„Nē, nu tas Rons ir viens," Džinnija Harijam čukstus jau kuro reizi noteica, kamēr viņi sēdēja bibliotēkā un palīdzēja Hermionei atgūties. Harijs bija it kā ar dzīvīgu interesi ieprasījies, vai Hermione jau ir izdomājusi, kā izpildīt Gliemjraga uzdoto mājasdarbu par sagatavošanos skaistuma esences pagatavošanai. Viņam pašam neesot īsti jausmas, no kura gala ķerties klāt, un arī Džinnija apstiprināja, ka arī viņai tam ir jāsagatavojas. Hermione gan saprata draugu nodomu, ka viņi labprāt pavadītu jauku sestdienas pēcpusdienu kalambola jūtīs vai divvientulībā, taču ar prieku ļāvās viņu piedāvājumam. Tā nu jaunieši bija nosēdējuši bibliotēkā teju līdz vakariņu laikam, neņemot vērā atsevišķas tualetes pauzes, kas Hermionei gan bija visai biežas un pagaras, taču tikmēr no Rona nebija ne miņas.

„Jā, palikt greizsirdīgam uz Malfoju. Nu tas ir jāmāk," Harijs čukstus nosmēja, kaut gan nekā smieklīga tur nebija, vismaz ne pēc Hermiones domām.

„Tā, tiktāl par skaistuma esenci man ir skaidrs, ka tur vislabāk derētu buboņbumbuļu strutas. Vajadzēs aiziet pie Asnītes tās palūgt. Nezinu, vai Gliemjragam tās te būs uz vietas," Hermione rezumēja savus pētījumus, nedzirdēdama vai izlikdamās nedzirdam draugu sarunu.

„Izklausās ticami. Varbūt par buboņbumbuļiem vispirms jāuzprasa Nevilam?" Džinnija ieminējās.

„Vispār laba doma. Tas mums aiztaupītu lieku gājienu uz siltumnīcām," Harijs ieminējās.

„Vai arī vienkārši varam to pirmdien noskaidrot pēc herboloģijas. Tad nebūs nekur lieki jāiet," Hermione piedāvāja savu variantu.

„Arī taisnība," Harijs piekrita draudzenei un uzsmaidījis palūkojās uz viņu, bet tad puiša seja acumirklī sastinga. Hermione nojauta, kas varētu būt noticis, tāpēc apcirtās riņķī - un tiešām, bibliotēkas durvīs stāvēja Rons. Puisis mirkli noraudzījās uz viņiem, bet tad apmetās riņķī un izskrēja ārā no grāmatu krātuves.

Harijs tūlīt uzleca kājās un tikai noteica meitenēm, ka viņam vajag parunāties ar Ronu, tad steigšus gaitenī panāca draugu, uzsaukdams viņam: „Hei, Ron, apstājies. Aprunāsimies."

Rons Harijam vismaz tik daudz paklausīja un, saviebis seju, pagriezās pret draugu. „Nu, ko tad tu man tādu gribi teikt? Ka esmu nejēga un pakaļa? To es pa šīm stundām jau pats tik daudz sapratu."

„Nū-ū, varbūt ne gluži to es tev gribēju teikt, bet, jā, doma bija apmēram tāda," Harijs atzinās. „Bet paklau, kas tad tur īsti bija, par ko tu tā sacepies?"

„Redzi, es tur aizsteidzos pie Hermiones uz tiem drausmīgajiem tuneļiem, jo domāju, ka tas noteikti ir briesmīgi viņai ar to pajoliņu tur kopā dežūrēt. Viņa tev noteikti par šito jau izstāstīja, vai ne?" - Harijs apstiprinoši pamāja ar galvu, kamēr viņi bija iesākuši bezmērķīgi soļot uz priekšu caur gaiteņiem. - „Tad nu es ieraudzīju, kā Malfojs viņu bija apskāvis - es vienkārši neko nesapratu. Kāpēc, kādā sakarā ar Malfoju? Un tu neredzēji, kā tas Malfojs uz viņu skatījās. It kā viņas dēļ būtu gatavs mesties priekšā lodei, un, kad ieraudzīja mani, tad likās, ka tūlīt no bailēm pārmīzīs jēgu. Iedomājies, tas ķēms ir samīlējies manā Hermionē. Un viņa ļauj šim sevi apčamdīt!" Rons beigās pavisam dusmīgi piebilda.

„Ak, tad tas tev bija izlicies!" Harijs iesaucās, tikko nenovaldījies, lai neiesmietos pilnā kaklā.

„Ko tu ņirdz? Tā ir nopietna lieta! Tikai uz Hermioni gan man nevajadzēja sabļaut, viņa jau tur nav vainīga, ka tas sesks ir ņēmis un... Es vienkārši nezinu, ko tagad iesākt? Harij, ko man tagad darīt?" Rons izmisis ievaicājās.

„Ron, man šķiet, ka lieta nav tik ļauna, kā tu to esi iztēlojies. Vai tu zini, kas viņiem tur, tajos tuneļos, notika?" Harijs ievaicājās.

„Notika?!" Rons, iepletis acis, iespiedzās. „Tu vēl saki, ka viņiem tur kaut kas notika?"

„Tak ne jau tā notika!" Harijs noteica un saviebies uz mirkli novērsās no drauga. „Hermione mums ar Džinniju izstāstīja, ka viņa tur, pazemē, esot redzējusi bazilisku."

„Bazilisku?" Rons lēnām atkārtoja, nespēdams draugam noticēt. „Kāda sakarā tur varēja būt bazilisks? Tas vienkārši nav iespējams."

„Viņa redzēja bubuli, kas bija pārvērties par bazilisku," Harijs, dziļdomīgi paraudzījies uz draugu, paskaidroja.

„Ā," Rons apstulbis noteica, tad viņa sejā atausa sapratne un viņš vēlreiz noteica: „Āāā." Un tagad viņa ģīmis saraucās tā, it kā viņš uzskatītu sevi par briesmīgāko cilvēku pasaulē.

„Ja es pareizi sapratu, Malfojs viņu bija centies izstumt ārā gaismā, jo Hermione bija pārakmeņojusies no bailēm. Un pārbijies viņš visticamāk bija par savu zēnu vecākā vietu un savu ādu, jo kas gan notiktu, ja pēc pašas pirmās patruļas kopā ar viņu meiteņu vecākā būtu pārbijusies līdz nāvei?" Harijs paskaidroja, nedaudz jautājoši uzlūkojis draugu.

„Esmu tāds idiots! Protams, es viņai vēl vakar prasīju, ko viņa darīs, ja sastaps bubuli kā Pats-Zini-Ko, bet, pareizi, bazilisks noteikti bija daudz biedējošāks. Turklāt viņa taču otrajā gadā to tiešām bija redzējusi, un vēl arī to skeletu Noslēpumu kambarī. Ārprāts, kāds es esmu muļķis!" Rons šaustīja sevi. „Un Malfojs viņu vienkārši gribēja izvlikt gaismā, bet es uzreiz padomāju, ka viņš ir viņā... Tiešām jāsmejas."

„Man vismaz prieks, ka šo jautājumu mēs esam noskaidrojuši. Vēl ir pusstunda laika līdz vakariņām - lai atvainotos, tam laika tev pietiks," Harijs noteica, uzsitis draugam uz pleca. „Tikai citreiz šitādas pārsteidzošas muļķības gan vairs nedari. Žēl skatīties, kad Hermionei tevis dēļ jāraud."

Abi puiši apstājās, pagriezās pretējā virzienā un sāka doties atpakaļceļā uz bibliotēku, šoreiz nedaudz veiklākā solī. Vēl pārmijuši vienu otru vārdu, viņi drīz ieslīga klusumā, jo Rons visus spēkus veltīja, lai galvā pārdomātu savu atvainošanās runu.

„Esam klāt. Es Džinniju aizvedīšu prom, lai tu ar Hermioni vari mierīgi aprunāties, labi?" Harijs ierosināja. Rons tikai pamāja ar galvu, sejā vērsdamies nedaudz zaļš - draugs acīmredzami bija satraucies.

Pagaidi, vari man iedot savu spalvu?" Rons pēkšņi ieprasījās.

„Jā, protams. Bet tinte man palika uz galda," Harijs paskaidroja, vilkdams no kabatas ārā rakstāmspalvu.

„Tinti nevajag, pietiks tikai ar spalvu, un es tev atdošu citu vietā," Rons apgalvoja, saņēmis no drauga tievo, garo piederumu. Tad puisis izvilka zizli un klusi pie sevis sāka murmināt buramvārdus, lēnām no spalvas apakšas virzīdams zizli uz augšu. Pamazām spalva vērtās zaļāka, un putna spalvas vietā uzradās rozes kāts, līdz galā atplauka arī sarkans zieds.

„Eh, lapiņām gali palika nedaudz brūngani," puisis bēdīgi noteica, kad bija aplūkojis savu veikumu.

„Gan jau Hermione novērtēs arī šādu puķi. Un paskat, Klika mājasdarbu jau praktiski esi izpildījis," Harijs pasmaidījis noteica, un abi jaunekļi iegāja pa bibliotēkas durvīm, lai uzmeklētu savas draudzenes.

„Hermione," Rons ierunājās, kolīdz bija nonācis pie galda, kuram apkārt sēdēja abas meitenes, „lūdzu, pieņem manu atvainošanos. Es patiešām uzvedos kā pēdējais kretīns." Puisis, nedaudz piesarcis sejā, pasniedza rozi Hermionei. Viņa sasārtušām acīm to pieņēma. Tikmēr Harijs gribēja pierunāt Džinniju atstāt viņus divatā, bet arī māsa vēl gribēja brālim ko pateikt.

„Kā pēdējais kretīns, un arī kā pamuļķis, idiots un ņuņņa!" Džinnija pusčukstus centās sakliegt uz brāli. Tad viņa uz mirkli pavērsās pret Hermioni. „Pārējo es ļaušu tev viņam pateikt pašai, bet šis tev no manis, brālīt."

Harijam kopā ar Džinniju ejot ārā no bibliotēkas, puisis vēl dzirdēja, kā draugs izklāstīja Hermionei par savu griezsirdību, bet Hermione tikai nošņaukājās. Džinnija pierunāja Hariju, lai viņi vēl drusku uzkavējas pie bibliotēkas durvīm: „Mazums, Hermione tomēr kārtīgi sabļaus uz viņu." Tomēr Džinnijas cerības nepiepildījās, un bibliotēkā viss palika kluss un mierīgs kā jau piedien kārtīgai grāmatu krātuvei. Nedaudz vīlusies, viņa saņēma drauga roku un devās patīkamā pastaigā pa Cūkkārpu.

Drīz nonākuši līdz kādai tukšai un neizmantotai klases telpai, kuras Cūkkārpā nebija mazums, viņi iešmauca tajā iekšā un pieslēdza durvis. Klase bija saules pielieta un silta.

„Klau, tu taču gan nekad nedarīsi šitādas muļķības, ka manis dēļ sāksi palikt greizsirdīgs uz Malfoju," meitene iesmējās, bet pusis apskāva viņu ap vidukli.

„Kāpēc tad tieši uz Malfoju? Varbūt man jāpaliek greizisrdīgam uz kādu citu?" Harijs viltīgi ievaicājās un uzspieda buču draudzenei uz kakla. Meitene par atbildi iesmējās.

„Interesanti, uz kuru tad? Tu taču zini, ka es mīlu tikai tevi," Džinnija Harijam solījās un nobučoja viņu uz lūpām.

„Nezinu, Dīns izskatās tāds aizdomīgs. Gan jau viens otrs slīdenis ap tevi siekalojas. Un varbūt jāpatur acīs Nevils?" Harijs ieminējās, tiesa gan viņa balsī neskanēja pārmetums, bet drīzāk interese un uzjautrinājums.

„Ar Dīnu viss ir cauri, to tu zini, un viņš mani tāpat neko daudz neieinteresēja. Bet runājot par slīdeņiem, man kabatā ir viens kārtīgs sikspārņspoku lāsts," meitene iesmiedamās paskaidroja, pastiepusies uz pirkstgaliem tuvāk puisim.

„Bet tu neko nepateici par Nevilu," Harijs iebilda, uzspiedis buču draudzenei zem auss.

„Nevils ir mūsējais čoms. Un viņš man ir kā vēl viens brālis. Varbūt labāks brālis nekā Rons," meitene vēl beigās iesmējusies piebilda, tad pagriezusi galvu, sastapa puiša lūpas. Mirkli skūpstījušies, viņa atrāvās no drauga un vēl piebilda: „Kāpēc gan man vajadzētu gribēt kādu citu? Labāku par tevi es vienkārši nevaru nevienu iedomāties." Džinnija, pielikusi roku Harijam pie kakla, sirsnīgi uzsmaidīja.

Harijs dziļi ievilka elpu, kolīdz viņam cauri bija izskrējis karstums, un viņš vēlreiz pieliecās un kvēli noskūpstīja draudzeni, lai viņa sajūt, ka viņš par viņu ir tieši tādās pašās domās. Kad Harijs gribēja Džinniju noliekt līdz galdam, pēkšņi ieskanējās dobjš „Vai!"

Atrāvušies viens no otra un izslējušies taisni, viņi savā priekšā ieraudzīja Resno brāli. „Atvainojos, es jau būtu labprāt pieklauvējis, ja vien to spētu," to pateicis, spoks steidzīgi izpeldēja atkal cauri sienai.

Viņi saskatījušies nosmējās par atgadījumu un, vēl kādu brīdi pakavējušies siltās un laimīgās sajūtās, attapās, ka vēders sāk prasīt savu tiesu, tāpēc lēnā gaitā sāka doties lejā uz vakariņām. Nonākuši Lielajā zālē, viņi pamanīja, ka ēdieni jau bija galdā un arī Rons ar Hermioni sēdēja ierastajās vietās pie Grifidoru galda.

Nosēdušies blakus draugiem, Harijs un Džinnija pamanīja, ka viss ir atkal atgriezies vecajās sliedās, jo Rons, kā jau parasti lāpstoja mutē kartupeļu-burkānu biezputru, bet Hermione ar vairs ne tik asarainu smaidu knibinājās gar kāpostu desiņu.

„Dabūjāt izrunāties?" Džinnija ievaicājās. Hermione pamāja ar galvu.

Rons jau gribēja vērt vaļā muti un ko atbildēt māsai, bet tad uzmeta ašu skatienu Hermionei. Draugs zināja, ka viņai riebjas, ka viņš runā ar pilnu muti, tāpēc saņēmās un norija pamatīgo kumosu, bezmaz acīs sariešoties asarām, bet tikai tad sadūšojās sniegt savu atbildi.

„Jā, viņa man visu izstāstīja par bazilisku. Es tā priecājos, ka ar tevi nav noticis nekas ļauns," Rons vēl piebilda, paraudzījies uz Hermioni un aplicis roku viņai ap viduli. „Vai savu tēju jau izdzēri? Varbūt gribi vēl?"

„Nē, nē, nu jau būs labi," Hermione pasmaidījusi atbildēja.

„Varbūt man noiet uz virtuvi pēc smalkmaizītēm? Izskatās, ka tā desiņa tev diez ko pie sirds neiet," Rons vēl piedāvāja Hermionei par Džinniju vairāk nelicies ne zinis.

„Nē, nevajag, būs jau labi," Hermione draugam apgalvoja.

Harijs nopriecājās, ka abi draugi acīmredzot bija salabuši, kaut arī šobrīd vēl jutās nedaudz neveikli. Gan jau paies laiks un šis pārpratums aizmirsīsies, tāpēc viņš mierīgi paņēma desiņu arī sev un sameklēja bļodu ar dārzeņu biezeni. Bet nu Rons tiešām bija viens, puisis pie sevis nodomāja, šitādu cepienu sataisīt par Malfoju. Kur prāts?

* * *

Arī visu sestdienas vakaru un svētdienas dienu Rons aptekalēja Hermioni kā nebūt kādu augstdzimušu princesi.

Harijs par to, protams, priecājās, ka draugs bija sapratis un atzinis savu pārsteidzīgo kļūdu, tomēr šāda Hermiones aptekalēšana nozīmēja to, ka Harijs nevarēja viņai neko palūgt diadēmas meklēšanas sakarā. Un bez meitenes palīdzības Harijam pašam izpētes darbi šajā virzienā gaužām nevedās, un arī Džinnija viņam ar to nespēja līdzēt neko daudz vairāk. Viņa, protams, bija gudra un apķērīga, tomēr pusi bibliotēkas izlasījusi nebija.

Tā nu puisis, pavadījis dienas pirmo daļu bez kādiem būtiskiem panākumiem, pierunāja Džinniju pēcpusdienā nodoties mājasdarbiem un pēcāk paklaiņot pa pili. Kas zina, varbūt viņi nejauši uziet kaut ko noderīgu? Taču diemžēl izskatījās, ka Cūkkārpa rūpīgi glabā savus noslēpumus, tāpēc Harijam atlika tikai vien īgņoties par to, ka nekas uz priekšu pats no sevis neiet.

Līdzīgā noskaņojumā iesākās arī pirmdiena, un līdz pat herboloģijai, kas viņiem notika trešās stundas laikā, Rons cītīgi izpildīja katru Hermiones vēlēšanos, tās gluži vai nolasīdams no acīm. Harijs ievēroja, ka iesākumā tas meitenei bija licies jauki, bet nu jau bija sācis kļūt apnicīgi. Viņa nevarēja paspert ne soli, kad Rons neieprasījās, vai viņa jūtas labi, vai kaut ko nevajag atnest, kādu grāmatu vai ēdienu.

Tāpēc pēc herboloģijas, kad viņi bija noskaidrojuši, ka Asnīte tiešām saviem ceturtgadniekiem bija saaudzējusi buboņbumubuļus un ka profesore atļāva viņiem izspiest divus bumbuļus, Hermione uznkāba Ronam, vairs nespēdama to izturēt. Rons jau bija gatavs mesties virsū buboņbumbulim ar kailām rokām, paziņodams, ka viņš nepieļaus, ka viņa varētu savainoties ar bumbuļa kodīgajām strutām. Bet Hermione bija citās domās.

„Klausies, Ron, tu man atvainojies un tagad viss ir kārtībā. Tev nevajag ik mirkli apieties ar mani kā ar jēlu olu!"

„Es tikai gribēju, lai tev ir vieglāk," Rons kautrīgi atbildēja, nolaidis skatienu zemē.

„Vajag jau no paša sākuma uzvesties, kā saprātīgam cilvēkam pieklājas, tad nebūs man visu laiku jālēkā apkārt," Hermione vēl dusmās piebilda. Turpretī Rons izskatījās pavisam nokaunējies.

„Piedod," viņš nomurmināja. „Kā tad tu gribētu, lai es izturos? Acīmredzot es vienkārši nemāku pret tevi pareizi izturēties," puisis klusi noteica.

„Ron, vienkārši izturies tā, kā parasti. Tāds tu man patīc vislabāk." Hermione draugam uzsmaidīja, uzlikusi roku viņam uz pleca.

„Nu labi. Bet es tikai baidos, ka būšu atkal tas kretīns, kas es biju iepriekš," Rons ierunājās.

„Ar to es vēl zinu, kā tikt galā, bet šitā bērnu aukle gan ir pilnīgi neciešama," Hermione smīnēdama apgalvoja.

„Labi, ja tu tā saki," draugs apjucis piekrita.

„Nu, re, tā kā tas ir noskaidrots, tad palaid mani pie tā bumbuļa. Es vismaz šodien neaizmirsu koptelpā cimdus, bet jūs trīs sagatavojat trauku, kur gāzīsim to žļurgu iekšā."

* * *

Turpmākā nedēļa pagāja, kā jau viņiem bija ierasts, cik nu Cūkkārpā vispār bija ierastu notikumu. Hariju iepriecināja tas, ka burvestību nodarbībā pie Zibiņa viņam bija izdevies apburt pulksteni, lai tas izrunātu stundas, turklāt burvestība tiešām bija noturējusies visu nedēļu, lai arī nākamajā nodarbībā balstiņa bija kļuvusi spalgāka un vārgāka, tomēr Zibiņš par to bija ielicis apmierinošu atzīmi. Savukārt vilšanos atkal sagādāja alķīmijas nodarbība. Nu jau ikvienam bija izdevies ko panākt kaut vienā no elementu stūriem, tomēr Harijam kā neklausīja ne uguns, ne gaiss, tā neklausīja arī zeme un ūdens. Džinnija gan viņu mierināja, lai viņš neuztraucas par sīkumiem, jo esot pietiekami daudz citu lietu, kurās viņš esot izcils. Tad viņa bija piemiegusi draugam ar aci, no kā viņam pār muguru pārskrēja, savādas, patīkamas tirpas.

Par laimi arī mazāko klašu skolēni nu jau bija gana aizņemti ar mācībām, tāpēc viņu četrotnei un arī citiem DA biedriem uzbāzās arvien mazāk, vairs ne tik dedzīgi vēlēdamies dzirdēt arvien jaunus varoņstāstus. Šobrīd klīda leģenda, ka Maksūra un Zibiņš esot skolā brīnumainajā Vajadzību istabā turējuši fēniksus, un tāpēc viņu ordeni saucot par Fēniksa ordeni.

Tad, sestdienas vakarpusē, koptelpā pēkšņi iesākās drūzmēšanās ap ziņojuma dēli, kur no bara iznira Hermione.

„Sinistra man iedeva paziņojumu par Cūkmiestiņa apmeklējumu. Oktobra beigās, 24. datumā," Hermione paziņoja arī draugiem, apsēzdamas uz krēsla iepretī Harijam, un viņai mirkli vēlāk klēpī ieritinājās viņas mīlulis Blēžkājis.

„Ā, tad jau līdz tam vēl labs laiciņš," Džinnija noteica.

„Hermione, labāk pastāsti kārtīgi, ka tev tur gāja tajā dežūrā ar to Malfoju," Rons iejaucās, visu atlikušo dienu ik pa brīdim cenzdamies izvilināt no draudzenes kādu plašāku atbildi par „Nekā īpaši, apstaigājām apgaitu un viss."

„Es jau tev teicu, pazemē šoreiz nebija bubuļu," Hermione īgni atrauca.

„Un viņš arī tev pilnīgi neko tādu neteica?" Rons tērpināja tālāk.

„Nē, mēs vienkārši apgājām apgaitā!" Hermione nu jau nepacietīgi atcirta.

„Bet varbūt Malfojs nejauši ieminējās par kaut ko citu savādu?" pēkšņi iedomājās Harijs.

„Mēs gan pratiski gandrīz vispār nesarunājāmies, tāpēc nekas tāds ne- ... Ā, ja nu vienīgi," Hermione, kaut ko atcerējusies, ieteicās.

„Nu, nu, ko tad?" Rons nepacietīgi prašņāja.

„Šis man tā ieminējās, ka slīdeņiem tagad esot panesušies joki par elšpūšiem," Hermione izstāstīja, nicinošā izteiksmē atstāstīdama šorīt dzirdēto no Malfoja.

„Kas tie par jokiem?" Rons un Harijs gandrīz reizē ievaicājās, un arī Džinnija saausījās.

„Cik saprotu, tad, piemēram, tādi - Kā nodarbināt elšpūti uz visu dienu? Iedod šim lapiņu, kurai abās pusēs uzrakstīts Apgriez otrādi!" meitene īgni izstāstīja.

Harijam un Džinnijai sejā ievilkās smīns, bet Rons centās apslāpēt savus spurdzienus. „Hm... h-hm-hm... hm-hm," jauneklis tomēr nespēja novaldīt savu uzjautrinājumu.

„Hermione, es visu dzirdēju," noteica garām ejošais Nevils, „Lai nu kas smietos par elšpūšiem, bet tu. Un, Ron, tur tiešām nebija nekā tik smieklīga!" puisis dusmīgi paziņoja.

Steigšus izstūmusi no klēpja kaķi, Hermione nokaunējusies uzleca kājās. „Nevil, pagaidi. Tā gluži nav; es cienu elšpūšus, bet šo man šorīt pastāstīja Malfojs, ka slīdeņi esot ķērušies klāt pie elšpūšu apsmiešanas, izķengādami viņus kā dumjus," meitene paskaidroja.

„Elšpūši nav dumji. Viņi ir centīgi un uzticami, draudzīgi, izpalīdzīgi, un...," Nevilam pavisam nedaudz piesarka vaigu gali, kad viņš apstājās teikuma vidū. „Lai vai kā, bet šādus jokus es negribu dzirdēt ne mūsu koptelpā, ne kur citur Cūkkārpā."

„Protams, Nevil, apsolu tev, ka es darīšu visu, lai šāda netaisnība pret elšpūšiem tiktu izbeigta," Hermione pilnā nopietnībā solīja.

„Jā, labi," puisis noteica un, mazliet sakaunējies par savu aso izturēšanos, nolaida skatienu zemē. „Tad es ļoti ceru, ka tev tas, Hermione, izdosies. Jo viņi tiešām ir gudri, jauki, un... labi izskatās," beigās puiša balss pieklusa tik ļoti, ka Harijs nebija īsti pārliecināts, vai bija sadzirdējis pareizi. Tad Nevils devās tālāk uz zēnu guļamistabām, bet Hermione atkal apsēdās uz krēsla.

„Kas šim bija uznācis?" Rons ziņkārīgi ieprasījās.

„Man ir aizdomas, ka viņam patīk kāda no elšpūtēm, varbūt Hanna," Džinnija ieminējās. „Pagājušajā gadā Hanna viņu bieži salāpīja un neskaitāmas reizes glāba no visai nejaukiem savainojumiem."

„Bet kas tad viņu attur? Kādēļ tad viņš neuzaicina Hannu uz randiņu?" Harijs īsti nesaprata, kur tad bija problēma. Kaut gan, protams, atceroties, kā pašam bija gājis ar meitenēm, arī viņam vajadzēja turpat pusgadu, lai atzītos vispirms pats sev un tad arī Džinnijai, ko viņš pret viņu juta.

„Redzi, visiem liekas, ka Nevils ir kopā ar Lunu, jo viņi bieži satiekas un viens otram visādi palīdz, bet Hanna ir draudzīgās attiecībās ar Erniju," Džinnija zināja paskaidrot.

„Jā, baidīties no tā, ka beigās iznāksi lūzeris, ja uzrunāsi meiteni, bet viņa tevi atšūs, tiešām ir pilnīgi nopietns iemesls," Rons piekrita.

„Mhm, tāpēc, protams, labāk ir baiļoties un uztraukties, nekā patiešām rīkoties," Hermione izteica savu viedokli. „Mana mamma tādos gadījumos mēdza teikt, ka tā, ilgi skatoties uz kādu meiteni, var redzēt, kā viņa apprecas."

„Tev jau viegli runāt, tu esi meitene," Rons noburkšķēja.

„Un kāda tad tur ir atšķirība?" Hermione ar interesi pajautāja, gribēdama zināt, ko Rons uz to atbildēs.

„Kas tad jums meitenēm - ja kāds aicina uz randiņu, jums tikai jānovērtē kandidāts un jāatbild ar jā vai nē. Bet mums, čaļiem, vispirms ir jāsaņem drosme, tad vēl patiešām ir jāpieiet viņai klāt, turklāt jārunā vārdos saprotamos teikumos, un gadījumā, ja tiek saņemta noraidoša atbilde, jāspēj ar to kaunu sadzīvot visu atlikuso mūžu. Man vēl tagad reizēm naktīs rādās murgi, kā es ceturtajā gadā uzrunāju Flēru," Rons pārliecinoši atbildēja, atlaizdamies pret krēsla atzveltni.

Hermione sejā ievilka uzjautrinātu smaidu. „Tad jau sanāk, ka jūs ar Hariju esat turpat vai gatavie varoņi un pārcilvēki."

„Tieši tā," Rons atbildēja, lēnīgi samiedzis acis un pašķiebis galvu. „Tāpēc, lūdzu, novērtējiet to."

„Toties jums vajadzētu novērtēt to, ko mēs, meitenes, darām, lai jums vispār būtu vēlme nākt tuvāk un runāt," Džinnija iebilda. „Piemēram, mati. Domā, ka, pieceļoties no rīta, tie izskatās tik taisni un gludi? It nekā neizskatās! Tāpēc nevajag melst niekus, ka puiši ir vienīgie cietēji."

„Nu tu arī salīdzini matu ķemmēšanu ar uzrunāšanas brīdi, kad tu, iespējams, svīsti kā cūka, bet vienlaikus ir jāizskatās gana labi, lai meitene riebumā no tevis nenovērstos. Turklāt tur nekas daudz vairāk par drosmi nelīdz," Rons iebilda.

„Kā nu ne - lai tik briesmīgi nesvīstu, vari izmantot atvēsināšanas burvestību. Pie reizes vēl būsi vēsais čalis," Džinnija izsmēja brāli. Rons gan arī par to pasmējās un tad paraudzījās uz Hariju.

„Paklau, kāpēc es viens aizstavu mūsu pozīcijas? Kur tavs atbalstošais viedoklis?" Rons tēlotā sašutumā iesaucās.

„Draugs, uzrunāt svešas meitenes bija tik briesmīgi, ka es to nemaz vairs negribu atcerēties. Un vispatīkamāk tomēr ir sarunāties ar savējo, pazīstamo meiteni," Harijs noteica, piemiedzis ar aci Džinnijai, bet meitene viņam mīļi atsmaidīja.

* * *

Arī nākamajā nedēļā nebija nekādi satraucoši pārsteigumi, dzīvei Cūkkārpā kļūstot arvien pierastākai un vienkāršākai, pie tam arī laika apstākļi lutināja ar siltu septembra atvasaru, kas pastaigas un jo īpaši kalambola treniņus darīja sevišķi patīkamus.

Draugiem vien neliels pārsteigums nāca piektdienas pēcpusdienā, kad pie viņiem, kamēr viņi pēc nodarbības pie Čāgonena mierīgi sēdēja bibliotēkā, pienāca klāt satrauktu pirmgadnieku bariņš. Bērni bija sakautrējušies teju līdz reibonim, tomēr drosmīgākie saņēma dūšu un pasniedza katram no četriem jauniešiem pa papīra rullītim, kas bija apsaitēts ar zaļu, saskruļļotu lenti, un steidzīgi metās prom, līksmi apspriezdami savu dižo veikumu.

Kad Harijs atsaitēja vaļā rullīti un atlocīja papīra lapiņu, tajā grezniem burtiem - kā jau puisis to bija nojautis - stāvēja uzrakstīts aicinājums rītdien, pēcpusdienā pulksten četros ierasties profesora Gliemjraga privātajā kabinetā „uz omulīgu pasēdēšanu launaga laikā".

„Gliemjrags aicina mūs rīt uz launagu," Rons noteica, pacēlis acis no sava ielūguma.

„Es jau gandrīz biju sācis cerēt, ka Gliemjrags tai klubiņa padarīšanai vienreiz būs metis mieru," Harijs izteica savas domas, „bet izskatās, ka viss tomēr notiek."

„Ko tad jūs domājat darīt?" Džinnija pavaicāja. „Iesim vai izlaidīsim?"

„Vai mums ir kas labāks, ko darīt?" Rons ievaicājās.

„Ron, tev nu gan patīk jokot," Hermione nosmīnēdama atteica. „Bet man šķiet, ka vajadzētu piedalīties dažādās aktivitātēs. Pašreiz mums meklējumi uz priekšu diez ko labi nevedas, tāpēc nekad nevar zināt, kur nejauši var uzpeldēt kāds pavediens."

„Tad izklausās, ka mēs šogad apmeklēsim Gliemjraga sanāksmes," Harijs apstiprināja Hermiones izteikto domu.

„Varbūt par diadēmu varam uzprasīt pašam Gliemjragam. Nu - kad viņš būs tā labi iecukurots ar ananasiem," Džinnija iedomājās.

„Diez vai tā būs laba doma. Tas viņam varētu likties aizdomīgi. Turklāt viņš zina par horkrustiem," Harijs iebilda.

„Toties klausīties un vērot gan mēs varam pēc sirds patikas," Hermione noteica.

* * *

Pavadījuši jauku sestdienas rītu, nu jau gan sanākot drūmiem, dzestriem rudens mākoņiem gar debesu pamali, jaunieši pie brokastīm un pusdienām apsprieda Dienas Pareģī publicētos auroru panākumus, ka viņiem bija izdevies saķert lielu daļu no agrākā Fenrira Pelēča vilkaču bara, no kura gan daudzi Cūkkārpas kaujas laukā bija atraduši mūžīgu mieru, taču brīvībā vēl arvien klīda neliels skaits atlikušo vilkaču, kuri gūstīšanas brīdī bija paspējuši izbēgt. Par lami šis raksts bija pēdīgi noklusinājis pirms tam vēl šur tur gruzdošās baumas par Harija Potera tumšā burvja dabu; un tagad visās pils malās pārsprieda vilkaču nodarījumus.

Harijs šo ziņu uzņēma ar divējādām jūtīm. Protams, Pelēcis bija nezvērs un visticamāk viņa bandas vilkači nebija ne par matu labāki, bet vai šāds sabiedrības nosodījums nāca par labu citiem vilkačiem, kas spēja ar savu vainu sadzīvot? Ja Vilksons būtu dzīvs, viņam nāktos paciest vēl nepieredzētu kauninājuma un nosodījuma vilni. Harijs sāka labāk izprast Hermiones aizraušanos ar elfu tiesību aizstāvēšanu - vai tiešām bija jāpārņem ikviena sabiedrībā gadsimtiem iesēdusies doma, jo tā bija vispārpieņemts? Hermione par to bija iedomājusies jau savos piecpadsmit gados, bet Harijs un Rons viņu savulaik par to bija aiz muguras izsmējuši.

„Tad ejam, Harij?" viņu no pārdomām iztraucēja Džinnijas balss, aicinādama uz Gliemjraga kluba sanāksmi.

„Jā, ejam - vai tad nu tik briesmīgi būs?" Harijs piekritis nosmīnēja.

„Gliemjragam reizēm patīk uz sanāksmēm uzaicināt kādu slavenību. Ļaunākais būtu tad, ja viņš būtu uzaicinājis Knisli," Hermione noteica, beigās pajokodama.

„Par laimi tu teici, ka Maksūra Knislei ir aizliegusi šeit rādīties, pareizi?" Harijs bažīgi ievaicājās.

„Pareizi, pareizi," Hermione, viņam uzsmaidījusi, mierinoši sacīja. „Tad ejam? Tūlīt jau arī būs četri pēcpusdienā."

Tā viņi visi četri izgāja no kādas tukšas klases, kurā bija praktizējušies pārvērtības, un devās uz Gliemjraga telpām septītajā stāvā. Priekšā jau bija sapulcējušies un ieņēmuši vietas uz mīkstām mēbelēm lielākā daļa no DA biedriem. Harijs, sveicinādams visus, saņēma pretī labdienu no kāda svarīga paskata kunga sudrabainā, izrakstītā mantijā.

Gliemjrags tūlīt pasteidzās viņus abus savā starpā iepazīstināt: „Harij Poter, priecājos, ka esi atnācis. Mums viesos šodien uz pēcpusdienas tēju ir ieradies pats Dienas Pareģa redaktors Lanmarks Drukāna kungs."

Drukāna kungs pat piecēlās kājās, lai paspiestu Harijam roku, bet pārējiem draugiem pamāja ar galvu.

Pasēdēšanas pirmā pusstunda pagāja, kamēr Gliemjrags lēnām iepazinās ar sava klubiņa audzēkņiem, izklāstīdams viņu varoņdarbus, galvenokārt apjūsmodams Nevila drosmi un slavēdams, ka viņš ir mantojis it visas cienījamākās un godājamākās vecāku īpašības. Lai arī slavas vārdi plūda kā no pārpilnības raga gluži kā ēdienu kalni, kas slīdēja apkārt istabai uz paplātēm, kurām apakšā tipināja mazas kājelītes, Harijam sāka rasties sajūta, ka gaisotne šeit nemaz nebija tik omulīga, kādu to centās iztaisīt Gliemjrags. Un tas nebija tikai tāpēc, ka puisis bija ievērojis Hermioni tikko manāmi viebjamies par maznodrošināto elfu kalpisku izmantošanu. Drīzāk šķita tā, it kā gaisā virmotu kāds neuzdots jautājums.

„Ak, un Terijs Būta kungs!" Gliemjrags sajūsmā iesaucās. „Viens no šā gada mikstūru izcilniekiem. Jūs jau gan arī pagājušā gadā uzrādījāt labas sekmes, bet šogad pārspējat pats sevi."

„Pateicos par labajiem vārdiem, bet lielākais nopelns pienākas jums, jo tieši jūsu dēļ es mikstūras sāku izprast tik labi," Terijs itin kā kautrīgi atbildēja Gliemjragam, paslavēdams pasniedzēju, par ko profesors ar iespaidīgajām valzirga ūsām rādījās varen glaimots un, apmierināti pie sevis smaidīdams, iemeta mutē iecukurotu ananasa gabaliņu.

„Atvainojos, profesor, Drukāna kungs, vai drīkstu uzdot jautājumu?" Lavendera nedaudz kautrīgi ievaicājās, pa pusei nedroši mēģinādama pacelt roku.

„Jā, protams," atbildēja Drukāns, iebraucis ar savu garo pirkstu tumši brūnajā kazbārdiņas skrullī, un interesē sarauca pieri zem saviem iesirmajiem matiem.

„Es gribēju vaicāt par šā rīta rakstu Dienas Pareģī, par vilkaču notveršanu. Domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka tas bija vairāk vai mazāk satraucis visu pili," Lavendera ierunājās.

„Saprotu jūs, Braunas jaunkundz, vilkači ir nudien briesmīgi radījumi, bet ko jūs tieši, dārgā, gribējāt jautāt?" kungs iecietīgi uzlūkoja glīto meiteni, taču tad drīz pamanīja viņas sejas dīvaini gludo, ar kosmētiku nomaskēto pusi un tikko manāmi sarauca uzaci.

„Mani satrauca tas, kāpēc raksts bija tik tendenciozs - it kā viss ļaunums būtu radies tikai no tā vilkaču bara paliekām. Protams, nenoliedzu, ka Pelēcis ir pastrādājis drausmīgus nezvēru darbus, tai skaitā nokodis arī pusi manas sejas," meitene runādama nobrauca ar pirkstu pār šmiņķēto vaigu, „taču, rakstot par vilkaču upuriem, man šķita ļoti aizskaroši lasīt, ka upuri vilkatības infekcijas dēļ ir nolemti sabiedrības atstumtībai un aizspriedumiem."

„Sāku saprast jūsu bažas, Braunas jaunkundz, un tomēr varu jūs nomierināt, ka šis rakstītais attiecas uz tiem inficētajiem upuriem, kas ir pārmantojuši vilkatības lāstu. Ja es pareizi saprotu, tad jūs esat cietusi briesmīgus kosmētiskus defektus, taču pilnmēness naktī gluži par vilkati nepārvēršaties," Drukāns iebilda.

„Taisnība, un tieši tāpēc mani šādi izteikumi uztrauc - kad meklēšu darbu, kurš interesēsies, kā tieši kurš vilkatis ir mani sakodis? Praktiski ar šādiem izteicieniem jūs nolemjat mani sabiedrības atstumtībai un aizspriedumiem," Lavendera beigās jau indīgā tonī citēja rindiņu no Dienas Pareģa raksta.

„Braunas jaunkundz," Drukāns meitenei draudzīgi uzsmaidīja, „es varu gandrīz droši apgalvot, ka jums šāda sabiedrības atstumtība un aizspriedumi ies secen, jo jūs esat slavenās Dumidora armijas cīnītāja."

„Pareizi, Lavendera," pēkšņi ierunājās Dīns, „vismaz šeit tevi neviens par vilkati neuzskata. Mani drīzāk vairāk uztrauc, ko tagad darīs tas Lunārs Brauns, nu, tas vēl nenoķertais vilkacis."

„Tieši tā, turklāt tuvojas pilmēness," iebilda Ernijs. „Ja nu tas vilkacis sadomā atriebties."

„Esmu drošs, ka to ar visiem spēkiem centīsies aizkavēt mūsu izcilie aurori," Drukāns diplomātiski atbildēja.

„Bet tomēr vēl par aizspriedumiem pret vilkačiem," Lavendera vēl nelikās mierā, „es tomēr vēl labi atceros profesoru Vilksonu. Viņš mums bija viens no labākajiem un zinošākajiem aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzējiem, taču viņam nācās aiziet no Cūkkārpas, kolīdz visi uzzināja, ka viņš ir vilkatis. Sakiet, vai tas nebija sabiedriskās domas tiešs iespaids? Un tieši ar sabiedriskās domas iepaidošanu taču arī nodarbojas prese, ne tā?"

„Braunas jaunkundz, ja jūs tas darītu priecīgu, tad es patiešām ņemšu vērā jūsu satrakumus un centīšos ieviest zināmu politkorektumu attiecībā par vilkaču jautājumiem. Taču priecājos, ka jūs pieminējāt Cūkkārpu un tās izcilos pasniedzējus, kuri jums snieguši savas zināšanas, kuras varējāt likt lietā Cūkkārpas kaujā un iegūt vispārēju sabiedrības atzinību un slavu, kā arī vismaz otrās šķiras Merlina ordeni. Tomēr mani nebeidz urdīt kāds noteikts apstāklis. Varbūt jūs, cienījamie Dumodora armijas biedri, varēsiet man to izskaidrot sīkāk. Kāpēc kauja notika tieši Cūkkārpā?" Drukāns pēc sava pagarā, rūpīgi formulētā monologa uzdeva jautājumu, pēc kura visi neērti saknosījās un apjukuši paraudzījās cits uz citu.

„Jo Paši-Zināt-Kas devās uz šejieni," Šīmuss kautrīgi ieminējās. „Kas mums cits atlika kā aizstāvēties?"

„Tas ir skaidrs, taču kāpēc Paši-Zināt-Kas devās tieši uz Cūkkārpu? Vai tad mums, Britu zemē trūkst vietas, kur cīnīties? Protams, Tumsas pavēlnieks ir zināms kā nežēlīgs slepkava un varmāka, bet pakļaut briesmām bērnus šķiet vienkārši nesaprotami un neloģiski. Turklāt rokā taču viņš vēlējās sadzīt jūs, Harij Poter, ne tā?" Drukāns jautājoši uzlūkoja visslavenāko no šeit atnākušajiem jauniešiem. „Ciktāl nopratu no jūsu iesūtītā raksta toreiz maijā, tad tas izklausījās, it kā jūs netīšām būtu gadījies Cūkkārpā, un Tumsas pavēlnieks netīšām būtu uzzinājis, ka jūs tur esat, tāpēc bija devies par visu varu jūs tur sagūstīt."

„Pat tieši tā apmēram arī bija," Harijs izvairīgi atteica.

„Un jūs tāpat vien, aiz gara laika bijāt sadomājis ielīst Cūkkārpā, kas bija nocietināta trakāk par Gringotu pazemes kambariem?" Drukāns pajautāja, pavisam pētoši uzlūkodams jaunekli. Viņš stāstā bija manījis acīmredzamu caurumu un tagad par visu varu viņa žurnālista daba to gribēja izzināt.

„Ne gluži. Redziet, Dumidors mums bija atstājis īpašu uzdevumu, un pēdējais paveicamais plāna punkts bija Cūkkārpa. Ja mēs nerīkotos pēc Dumidora plāna, tad Voldemortu tā arī nekad nebūtu bijis iespējams uzveikt," Harijs paskaidroja, bet pārējie ausījās, ausis saspicējuši.

„Ā, nu jau kļūst interesantāk." Drukāna acis iemirdzējās, kolīdz viņš bija saņēmis informācijas drumstaliņu. „Un kas tad jums tieši Cūkkārpā bija jādara sakarā ar Dumidora plānu?"

„Mums bija jāsaliek viss pa vietām, kā to bija paredzējis Dumidors," Harijs izvairīgi atbildēja.

„Salikt? Tas ir - būvējāt tādu kā ieroci?" nu jau ar interesi ievaicājās Šīmuss.

„Nē, Harijs tovakar kaut ko meklēja. Viņš bija uzskrējis kaut ko meklēt Kraukļanagu tornī," ierunājās Džodija Millere - kraukļanagu komandas kapteine no Džinnijas gada.

„Jā, Harijs devās apskatīt Kraukļanagas diadēmu, viņam vajadzēja atrast to," Luna apstiprināja Džodijas aizdomas, bet Drukāns, klausoties sarunā, kļuva arvien priecīgāks un priecīgāks.

„Harij, vai tiešām Dumidors bija paredzejis ka jums tonakt ir jāierodas Cūkkārpā aplūkot Kraukļanagas statuju. Tas izklausās ne tikai neticami, bet... traki, ja tā drīkstu teikt," Drukāns ar stiprām aizdomām komentēja.

„Nē, ne gluži tā, bet Dumidors bija paredzējis, ka man ir jāatrod diadēma un tā ir jāiznīcina," Harijs atklāja.

„Jāiznīcina diadēma, kura zudusi gadsimtiem ilgi? Jo tālāk, jo interesantāk... Un tas tiešām viss tāpēc, ka citādi nebūtu iespējams gāzt Paši-Zināt-Ko? Man tomēr šķiet, ka jūs kaut ko gribat noklusēt, Potera kungs. Varbūt tomēr Knislei ir arī kāda kripatiņa taisnība un jums šajā visā juceklī bija arī kādi savtīgi mērķi?" Drukāns jautājoši nopētīja puisi un tūlīt pēc tam arī Ronu un Hermioni. Džinnija Harijam blakus rādījās sašutusi, tomēr ļāva Harijam pašam aizstāvēties.

„Nekādā gadījumā, kungs. Mūsu uzdevums bija tikai iznīcināt objektus, kuriem Voldemorts bija piesaistījis savu spēku, un viens no šiem priekšmetiem bija diadēma, kuru mēs..." Puisis dziļi ievilka elpu, bet viņa vietā aši atbildēja Hermione: „Kuru mēs atradām paslēptu Vajadzību istabā, un, kad Krabe palaida savā vaļā Postuguni, kopā ar visu pārējo sadega arī diadēma. Tā sabira Harijam rokās manu acu priekšā."

Pēc šī Gliemjrags iepleta acis un klusu pie sevis nočukstēja: „Horkrusts. Un turklāt tepat skolā. Septiņas dvēseles daļas."

„Vai jūs, Horācij, ko teicāt?" Drukāns, pagriezies pret draugu, ievaicajās. „Jūs, šķiet, pieminējāt horkrustu."

„Jā, nu ne gluži, bet tas izskaidrotu, kāpēc," Gliemjrags purpinādams stostījās, cenzdamies izvairīties no atbildes, labi zinādams, ka cienījamais redaktors ir labi izglītots un inteliģents burvis, un ir pietiekami saprātīgs, lai acumirklī atskārstu, ap ko grozās lieta. 

„Horkrusts?" Terijs Būts ievaicājās. „Kas tas tāds ir?"

Pēc īsa klusuma brīža, kad Gliemjrags šķita esam īpaši aizņemts ar divu ananasu gabaliņu atlipināšu vienu no otra, uz šo jautājumu atbildi sniedza Drukāns. „Cik savos ceļojumos esmu par to dabūjis vienu nelielu mazumiņu dzirdēt, tad tās ir vistumšākās no tumšajām zintīm, kas iekļauj cilvēka slepkavību, lai sava spēku, varenību vai kaut kādas savas esības daļu piesaistītu kādam noteiktam priekšmetam." Tad cienījamais kungs pievērsās Harijam, apjausmā iepletis acis. „Tad to jums Dumidors bija uzdevis - iznīcināt Paši-Zināt-Kā radīto horkrustu, jo ar to viņš nebija uzvarams. Harij, to taču jūs varējāt man atklāt, kāpēc tāda noslēpumainība?"

„Tāpēc," Hermione atbildēja Harija vietā, paskaidrodama savu nostāju, „ka tur bija iesaistītas, kā jau jūs pats apgalvojāt vistumšākās no tumšajām zintīm, un, manuprāt, šādām zināšanām ir jātop aizmirstām. Redzat, kādu ļaunumu tās var nodarīt briesmoņa rokās."

„Tam es jums, Grendžeras jaunkundz, pat varu pilnībā piekrist, taču, manuprāt, cilvēki ir pelnījuši dzirdēt visu patiesību, vismaz kaut vai rediģētā formātā, neatklājot gluži visus tumšākos sīkumus. Citādi informācijas tukšumu ātri vien metas aizpildīt klaču bābas ar visai apšaubāmiem minējumiem,” Drukāns izsmējīgi noteica, bet tad atplauka patiesākā smaidā. „Es patiešām priecājos, Horācij, ka jūs nolēmāt uzaicināt mani uz šo patīkamo pēcpusdienas tēju, un es esmu parliecināts, ka mēs šodien visi guvām daudz labu iespaidu, atziņu un zināšanu, taču tagad man ir jāatvainojas, jo redaktora darbs vienmēr ir aizņemts un man jāsteidz atgūt nokavētais. Uz redzēšanos!” Dienas Pareģa redaktors to noteicis piecēlās kājās un devās uz durvīm. Pēc viņa aiziešanas vēl telpā valdīja īss klusuma brīdis – šķiet, visi centās sagremot prātā tikko uzzināto par horkrustiem.

Gliemjragam par to vēl gribēja ieprasīties Hanna un Šīmuss, bet mikstūru profesors atcirta, ka Hermionei šajā ziņā ir pilnīga taisnība - tās saistās ar tik drausmīgām tumšajām zintīm, ka viņam nudien vārda vistiešākajā nozīmē metas nelaba dūša, izdzirdot kādu kaut tikai pieminam horkrustus.

Noslēguši launaga tēju ne pārāk omulīgā gaisotnē, jaunieši izklīda kur nu kurais. Draugu četrotne atrada tukšu klases telpu, kuru vēl nebija pārmeklējuši diadēmas meklējumos, un, klaudzinādamies gar sienām, apsprieda tikko notikušo.

„Nez, vai tiešām Lavendera to Drukānu tā nokaitināja?" Rons ieminējās, iedomājies par Dienas Pareģa redaktora visai steidzamo aiziešanu.

„Šaubos. Es drīzāk domāju, ka viņš šeit ieradās, jau no sākta gala cerēdams izprašņāt Hariju," Džinnija iebilda, apskatīdama kādu sienas dekora elementu. „man vismaz radās tāds iespaids, ka viņš praktiski vai gribēja tevi aprīt ar acīm, kolīdz ieraudzīja."

„Redz, žurnālisti tādi. Tiem nekas nav svēts. Kad tikai uzrakt ko tādu skandalozāku," Rons nosodījās.

„Jā un nē, Ron," Hermione ieminējās, aplūkodama loga rūšu smalko režģojumu, „pēc Knisles muļķībām cilvēkiem bija par ko aizdomāties, un, manuprāt, Drukāns tiešām vienkārši gribēja zināt, kas tad īsti bija noticis."

„Nezinu gan, Hermione," Harijs noteica. „Diez vai šī saruna pirmdien neparādīsies Dienas Paregī. Varbūt viņš gribēja zināt arī pats, bet gan jau viņš gribēs noskaidot, kas notiks ar Pareģa pārdošanas apjomiem, ja tas sāks izklāstīt stāstu, kā tika uzveikts Voldemorts."

* * *

Dabīgi, Harija nojauta bija izrādījusies pareiza - pirmdienas rītā tie, kas pasūtīja avīzes, bija apstāti no visām pusēm - ikviens gribēja izlasīt paša redaktora sastādīto rakstu par Puisēna, kurš izdzīvoja, Dumidora atstāto, slepeno uzdevumu. Arī Harijs to viebdamies sāka lasīt, kad bija paņēmis avīzi no Hermiones, bet puisim par pārsteigumu raksts izrādījās pat gandrīz sakarīgs, iesākoties atreferējumam par sestdienas pēcpusdienas tējas kopāsanakšanu pie Gliemjraga, līdz tas pārgāja Harija teiktā atstāstā, neizpaužot neko īpaši lieku. Un puisim pat par prieku viņš šeit nebija atainots kā viltīgs plānotājs, kas cenšas sagrābt varu.

„Varbūt visi žurnālisti nemaz nav tik ļauni. Šis raksts jau pat izskatās gandrīz sakarīgs," Rons pabrīnījies noteica.

Turpmākajā rīta cēlienā gaidot herboloģiju, jaunieši pagalmā dzirdēja garāmejošo skolnieku dažādos viedokļus. Mazākie gan vienā mutē atkal ņēmās sevi salīdzināt, kuram no slavenās trjiotnes kurš bija līdzīgāks, un arī liela daļa vecāko klašu audzēkņi priecājās par alternatīvu izklāstu Knisles versijām, savukārt sazvērestību teoriju piekritēji šķita, ka teju vai bija pareģojuši horkrusta iespējamību.

„Horkrusts, vecīt, padomā tikai, horkrusts!" kāds kraukļanags, kas varēja būt no piektā gada, klāstīja to savam draugam. „Tās esot tik tumšas zintis, ka pat pats Dumidors neesot iedrošinājies ielūkoties grāmatās, kurās par tiem bija kaut kas rakstīts. Un vai tad visi aizsardzības pret tumšajām zintīm profesori mums nebija mācījuši, ka tās ir ārkārtīgi grūti iznīcināt?"

„Pareizi, draugs, jo izmantotas tumšākas zintis, jo spēcīgāka maģija jāliek pretī."

„Un tagad padomā," pirmais atkal sazvērnieciskā balsī klāstīja tālāk, bet draugi tikmēr aiz stūra smīnēdami noklausījās, „ja Poters dabūja Vārdā Neminamā horkrustu, pilnu ar Pats-Zini-Kā spēku. Tas varbūt bija maģiski spēcīgākais priekšmets uz Zemes. Un ja viņš to varēja iznīcināt ar kaut ko, kas ir vēl spēcīgāks? Saproti, kādu spēku viņš spēj pārvadīt?"

„Bet, ja nu viņam nemaz nebija tāda spēka un horkrusts nemaz nav iznīcināts?"

„Aha, iedomājies, tad viņs pārvalda visu Pats-Zini-Ko spēku! Un kas var pateikt, cik ilgi viņš valdīs pār Pats-Zini-Ko un kurā brīdi Pats-Zini-Kā spēks sāks valdīt pār Poteru?"

„Nu interesantas idejas, tiešām - diez, kur tādas rodas?" Rons nosmīnēja, klusi nočukstējis draugam pie auss. Tālāk Harijs sazvērestību teorijās vairs neklausījās, bet pievērsās savai esejai alķīmijā par četru krāsu nozīmi alķīmijas procesu virzībā. Ar alķīmiju viņam nudien bija ko noņemties pašam, jo tur puisim Hermione atteicās jelko palīdzēt, attraukdama, ka viņš to pats bija izvēlējies, tad nu pašam arī esot jātiek galā.

* * *

Drīz bija pienācis arī oktobris, atnesdams ne tikai drūmu, lietainu rudens laiku, bet arī vēl drūmākas un nepatīkamākas ziņas. Bija noticis jauns vilkaču uzbrukums, par ko otrdien, sestā oktobra rītā, visi steidza lasīt Dienas Pareģī.

„Lunārs Brauns ar vēl četriem vilkačiem uzbrucis tepat, Cūkmiestiņā," Džinnija nolasīja, šausmās noskurinājusies.

„Jā, un pat sakoduši vienu pirmsskolas vecuma puiku, bet viņa tēvu nokoduši līdz nāvei. Briesmīgi," Hermione noteica, neviļus nodrebēdama.

„Ministrs apgalvo, ka šobrīd visi spēki tiek veltīti noziegumu pastrādājušo vilkaču notveršanai. Par laimi varonīgais tēvs bija paspējis vienu pamatīgi sadurt, tāpēc vienu vilkaci pat ir izdevies notvert," Harijs komentēja, lasīdams avīzes rakstu kopā ar Džinniju.

„Izrādās, ka Ernija bažas bija izrādījušās patiesas," Rons ieminējās. „Viņš jau sanāksmē pie Gliemjraga ieteicās, ka gan jau tie vilkači gribēs atriebties."

„Bet kas tie bija par cilvēkiem - nu, tas puika un tēvs? Nebija taču mums nekādi pazīstami?" Džinnija ieprasījās.

„Nē, bet viņi bija no Hengistu dzimtas," Hermione sacīja, atcerējusies vēstuli, ko Harijs pirms kāda laika bija saņēmis, un tad vēl piebilda, izklāstīdama savas plašās zināšanas. „Cik esmu lasījusi par Cūkmiestiņa vēsturi, tad viņu ģimene varēja būt viena no miesta dibinātājiem. Katrā ziņā Hengisti ir visai sena un bagāta dzimta, kaut arī nav viena no divdesmit astoņām tīrasiņu dzimtām."

„Tātad tie nezvēri bija sadomājuši nokost senas un cienījamas dzimtas pārstāvjus," Rons rūgti secināja.

„Varu iedomāties, ka viņiem gribējās atriebties par Pelēča un Voldemorta sasolītajiem labumiem, kas bija aizgājuši gar degunu, tāpēc šiem prasījās iznīcināt kādu bagātu un ietekmīgu," Harijs noteica. „Laupīt gan neko nav paspējuši nolaupīt."

„Bet vilkača prātā jau arī tā sajēga noteikti ir maza," Rons ieminējās.

„Šausmas, tas nozīmē, ka viņi bija iepriekš pirms nakts speciāli ielīduši Hengistu mājā, lai pēc pārvēršanās varētu uzbrukt tieši viņiem," Džinnija nošausminājās, nepatikā saviebusies.

„Šādi vilkači tiešām ir jāsoda pēc visas likuma bardzības," Hermione piekrita, izteikdama savu viedokli.

„Tikai skaties, lai to neizdzird Lavendera," Rons, sāji pasmīnēdams, noteica.

„Lai dzird. Noziedzinieks paliek noziedzinieks neatkarīgi no sugas," Hermione palika pie sava.