- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Jauniešu četrotne - Džinnija, Hermione, Harijs un Rons - omulīgi sēdēja pie Hagrida, dzerdami vēlās pēcpusdienas tēju un cenzdamies pēc iespējas nemanāmāk izvairīties no Hagrida smilšu cepumu ēšanas.

Harijs, sēdēdams pie lielās tējas krūzes, atcerējās, kā pēdējās stundas kopā ar Nevilu un Lunu bija pārmeklējuši Trofeju zāli no augšas līdz apakšai ar sūdzoskopu, izklaudzinājuši katru stūrīti ar garausīm un Hermione bija gar visām malām noberzējusi savu atklājeni, līdz tas bija sarucis teju vai uz pusi mazāks. Vienu brīdi viņiem visiem jau bija salekusies sirds un aizrāvusies elpa, kolīdz bija iečīkstējies Harija sūdzoskops, ejot garām Melsudora goda apbalvojumam, taču, izmeklējuši to no visām pusēm ar visām Hermionei zināmajām burvestībām un Harijam liekot lietā arī šņācmēli, tas bija un palika tikai ciets metāla gabals ar uzrakstu. Jauniešiem ar vilšanos nācās secināt, ka sūdzoskops visticamāk bija uztvēris krāpniecisko veidu, kādā šī balva tika iegūta. Turpmākie meklējumi vairs nebija devuši pat ne tik nelielu satraukumu un, kad Rons jau sāka kļūt pavisam īgns, ka šeit acīmredzot ir pilnīgi lieka laika izšķiešana, Harijs paziņoja, ka ir laiks mest mieru, kam piekrita arī pārējie, un viņi visi nolēma doties atpūsties. Un iesākumam jau arī varētu būt gana - viena no Cūkkārpas telpām bija pārmeklēta, vēl ir teju vai vesels gads, lai pārmeklētu arī pārējās. Ja tā diadēma šeit atrodas, tad taču tai kaut kur ir jābūt.

„Nu, mīļie bērn, kā tad jums pagāj pirmās diens?" Hagrids smaidīdams ieprasījās, kad visbeidzot katrs bija paņēmis pa smilšu cepumam.

„Labi. Mums jau gan tikai dažas pirmās nodarbības ir bijušas," Džinnija iebilda.

„Jauk, jauk, nu un kā tagad ir atpakaļ Cūkkārpā?" Hagrids atkal prasīja. Jaunieši, nomeklējušies vairākas stundas diadēmu, jutās drīzāk vīlušies nekā noguruši - pirmais minējums, kas bija licies pat ļoti ticams, tomēr bija nepareizs. Tāpēc šobrīd viņiem prāts uz runāšanu nenesās, turklāt viņi iepriekš bija vienojušies, ka par šiem meklējumiem Hagridam nedrīkst ieminēties ne pušplēsta vārda.

„Lieliski, atkal jūtos kā mājās," Harijs, izspiedis smaidu, atbildēja - un tā bija pilnīga taisnība. Lai vai kā viņam šeit būtu gājis, bet Cūkkārpā viņš vienmēr jutās kā mājās.

„Man prieks, Harij, ka tu jūties labi. Tu jau tik daudz bij pārciets, tad vismaz tagad beidzot vari būt laimīgs," milzis vai starodams noteica jauneklim, uzmetis acis Džinnijai.

„Jā, laiki jau nu šobrīd ir nesalīdzināmi labāki, un cilvēki apkārt arī ir daudz priecīgāki," Hermione apstiprināja.

„Bet, Hagrid, pastāsti taču, ko tu visu vasaru sadarīji?" Harijs ievaicājās.

„Vai! Darb man te bij pār pa acēm," Hagrids ieteicās, novēcinājis savu milzum lielo plaukstu. „Varbūt jau ievēroj, ka šur tur Cūkkārpā ir viens otrs ielāps, tad man bij jāgādā šurp materiāli. Es ņēm koks no Aizliegtā mež, tad Maksūr tos iebūr vajadzīgā vietā, lai nav caurum un ir droš skol."

Jaunieši piekrītoši pamāja ar galvu, ka bija šādus lāpījumus šur tur Cūkkārpā redzējuši - tai skaitā Lielās zāles griestos, Ieejas zāles margās, un labota bija arī viena otra siena piektajā un sestajā stāvā.

„Dabūj strādāt līdz vēlam vakaram. Tik te tagadiņās tie kokovārņ i apsēduš mež, tad tāda ellīg jušan, kad vajadzēj iet pēc tiem kokiem," Hagrids, to pateicis, noskurinājās.

„Kokovārņi?" Rons nobrīnījās. „Ko, kas tad tie tādi?"

Hagrids pasmaidīja. „Tās i tāds vārns."

„Ko tad viņi tādu dara?" Rons atkal gribēja zināt.

Hagrida smaids pletās platāks. „Izskats, ka mums te ar viens būs uzradies."

„Ko? Kur tad?" Rons nesaprata, kāpēc Hagrids bija iesācis viņu apsmaidīt, un nedroši paraudzījās riņķī - būdiņā viss bija pa vecam, un vecais medību suns Ilknis gulēja uz milža gultas, protams, pēc tam, kad, jauniešiem ienākot, bija viņus nosiekalojis no galvas līdz kājām tā, ka Hermionei bija nācis likt lietā tīrīšanas burvestību.

„Ron, tu tikko pēdējos jautājumus iesāki ar „ko"," Hermione paskaidroja, „Kokovārņi būtu gluži parastas vārnas, tikai tie mēdz iesaukties „Ko? Ko?" dienas laikā, bet naktīs tās klusi sačukstas." Rona ausis iekrāsojās sārtas.

„Nu ja, Hermion, tu kā parast vis precīz pateic," Hagrids meiteni uzslavēja. „Bet tā sajūt i gauž ellīg, kad tu trāpies nakts laikā iekš to mež, kur samituš pills ar kokovārņiem. Iedomājs, ka tā jau tumšs un neomulīg mets ap dūš, bet te viss mežs sāk čukstēt. Riktīg, ka vai miroņ uz tevi skatīts virsū." Milzis noskurinājās un ierāva kārtīgu tējas malku no sava mazizmēra spaiņa krūzītes.

Neviļus nodrebinājās arī visi pārējie. „Lasīju, ka kokovārņi tipiski salaižas vietās, kur notikušas kādas kaujas un krituši daudz cilvēku - līdzīgi kā to dara parastās vārnas. Tikai ar viņu to runāšanu un čukstēšanu izsenis jau ir radušās teikas un nostāsti par čukstu mežiem, kurus ir apsēdušas mirušās karotāju dvēseles," Hermione vēl ko pastāstīja no savām plašajām zināšanām.

„Jā, tie čukst ir baisi. Kā man izgāj - vienvakar es vairs nevarēj izturēt un gāj šos pabaidīt," Hagrids iesāka teikt. „Es jau bij paspējs šos lab iztramdīt, bet bij ieklīds padziļ iekš mež."

Visi četri jaunieši jau saspicēja ausis, jo ciktāl viņu pieredze liecināja - atrasties dziļi Aizliegtajā mežā nakts vidū nekad nebeidzās ne ar ko labu. „Hagrid, kas notika? Vai tad tagad tas mežs nav pilns ar zirnekļiem?" Džinnija bailīgi iesaucās.

„Tieši tā - es lēnām iet uz ārpus, kad ik pa brīžam sadzird tāds kā klakšķs. Es nelieks daudz zins, tik brien ārā no mež. Pēkšņ viens mirkls un šie man apstājuš visriņķī. Paskatos apkārt - priekšā, pakaļā, viss mals pills ar tiem zirnekļiem. Ko domājies, šie man sak, ka šis tagad esot viņu mežs un lai es te vairs sav kāj nesper," Hagrids smīnēdams turpināja savu stāstu.

„Un kas notika tālāk?" Harijs ievaicājās, sabijies par drauga drošību un, iespējams, arī veselo saprātu.

„Es šiem atbild, ka tād pārs knap zirnekļ jau nu man te nemācīs, ko darīt un ko nē. Šie, dabīg, paliek dusmīg, jau sāk celties kājās un klabināt tās savs spails." Hagridam klāstot savus piedzīvojumus, Rons jau vaigā sāka vērsties zaļš - viņam joprojām bija paniskas bailes no zirnekļiem, īpaši no tiem milzīgajiem, kas spēj aprīt veselu cilvēku.

„Es šiem vēl sak - kazi, ko, man jāņem arbalets un jāizraust jums dažiem kājs? Šie man no tiesas sāk mesties virsū. Es paņem sav šaujamo, nogāž gar zem vien, otr, bet tie tur mells mākons. Vells viņ zin, pa kur laik šie tā savairojušies."

„Un kā tad tu tiki prom?" Hermione satraukti ieprasījās.

„Nu, tad es vēl vien bar nogāz gar zem, bet šie jau pielīduš man pavisam klāt, tad man laimējs, ka tie zvaigžņu blenzēj kentaur gāj garām. Šie apšāv vēl pus zirnekļ pūli, tad nu tie ņergas ņēm kājs pār pleciem un nozud miglā. Padomā, ko, šie bija sagribējuš pārņemt visu mež savā varā," Hagrids beigās neticīgi noteica. „Vismaz tagad tad nu es un kentaur tur ieved kārtīb, un tagad tur i droš."

„Droši?!" Rons ievaicājās neprasti spiedzīgā balsī.

„Nu ja - mežā, tur viss i skaidrs. Es teikt, ka man šobrīd lielāks bails i no skols ēkas," Hagrids iebilda.

„Hagrid, lūdzu, nebiedē mūs. Kas tad Cūkkārpā šobrīd ir tik nedrošs?" Džinnija pajautāja.

„Nav jau tā, ka nav droš - Cūkkārpā vienmēr ir droši. Vairāk vai mazāk," Hagrids piebilda, kolīdz bija ieraudzījis Džinnijas šaubās savilkto seju - meitene acīmredzot pagājušo mācību gadu un īpaši tā noslēgumu nemaz neuzskatīja par drošu pasākumu.

„Vienvārdsakot, bij tā. Mēs laboj pirmā stāv gaiten, kur Firencī i klas. Nāc jau vakar pus, kad tumšs metās. Es bij aizgājs pēc kokiem uz Aizliegto mež, tad nu es tos nes iekšā pilī, un tur tai gaitenī pēkšņ man nāk kas pretī. Skatos, Maksūr tā nav - šim tāds garš mells apmetns ar kapuc. Es stāv un uzsauc šim, ko tas te meklē. Šis neko neatbild. Man sāk mesties bais, un šis ar lēnām nāk tuvāk, es jau redz, ka viņam tād gar, bāl rok. Es stingr nopras, kas viš tāds i; bet šis neko vispār nelieks dzirdējs. Tad viš paceļ acs un es redz - dieviņ, tētīt, ka tevi jupis, kaut mani mantikor paraut - acs šim sarkans ar šaurām strīpām, man vis mugur slapj, visi baļķ ar no rokām izkrit - kazi, Paši-Zināt-Kas būtu no kapa izkāps," Hagrids uz stāsta beigām sāka runāt klusākā balsī, acīmredzot šīs atmiņas viņam uzdzina šausmas.

„Voldemorts, tepat Cūkkārpā? Nevar būt!" Harijs ieminējās, pār muguru pārskrienot vai veselam skudru bataljonam, un puisis jau gandrīz sāka trīcēt no bailēm. Ja jau Hagrids viņu bija redzējis, turklāt visai dzīvīgu pašu savās miesās...

„Nav jau tik trak," milzis mierināja savus ciemiņus, vēlīgi pasmaidījis, bet jaunieši par to tikai šausmās iepleta acis. „Laimīgā kārtā Maksūra bij nākusi raudzīt, kur es tā kavējs ar tiem kokiem, un šī uzbūr Ķiķikulus, un mans bubuls pagais. Izrādās, ka tas bij tik viens muļķa bubuls, bet es stāvēj un trīcēj, ka vai tiešām šis būt no kap izlīds. Bet nu Maksūr man pareiz atgādināj, ka tu, Harij, tak šo vienreiz par visām reizēm uzveic un no viņa mums vairs nav ko bīties. Maksūr mums būs direktris uz god, ka es sak." Hagrids smaidīdams noraudzījās uz Hariju, pilns laipnības un prieka. „Tikai šito nestāst nevienam, lab? Ka es tā nobijās no vien niek bubuļa."

„Nē, nē, ko tu, Hagrid," visi cits caur citu apgalvoja.

Tā viņi apsprieda vēl šo un to ap Cūkkārpu, līdz tēja bija izdzerta un bija pienācis vakariņu laiks. Jaunieši sirsnīgi atvadījās no Hagrida, piebāzuši pilnas kabatas ar smilšu cepumiem, un lēnā gaitā devās atpakaļ uz pili. Saule jau sāka noslīdēt virs koku galotnēm, vēstīdama, ka pamazām tuvojas rudens ar saviem tumšajiem vakariem, taču šobrīd viss bija mierīgs un vēl smaržoja pēc vasaras.

„Jūs arī to pašu padomājāt?" Rons atpakaļceļā uz pili ievaicājās.

„Par to, ka Hagrids tiešām būtu redzējis Voldemortu?" Harijs pārjautāja un, kad Rons tūlīt piekrītoši pamāja ar galvu, vēl piebilda: „Jā, man arī tā bija pirmā doma. Bet vispār baisi."

„Tad vismaz ar to bubuli ir tikts galā," Džinnija secināja.

„Tikai es neticu, ka visi bubuļi ir izdzīti no Cūkkārpas - es nedomāju, ka tas bija vienīgais, jo bubuļi parasti rodas vietās, kur bijušas intensīvas un saspringtas emocijas. Gan jau pēc kaujas te viņi čumēja un mudžēja," Hermione klāstīja savas domas. „Tagad varbūt vienīgi visi tie atlikušie bubuļi ir nolīduši kaut kur tumsā vai pazemes tuneļos."

Rons neviļus iespurdzās.

„Kas tad tev, Ron?" Džinnija noprasīja.

„Tikko iedomājos, kā Malfojs pietaisa bikses, kad šim, ejot uz koptelpu, nāk viens tāds pretī," puisis ņirgādamies paskaidroja.

Arī pārēji pasmīnēja. „Ron, tev pat lielā mērā varētu būt taisnība, tikai nelaime tā, ka tie bubuļi būs gatavi biedēt jebkuru, nevis tikai Malfoju," Hermione iebilda, kad viņi jau bija nokļuvuši pie milzīgajām divviru durvīm. Nonākot Ieejas zālē, no Lielās zāles atskanēja daudzbalsīga murdoņa - vakariņas jau bija sākušās.

Vakariņās notiesājuši katrs pa jēra gaļas sautējuma porcijai un apsprieduši jautājumu par to, vai bubuļi var rādīties sapņos, gan nenonākuši ne pie kādas konkrētas atbildes, Harijs, Rons un Džinnija bija atgriezušies Grifidoru koptelpā, turpretī Hermione šoreiz taisnā ceļā jau aizsteidzās uz bibliotēku. Viņa aizbildinājās, ka viņai neesot ne mazākās vēlēšanās uzzināt, kāda šobrīd ir viņu varoņdarbu aktuālā versija pirmziemnieku sarunās.

Harijs bija cerējis pārdomāt, ko vēl varētu iesākt Trofeju zālē - daudz kas jau bija pārbaudīts, bet, ja viņiem tiešām bija darīšana ar Voldemortu, iespējams, ka viņš patiešām bija izdomājis ko neparasti viltīgu, tāpēc nedrīkstēja uzreiz spriest, ka viss ir pārbaudīts un izmeklēts. Gan jau vēl kaut ko varētu izmēģināt. Toreiz alā Dumidors prata sameklēt maģijas pēdas, varbūt Hermione zina ko līdzīgu? Un ja nu diadēmas iegūšanai bija izveidoti kādi pavisam īpaši uzdevumi vai noteikumi, kurus praktiski nebūtu ne mazākās iespējas tāpat vien iedomāties vai uzminēt? Bet no otras puses - viņi bija meklējuši tikai divas dienas, rīt un parīt vēl jāpameklē. Ja tad vairs nebūs nekādu ideju, tad varbūt jāvirzās tālāk.

Par laimi pirmziemnieki tagad bija apstājuši sestā gada meitenes, tāpēc viņi varēja visai mierīgi pasēdēt savā nodabā.

„Interesanti, kur tas Terijs palicis tik gudrs?" Rons tā kā nobrīnījās, nedroši palūkojies riņķī, it kā lai pārliecinātos, ka Hermione tiešām nekur nav blakus. „Diez vai Hermione to gribēs atzīt, bet nedomāju, ka mums būs viegli tikt galā ar to, ka ir uzradies kāds, kas saņem tikpat labas atzīmes kā viņa."

„Tomēr ir jāņem vērā, ka Hermione vienu mācību gadu ir izlaidusi un, ja Terijs šo visu jau vienreiz bija apguvis, tad viņam iznāk tikai atkārtot mācību vielu, turklāt arī Vajadzību istabā mums netrūka grāmatu," Džinnija prātīgi ierunājās.

„Un Terijam jau arī mikstūras pirms tam bija diezgan labi padevušās, bet tur gan, Ron, tev varētu būt taisnība, ka Hermionei ar to varētu būt grūti sadzīvot, ka ir kāds, kas varētu viņu pārspēt mācībās," Harijs visai drūmi secināja.

„Bet lai nu viņa cīnās. Varbūt tas nemaz nav tik ļauni, ja viņa kādreiz arī kādam piekāptos," Rons iedomājās. „Tikai, cerams, ka tas nenozīmēs, ka viņa par to Teriju tikai vien domās." Harijs un Džinnija pasmējās, bet Rons gan palika tikpat nopietns kā bijis.

„Beidz, Ron, Hermione tevi patiešām mīl, tev par to nu gan nav jāuztraucas," Harijs mierināja draugu.

„Pareizi, viņa jau ar tevi - šitādu burkšķi - nebūtu kopā, ja tevi nemīlētu," māsa viņu paķircināja, piemiegdama ar aci.

„Nu jā, tas bija tad, kamēr mēs visi dzīvojāmies savā sulā Midzeņos. Bet te ir pilns ar čaļiem, un viņa ir Hermione. Ja nu viņa atrod kādu intersantāku par mani?" Rons skaļi izteica savas bailes. Džinnija gan šoreiz brāli uzlūkoja visai iejūtīgi.

„Ron, tas tikai nozīmē to, ka tev vienmēr jābūt visinteresantākajam. Ja tu mazāk kurnēsi par sīkumiem un vairāk viņu mīlēsi, kāpēc gan tev būtu jābaidās par Hermioni? Viņa mums ir nopietna meitene un neskraida pakaļ kurai katrai glītai vai interesantai sejai."

„Tu gribi teikt, ka es esmu neglīts?" Rons sašutis noprasīja, iepletis savas tumši zilās acis. Džinnija iesmējās.

„Ja tu šitā nēsāsi kreklu ārā no biksēm, tas izskatās visai neglīti," māsa aizrādīja, ar pirkstu iebakstīdama viņam vēderā, kur, atpogātajai mantijai paveroties, varēja redzēt, kā zem Cūkkārpas formas tērpa baltais krekls ir izlīdis no biksēm un saburzīts klājas tām pāri. Rons īgni pievēra vairāk ciet mantiju, bet neko citu neatbildēja.

Viņiem pienāca klāt Nevils un ieminējās, ka viņam vēl esot uzradusies kāda doma, kā varētu meklēt diadēmu - varbūt var izmantot meklēšanas burvestības. Luna bija viņam atgādinājusi, ka Zibiņš tās pagājušā gadā esot viņiem gribējis mācīt. Tās varētu parādīt, kur atrodas pati diadēma. Doma nebija slikta, tomēr nevienam no viņiem nebija precīzi zināms, kā tādas ir jāizpilda. Tāpēc Rons, Nevils, Harijs un Džinnija nosprieda doties tagad uz bibliotēku uzmeklēt Hermioni un pavaicāt viņai, ko viņa par to domā.

Jaunieši, iegājuši bibliotēkā, drīz vien atrada meiteni, kura aizrautīgi lasīja kādu grāmatu.

„Ā, sveiki," viņa pasveicināja atnākušos draugus. „Jums arī sagribējās atnākt uz bibliotēku?"

„Mēs patiesībā atnācām uzmeklēt tevi," Rons sacīja.

„Nevilam bija ideja, kā atrast diadēmu," Harijs iestarpināja, apsēdies kopā ar pārējiem pie galda blakus Hermionei.

„Man Luna ieteica, ka vajadzētu meklēt diadēmu ar meklēšanas burvestību," Nevils nedaudz kautrīgi paskaidroja. Viņi bija vieni no pavisam retajiem bibliotēkas apmeklētājiem, tāpēc nācās runāt īpaši uzmanīgi.

„Meklēšanas burvestība. Ā, varbūt doma tiešām ir laba. Meklēšanas jeb lokācijas burvestības gan laikam ir vairāk paredzētas cilvēku meklēšanai, bet iespējams, ka arī diadēma ir tik īpaša, ka to varētu atrast arī šādā veidā," Hermione apstiprināja. Džinnija piedāvājās iet uzmeklēt grāmatas par lokācijas burvestībām, bet Rons gribēja zināt, ko Hermione šeit, bibliotēkā, dara.

„Ai, es te lasīju par ekstraktu brūvēšanu," Hermione, izstaipīdamās atbildēja. Tikmēr Rons zīmīgi palūkojās uz Hariju. „Es te esmu pārskatījusi jau vairākas grāmatas, bet joprojām nesaprotu, kā Terijs varēja iedomāties, ka ekstraktu izvilkšanas procesā vajag periodiski padzesēt. Te, Mikstūru maisīšanā SĒRGu studentiem, kas ir savus septiņdesmit gadus veca, ir pat minēts, ka ekstrakta intensitātei ieteicams katru septīto maisīšanas reizi izdarīt pretējā virzienā, lai pievadītu vairāk uguni, bet nekur, nekur nekas nav minēts par periodisku dzesēšanu," Hermione atreferēja savus pētījumus.

„Tak gan jau viņš to būs izlasījis kādā no Vajadzību istabas grāmatām," Nevils mierināja meiteni.

Viņa tikai nobubināja: „Nu laikam jau."

Drīz bija arī atgriezusies Džinnija, nesdama uz ātru roku uzmeklētas trīs grāmatas ar nosaukumiem Burvju vārdu hrestomātija 7. gads, Pazudusi lieta nav pasaules gals un Vārdu un vārdojumu krājums, kuras viņa nolika uz galda Hermionei priekšā. Hermione savāca uz aizmuguri savus spurainos matus un paņēma burvestību mācību grāmatu.

„Tā, lokācijas burvestības, lokācijas burvestības," viņa murminādama pārlūkoja satura rādītāju. „Ā, 325. lappuse." Atšķīrusi minēto atvērumu, Hermione, kustinādama lūpas, ātri pārlasīja grāmatā sniegtās ziņas.

„Sarunājam, ka to tomēr darām rīt, labi? Šo es vēl īsti nesmu izmēģinājusi, un man ir aizdomas, ka lokācijas burvestībām nepieciešams īpaši rūpīgi koncentrēties," Hermione, paberzēdama acis, paskaidroja.

„Un kas diez šajās grāmatās ir teikts?" Harijs ievaicājās, atvēris otro grāmatu, bet tad, kādu brīdi to pētījis, ierunājās. „Nē, šī laikam tomēr nederēs. Te rakstīts, ka pazudušas lietas visvieglāk ir  uzmeklēt, ja tām iepriekš ir uzlikta izseka. To nu mums nekādi gan nav iespējams izdarīt," Harijs secināja, vēl pašķirstījis uz priekšu grāmatu, bet tad aizvēra to ciet. Arī Rons Vārdu un vārdojumu krājumā nebija uzgājis neko lietderīgu.

Tomēr rītdienas meklējumiem viņiem bija tapis jauns plāns. Atlika tikai kārtīgi izgulēties un ķerties klāt pie lietas jau no paša rīta.

Domāts - darīts. Notiesājuši brokastis un pāršķirstījuši rīta avīzi, kur nebija nekas nopietnāks par viena otra Diagonalejas veikalnieka pretenzijām pret nevienlīdzīgajiem Ministrijas atbalsta maksājumiem, kas paredzēti Paši-Zināt-Kā terora seku novēršanai, jaunieši uzsteidzās augšā uz Trofeju zāli, pirmāk gan aizvadījuši vēl Hermioni uz viņas aritmantikas nodarbību. Meklēšana nu atkal varēja iesākties no jauna. Taču Harijs, Rons, Džinnija, Nevils un Luna stāvēja zāles vidū un šobrīd nezinoši viens otru uzlūkoja.

„Kas tad mums vēl ir palicis, ko pārmeklēt?" Luna vienkārši ievaicājās.

„Esam pārskatījuši visus sienas paneļus, visas balvas līdz pēdējai un arī grīdā izbakstījuši pašas sīkākās spraudziņas," Rons rezumēja.

„Un jūs abi ar Hariju pat visur izmēģinājāt šņācmēli," Nevils piebilda.

„Izklausās, ka vēl ir palikuši tikai griesti," Džinnija pajokoja. Viņi bija novienojušies, ka lokācijas burvestību ļaus izpildīt Hermionei.

Harijs iesākumā iesmējās, bet tad tūlīt iepleta acis, jo Džinnijai tiešām bija taisnība - griestus viņi nudien nebija pārbaudījuši. Tikai vajadzēja izdomāt, kā ērti tikt tiem klāt.

Kopīgi apspriežoties, tika uzburts krēsls, uz kura uzkāpa Harijs, bet pārējie ar lidināšanas burvestību pacēla viņu uz cietās koka mēbeles gaisā. Harijs, lidinādamies gar griestiem, taustīja ik siju un dēli un runāja šņācmēlē, tomēr neko īpašu neuzgāja. Pēc minūtēm četrdesmit Trofeju zālē ienāca Hermione, visus sveicinādama.

Rons tajā brīdī novērsa uzmanību, un Harijs sasvēries gandrīz nogāzās zemē.

„Ei, uzmanīgāk, draugs!" Harijs iesaucās.

„Vai, piedod," Rons, viegli piesarcis, atvainojās, un viņš kopā ar Džinniju, droši nolaida Hariju lejā, kurš izgaisināja krēslu.

„Sveika, Hermione," puisis atbildēja sveicienam.

„Izskatās, ka arī griestos nekā nav, bet vēl ir atlikusi meklēšanas burvestība," Harijs nezaudēja optimismu. Savādi - jo vairāk viņi meklēja un jo bezcerīgāk kļuva, puisim gribējās urķēties vēl un vēl. Varbūt, lai tiešām būtu četrkārši pārliecināts, ka diadēmas šeit nav, vai arī tāpēc, lai par sodu sev sagādātu ciešanas, kas šķita īpatnēji patīkamas.

„Tu lidinājies gar griestiem uz krēsla?" Hermione neticīgi un pa pusei uzjautrināta noteica. „Es gan vienkārši būtu likusi lietā izklaudzināšanas vai izmeklēšanas burvestību - tās darbojas arī no attāluma."

„Harijam vienkārši gribējās būt tam visam tuvāk," Luna smaidīdama paskaidroja.

„Varbūt tomēr ķersimies klāt tai meklēšanas burvestībai?" Harijs ievaicājās.

„Protams, tūlīt mēģināšu noskaitīt meklēšanas vārdus," Hermione apstiprināja, izņēmusi savu zizli. Meitene to uzlika uz plaukstas un brīdi uz to vienkārši skatījās. Nekas nenotika.

„Laikam bezvārdu versija šoreiz īsti nestrādās," meitene ar nepatiku konstatēja. Tad viņa sāka ko klusi pie sevis bubināt, un šoreiz zizlis sakustējās. Visi, aizturējuši elpu, uz to skatījās, taču tas svārstījās plašā jo plašā lokā, te rādīdams uz ziemeļiem, te - uz rietumiem, te - uz dienvidiem, te - pavisam apcirtās uz riņķi. Konkrētu virzienu nebija iespējams noteikt, turklāt, kolīdz Hermione mēģināja sekot kādam virzienam, zizlis no sava svara sakustējās, sākdams griezties pavisam uz riņķi. Viņi šādu meklēšanas metodi izmēģināja visos zāles kaktos, dažādos augstumos gar sienām, visur kur netālu no grīdas, taču nekur zizlis nenorādīja skaidru virzienu. Ejot lejā pusdienās, Hermione sacīja, ka tam var būt vairāki izskaidrojumi.

„Pirmkārt, jāņem vērā, ka mēs vēl pie Zibiņa neesam apguvuši meklēšanas burvestības, tāpēc, iespējams, ka es to līdz galam neizpildu pareizi."

„Kā tad - un es esmu sikspārnis," Džinnija pasmaidījusi tūlīt iebilda. „Hermione, izdomā taču ko ticamāku."

Arī Hermione pasmaidīja par draudzenes stingro pārliecību. „Otrkārt - varbūt pati Cūkkārpas maģija traucē meklēšanas burvestībai. Teorētiski burvestība ir diezgan smalka. Treškārt - ja diadēma atrodas kur tālu no šejienes, tad tās pašas Cūkkārpas maģijas dēļ mēs nevarēsim noteikt precīzu virzienu," Hermione paskaidroja.

„Tavs zizlis sākumā rādīja kaut kur to virzienu, pareizi?" Harijs norādīja plašā lokā no dienvidiem caur rietumiem uz ziemeļiem. Hermione apstiprināja apgalvojuma patiesumu ar galvas mājienu. „Bet ja nu tā atrodas patiešām tālu? Tas ir - mēs zinām, ka diadēma tika paslēpta Cūkkārpā, bet mēs patiesībā nezinām, vai tā tika paslēpta tieši pilī. Ja nu tā ir noslēpta ezerā vai Aizliegtajā mežā?" Harijs bija pēkšņi apjautis vēl citas iespējas, kur varētu atrasties diadēma, ja Voldemorts to tiešām bija centies rūpīgi paslēpt.

„Es ierosinu, ka mums vajag sagaidīt burvestības pie Zibiņa un painteresēties vairāk par lokācijas burvestībām. Harij, tas, ko tu saki, pat izklausās ļoti ticami, un tādā gadījumā ar šādām metodēm mēs to diadēmu varēsim meklēt mūžīgi, bet, ja varētu izmantot lokācijas noteikšanu, tad vismaz konkrēti zinātu, no kuras vietas mums ir jāsāk meklēt," Hermione paskaidroja.

„Bet minējums par to, ka Paši-Zināt-Kas diadēmu uztvēra kā trofeju pagaidām man izklausās visticamākais," Rons apgalvoja, „Vismaz pagaidām noteikti, kamēr mēs neesam apguvuši citas metodes vai noskaidrojuši ko vairāk."

„Hermione, tu minēji izklaudzināšanas burvestību, varbūt ar to mēs vēl varam pārmeklēt griestus?" Luna ieminējās.

„Pareizi," Harijs piekrita. „To mēs vēl varētu izmēģināt pēc aizsardzības pret tumšajām zintīm."

„Labi, mazums, vēl kāds sīkums palicis Trofeju zālē," Nevils piekrita. „Un kas mums šodien būs pusdienās?" jauneklis noteica, kad viņi visi iegāja Lielajā zālē un ieņēma vietas pie saviem galdiem.

Pēc pusdienām viņi kopā ar citiem septītgadniekiem devās uz labi pazīstamo ceturtā stāva klasi, kur viņi vienmēr bija apguvuši aizsardzību pret tumšajām zintīm. Nevils viņiem pa ceļam pastāstīja, pēc Harija domām, vistīrākās šausmas. Pagājušajā gadā Kerovs šeit bija pasniedzis nevis aizsardzību, bet gan pašas tumšās zintis. Lai nu ar ko, bet ar Mokum lāstu viņi bija iepazīstināti visai labi. Saprotams, tieši Nevilam vairākkārt bija nācies par nepaklausību raustīties uz grīdas sāpēs.

„Eh, tie slīdeņi, tur tāda Pansija, vai tas pats Malfojs, Nots un Zabīni - zini, viņiem tas spicais gals - tie jau neko nemācēja vai arī pat varbūt negribēja. Man no viņu lāstiem tikai knapi kutēja. Vienīgi tie Malfoja troļļi man par brīnumu uz šito bija mazliet prasmīgāki. Bet kad Kerovs savu laida vaļā, tad gan bija tāda sajūta, ka tevi vai uz pusēm rauj. Bet tu piecelies, nospļaujies un paskaties uz viņu, it kā nekas nebūtu bijis, un šis uzreiz vārās no dusmām. Dabīgi, par to es tur dabūju reizēm vārtīties uz grīdas līdz pat reizēm piecām, ka pēc tam tikko varēju nostāvēt kājās, bet tas, kā viņi izskatījās, ka viņiem kāds nepakļaujas - tas skats bija vērts katru moku brīdi."

Džinnija neviļus nodrebēja. „Nevil, labāk neatgādini. Tas bija tik baisi, kad tu tāds pusdzīvs atvilkies toreiz vēl uz Grifidoru torni. Mums ar Ričiju tad pagāja kāds laiks, kamēr dabūjām tevi atpakaļ pie pilnas samaņas."

Arī Harijam nebija nekāda lielā patika to dzirdēt. Viņš tobrīd kopā ar Hermioni un iesākumā arī Ronu bija bezmērķīgi gulšņājuši teltī un nīgrojušies viens uz otru, kamēr Cūkkārpā cilvēki un tai skaitā arī viņa mīļotā Džinnija bija patiešām cīnījušies dienu no dienas pret šeit iemitinājušos ļaunumu un bija aizstāvējuši cits citu un arī mazākos pirmziemniekus, kuri gan togad bija īpaši maz - visos namos kopā tikai nedaudz vairāk par trīsdesmit, kur puse no tiem tika iešķiroti Slīdenī. Bet atlikušos sešpadsmit neslīdeņus esot bijis jāsargā kā acuraugus, īpaši elšpūšus. Tur visu cieņu Ernijam - viņš neskaitāmas reizes esot izglābis mazos no vairāku stundu ilgām, neciešamām mokām. Nezvēri ne cilvēki, un tādi sludina, ka ir pārāki par citiem? Harija skatījumā pat visprastākais mājas elfs ir cēlāks radījums par tādu, kurš var tīksmināties par nespēcīga, maza bērna mokām. Iegājuši klasē, viņi visi apsēdās aiz garajiem soliem vienā garā rindā.Viņu bariņam blakus piesēdās arī Luna un Hanna ar Erniju.

Bija saradušies arī citi no Harija un arī Džinnijas gada. Harijs nolūkojies riņķī, ievēroja, ka skolēnu no Džinnijas gada šķiet aizdomīgi maz, jo atšķirībā no mikstūrām un pārvērtībām aizsardzību pret tumšajām zintīm bija izvēlējušies mācīties teju visi SĒRGu studenti, tāpēc diez kur viņi kavējas - tūlīt taču jāsākas nodarbībai. Pēkšņi Harijs atskārta un viņam vienkārši gribējas sev sadot pa pieri - viņš bija tāds idiots! Kur viņi kavējas? Viņi ir miruši, nevis kavējas! Liela daļa jau četrus mēnešus guļ zem zemes un baro tārpus. Tas pats nelaimīgais Krīvijs. Un vēl puse no kādreizējo Džinnijas draugu bariņa - bez Džinnijas dzīvs bija palicis vien Ričijs, tāpat arī no citiem torņiem viņas gada audzēkņi bija cietuši pamatīgus zaudējumus. Jo tieši pirmajā cīņas vilnī, kad miris bija arī Freds, cieta visvairāk Cūkkārpas audzēkņu - viņi bija pilni drosmes, tomēr nepieredzējuši īstas cīņas, tāpēc, protams, nāvēži viņus varēja pļaut kā zāli.

„Laba diena, SĒRGu studenti!" klasi uzrunāja kāda nedaudz čērkstoša balss, izraudama Hariju no skumjajām pārdomām. Viņš toreiz bija redzējis tos piecdesmit kritušos, tomēr tagad, kad dzīvajo rindās bija tik acīmredzami robi, apziņa, ka tik daudzi bija krituši tieši viņa dēļ; viņa dēļ, jo Harijs nebija spējis laikus atrast to sasodīto diadēmu... Un viņš diadēmu ne tikai nebija spējis atrast laikus, bet pat, ļoti iespējams, nepavisam nebija atradis īsto diadēmu, tātad savu darbu viņš nemaz nebija paveicis, un kritušie skolas biedri savu dzīvību bija atdevuši velti...

Profesoram, kurš bija tērpies atturīgās, tumši zilās drānās, par atbildi Harijam apkārt atskanēja sveicinoša balsu murdoņa.

„Iesākumā iepazīstināšu ar sevi - esmu Džons Čāgonens - šobrīd Cūkkārpas aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzējs un ministrijas aurors," vecīgais burvis pastāstīja ar manāmu stingrumu balsī. „Nenoliegšu, ka es šeit atrodos ne tikai, lai jūs mācītu, bet arī lai aizsargātu, ja nu gadījumā rastos tāda nepieciešamība. Cerēsim gan, ka nekas tāds tomēr nenotiks," pēc īsa mirkļa aurors gan vēl piebilda. Pārlūkojis visus SĒRGu studentus, viņš ievaicājās: „Paceliet, lūdzu, rokas, kuri no jums piedalījās Cūkkārpas kaujā?"

Klasē lielākā daļa skolēnu pacēla roku, vienīgi slīdeņu stūrī to bija gaužām maz.

„Tas sesks vēl ceļ roku," Rons blakus noņurdēja, kolīdz bija ievērojis Malfoja pacelto plaukstu, „Šis esot piedalījies kaujā, phe, - ja par to var nosaukt to, ka viņš stāvēja mums ceļā un taisīja sūdus."

„Bet kaujas vietā viņš bija un pēc tam pret mūsējiem tomēr necīnījās," Harijs iebilda.

„Tā, labi, labi," profesors noteica, un Ronam neradās iespēja ko atcirst pretī, „redzu, ka to, kas ir kauja, lielākā daļa no jums jau ir iepazinuši. Diemžēl. Un vēl vairāk žēl, protams, ir to biedru, kuri varonīgi ir krituši kaujā pirms četriem mēnešiem," Čāgonens, to pateicis, beigās grūtsirdīgi nopūtās.

Ieturējis nelielu klusuma brīdi, viņš atkal ierunājās: „Un tagad paceliet, lūdzu, rokas tie, kuri šobrīd izjūt uzvaras prieku."

Kaut arī Harijs zināja un pat juta, ka, cīnoties ar Voldemortu, bija paveicis teju neiespējamo, un šīs cīņas dēļ mira tik daudz cilvēku, gan labās puses cīnītāju, gan nāvēžu, lai šobrīd visiem patiešām klātos nesalīdzināmi labāk, nekā tas bija, teiksim, pirms pusgada, Harijs tik un tā nekādi nespēja piespiest sevi justies kā uzvarētājs. Vēl nemaz nerunājot par nesenajām aizdomām, ka viņš nemaz nebija līdz galam uzvarējis, bet varbūt bija vien tikai sagādājis īslaicīgu atelpu un prieku, kas varēja būt pavisam mānīgs. Tā prātodams, puisis palūkojās riņķī, bet rokas kautrīgi bija pacēluši vien retais - daži mazpazīstami kraukļanagi un elšpūši. Slīdeņi visi kā viens sēdēja acis nodūruši, bet grifidori un citi viņa gada kraukļanagi un elšpūši skuma par saviem zaudētajiem biedriem.

„Un, lūk," atkal ierunājās profesors pēc brītiņu ieturētas pauzes, „tagad jūs zināt, kāds ir karš." Klasē noskaņa bija kļuvusi pagalam sērīga un drūma. Kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ šķita, ka skumjas izplatās visapkārt, iesūkdamās iekšā, un, Čāgonenam ierunājoties, tika tūdaļ nolaistas arī tās nedaudzās rokas. „Karā arī pēc uzvaras prieks ir īslaicīgs, tas ir un pāriet, bet beigās paliek tikai sāpes, jo nav iespējams sasniegt uzvaru bez upuriem un zaudējumiem. Un šobrīd es varu izteikt līdzjūtību, ka tieši jums bija jāziedo savas skaistās jaunības dienas kaut kam tik melnam un drūmam. Teikšu godīgi - reti kuram cilvēkam visa mūža laikā sanāk izdzīvot tādas ciešanas, kādas katrs no jums ir pārdzīvojis pēdējā gada laikā. Šeit vairums ir zaudējuši kādu sev tuvu cilvēku - māti, tēvu, mīļu klasesbiedru vai kādu citu draugu."

Harijam pašam jau acīs sāka riesties asaras, atceroties vispirms Hedvigu, Tramdānu, Dobiju... Un vēl Freds... Un Vilksonu pāris... Viņi visi bija pelnījuši garu, skaistu mūžu. Un Vilksoniem taču vajadzēja redzēt, kā uzaug mazais Tedijs...

Puisis paraudzījās griestos, cerēdams, ka nesāks tecēt asaras - pirmā nodarbība profesionāla aurora priekšā, un viņš jau raudās kā mazs bērns - diez vai tas būtu labākais iespaids, ko atstāt. Mēģinādams paslepus nosusināt asaras ar pirkstu galiem, Harijs pamanīja, ka Hannai pār vaigiem nevaldāmi tecēja asaru tērcītes, kuras viņa izmisīgi centās noslaucīt ar piedurkni, līdz Ernijs no zila gaisa uzbūra glītu mežģīņu mutautiņu un padeva to viņai.

„Tāds ir karš, tas vienmēr nes sāpes un postu. Un tāpēc esam mēs, aurori, kas dara visu iespējamo un neiespējamo, lai jebkuram kā burvju, tā vientiešu pasaules iedzīvotājam šādas sāpes un pārdzīvojumus aiztaupītu. Vai no jums šeit ir kāds, kurš savu nākotni apsver saistīt ar aurora karjeru?" Čāgonens pēc savas runas ievaicājās.

Harijs pats tūdaļ pacēla roku, to blakus darīja arī Rons, un vēl šur tur klasē varēja manīt vairākas paceltas rokas.

„Lieliski, lieliski," Čāgonens noteica, nu savu skarbo sejas grimasi savilcis drusku maigāku nelielā smaidā. „Izskatās, ka nākamajā mācību gadā uz auroru apmācībām pieteiksies tik, cik pēdējos desmit gados kopā ņemot. Ā, un roku ir pacēlis arī Potera kungs. Man jau gan bija licies, ka jūs mokas un asinis būsiet redzējis pietiekami līdz mūža galam bet, protams, priecājos, ka tāds ir jūsu noskaņojums," profesors piebilda, nu jau uz mirkli atplaucis kārtīgā smaidā.

Harijs tikai piekrītoši palocīja galvu un lēnām nolaida roku.

„Katrā ziņā tiem, kas nopietni apsver iespēju kļūt par auroriem, ir jāņem vērā, ka šādi notikumi jums kļūs ja ne gluži par ikdienu, tad ar sāpēm un zaudējumiem nāksies saskarties regulāri un, kā likums, tas notiks daudz biežāk nekā jums patiktos. Šajā ziņā jums ir priekšrocība - jūs esat guvuši vairāk nekā pietiekamu priekšstatu, kas notiek burvju kaujas laikā un ar kādām briesmām ir jāsaskaras, kamēr nenotiek aktīvas sadursmes. Es ceru, ka šeit nevienam no jums vairs nav pasakainas iedomas, ka, izmācoties par auroru, jūs nokļūtu gluži vai supervaroņa godā, kas jums atnesīs slavu un bagātību. Ar šādiem jauniem censoņiem man ir nācies tikties apmācību kursos, un diemžēl, diemžēl sastopoties ar reālu cīņu un tās ēnas pusēm, tie sapņainie nabagi pārlūst kā sērkociņi. Tāpēc ņemiet vērā, ka par auroru jums ir jākļūst tikai tad, ja tas patiešām ir jūsu aicinājums, jo ir jārēķinās ar zaudējumiem, sāpēm un galvenokārt neveiksmēm, kas jūs var vajāt ik uz stūra. Tāpēc šim darbam ir nepieciešamas ne tikai ārkārtīgi plašas zināšanas, prasmes un fiziskā sagatavotība, bet jābūt arī izturīgam veselajam saprātam. Pie tam burvji mēdz būt pat ļoti lieli savādnieki - un aurors nekad nevar zināt, ar cik prātam neaptveramiem pārsteigumiem un pat šausmām var nākties sastapties, dodoties šķietami pavisam vienkāršā uzdevumā. Un tāpēc pati pirmā mācība gan auroriem, gan jebkuram cilvēkam, kam iznāk sastapties ar tumšajām zintīm vai vispār ar jebko citu neparastu ir... Varbūt ir kāds, kas man to jau var pateikt?" profesors stingri noprasīja.

Harijam jau gluži vai ausīs nosēca kāda labi pazīstama, bet sen nedzirdēta balss. „Pastāvīga modrība!" puisis tūlīt paziņoja klasei, izteikdams to vienlaikus ar Ronu.

„Pareizi, jaunekļi," Čāgonens atzinīgi uzslavēja. „Un tu būtu Rons Vīzlijs, vai ne?"

Rons pamāja ar galvu, piekrītoši nomurminādams.

„Tieši tā, nekas nav svarīgāks par pastāvīgu, neatslābstošu modrību. Jo ienaidnieks nekad neguļ. Arī viņš ir nepārtraukti uzmanīgs un lieliski prot burt, tāpēc auroram vienmēr jābūt līmenī un nomodā," pasniedzējs paskaidroja.

„Bet neuztraucieties tik ļoti," Čāgonens vēl piebilda, kad klasē bija iestājies vai kapa klusums. „Šogad mums nav uzdevums stāties pretī tumšajiem burvjiem, bet gan vienīgi SĒRGu pārbaudījumiem mācību gada beigās."

Tālāk pasniedzējs izklāstīja saviem audzēkņiem, ka viņa nodarbībās vispirms tiks īsi apskatīta teorija un tad notiks apjomīgas praktiskās nodarbības, lai apgūtu nepieciešamās prasmes lāstu likšanā un uzlaušanā, aizsardzības burvestībās - aktīvās un pasīvās, tumšo radījumu zinībās, aizstāvju uzburšanā un pašās beigās, ja tam atliks laika, - mikstūru izmantošanā aizsardzības un ļaundarību atklāšanas nolūkos.

„Spriežot pēc mācību gada plāna, jums nāksies nopietni pastrādāt. Un tā kā jūs esat septīta gada studenti, tad ar teorijas studijām jums galvenokārt nāksies nodarboties pašiem. Es sagaidu, ka jūs ieradīsieties uz manām nodarbībām jau sagatavojušies, lai varam pietiekami daudz laika veltīt praksei," Čāgonens paziņoja. „Tātad - uz nākamo nodarbību jums jāizlasa par dažādiem lāstu veidiem. Vispirms sāksim ar lāstu uzlikšanu. Lieliski būtu, ja jūs patrenētos atcerēties vienkāršākos lāstus no iepriekšējiem mācību gadiem. Tad pagaidām ar to mēs varētu savu pirmo nodarbību arī noslēgt. Vai kādam ir kādi jautājumi?" profesors beigās pajautāja.

Protams, ka bija jautājumi, taču ne jau par to, kā uzlikt kājsējas vai mantsardzes lāstu. Jautājumi, saprotams, bija par to, vai ir noķerti pagrīdes vilkači, jautāja kāda meitene no Džinnijas gada. Čāgonens atbildēja, ka lieta virzoties uz priekšu un viņiem jau esot sadzītas pēdas, vēl tikai jātiek galā ar mītnei uzlikto aizsardzību.

„Un vai Kašķe ir notverts?" gribēja zināt Liza, kraukļanaga meitene no Harija gada, kas labi spēlēja kalambolu.

„Arī pie tā strādājam, mums ir zināms, ar ko Kašķe kopā uzturas, tas ir tikai laika jautājums, līdz arī viņš tiks notverts kopā ar Svešovski, tāpat kā tika noķerti Selvini," Čāgonens apstiprināja.

„Un kā ar pašu Svešovski?" Harijam blakus rūgti ievaicājās Rons.

„Svešovskis vēl gan ir brīvībā, bet, kā jau tikko teicu, esam sadzinuši pēdas Kašķem, par kuru mēs zinām, ka viņš uzturas kopā ar Svešovski. Domāju, ka tad, kad būsim dabūjuši rokā Svešovska pakalpiņus, tiksim klāt arī viņam pašam, un jūsu mamma varēs atkal justies droši," Čāgonens apgalvoja, līdzjūtīgi pasmaidījis.

Atskanēja vēl daži jautājumi par citiem vēl nenotvertajiem nāvēžiem, līdz drīz vien noskanēja zvans, kas vēstīja par nodarbības beigām.

Ejot ārā no klases, viņam blakus noskurinājās Nevils: „Brr, šī nu gan bija tāda baisa un drausmīgi sērīga nodarbība. Bet beigās es vismaz sapratu vienu, ka tomēr visu mūžu es negribētu cīnīties pret tumsas spēkiem. Es labāk gribētu nodarboties ar ko priecīgāku, piemēram, herboloģiju. Bet tev, Harij, visu cieņu ka tiešam esi apņēmies to turpināt. Ko mēs bez tevis darītu?" Nevils viņam skumji uzsmaidīja.

Harijam pašam šķita, ka kaklā būtu skāpis kamols, kas aizsprostoja visus vārdus tā, ka neko vairs nevarēja dabūt pāri lūpām.

„Nodarbība nu ir galā. Ko darām ar Trofeju zāli? Vai vēl tur atgriežamies?" Hermione ievaicājās, novērsdama Harija domas no bēdīgās noskaņas.

„Es domāju, ka vajadzētu vēl izmēģināt tevis ieteikto izklaudzināšanu. Vai tu gribēji darīt ko citu?" Harijs pajautāja meitenei.

„Es skatos, ka mājasdarbi sāk krāties pamatīgā čupā. Vēl nemaz neesmu tikusi galā ar mikstūrām, vēl jāatkārto pārvērtības, tad mums šorīt aritmantikā uzdeva izrēķināt savas dzīves virzību līdz Ziemassvētkiem un tagad Čāgonens lika izlasīt teoriju par dažādiem lāstu veidiem, un rīt man vēl ir jāierodas uz tikšanos ar Maksūru," Hermione sīki un smalki uzskaitīja darāmos darbus. Harijs viņu varēja saprast - protams, ka viņa vēlējās noturēties līmenī mācību ziņā, un diemžēl visām lietam vienkārši nepietika laika.

„Klau, tu jau esi daudz palīdzējusi. Domāju, ka ar izklaudzināšanu varēsim tikt galā arī bez tevis," Harijs mierināja draudzeni.

„Tiešām iztiksi bez manis? Man patiešām vajadzētu sākt gatavoties nākamās nedēļas nodarbībām," Hermione rādījās drusku iepriecināta, bet tad pēkšņi vēl kaut ko iedomājās. „Vispār jau jums arī vajadzētu domāt, pa kuru brīdi sākt pildīt mājasdarbus."

„Tam mums taču vēl ir sestdiena un svētdiena," Rons viņu mierināja.

„Tad es došos uz bibliotēku. Ja nu izdomājat kaut ko tādu, kur vajag mani, tad zināt, kur mani atrast," meitene noteica, piemiegusi draugiem ar acīm. Arī Nevils un Luna nolēma šobrīd doties līdzi Hermionei, tā nu viņu trijotne nogriezās sāņus gaitenī, bet Rons, Harijs un Džinnija turpināja savu ceļu uz Trofeju zāli.

Pēc četrām stundām, izklaudzinājuši griestus un vēl arī visas citas malas, viņi atkal satika Hermioni un Nevilu pie vakariņu galda.

„Kaut ko izdevās uziet?" Nevils ieprasījās.

„Itin neko," Rons drūmi atbildēja.

„Vienīgi sataisījām troksni," Harijs noteica, krāmēdams sev uz šķīvja kartupeļu biezputru.

„Ā, jā - nākot šurp mums Gandrīz-Bez-Galvas Niks jau sāka prašņāt, ko mēs tur darāmies tajā Trofeju zālē," Hermione ieteicās.

„Un ko tu atbildēji?" Rons pavaicāja, bet pēc tam iebāza mutē kārtīgu kumosu ar sutinātiem burkāniem. Hermione pie sevis pasmīnēja - viņai bija izdevies panākt, ka Rons vairs nemēģināja vienlaikus ēst un runāt. Vismaz viņas klātbūtnē nē.

„Teicām, ka ejam apbrīnot Harija statuju," meitene pasmējās. Harijam par to gan nekādi smiekli nenāca. Viņš tikai ēda savas vakariņas, kuras arī šovakar lieliski garšoja. Varbūt gardais ēdiens tiešām bija Mokšķa nopelns, varbūt viņam drīz savu kalpu vajadzētu virtuvē apciemot?

Sarunas turpinājumā meitene atstāstīja, ko viņa bija paspējusi izdarīt bibliotēkā un aicināja arī draugus sākt ķerties klāt saviem mājasdarbiem. Paēduši vakariņas, viņi piecatā sāka ceļu, lai dotos atpakaļ augšā uz Grifidoru torni, kur gribēja paņemt lieku pergamentu un rakstāmpiederumus, kas būs vajadzīgi mājasdarbu pildīšanai.

Spriezdami, vai vēl kaut kaut kas ir palicis neizmēģināts Trofeju zālē, viņi nogriezās pa ierasto ceļu otrajā stāvā uz gobelēna pusi, aiz kura augšup veda kāpnes. Nevils, prātodams, par redzētajām trofejām pēkšņi paklupa.

„Sasodīts, atkal tas joku pakāpiens! Mūždien aiz tā aizķeros," Nevils nosodījās, kad Džinnija, kopā ar Hariju soļodama viņam blakus, bija paspējusi satvert draugu aiz rokas.

„Tāda štrunta peļu ala, bet kājām vietas pietiek, kur iemukt," Džinnija apstiprināja.

Pēkšņi Harijam iešāvās prātā kāda doma. „Ja jau vietas pietiek kājai, varbūt tur ir vietas arī vēl kam citam?"

Arī Rons un Hermione, sejā rādīdamies nedaudz satraukti, palūkojās uz Hariju, tad uz tā saucamo joku pakāpienu.

„Bet vai Voldemorts bija tāds jokdaris, lai slēptu savu dārgo dvēseli pakāpienā? Saproti, to taču visi mīdītu ar kājām," Hermione mazliet skeptiski noteica, piesteigusies pie savādi tukšā pakāpiena.

„Bet neizmeklēt to būtu stulbi," Rons iebilda, arī piebiedrojies klāt pārējiem.

„Spīžo," Harijs noteica un centās ielūkoties zem pakāpiena, taču gaismu tas laist cauri negribēja, tāpēc zem tā neko nevarēja saskatīt, un citādi tas rādījās kāpņu pakāpiens kā pakāpiens.

„Vispār, kam te tāds joku pakāpiens bija vajadzīgs?" Rons īgni ieprasījās.

Harijs izmēģināja iebāzt spīdošo zizli iekšā pakāpienā - tas izdevās itin viegli, jo apakšā bija tukšums un brīva telpa, taču saskatīt tik un tā neko nevarēja. Harijs tad pamēģināja tur iebāzt roku un pačamdīt apkārtni. Tā iztaustoties, meitenes pēc kāda brīža vaicāja, kas tad tur ir.

„Nevar īsti saprast. It kā tepat apakšā arī ir tāda akmens grīda un tad uz priekšu ir it kā kāpiens uz leju, bet tālāk nevaru sataustīt," Harijs nosvīdis atbildēja un izrāva roku ārā - tā bija aplipusi ar zirnekļu tīkliem, kurus puisis veikli nopurināja un nobrucināja nost no rokām.

„Tātad diadēma tur apakšā nebija," Hermione secināja.

„Bet ja nu tur vēl tālāk tajā tukšumā kaut kas ir?" Džinnija ieminējās.

„Tikai kā tam var tikt klāt?" Nevils skaļi ieprātojās.

„Tā, pamēģināsim saprast, kas tad tur varētu būt paslēpts," Hermione apņēmīgi noteica, savilkusi uz augšu mantijas piedurknes.

Tajā brīdī pavērās gobelēns, un pa kāpnēm augšup vēlējās uzkāpt bariņš jaunāku grifidoru. Viņi kautrīgi pasveicināja kāpņu vidū stāvošos jauniešus un aizsteidzās tālāk.

„Hermione, tikai dari to ātri. Pēcvakariņu laiks varbūt nav tas piemērotākais brīdis, kad te ilgi stāvēt un burties," Džinnija mudināja draudzeni.

„Jā, protams," meitene noteica un tad izmēģināja savu iemīļoto Alohomora burvestību. Nekas nenotika. „Atvervārtus!" Arī nekādas reakcijas. Tāpat panākumus nedeva arī Atklājies un Apgrieztum. Harijs izmēģināja intereses pēc nošķituma noņemšanas vārdus, taču arī tas palika bez rezultāta. Tāpat nelīdzēja arī Šurpum diadēmu. Drīz atkal nāca bariņš audzēkņu, mērodami ceļu lēnā gaitā uz Grifidoru torni astotajā stāvā.

Jauniešu piecotne nevēlējās piesaisīt sev lieku uzmanību un meta pakāpienam mieru, sačukstēdamies dodamies līdzi jaunākajiem biedriem uz sava nama koptelpu.

„Bet, Harij, ko tu tur īsti sataustīji?" Džinnija klusi ievaicājās viņam pie auss.

„Tur jau tā lieta, ka īsti nemaz pats nesaprotu. It kā otrai pusei galu nesataustīju, bet varbūt tas arī nemaz nebija tālu. Un visticamāk Hermionei ir taisnība, ka Voldemorts negribētu, lai viņa dvēseli nepārtraukti mīda ar kājām," Harijs pusčukstus atbildēja, paraustījis plecus.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.