2003

            -Sasodīts! Tas maita ir ielaidis avīžniekus!

            No lapenes krītošie gaismas stari zīmēja dīvainus rakstus uz Harija saviebtās sejas, padarot to līdzīgu baisai maskai. Hermione gandrīz vai spēja sajust drauga dusmas un bailes. Nezinātājs nekad nepateiktu, ka puisi, kurš spējis uzvarēt Voldemortu, līdz panikai biedē dāmiņas ar smukstāstu spalvām un rožainiem piezīmju bloknotiem, kazbārdaini čaļi ar maģiskiem vai vientiešu mikrofoniem, žigli tipi ar fotokamerām. Šī jaukā brālība izveicīgi un nesaudzīgi izspiegoja, iemūžināja un izbazūnēja katru Harija dzīves mirkli. Žurnālistu dēļ viņš bija spiests atteikties no kaujas aurora karjeras; apjozt Drūmkakti ar spēcīgām aizsargburvestībām; mainīt izskatu, apmeklējot veikalus vai izklaides vietas. Vienalga, katra maģiskā tenku lapa allaž pamanījās puslappusi veltīt Izredzētajam un viņa ģimenei. Šoreiz, puslappuses vietā bija garantēta pirmā lapa un centrālais atvērums.

            Tomēr tūlīt pat visas emocijas tika veikli noslēptas, Harijs koncentrējās un uzbūra apkārt lapenei Ilūzijas vairogu, lai aizvilinātu apkārtnes nezinātājus pa citu ceļu. Malfoju dārzā droši vien bija kādi labirinti, alas, bezdibeņi, plēsīgi zvēri vai indīgi augi. Interesanti, bīstami, unikāli, aprakstīšanas vērti objekti.

            Nākamajā mirklī Hermione tika ierauta atpakaļ lapenē, kur Nevils vēl lieku reizi pārliecinājās, vai Lūcijs savu nāvi patiešām nav noviltojis. Elfi klusi stāvēja un gaidīja, kad viņiem ļaus parūpēties par abiem mirušajiem. Harijs brīdi paņirbināja pirkstos apvārdoto DA monētu, droši vien sūtīdams vēsti uz Auroru nodaļu, tad izrāva no kabatas paslēpni.

            -Nevil! Hermione! Pazūdiet, kamēr vēl laiks! Ejiet uz māju! No Malfoju bibliotēkas istabas kamīna var tikt uz Ministriju. Par šo nevienam ne vārda, – viņš aprauti čukstēja, - kas ir?

            Hermione blenza tā, it kā Harijs būtu sev uzvārdojis vairākas galvas. Nevils atkāpās no Lūcija ķermeņa, nomurmināja kaut ko, kas tikpat labi varēja būt gan lamu vārds, gan diagnoze. Pamanījis Harija izstiepto roku, viņš spēra vēl vienu soli atpakaļ.

            -Vecīt, tu kļūsti dīvains. Es pats spēju pieņemt lēmumus. Tad nu tā, - viņš palūkojās uz Hermioni, - Mione var darīt, ko grib. Es nekur neiešu.

            Tagad paslēpnis tika piedāvāts Hermionei.

            -Es arī nevaru. Esmu nolīgta aizstāvēt Malfoja intereses, - viņa mēģināja paskaidrot, bet Harijs nocirta kā ar nazi.

            -Nemuldi blēņas! Tavs klients tikko kā aizplivinājās uz elli. Vai gribi rēgoties uz “Pareģa” vāka? Ja Rons uzzinās par šo pasēdēšanu, izcelsies III Burvju karš. Nev, tu arī apdomā kārtīgi. Cūkkārpas profesora reputācijai šāda reklāma, nudien, nenāks par labu!

            -Un ko tu pasāksi, palicis viens? – Nevils rimti apvaicājās, - bez lieciniekiem, pie vēl neatdzisušiem līķiem?

            -Es esmu aurors. Gan kaut ko izdomāšu, - Harijs atmeta, - es nejokoju, jums labāk iet. Šie ļaudis ir labi lasprāši un faktu sagrozītāji.

            -Tu piedāvā laisties lapās? - Hermione piesarka, - kā tad paliek ar grifidoru drosmi?

            -Mione, tikai nevajag tagad piesaukt Šķirmici! – auroru virsnieka apmetnis noplivinājās neiecietīgā žestā, - Vienkārši ņem paslēpni un ej prom!

            -Man jāpalīdz Narcisai. Man jāparūpējas, lai mēs neiekultos nepatikšanās.

            -Te nav nekādu mēs. Tā ir mana un... nu labi, Nevila darīšana. Ne vārda vairāk!– Harijs uzmeta Hermionei paslēpni un strauji parāva maģisko ietērpu, lai tā apakšmala noslīdētu līdz zemei, - Prom no šejienes!

            -Poter! – Finegana mūsainā seja iznira no tuvāka krūma, - padodies ar labu!

            Ilūzijas burvestība pēkšņi izgaisa. Ap lapeni sāka plaiksnīt fotoaparātu zibspuldzes - avīžnieki steidzās gūt acīmredzamus pierādījumus par bīstamā noziedznieka nāvi un Izredzētā nepatikšanām. Nopakaļ Šīmusam lapenē ieslāja vēl trīs aurori: Deniss Krīvijs, Bens Morels un kāds nepazīstams, muskuļots tēvainis ar eņģeļa seju un prāvām dūrēm.

            -Tukšrok... – nepazīstamais uzsāka, bet Šīmuss neļāva viņam pabeigt Atbruņošanas burvestību.

            -Nē, Švarc! Būsim civilizēti! Dodiet šurp zižļus, puiši! Labprātīgi!

            -Ko tad tas nozīmē!? – Harijs negribīgi nolika zizli uz galda, - Mēs nevienam neko neesam nodarījuši. Es taču tev sūtīju ziņu. Puiši, kas jums uznācis?

            -Ceri, ka izdosies izgrozīties, Izredzētais? – Švarcs iešņāca Harijam sejā un  metās pie Nevila, lai izrautu tam no rokas zizli, - Te pat muļķim ir skaidrs - šī lieta ož pēc Azkabanas!

            -Jūs tiekat apsūdzēti Lūcija Malfoja un viņa mājas elfa slepkavībā, - Šīmuss oficiālā tonī paziņoja un raidīja Miessaistes lāstu vispirms uz Hariju, tad - uz Nevilu. Švarcs pārskaitīja glāzes un pēc tam palūkojās Hermiones virzienā. Aizmirsusi, ka aurors viņu nespēj saskatīt, advokāte sastinga. Vēlreiz mūžā šķirties no sava zižļa? Ļauties, lai viņu atbruņo kaut kāds hunnis? Nekādā gadījumā. Ķecerīgā doma, ka vajadzētu bēgt, nu kļuva pavisam reāla. Švarcs iebāza Nevila zizli kabatā un sāka uzmanīgi pētīt ap lapeni sastājušos žurnālistus.

            -Kas bija ceturtais? Malfoja kundze?

            -Vai šī jau ir nopratināšana? Kā tad ar mūsu tiesību nolasīšanu? – Harijs atjautāja. Švarcs pasvārstīja viņam gar degunu savu zizli.

            -Es tikai rēķinu. Vai tad tu, Poter, mums nemācīji, ka vērība ir aurora panākumu atslēga? Tukšrokdžimpiņ! – pagriezies pret lapenes durvīm, viņš raidīja Atbruņošanas burvestību tieši sensāciju mednieku pūlī.

            Ārpusē atskanēja kliedzieni, pāris zižļi atlidoja un nokrita uz lapenes grīdas. Atbruņotie steidzās pēc sava īpašuma un brēca, ka aurori nespēlējot godīgu spēli.

            -Švarc! Liec mierā preses ļaudis! – Šīmuss uzbļāva.

            -Var jau būt, ka man tikai izlikās, - Švarcs novilka, izsperdams zižļus atpakaļ dārzā, - acu priekšā pavīdēja kāda aizdomīga seja.

            “Mione,” Hermiones galvā ieskanējās Harija balss, drauga brilles bija noslīdējušas uz pašu degungalu, “tas izskatās pēc Nepieļaujamā lāsta, pamēģini sadabūt palīdzību. Uz savu roku neko neuzsāc, drīzāk uzmeklē Ronu vai Hestiju.”

            Hermione vairs nekavējās. Cik vien klusi spēdama, viņa izslīdēja no lapenes un aizzagās garām Ritai Knislei, kura veikli darbināja smukstāstu spalvu, margodama kārtējo skandalozo šausmu stāstu. Īsu brīdi Hermionei gribējās korespodentei nočiept spalvu vai uzsūtīt “Mulsinātum”, bet, atvairījusi šo vēlmi, viņa pāri zālienam metās uz Muižu. Kurpju papēži grima mīkstajā zemē, ceļgals smeldza, kājas pinās paslēpnī. Hermiones kurpes nederēja pastaigām pa Malfoju dārzu, te tika staigāts smagiem, izturīgiem zempapēžu apaviem.

            Viņa uzvilkās augšā pa marmora kāpnēm un mēģināja atdarīt smagās parādes durvis. Lielais vestibils slīga tumsā. Hermione iededza zizli, aizvārdoja durvis un prātoja, ko iesākt tālāk. Uzmeklēt Narcisu vai uzreiz mēģināt caur bibliotēkas kamīnu tikt uz Ministriju? Kaut kādas nojautas vadīta viņa paturēja paslēpni mugurā. Pēkšņi ausis uztvēra klusus šņukstus. Hermione ieklausījās. Troksnis nāca no kreisā spārna gaiteņa.

            Blāvi zilajā gaismā Hermione saskatīja gaiteņa dziļumā kaut ko līdzīgu tumšam kamolam. Parasti tā mēdza saritināties apbēdināti vai izbiedēti bērni, bet šī bija tīrasiņu dzimtas dāma. Narcisa sēdēja uz gaiteņa grīdas, kājas pievilkusi pie zoda, seju ieslēpusi mantijā. Viņas pleci trīcēja.

            -Malfoja kundze? – Hermione noliecās pār raudošo sievieti un piebikstīja. Narcisa pacēla galvu, viņas acis izbīlī iepletās.

            -Tumsas Pavēlnieks... – viņa pastiepa roku pret pretējām durvīm, - atgriezies...

            To nomurminājusi, ragana noģība. Hermione steigšus norāva paslēpni. Nav jau brīnums, jebkurš nezinātājs pārbītos, ja to uzrunātu neredzama būtne. Tikai - kāds tam sakars ar Voldemortu?

            Hermione palūkojās norādītajā virzienā. Bibliotēkas istaba. No Lidu tīklam pieslēgtā kamīna te varēja uzrasties dažādas personas, tomēr diez vai pekle būtu atlaidusi brīvībā slaveno ļaundari. Advokāte pameta noģībušo nama saimnieci un gāja pārliecināties. Durvis lēnām atvērās, telpa bija dūmu pilna. Baltajos mutuļos Hermione saskatīja Bellatrisi Svešovsku. Ļauni smīnēdama, Bellatrise nāca uz durvīm, viņai rokā mirdzēja sudraba duncis. Hermione iekliedzās un atkāpās līdz pat gaiteņa pretējai sienai. Tikai tad viņa atcerējās, ka var aizstāvēties, izmantojot maģiju.

            -Aizturies! Stindzakmenī! Cirtasum!

            -Ķiķikulus! – kāds cits dūmu mutulī nobļāva, un Bellatrise izgaisa. Viņas vietā dūmos stāvēja sodrējiem notriepies Blēzs Zabīni.

            -Mione, tu mani teju vai nomušīji, - viņš pārmetoši teica, - tik gudrai raganai kā tev, jau nu gan vajadzēja noprast, ka tas ir bubulis.

            Blēza vaigu rotāja gara, asiņaina švīka, ap labo aci plauka košs zilums. Nekādus citus nopietnus miesas bojājumus Hermionei gan neizdevās saskatīt.

            -Piedod. Malfoja kundze teicās, redzējusi Voldemortu, - Hermione vainīgi paskaidroja, -  man rēgojās Bellatrise. Vai tu to...?

            -Protams, ka ne! Es redzēju savu trešo patēvu. Tā kā es viņu pašrocīgi... – Blēzs smagi ievilka elpu, - ieguldīju marmora sarkofāgā un aizvārdoju vāku – šis varēja būt tikai bubulis. Daudztēlu, tādus protot uzburt aurori un nāvēži. Lūcijam piemita savdabīga humora izjūta. Varbūt tas bija viņa atvadu joks?

            Hermione sastinga.

            -Kā-tu-zini?

            -Ko īsti? Ka Ministrijas aurori spēj uzburt daudztēlu bubuļus vai ka Lūcijs beidzot ticis vaļā no šīszemes rūpēm? - Blēzs notrauca no gaišbrūnā mēteļa sodrējus un taisījās nākt tuvāk. Hermione sažņaudza ciešāk zizli.

            -Kāds mums uzbruka. Kāds, kuru atgādāja elfs vārdā Kverplis... Tas vīrs nozavēja Lūciju, - Hermione ātri atskatījās uz Narcisu, tā joprojām nebija atvērusi acis, - ar Avada... Ja reiz tu zini, varbūt ... tas biji tu?

            Blēza melnās acis aizvainoti iezibējās.

            -No kurienes tev tādas idejas, Grendžer? Ka es varētu kādu nonāvēt?

            -Tu biji viens nedaudzajiem, kuri zināja par šo tikšanos, un tagad tu saki man, ka Lūcijs ir ... – Hermione nepabeidza, Blēza pirksti sāpīgi aptvēra viņas delmu.

            -Vai tā tu klusībā prāto, mana dārgā? Sak, leopards nekad nespēj tikt vaļā no saviem pleķiem. Tāpat kā slīdenis no negoda, ko? Pēc visa, kas piedzīvots, - viņš pavīpsnāja, - lai es gribētu sev uzkraut tādu nastu? Es biju Lūcija kalps, es devu zvērestu.

            Viņš piegrūda Hermionei pie acīm pirkstu, uz kura melnoja čūskas ķermenim līdzīga josla, tāda pati, kādu Hermione bija ieguvusi šorīt, uzvelkot pirkstā Lūcija zīmoggredzenu.

            -Šis smukais riņķis pirmīt dega zaļām liesmām, vēstīdams, ka mans saimnieks ir nāves briesmās! Ja dīvainā kārtā tu neesi vēl apjēgusi, viņš no visiem saviem ļaudīm pieprasīja uzticības solījumus! No mājkalpotājiem, privātskolotājiem, auklītēm, Industries darbiniekiem, biznesa partneriem, dziedniekiem, juristiem... Tu taču nebūsi zvērējusi? – Blēza acis satraukti šaudījās no Hermiones bālās sejas uz labo roku, - neprātīgā! Kā viņš tevi piespieda? Es runāju ar Poteru. Rādās, pateicu par maz. Idiots.

            -Tu-izstāstīji-Harijam?

            -Tikai, kad manīju, ka šis uzņēmis kursu tai pašā virzienā, kur tu. Šorīt tikāmies Sema namā. I ne diena nepagāja, klāt nākamais līķis. Rādās, Brīnumzēns būs spiests pamest iesildīto priekšnieka krēslu un atkal pievērsties neliešu ķeršanai.

            -Viņi tos apcietināja, - Hermione izteica un  iekoda mēlē. Vai tiešām viņa varēja Blēzam uzticēties?

            -Vai neliešus? - Blēzs novilka.

            -Nē, aurori apcietināja Hariju un Nevilu, - Hermione sašutusi paskaidroja.

            -Ko tu saki! Tas gan man jāredz, - Blēzs nosmīnēja, bet acis saglabāja raizes, - ne katru dienu gadās sastapt prātu izkūkojušus Satrūdējušā Ilkņa bruņiniekus*. Ieslēgt rokudzelžos burvju pasaules varoņus? Cik ātri mainās ļaužu prāti!

            -Nemaz nesmīkņā! Finegans viņus apsūdzēja Malfoja nonāvēšanā, - Hermione atmeta šaubas un ņēmās stāstīt visu par draugu sagūstīšanu un auroru agresīvo izturēšanos, - Harijs domā, ka puiši ir apzavēti. "Valdum" vai kas tamlīdzīgs.

            -Te arī kāds ir pamatīgi padarbojies, - Blēzs, pārbaudījis noģībušo Narcisu, sāka rakņāties pa sava mēteļa kabatām, - "Aizmāršus", "Mokum", "Valdum". Poteram varētu būt taisnība. Atver tās istabas durvis!

            Hermione pavēra durvis un rūpīgi izpētīja telpu. Grezna, rotaļīga istaba ar zeltainbrūnu dīvāniņu centrā. Nolēmusi, ka te briesmas nedraud, viņa aizdedzināja dažas no kristāla ziediem rotātajā lukturī iespraustajām svecēm.

            -Neesi tak muļķe! Tā ir kundzes personīgā viesistaba, - Blēzs itin viegli paņēma namkundzi uz rokām un aiznesa līdz dīvānam. Viņš izteica pretlāstus, ielēja Narcisas mutē kādas pudelītes saturu, veica vēl dažas pārbaudes burvestības. Visbeidzot pārliecinājies, ka apzavētā būs dzīvotāja, likās mierā un ziņkārīgi uzlūkoja Hermioni. Tā vien likās, ka viņš gatavojas uzdot dažus nepatīkamus jautājumus. Bibliotēkas istabā atskanēja troksnis. Hermione izvilka no azotes paslēpni. Gar degunu nozibēja Blēza roka, un sidrabainais audums tika nekaunīgi atņemts.

            -Paliec šeit! – Blēzs grūšus iegrūda advokāti vienā no atpūtas krēsliem, - ciet klusu! Pamēģini nosargāt vismaz vienu Malfoju!

            Pāris soļos viņš bija ārā no telpas. Pēc mirkļa gaitenī atskanēja asinis stindzinošs brēciens.

            -Āāāā! Atstājies, nešķīstais! Nēēē! Nesit! Tas esmu es, Dīīīmants! - balss likās pazīstama.

            -KAS? - Blēzs uzrēca.

            -Dimants Olivands. Sasodīts, Zabīni, tu vēl vakar kopā ar mani bļāvi par "Vanagiem"! – zižļu meistara jaunākais dēls izklausījās aizvainots, - un tagad gāz pa purnu. Draugs saucoties. Kas tā par dīvainu lupatu?

            -Kas tev te pazudis?

            -Finegans gribot pārbaudīt dažus zižļus. Kas noticis?

            -Aiziesim, redzēsim, - Blēza balss gandrīz vai priecīgi paziņoja.

            -Es domāju, durvis ir uz to pusi...

            -Es zinu labāk, Ollij! Esmu šeit tikpat kā uzaudzis.

            Visbeidzot viņu balsis noklusa. Hermione izslīdēja no krēsla. Palikt dīki sēžam un blenžam uz durvīm šķita bezjēdzīgi. Cerēdama, ka Narcisa tik drīz nepamodīsies, viņa klusītēm devās atpakaļ uz bibliotēkas istabu. Tajā joprojām valdīja dūmaka. Tikai nonākusi pie rakstāmgalda, viņa saprata, kas šeit pastrādāts. Kāds bija ietriecis smagu, apkaltu grāmatu tieši atmiņu trauciņos, gaisā griezās un virpuļoja nevis dūmi, bet juku jukām sajaukušās atmiņas. Traukus varēja salabot ar vienu zižļa vēzienu, bet ko iesākt ar atmiņu mākoni? Nespēdama izdomāt neko labāku, Hermione izteica Piesaistošo burvestību, kuru parasti lietoja iztukšojot domnīcu, uztvēra atmiņu pavedienu un pielika zizli pie pieres. Telpa sašūpojās, ausīs iešalcās asinis, acu priekšā griezās krāsu apļi, uzplaiksnīja neatpazīstamas sejas. Uzņemt savā prātā svešas atmiņas bija daudz nepatīkamāk nekā atgūt no domnīcas savējās. Visbeidzot pēdējais atmiņu tīmeklis bija sagūstīts, un Hermione izgrīļojās gaitenī. Ķermeni pāršalca karsta gaisa vilnis, un viņa juta, ka krīt.

            “Viņa taustījās pa tumsu. Rokas sajuta ledaini aukstu, gludi nopulētu virsmu. Varbūt tas bija galds, tomēr zemāk sataustāmie izciļņi vairāk lika domāt par sarkofāga vāku. Rādās, viņa bija nokļuvusi kaut kādās kapenēs.

            -Tēvs, es gribu ēst! – tas izskanēja gluži kā smilksts, - iededz uguni! Man salst!

            -Izbeidz šo nožēlojamo dīkšanu, Lūcij! Malfoji allaž paļaujas uz likteni un pieņem visu, ko tas sagādājis!

            Bērns uz brīdi apklusa, tad atkal atsāka činkstēt.

            -Liktenis varētu sagādāt kaut mazliet ķirbju pudiņa. Kur palikuši visi elfi? Kāpēc mēs neejam mājās?

            Tumsā atskanēja plīkšķis. Kāds apspieda elsas.

            -Ciet klusu! Šīs ir tavas vienīgās mājas. Kad viņa devās prom, tad paņēma līdzi namu un elfus. Drīz mēs tai sekosim.

            -Vai tu viņu aizdedzināji?

            Vēl viens plīkšķis. Klusums.

            -Tēvs, es redzēju dzeltenas liesmas no tava zižļa, pēc tam istaba uzliesmoja. Tu izvedi mani ārā, viņa palika mājā. Vai viņa vēl ir tur?

            -Nē. Tās bija viņas zintis, kas visu pārvērta ugunī. Viņa nemīlēja ne mani, ne tevi. Mēs viņai šķitām tik pretīgi, ka viņa labāk mira nekā palika kopā ar mums.

            -Es tev neticu! - bērns iesaucās, - viņa mani mīlēja!

            -Viņa mīlēja tikai maģiju. Par spīti viņai es atteikšos no šī varenā spēka! – atskanēja krakšķis, it kā lūztu sauss zars, un uz mirkli telpā uzsprēgāja zaļganas dzirkstis.

            -Tu salauzi savu zizli! – bērns izbijies iekliedzās.

            -Tas vairs nebūs vajadzīgs. Ja liktenis grib, lai mēs iznīkstam, tad tā tam jābūt, - tēvs rāmi atteica, - es nevēlos šo spēku, tu nespēj to radīt, mūsu dzimta ir nolemta pazušanai.

            -Tu kļūdies, es spēju radīt maģiju! Es nesēdēšu te un negaidīšu galu, kā tu to esi nolēmis! Es gribu dzīvot! Es būšu varens un slavens burvis.

            Lēni, lēnītiņām netālu no Hermiones iedegās zilgana liesmiņa. Tai pieaugot, viņa spēja saskatīt bālu, bet apņēmīgu zēna seju. Brīdī, kad tumsā iezīmējās sarkofāgu kontūras, viņš piecēlās un, nesot zilo uguni saujā, devās uz izeju.”

            -Grendžeru skuķe! Hermione! – nežēlīgi purināta, viņa atvēra acis. Pieredzētais bija tikai sapnis. Sīks pavediens no Malfoju atmiņu kamola. Šīs dzimtas dzīvākā un brīvākā būtne, kā maitu lija iekrampējusies Hermiones plecos, mēģināja piedabūt viņu pie sajēgas.

            -Tu vāļājies mana gaiteņa vidū! – namkundze apsūdzoši pavēstīja, - elfi ir pazuduši, Lūcijs nomiris, bet tu atļaujies gulēt manā gaitenī!

            -Man ļoti žēl, kundze, - Hermione mēģināja piecelties sēdus, galva vēl joprojām šķita ejam uz riņķi. Kaut nu šī dāma novāktu savus asos nagus!

            -Man gan nemaz. Tā bija tikai viņa paša vaina. Viņš neklausīja neviena pavēlēm. Darīja, ko pats bija ieņēmis prātā, un piespieda citus dancot pēc viņa stabules. Viņš allaž cieta sakāvi, muļķa vīrs.

            Ķetnas raušus uzrāva Hermioni kājās, bet neļāva viņai izsprukt brīvībā. Maiga roka uzgūlās uz pleciem, asie nagi turpināja urbties ādā.

            -Vai gribi zināt, kā viņš sabeidza savu nevainojamo veselību? Ne jau cietumos, kā visi domā, bet spītējot vareniem burvjiem un viņu likumiem. Vispirms tas bija Melsudors, bet no tā es viņu atkopu. Pēc kara mūs, apžēlotos, iespundēja mūsu mājokļos un aizliedza lietot maģiju. Tiem, kas nepakļāvās, nācās ciest nežēlīgas mokas. Ko gan es stāstu, tu biji viena no mūsu likteņa lēmējām! Lūcijs atgriezās mājās no Ministrijas cietuma un nākamajā dienā izgaisa. Es pārmeklēju visu muižu, meloju auroriem, piespiedu Vordu lietot Daudzsulu mikstūru. Trīs dienas vēlāk mēs atradām manu vīru dārzā. Knapi dzīvs viņš gulēja manā skaistajā puķu dobē. Nabaga rozes, par ko tām bija jācieš? Pēcāk Lūcijs vārga gadiem, bet tiklīdz atguvās, atkal pazuda. Viņš nekad neatklāja, kurp dodas. Teica, tā neesot mana darīšana. Viņš allaž panāca visu, ko gribēja. Sazin kāda muļķīga untuma dēļ viņš iegrūda savu dēlu Azkabanā un pats sevi kapā. Es viņu ienīstu. Ak, kaut viņu dēmoni parautu!

            Asie nagi pēkšņi atlaidās, dāmas balss aprāvās šņukstā, bet, pirms Hermionei prātā iešāvās kaut viena mierinoša frāze, Narcisas skaistā seja atkal kļuva atturīga un mierīga. Tālumā ieskanējās klusa skaņa.

            -Ciemiņi dodas prom. Es gribu sērot savā istabā. Tu izskaties nogurusi un neglīta. Nesaprotu, ko viņi tevī saskata. Ja gribi atpūsties, izvēlies kādu no brīvajām guļamistabām, te tādu netrūkst.

            Pēc šiem vārdiem viņa pazuda aiz viesistabas durvīm, atstādama Hermioni viņas pašas ziņā.

*

            Soļodams blakus joprojām pukstošajam zižļu meistaram, Blēzs pie sevis sodījās, ka iekūlies šajā avantūrā. Protams, mirstoša Malfoja dēļ viņš nebūtu pa pa galvu, pa kaklu meties uz Viltšīru. Vainīgas Vīzlija smagās dūres un Grega vaimanāšana. Kad nu šie katrs savā vīzē bija pārliecinājuši Blēzu par dārgajai Hermionei draudošām briesmām, viņš bija izlūdzies aizstāt Sv. Mango eksperti šajā izmeklēšanā.  Protams, Demelza ar lielāko prieku bija atteikusies no saviem pienākumiem, ar trīs līķu izpēti vienai dienai pietiekot, ceturto – turklāt Malfoju muižā, viņa nealkstot pieredzēt.

            Gaitenis sadalījās, Blēzs apdomājies pagriezās pa kreisi. Viņš ļoti cerēja, ka te nekas nav izmainīts un pārvārdots. Gaiteņa galā bija nelielas durtiņas ar apaļu rokturi. Divreiz pa labi, puspagrieziens pa kreisi, piespiest. Atverot sejā iesitās pelējuma smaka. Šis ceļš sen nebija lietots.

            Pamestais gaitenis atgādināja par kara gadiem - apsvilinātas tapetes, saplēsti portreti, sadragāti sienas paneļi, vietām nācās rāpties pāri dēļu kaudzēm. Visbeidzot viņi nonāca pie gala sienas. Blēzs palūkojās augšup, pie pašiem griestiem karājās ritulī satīts gobelēns.

            -Viam Ad Lucem*!

            Gobelēns atritinājās, pārklādams abus vīrus ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Dimants apspieda šķavas.

            -Vai cita ceļa nebija?

            Blēzs izlikās viņu nedzirdam. Nebija arī laika, gobelēna zvaigžņotajās debesīs viņš sameklēja vajadzīgo zvaigznāju un pieskārās katrai zvaigznei. Gobelēns izgaisa, viņu priekšā parādījās retiem lukturiem izgaismotais Malfoju dārzs.

            -Iesim caur labirintu, tā būs ātrāk, - Blēzs ierosināja un pamanīja, ka jaunais Olivands sarāvās.

            -Vai tad tas nav bīstami?

            -Ja var ticēt auroriem, šis dārzs ir attīrīts no bīstamām burvestībām. Vairākkārtīgi, - Blēzs novilka, - šeit vajadzētu būt simtprocentīgi droši.

            Protams, Blēzs zināja pareizo ceļu cauri labirintam, te nekāda apmaldīšanās nedraudēja, tikai viņš bija piemirsis, ka Lūcija dārza izklaides nesastāvēja no lāstiem un riebjamvārdiem vien. Pēc dažu indīgu čūsku migu šķērsošanas, kā arī izvairīšanās no vairākām velnacilpām un vienas sevišķi niknas tausteklenes, zižļu speciālists pie lapenes nonāca nedaudz iezaļganu ģīmi. Šīmusu gan Olivanda pārdzīvojumi neinteresēja, tas nekavējoties iegrūda trīcošajam puisim rokās aizdomīgos zižļus (Švarcs no savas trofejas šķīrās visai nelabprāt) un pavēlēja atrast Nāvējošo lāstu.

            -Zabīni, kopš kura laika tu esi kļuvis par ekspertu? – Šīmuss noprasīja.

            -Kopš kura laika tu esi sajuties tik varens, ka kal ķēdēs savus amata brāļus? – Blēzs ieskatījās aurora miglainajās acīs. Aurors nodūra galvu.

            -Nodaļas priekšnieka pavēle.

            -Vai tad? Ja nemaldos, reiz jūs ar Poteru bijāt sirdsdraugi.

            -Likuma priekšā visi vienādi, - Karls metās aizstāvēt savu komandieri, - kā dzirdēju, tu arī neesot bez grēka.

            -Svētnīcās neeju, grēkus neapzinos, - Blēzs paraustīja plecus un sāka izpētīt mirušo elfu. Te nekāda pārsteiguma nebija – bezvārdu "Avada".

            -Pretlāsti, aizsargvairogi, pāris Stindzinošie. Vai man jānosauc arī viss, kas darīts pirms teleportācijas? - Dimants grozīja pirkstos Nevila zizli.

            -Tu zini, kas tev ir jāatrod!

            -Piedod, bet šis zizlis ir tīrs no tumšajām zintīm, - Dimants palūkojās uz acīmredzami atviegloto Nevilu.

            -Tad tas būs Poters! – Švarcs tīri vai iegavilējās.

            Dimants izteica nepieciešamās pārbaudes burvestības, grozīja zizli šā un tā, pēc tam, uzmetis skatienu Poteram, noskaitīja papildu atburvestību. Ap zižļu meistaru savijās miglas mākonis, kad tas izklīda, Dimants noraidoši purināja galvu.

            -Nē, Finegan, lai ko tu meklē, te tu to neatradīsi. Pilns aurora aizsardzības komplekts, bet neviena Nāvējošā. Es teiktu – šie zeļļi ir nevainīgi kā zīdaiņi.

            -Nemels blēņas! – Švarcs uzbļāva. Tā vien likās, piesārtušais ģīmis tūlīt pārsprāgs no dusmām.

            -Lai kā jums visiem tas neietu pie sirds, Ollijs saka taisnību, - Blēzs novilka, - jo vairāk tāpēc, ka Malfoja kungs nemaz nav nonāvēts.

            -Bet šis tak ir beigts!

            -Miris savā dabiskajā nāvē. Visdrīzāk no bailēm, - Blēzs pasmīnēja, -Nāvējošais viņu nav skāris.

            -Tās ir blēņas! Jūs abi esat uzpirkti vai nozavēti! - Švarcs plosījās.

            “Zabīni! Uzmanies!”

            Potera telepātiskais brīdinājums nāca gluži laikā. Blēzs paguva uzmest aizsargvairogu. Lāsti atgriezās pret to izteicējiem. Varbūt Hermionei taisnība? Notēmējis zizli pret Fineganu, Blēzs izteica “Valdum” pretlāstu. Šīmuss atkrita krēslā un sablisinājās.

            -Kas, pie Merlina? Veči, kā jūs tikāt pie tām aprocēm? Ko šeit dara tas avīžnieku bars?

            -Tas drīzāk jāprasa tev pašam. Kas cits varētu izstāstīt, kur jūs pamanījāties pazaudēt pēdējās prāta paliekas. Visu cieņu tam drosminiekam, kurš spēja uzlikt "Valdum" veselai auroru kaujas vienībai, - Blēzs indīgi piezīmēja un atvārdoja pārējo auroru prātus. Šīmuss apjucis atbrīvoja apcietinātos. Švarcs metās atvainoties, trīcošā balsī skaidrodams, ka kopš bērnības nepanesot šo Nepieļaujamo lāstu. Žurnālisti klusītēm manījās atpakaļ uz vārtiem.

            -Paldies, Zabīni! – Poters nomurmināja.

            -Nav par ko. Es tikai darīju savu darbu, - Blēzs nosmīnēja, - dažiem lemts glābt pasaules, citiem - lētticīgu grifidoru pēcpuses.

            Pēdējā piezīme izskanēja tikko dzirdami, tomēr Poters ierāva galvu dziļāk plecos un aizgriezās.

*

Azkabana

            Ieslodzītais Nr. 39 uztrūkās no miega un sabijies blenza pretējā sienā.

            -Vai viss kārtībā? – jaunais apsargs apjautājās. Laipnās balss pārsteigts, Drako gribēja papurināt galvu, bet laikus atcerējās, ka šeit patiesas emocijas izrādīt nepiedien. Visticamāk, sargs bija apjautājies tāpat vien nevis raizējoties par viņa labsajūtu.

            Kārtējais sapnis, kārtējās atmiņas. Cūkkārpas kaujas pēdējās minūtes; Galvenā Briesmoņa iznīcināšana; mirklis, kad viņš, izniris no pūļa, attapās aci pret aci ar vecākiem. Tikai šoreiz īsā, izvairīgā skatiena vietā tēvs viņu apskāva un lūdza piedošanu. Šis sapnis nudien biedēja. Malfoji nekad nejutās vainīgi, nekad neko nenožēloja, nekad neatvainojās. Tas, kurš rīkojās citādi, nebija īsts Malfojs. Tieši tāpēc sapnis nelikās ticams.

            Drako vēlreiz atsauca atmiņā retos brīžus, kad tēvs bija izturējies daudzmaz laipni. Parasti tas notika tad, kad no viņa tika prasīta kāda nodevība, ieriebšana vai cita nejaucība. Pat pēdējā, Ministrijas cietuma kamerā notikusī saruna radīja iespaidu, ka viņš ticis izmantots. Un viņš ļāvās, noticēja tēva ciešanām, nospēlēja veselu izrādi, lai vecāki tiktu brīvībā. Nu jā, sirds dziļumos Drako bija alcis pēc jelkāda upura, reiz nu dzīvot savu dzīvi viņam nebija atļāvuši. Vispirms bija kopuši un sargājuši kā siltumnīcas stādu, pēcāk iegrūduši Briesmoņa nagos un pašu padarījuši par briesmoni. Vai tas bija tas, par ko tēvs gribēja saņemt piedošanu? Vai es maz gribu viņam piedot?

            Jau pēc Melnā vīra pēdējā apmeklējuma Drako bija licies, ka prāta barjeras kļuvušas vājākas. Nu sapnis bija noārdījis visu pret Ministrijas lasprāšiem uzslieto aizsardzību. Atmiņas tā vien spietoja pa galvu. Lai nomierinātos, viņš piespieda sevi domāt par vienkāršām, tīkamām lietām: Muižas dārzu pavasarī, Medusdūru saldumiem, savu "Ugunsbultu", eļļas krāsu smaržu, Melnā ezera ūdeņiem saulrieta stundā, klavieru taustiņiem, Čerijas zemeņu pīrāgu, brūnām matu cirtām... Pie joda! Drako centās nobremzēt domas, bet pirksti iepletās un lēnām savilkās dūrē, mēģinot atcerēties maigo, kutinošo sajūtu. Attapies viņš pagriezās un ietrieca dūri sienā.

            -Vai jums kas kaiš? – apsargs bija apriņķojis kārtējo apli un atkal stāvēja pie Drako būra. Kā gan viens vīrs varēja būt tik uzbāzīgs? Ko viņš gribēja? Sargu laipnība neliecināja neko labu. Šie vīri visbiežāk mēģināja izvilināt informāciju, bet daži mēdza arī uzmākties. Šis gan neizskatījās pēc tāda, tomēr izturējās dīvaini. Pārāk apzinīgs, pārāk rūpīgs, pat gādīgs, negānījās, nenovilcināja ēdienreizes un nenoblēdīja porcijas.

            Apsargs pacietīgi gaidīja atbildi. Varbūt raizējās? Kad pēdējā ēdienreizē Drako bija nogaršojis sabojātu zivju viru un sācis smakt, šis apsargs bija laikus aizrāvis viņu uz dziednieces kambari un pat sabrēcis, kad Niknā Keita (vajadzēja arī Bellu skuķei pieteikties dziedināt Azkabanas ieslodzītos) bija vilcinājusies palīdzēt.

            -Nekas, - Drako nošļupstēja, katrs vārds prasīja piepūli, tāpēc viņš tos lietoja ārkārtīgi taupīgi.

            -Padodiet krūzi! – apsarga pieklājība tīri vai griezās ausīs. Vēl jo ļaunāk, tā atgādināja par sāpēm vēderā. Kuņģa skalošana, miega uzlējuma porcija un nogulētā ēdienreize iedarbojās tikpat graujoši kā Bellas tantes izteikta Spīdzināšanas burvestība. Vislabprātāk Drako saritinātos uz lāvas un mēģinātu atgriezties pussnaudā, tomēr likās, ka apsargs netaisījās aizvākties. Nosodījies par tādu uzbāzību, ieslodzītais nolaida kājas pār lažas malu un grābstījās pagultē pēc metāla krūzes.

            -Nāku, - viņš novervelēja, baidīdamies, ka apsargs varētu pēkšņi pārdomāt. Ar vienu roku balstīdamies pret sienu, Drako aizmocījās līdz restēm un nometa krūzi zemē. Apsargs pielietoja bezzižļa maģiju, lai izdabūtu trauku no būra, piepildītu to un ielevitētu atpakaļ. Drako izgrūda lamu vārdu, vērodams, kā krūze aizlido viņam gar degunu un līgani piezemējas uz skapīša.

            -Vai tāda ir jūsu pateicība? – apsargs painteresējās. Neatbildējis Drako vilkās atpakaļ uz lažu. Atkritis guļvietā un atvilcis elpu, viņš ieskatījās krūzē. Degunā iesitās buljona smarža. Viņš nodomāja, ka tiek izjokots, tomēr pagaršojot, buljons izrādījās gluži īsts. Drako dzēra maziem malciņiem, lai pēc iespējas ilgāk izbaudītu necerēti piešķirto ēdienu. Ar novēlošanos prātā uzradās doma, ka gardums varētu būt saindēts, bet viņš to bravurīgi padzina. Šie ļaudis divreiz nepasāktu vienu un to pašu. Nekādas piegaršas nebija, viņš būtu jutis. Varbūt šim apsargam ar viņu saistījās kādi nodomi? Lai nu kā, tomēr vajadzētu pateikties, Drako nodomāja un atskatījās, bet apsargs bija klusītēm nozudis.