd viņš jutās tik labi, tomēr vēl gribējās nokļūt viņai kaut kādā veidā tuvāk, ka to bija grūti izturēt. Arī viņa rokas paslīdēja zem meitenes blūzes apakšas, noglāstīdamas viņai muguru, un Džinnija no tā ieelsusies sastinga. Harijs nedaudz atrāvās no draudzenes un ievēroja, ka viņas acis krēslainajā pustumsā izskatījās nedabīgi lielas. Lielas un skaistas, un mīļas, un laipnas, un... kaislīgas.

Harijs noslīga kopā ar Džinniju no celma zemē un pārliecās viņai pāri, abiem ieslīgstot mīkstajās sūnās, kas šķietami atvēsināja abu sakarsušos ķermeņus, bet ne prātus. Viņš skatienu ar meiteni nepārlauza, un viņi abi elpoja dziļi un smagi.

Prātā klusi, klusi no viena stūrīša sāka čukstēt doma, ka varbūt nebūtu labi turpināt to, ko viņi bija iesākuši, tomēr visi instinkti šādam lēmumam iebilda. Pirms viņš paspēja par to ko ieminēties Džinnijai vārdiskā izteiksmē, meitene jau bija paguvusi aizlikt roku viņam aiz skausta un pavilka lejup viņa muti, lai atkal ieslīgtu skūpstā. Šoreiz viņi nekautrējās ar rokām izpētīt otra muguru, vēderu, gurnus, kājas.

Tikai tad, kad Džinnija bija viņu pagāzusi nost no sevis uz sāniem, uzrotījusi augšup gar vēderu krekliņu un uzspiedusi viņam pirmo skūpstu uz vēdera, Harijam galvā pēkšņi uzplaiksnīja atziņa, ka nu jau viņi būs aizgājuši gana tālu. Viņiem ir jāapstājas. Protams, būt kopā ar Džinniju bija svētlaime, bet būt ar viņu kopā vēl tuvāk - to viņš gribēja kaut kad vēlāk; katrā ziņā kaut kur citur - ne jau Cūkkārpas telpās, kur kuru katru mirkli kāds varēja uzskriet viņiem virsū. Tai bija jābūt kādai vietai, kas ir tikai viņu.

„Džinnij," Harijs, saņēmis visu gribasspēku, ar milzīgām grūtībām izmocīja - šķita, ka vēderā pēc viņas skūpstiem būtu iemitinājusies vai vesela elektrisku tauruņu orda. „Džinnij," viņš uzsauca nedaudz skaļāk un saņēma draudzeni aiz augšdelmiem, kamēr viņa ar plaukstām brauca viņam augšup pa krūtīm.

„Harij?" Džinnija tāpat bez elpas atbildēja.

„Man šķiet... Man šķiet, ka mums uz mirkli... vajadzētu apstāties," puisis, dziļi elpodams, izteica.

„Tad tev nepatika buča uz vēdera?" Džinnija tēlotā apbēdinājumā novilka.

Harijam no meitenes teiktā no vēdera augšup līdz vaigiem un ausīm uzšāvās karstuma vilnis, kas sakņudināja visu ādu. Nepatika? Un kā vēl patika...

„Es drīzāk teiktu... ka par daudz patika," viņš bez elpas atbildēja meitenei. Viņš gribēja draudzenei uzsmaidīt, taču spēja tikai skatīties viņai sejā, uz viņas sārtajām, pilnīgajām lūpām, līdz galvā atkal bija pazudušas skaidras domas, tāpēc viņš alkatīgi piekļāvās klāt viņas mutei. Harijs stingri viņu noskūpstīja, ar mēli nobraukdams viņai gar lūpām, uz mirkli pieskāries arī viņas mēlei, un vienlaikus iespiedis viņu mīkstajās sūnās, bet ar rokām uzbrauca augšup viņai gar sāniem. Meitene no tā ieelsās un izlieca muguru.

Vēl atstājis skūpstu sliedi viņai gar vaigu un kaklu, Harijs atrāvas no draudzenes un nogūlās uz muguras viņai blakus. „Ja vēlies, vari šo uzskatīt par atblildi uz savu iepriekšējo jautājumu," Harijs saņēmās izteikt un pat izspieda smīnu.

„Ā, tātad tomēr tev patika tā buča?" Džinnija, tāpat smīnēdama, atbildēja, cenzdamās atgūt elpu. Viņa pavēlās uz sāna blakus puisim un uzlika roku viņam pār vēderu, no kā Harijam nācās ievilkt vēl vienu dziļāku elpu. „Tad varbūt man to vēl atkārtot?" meitene mirkli vēlāk vēl piebilda, ar roku paieskādama viņam vēderu zem krekliņa.

„Varbūt atliekam to uz citu reizi? Citādi man ir aizdomas, ka mēs nekad netiksim no šejienes prom," Harijs iebilda meitenes piedāvājumam. Viņa par atbildi tikai vienkārši pasmaidīja.

„Bet man tevi ir jāuzteic. Šeit patiešām ir skaista un romantiska vieta," meitene pēc brīža atzina, paraudzījusies apkārt uz mežaino klasi un blāvajām gaismas lodēm.

„Paldies. Es patiešām gribēju tev sagādāt kaut ko skaistu, tu to biji pilnībā pelnījusi," Harijs klusi atzinās.

„Zini, Harij, kas man šajā laikā bija pats grūtākais?" meitene ievaicājās, izklausīdamās nedaudz skumja.

„Tas, ka es izvairījos no tevis? Vai arī tas, ka man pakaļ sāka vazāties traku meiteņu bari?" puisis ieminējās, tomēr ne viena, ne otra atbilde nešķita līdz galam pareiza.

„Nē, Harij," Džinnija iesmējās. „Mani bezgala skumdināja tas, ka tu pats labprātīgi dzini sevi izmisumā un neļāvi nevienam sev palīdzēt, pat ne man. Man bija patiešām sāpīgi tevi katru dienu redzēt tik skumju un nogurušu."

Harijam kaklā sakāpa kamols. Protams, ka Džinnija ne tik daudz dusmojās, ka viņai netika pievērsta uzmanība, bet gan draudzene pēdējo nedēļu laikā bija patiešām uztraukusies par viņu.

„Klau, tad sarunājam tā - ja man vēl kādreiz sagribēsies ilgāku laiku bozties vienatnē, vienkārši sadod man pa ausīm, labi?" Harijs piedāvāja.

„Lai notiek. Bet ja tas tev tā patīk, tad es tev varu tāpat vien arī sadot pa ausīm," meitene smīnēdama ķircināja draugu.

„Varbūt bez liekas vajadzības bez tā mēs tomēr varētu iztikt," Harijs priecīgi nosmējās, pagriezis galvu uz sāniem, lai varētu ieskatīties Džinnijai acīs. Viņš pieliecās un nobučoja viņu uz pieres. „Bučas man tomēr patīk daudz labāk."

„Nav problēmu," meitene līksmi noteica un aši nobučoja viņu uz lūpām. Harijs jau sāka liekties viņai līdzi, taču ar nopietnu saņemšanos apstājās. Tiešām, kā mēs varēsim apstāties?

„Klau, varbūt vēl varam paspēt uz Helovīna mielastu, kā tu domā?" Harijs ievaicājās, arī pavēlies uz sāniem ar seju pretī Džinnijai, un rotaļīgi ar pirkstiem pārstaigāja viņai gar sāniem.

„Varbūt tā tiešām vajadzētu darīt, citādi Firencī vēl nāksies mūs ar dzīšanu dzīt ārā," Džinnija atbildēja.

„Tad piekārtojamies un ejam," Harijs pasmaidījis piekrita.

Pēcāk saģērbuši atpakaļ savas mantijās, viņi pārmija vēl dažus skūpstus, tiesa gan ne tik kvēlus kā pirmīt, un pirms došanās ārā vēl krietnu laiku izbaudīja viens otra apskāvienus, ieelpodami viņu pašu un apkārtnes smaržas.

Aizejot Harijs palūdza Mokšķim novākt iztukšotās glāzes un pārpalikušo ēdienu, tad nodzēsa gaismiņas, mežainajai klases telpai ieslīgstot tumsā, tad, aizslēdzis klases durvis, Harijs saņēma Džinnijas roku un viņi lēnā solī devās uz Lielo zāli.

Vakariņas jaunieši bija nokavējuši - šobrīd gan viņi tāpat jutās paēduši viens no otra -, un visa zāle ar aizrautību vēroja izrādi, kas bija ierasta Helovīnu svētku sastāvdaļa. Šogad Maksūra bija uzaicinājusi kādu uguns mākslinieku, un pašlaik, kamēr jaunieši lavījās līdz Grifidoru galdam, līdz pat zāles griestiem līču loču vijās gigantiskas uguns čūskas, iepletušas savas ugunīgi zvērīgās rīkles, bet tikmēr uz pašas skatuves, cik nu no Grifidora galda paša tālākā gala stūra varēja redzēt, vietu bija ieņēmis paīsa auguma burvis melnā frakā ar augstu cilindru un no mutes izpūta liesmas visdažādākajās krāsās. Tad burvis pagriezās pret skatītājiem un izpūta lielu dūmu mākoni, kas pārvērtās milzīgā sikspārnī un sāka ķerstīt ugunīgos pūķus.

„Harij, vai tev neliekas, ka tie pūķi ir no Vīzliju vizuļiem?" Džinnija viņam blakus iečukstēja ausī.

Harijam no viņas siltās elpas gar kaklu aši pārskrēja tirpas, bet, tūdaļ attapies, viņš ieskatījās ciešāk uguns nezvēros un apstiprināja meitenes novērojumu. Drīz sikspārnis bija apdzēsis visus pūķus, un tajā brīdī tas sadalījās veselā gūzmā mazāku sikspārņu, kas piebiedrojās Hermiones un Malfoja jau agrāk saburtajiem lidoņiem.

Tad burvis kaut ko veikli nometa zemē un tūdaļ ar zizli iesāka rakstīt gaisā kādu vārdu. Viņa nūjiņas gals atstāja gaisā spožu, švīkainu gaismu, itin kā tā būtu zīmēta ar brīnumsvecīti. Kad vārds drīz vien bija izrakstīts gaisā, visi varēja gluži skaidri salasīt burtus, kas veidoja vārdu „Cūkkārpa".

Nodzēšot zižļa galā gaismiņu, visu zāli pāršalca jauns apbrīnas vilnis - burvim apkārt pēkšņi bija uzplaukušas sešas krāšņas ugunspuķes, katra laistīdamās savā varavīksnes krāsā. Mirdzot un kvēlojot puķēm, izrakstītais Cūkkārpas vārds sāka celties augšup, tad apgāzās uz sāniem un, lēni slīdot pāri skolēnu galvām, apbēra visus ar īstu zvaigžņu lietu, kas gan izplēnēja, kolīdz bija nobiris līdz zemei. Kad Cūkkārpas vārds bija pārlaidies pāri visiem pie galdiem sasēdušajiem, burti atkal sagriezās pret bērniem un, laižoties lejup, pamazām izdzisa.

Burvis vēl izteica visiem novēlējumu: „Lai jums visiem svētīts šis vakars!" un dziļi paklanījās visiem zālē sanākušajiem. Arī Harijs un Džinnija ņēmās sparīgi applaudēt kopā ar pārējiem. Harijs nudien nevarēja iedomāties skaistāku vakara noslēgumu randiņam ar Džinniju. Tad viņi kopā ar burzmu lēnām un nesteidzoties uzkāpa līdz Grifidoru tornim, jūsmodami par krāšņo izrādi un spriezdami, ko diez par to teiktu Džordžs.

Nonākot koptelpā, tas neradīja nekādu izbrīnu, ka šeit jau bija saorganizējusies ballīte, šur tur uz palodzes spīdot pa kādam ķirbim; šķiet, Dīns ar Šīmusu bija sanesuši kaudzēm kārumus no virtuves, un Lavendera kaut kādā veidā bija pamanījusies sadabūt kasti ar sviestalu.

Viņi apsēdās vēl pie kāda neaizņemta galdiņa, un neilgu laiku vēlāk jauniešiem pievienojās Hermione un Rons. Gandrīz izskatījās, ka viņi bija par kaut ko strīdējušies.

Hermione, apsēzdamās iepretī Harijam, gan tūlīt atplauka smaidā un steigšus ievaicājās: „Tad jums abiem tagad viss ir kārtībā?"

Džinnija tūlīt apstiprinoši pamāja, un Hermione atviegloti noteica: „Nu tad beidzot!"

„Bet kā jums?" Harijs ar nelielām aizdomām ieprasījās. Tas gan nebija retums, ka Hermione ar Ronu mēdza strīdēties, visbiežāk par vistīrākajiem sīkumiem, taču tad puisis atskārta, ka tomēr bija labu laiku izvairījies no draugiem, tapēc, ja arī kas būtu mainījies, viņam tas nemaz nebūtu zināms.

„Jā, protams, kāpēc lai nebūtu?" Hermione ievaicājās, tiesa gan Harijam likās, ka viņai acīs pavīdēja zināms satraukums.

„Nē, nē, es tāpat vien. Man tikai tā izlikās, ka jūs varbūt bijāt par kaut ko sastrīdējušies. Ja nu tā arī būtu, tad es vismaz ceru, ka es tur nebiju pie vainas," Harijs kautrīgi atrunājās.

„Tad te tu arī vēl gribi bāzties pa vidu?" Rons dusmīgi atcirta. „Nepietiek, ka tā jau gandrīz pēdējo mēnesi staigā sapūties tā, ka nevari saviem draugiem ne labdien patekt. Zini ko, pasaule negriežas tikai ap tevi vien. Un vismazāk tev vajag bāzt degunu manās un Hermiones darīšanās. Tas pilnīgi un galīgi nebija par tevi." Šķita, ka rudmatis ar acīm Harija virzienā teju vai sāks mest zibeņus. Harijs, juzdamies vainīgs, kaunīgi novērsa skatienu no drauga.

Tikmēr viņam blakus ierunājās Džinnija: „Paga, kā tad to beigās saprast - tad jūs tagad patiešām par kaut ko strīdējāties?"

Hermione pasteidzās pirmā atbildēt: „Nu ne gluži strīdējāmies, drīzāk mums bija veselīga viedokļu apmaiņa."

„Veselīga videokļu apmaiņa?" Rons nošņācies iespurdzās. „Tā tu tagad sauc sava viedokļa uzspiešanu?"

„Es tev savu viedokli neuzspiežu; es tikai izteicu savas domas, tāpat arī uzklausīju tavējās," Hermione visai stingri iebilda. Harijs sāka ausīties - draugiem patiešām bija kādas domstarpības, tikai vēl nebija saprotams, par ko.

„Uzklausīji un tad izturējies tā, it kā tās būtu pilnīgi nepareizas," Rons strīdējās pretī, sakrustojis rokas un pagriezis galvu pret Hermioni.

„Draugi, draugi, vai drīkstu zināt, par ko tieši jūs tagad runājat?" Džinnija uzmanīgi ievaicājās, žestikulējot pacilādama plaukstas.

„Mēs, kāpjot augšā, apspriedām Liesmiņa kunga izrādi. Jūs taču to redzējāt?" Hermione beigās ar aizdomām pajautāja.

„Redzējām, redzējām," Harijs apstiprināja un pamanīja, ka Džinnija viņam blakus tikko manāmi piesarkst. Labi, viņi nebija redzējuši visu izrādi no paša sākuma, bet tas visiem nebija jāzina.

„Nu re, tad ko jūs domājat par to izrādi?" Hermione ieprasījās.

Harijs sāka nojaust, ka šajā jautājumā slēpās kāds zemūdens akmens. „Ē, nu noslēgums bija skaists ar tām krītošajām zvaigznēm, vienīgi mums likās, ka tur parādījās Vīzliju vizuļu produkti. Diez Džordžs par to zina?"

„Pilnīgi piekrītu, Harij, un to es, nākot augšā uz šejieni, teicu Ronam, ka viņš taču izmantoja Džordža produktus. Tāpēc arī es netaisos šo Liesmiņa kungu vērtēt ar nezin kādu sajūsmu, kā te gandrīz vai no biksēm lec ārā Rons," Hermione beigas izteica jau skaļākā un uzkrītošākā balsī un, sakrustojusi rokas un kājas, paglūnēja uz Ronu.

„Hermione, bet vai tu nemaz nedzirdēji, ka Harijs teica, ka izrāde bija arī skaista? Neatkarīgi no tā, vai viņš lietoja Džordža ugunspūķus un manējās ugunspuķes - tu taču, Harij, redzēji; Džordžs padarījis tās drusku noturīgākas un paspilgtinājis - tagad tās tiešām iespaidīgi izskatās; tas viss tomēr bija acij baudāmi neatkarīgi no tā, cik daudz no tā visa tas Liesmiņš bija izdomājis pats," Rons iebilda, tagad pievērsies tikai un vienīgi Hermionei, tumši zilajās acīs dzirkstījot spītam.

„Ron, bet kā tu nesaproti, ka šitādi smukummākslinieki nodarbojas ar diletantismu. Viņi māk tikai paņemt citu cilvēku darbu, saliek kaut ko drusku kopā un beigās iekasē naudu tā īsti ne par ko," Hermione iebilda.

„Nu un, ka viņš izmanto citu burvju izgudrotus līdzekļus? Tā visa izrāde tomēr bija viņa paša salikums. Neviens viņam neteica, kad gaisā laist gaismas lodes, vai kurā brīdī jānāk pūķiem un ka zvaigznēm jālīst beigās. Manuprāt, cilvēki tieši to arī sauc par mākslu," Rons neatlaidīgi palika pie sava.

„Ron, es pat atzīstu, ka pilnībā saprotu tavu argumentu, tomēr varu tikai vēlreiz atkārtoties, ka es neciešu nolaidību un neizdarību. Turklāt viņš bija izvēlējies uguns maģiju, ar kuru vispār nav nekādas grūtības iztaisīt kaut ko smuku." Hermione demonstratīvi izvilka zizli un gaisā uzrakstīja Rona vārdu ar tiem pašiem žiberīgajiem uguns burtiem. „Jā, tad nu pasaules brīnums, un visi sajūsmā noelšas - paldies, paldies." Meitene ar zižļa mājienu izkūpināja burtus gaisā un pārspīlēti tēloti paklanījās, joprojām sēdēdama turpat krēslā.

Harijs sāka just, ka draugu kašķis bija tikai labi iesācies, bet šovakar tajā nudien viņam nebija itin nekāda vēlēšanās klausīties. Viņš ciešāk saspieda Džinnijas roku un zīmīgi pamāja ar galvu sviestalus kastes virzienā. Džinnija pasmaidījusi apstiprinoši palocīja galvu.

„Bet, Hermione, saproti, ka ne jau visam skaistajam ir jābūt arī sarežģītam. Lietas var būt skaistas arī vienkārši tāpat," Rons atkal atbildēja Hermionei, neļaudamies viņas stingrajai nostājai.

„Bet par visām vienkāršajām un skaistajām lietām taču cilvēki neprasa naudu. Manuprāt, tomēr, ja reiz burvis grib saukties par mākslinieku un ar to pelnīt naudu, viņam pie savas izrādes ir nopietni jāpiestrādā," meitene vēl iebilda, taču Harijs tālāko draugu strīdu vairs nedzirdēja, jo viņu un Džinniju tagad bija apņēmusi vispārīga koptelpas balsu čala. „Viņi nu gan atrod tematus, par ko strīdēties," Džinnija vēl klusi nosmējās.

Nonākuši pie sviestalus kastes, jaunieši sastapa Ričiju Kūtu, viņu kalambola komandas triecēju, kurš ar prieku piedāvāja viņiem divas sviestalus pudeles, ko Harijs un Džinnija pasmaidījuši pieņēma. Drīz vien viņi iesaistījās sajūsminātajās sarunās par Helovīna mielastu, un, tā vien šķita, ka vismaz Grifidoru koptelpā neapmierinātību ar vakara izrādi pauda vienīgi Hermione. Vēlāk sarunas pārgāja vienkāršās pļāpās un joku plēšanā, tāpēc, vēlu vakarā attapies savā gultā, Harijs saprata, ka šobrīd pavisam muļķīgi smaida pa visu seju.

Diena beigās bija izrādījusies brīnumjauka. Viņš bija izglābis Romildu, sakārtojis attiecības ar Džinniju un lieliski izbaudījis līdz šīm aboslūti vislieliskāko Helovīna vakaru savā mūžā. Nu kas gan vairs varētu noiet greizi? Vēl vienīgi vajadzēja līdz galam salabt ar Ronu, bet gan jau arī ar viņu viss sakārtosies, un, iedomājies vēlreiz par Džinnijas buču uz vēdera, Harijs ar vēderā lidojošiem tauriņiem lēnām ieslīga miegā.

Nākamais rīts atausa drūmi nomācies, smagām lietus lāsēm rībinot gar logiem, taču Harijs jutās neparasti spēkpilns un par spīti nospiedošajiem un tumšajiem rudens laika apstākļiem, puisim izlikās itin kā pasaule būtu atspīdējusi jaunā gaismā - tā likās tik spoža un krāsaina. Šodien bija svētdiena, tātad bija brīva diena, kad būs cik uziet vaļas izpļāpāties ar draugiem.

Paraudzījies uz Rona gultu, Harijs pamanīja, ka tā bija tukša, tātad draugs jau būs devies brokastīs viens pats. Nogājis lejā, koptelpā, arī tur puisis nevienu no septītgadniekiem nesastapa - acīmredzot viņš bija pamodies viens no pēdējiem.

„Harij, Harij, vai tā ir taisnība, ka tu pagājušajā gadā Helovīnos sagūstīji Paši-Zināt-Kā čūsku, bet tad tā tomēr pamanījās izbēgt?" iejautājās kāds drosmīgs puisēns, kolīdz bija ieraudzījis savu slaveno nama biedru - pēc Harija domām šāda uzvedība gan jau sāka robežoties ar nekaunību.

„Nē, tās nu gan tev būs sastāstītas muļķības," puisis atteica. Pareizi - atlika tikai nonākt lejā nedaudz smaidīgam, lai mazākie biedri to uzskatītu par uzaicinājumu jauniem pielūgsmes un jautājumu plūdiem. Klausīties šādas blēņas gan Harijam itin nemaz nenāca prātā, tāpēc viņš veikli izlīda no koptelpas un vieglā riksītī noskrēja līdz Lielajai zālei, kur bija jau sapulcējusies liela daļa Cūkkārpas.

Viņš, nonācis pie Grifidoru galda, apsēdās blakus Džinnijai, kurai otrā pusē sēdēja Rons, bet viņam pretī no sava šķīvja maziem kumosiņiem omleti ēda Hermione. Harijs, pasveicinājis draugus, paņēma tuvāko sviesta smalkmaizīti, ielēja sev glāzē ķirbju sulu un ar veselīgu apetīti iesāka notiesāt savas brokastis.

„Laukā nu gan ir drausmīgs laiks," Džinnija ierunājās, „šķiet, ka šodien no kalambola treniņa nebūs nekāda jēga."

„Man gan nebūtu nekas pretī šodienu pavadīt sausās iekštelpās kopā ar tevi," Harijs noteica, beigas klusi nočukstējis, un tikmēr uzlika roku viņai uz muguras un piebikstīja ar degunu pie kakla. Džinnija muļķīgi pasmaidīja, bet Rons blakus novaikstījās.

„Bet tiešām - kas mums šodien ir plānos?" Hermione ieinteresēti ievaicājās. „Ron, varbūt tev ir kādas domas, ko šodien labu sadarīt?"

„Savādi, ka tu man to tagad vaicā. Vai tad vakar visu vakaru tu to vien tikai necienties pierādīt, ka manas domas tev nav ne knutas vērtas?" Rons, sakniebis lūpas, visai indīgi atrūca Hermionei.

Hermione savukārt pavisam mierīgi pacēla acis no brokastu šķīvja, palūkojās mirkli uz Ronu un atbildēja: „Ron, tas, ka es visu Helovīnu svētku vakaru labprāt pavadīju, iesaistoties diskusijās ar tevi, nozīmē tikai un vienīgi to, ka es tavā viedoklī vēlos ieklausīties, es tavas domas uzskatu par vērtīgām un interesantām un turu augstā cieņā, kaut arī mūsu viedokļi mēdz būt atšķirīgi. Vienkāršāk sakot, ja mums neveidotos inteliģentas un saistošas sarunas, mēs taču būtu sen jau viens otram apnikuši."

Rons tādu atbildi acīmredzot nepavisam nebija gaidījis, jo vienkārši turpināja sēdēt pavērtu muti un uz to pusceļā palikušu šķiņķa sviestmaizi. Visbeidzot viņš kaut kur savā rīklē atrada balsi. „Tad tev šķiet, ka es esmu inteliģents?"

„Apžēliņ, Ron," Hermione pasmīnēdama nogrozīja acis pret griestiem, „ja es tevi patiešām uzskatītu par tādu muļķi, tu tiešām domā, ka man būtu kaut mazākā interese ar tevi draudzēties?"

„Hermione, nu tu jau zini, ka blakus tev kurš katrs jūtas kā neveikls pirmziemnieks," Rons smīnēdams atbildēja, kad viņa garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies - ja jau pat Hermione uzskatīja, ka viņš ir interesants un gudrs. Tomēr Harijam sāka kļūt neērti, klausoties viņu sarunā; šķita, ka to viņiem drīzāk vajadzētu izrunāt divatā.

Kamēr Hermione un Rons turpināja apmainīties savstarpējiem glaimiem, puisim pieliecās tuvāk Džinnija un iečukstēja ausī: „Klau, varbūt tev Ronam arī vajadzētu ieteikt Firencī klasi? Izskatās, ka viņiem arī derētu pavadīt kādu brīdi divvientulībā."

Harijs par atbildi klusi iesmējās, taču acumirkli vēlāk viņam nezin kāda iemesla dēļ pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Likās, it kā zemapziņa būtu aptvērusi, ka kaut kas nav pareizi, kaut kas nav lāgā. Brīdi vēlāk puisis saprata, kas tieši viņā bija izraisījis tik nepatīkamu sajūtu - pēkšņi Lielajā zālē, plivinādamas spārnus, bija ielaidušās pūces, turklāt krietns bars. Saprotams, tas pats par sevi nebija nekas neparasts, ka audzēkņi no rīta saņem pastu, taču šodien bija svētdiena, kas nozīmēja, ka Dienas Pareģis netika piegādāts, un Helovīna svētki bija vakar, kad gādīgie vecāki steidza atsūtīt savām dārgajām atvasēm saldumu tūtiņas.

Drīz kāda pelēkbrūna pūce nometās Hermiones priekšā, ar vienu kāju piezemēdamās uz šķīvja malas, kādēļ brokastu šķīvis slīpi saslējās gaisā, bet pārpalikušās omletes sula notecēja uz galda. Hermione pārtrūka pusvārdā, jau gribēdama Ronam piekrist, ka varbūt šodien viņi varētu mācībām veltīt tikai pusi dienas, un tā vietā iztrūkusies pievērsās pūcei. Ziņnese piekārtoja kājas, nokāpdama no šķīvja, tad pastiepa uz priekšu kāju, pie kuras bija piesiets sarullēts sainītis un mazs, melns maisiņš. Hermione parakājas kabatās un no dziļa stūra izlobīja dažas knutas, kuras ievietoja pūces maisiņā, un pūce, astājusi laikrakstu, apmierināti ieūjinājās un pacēlās spārnos.

„Dienas Pareģa pūce; svētdienā," Hermione noteica, nespēdama noticēt. Viņa steigšus atrullēja avīzi un tajā uz pirmās lapas kliedzošs virsraksts vēstīja: „NĀVĒŽU UZBRUKUMS VISU SVĒTO VAKARĀ!" Bet zem tā apakšā rēgojās šausminoša, kustīga Tumšā zīme.

„Tas ir Rīta Pareģa speciālizlaidums," Hermione tikai vārgi izdvesa, ar acīm aprīdama rakstu. Izlasījusi zibenīgā ātrumā, viņa to steigšus padeva Ronam. Rons avīzi izplāja Džinnijas priekšā tā, ka arī Harijs, pieliecies tuvāk meitenei, viegli varēja salasīt rakstu.

Visu svēto dienas jeb Helovīnu vakarā pēc plkst 21:00 ir noticis šausminošs nāvēžu uzbrukums Svētūdraines ciemata burvju kopienas Digoriju mājām. Uzbrukuma laikā cienījamais Eimoss Digorija kungs, Maģisko būtņu regulēšanas un kontroles nodaļas ierēdnis, tika saņemts par ķīlnieku nāvēžu grupējumam, kuru šobrīd vada Tumsas pavēlnieka visuzticamākais biedrs - Rodolfus Svešovskis.

Pēc Digorija kunga sniegtās liecības, Svešovskis pēc vakariņu laika esot ielauzies viņa mājās un pieprasījis sniegt ziņas par precīzu Mollijas Vīzlijas atrašanās vietu un ministrijas veiktajiem pasākumiem, lai nodrošinātu viņai nepārtrauktu aizsardzību. (Red. piez. - Digorija kunga kaimiņiene Mollija Vīzlija Cūkkārpas kaujas laikā nogalināja Svešovska sievu Bellatrisi Svešovsku, tāpēc Paši-Zināt-Kā uzticamais nāvēdis kopš tā brīža ir zvērējis viņai atriebties.)

Tā kā Digorija kungs izrādīja ārkārtīgu drosmi, atsakoties sadarboties ar nāvēžu grupu, viņam nācās pārciest neskaitāmas spīdzināšanas epizodes vairāku stundu garumā teju līdz pat pusnaktij, kad nāvēži, baidoties par sensoro uztveršanas burvestību tuvo klātesamību, kas uzstādītas zināmā rādiusā ap Vīzlijas kundzes mājvietas Midzeņu perimetru, nolēma pamest Digoriju mājas, vispirms vēl atstājot vēstījumu Mollijai Vīzlijas kundzei.

Svešovskis tika pavēlējis Digorija kungam nodot Vīzlijas kundzei ziņu, ka viņš turpinās apmeklēt viņas kaimiņus vienu pa vienam, ja viņa turpinās slēpties savos Midzeņos. Nāvēdis aicina Vīzlijas kundzi uz atklātu divcīņu, citādi - citējot Svešovska teikto - „Nākamajam kaimiņam tas nebeigsies tik veiksmīgi, kā es šoreiz izrīkošos ar Digoriju." Tad, pirms došanās prom, nāvēžu vadonis raidīja spēcīgu dragājošo lāstu pret Digorija kunga muguru un pagalmā iededzināja šausminošo Tumšo zīmi.

Nākamajās lapās bija nodrukāta intervija ar pagājušajā naktī dežūrējošajiem auroriem, kas Svētūdraines apkārtnē izvietoto drošības sistēmu dēļ bija ap pusnakti pamanījuši neparastu aktivitāti un bija tūlīt steigušies glābšanas darbos. Lappusi tālāk bija izvietots uzsaukums Svētūdraines tuvākās apkārtnes ģimenēm sazināties ar auroriem un pēc iespējas ātrāk vienoties par piespiedu evakuācijas plāniem. Tad bija atvērums ar garu un plašu aprakstu par Svešovska pastrādātajiem šausmu darbiem, bet beidzamajā lapā bija izsmeļoša intervija par Digorija kunga veselības stāvokli, kas rezumēja, ka, spriežot pēc šā brīža apstākļiem, Digorija kunga muguras nervi ir neatgriezeniski pārrauti, kas nozīmēja, ka visticamāk Digorija kungam atlikušo dzīvi nāksies pavadīt ar paralizētām kājām.

Harijs trīcēdams ievilka saraustītu elpu un paraudzījās visapkārt Lielajai zālei. Pēkšņi šķita, it kā šā rīta priecīgā gaisma būtu izdzisusi, kā dēļ pasaule bija pārvērtusies par pāris toņiem pelēkāka un tumšāka, bet lietus lāses kapāja logus un zemi ar neparasti lielu nežēlību.