2003

Londona

            -Ronald! KO TU DARI!

            Hermiones balss strauji pieņēmās skaļumā. Rons izvilka roku no viņas visietilpīgās rokassomiņas un paberzēja deniņus.

            - Meklēju Atskurbinošo mikstūru, ko citu. Mani krājumi beigušies, bet tu taču allaž nēsā līdzi divas trīs pudeles.

            Viņa nosarka. Viss bijis un pagājis, bet Ronam ik pa brīdim izdodas uzjundīt vecas lietas.

            -Vairs nelietoju.

            Rona sejā atplauka neticīgs smaids, viņš ar uzvarošu žestu izvilka no somiņas dzīlēm tumšzilu pudelīti.

            -Bet šī?

            Pat neprasījis atļauju, viņš atkorķēja pudeli un pielika pie lūpām.

            Varu likt galvu ķīlā, ka Blēzs savulaik aizvāca visas Atskurbinošās mikstūras un tabletes. Žēl, dažreiz bez tām neiztikt. Kā šorīt. Es varētu Ronu piekaut. Ar kuru burvestību man viņu apveltīt?

            Līdztekus niknumam galvā ieskanējās sīksīka balstiņa: “Vai tā pieklājas izturēties pret mīļoto līgavaini?”

            Sasodīts, vai tā pieklājas izturēties pret mīļoto līgavu?

            -Vai tāpēc vajadzēja izgāzt gultā manus dokumentus? – Hermione izmisīgi pārlūkoja uz segas izbērtās mantas. Daži pergamenti nokrita uz grīdas un aizripoja. Viņas skatiens pievērsās atšķirtajam piezīmju bloknotam. Kopš kura laika Rons sācis interesēties par tieslietām?

            -Tavā somā nav nekādas kārtības, - Rons purpināja, - Kāpēc tu vēl aizvien vazā līdzi veco sakārni Fineasu Nigellu?

            -Es pieskatu okšķerējošus tipus! - no somas dzīlēm atskanēja īgna balss, - un melīgus asinsnodevējus!

            -Patiešām, Ron, kāpēc tu pārrakņāji manu somu? Tu taču esi burvis! Viens Šurpum – un lieta darīta.

            -Hm... vai tu kaut kur nemanīji manu zizli?

            Varētu smieties, ja vien Hermiones atmiņā neuzpeldētu pašas nesenie piedzīvojumi.

            -Šurpum Rona zizli!

            Kādu brīdi bija klusums, tad gaitenī atsprāga vaļā kaut kādas durvis. Hermione neatskatījās, lai precizētu, kur īsti zizlis ticis pamests. Viņa notvēra slapjo burvju instrumentu un pameta Ronam.

            -Kas lēcies tavai sejai? - viņš ziņkārīgi jautāja.

            -Sadzīves negadījums, - Hermione sameloja, ieslēpdama saskrāpētos vaigus kuplajās cirtās.

            Negribējās kritizēt drauga dāvanu. Rons noskumtu, sāktu atvainoties, pieprasītu gredzenu atpakaļ, mestos uz veikalu, izlamātu pārdevēju. Lieki sarežģījumi.

            Uzmācās vēlme ātri sagrūst mantas somā un mesties ārā no istabas.

            -Man jāpasteidzas, ja gribu paspēt uz Burvju likumu padomes sanāksmi. Vai tad tu nesteidzies?

            -Nupat sāku prātot, vai nepaprasīt brīvdienu. Ričardsonam es patīku, gan jau šis neatteiks. Tu varētu man pievienoties. Ko?

            Nez kurš pagājušajā naktī murmināja par smagu un neatliekamu darbu?

            -Ar ko tu tiecies? – Rona balsī ieskanējās greizsirdīga nots.

            -Ar klientiem, mīļais. Ar elfiem, vientiešiem, tīrasiņiem. Šurpum, pergament! – no segas krokām izvēlās vēl daži tīstokļi. Rons saknieba lūpas. Vaigu galos parādījās sarkani plankumi.

            -Es nekādi nespēju saprast, kāpēc tev jāpinas ar visvisādiem slīdeņiem un nāvēžiem?

            -Vairumā gadījumu advokāts klientus neizvēlas. Visi ir pelnījuši aizstāvību.

            Rons kļuva vēl sārtāks.

            -Es tev nepiekrītu! – viņš uzsita ar plaukstu pa gultu, - tu taču nemestos aizstāvēt Voldemortu vai Bellatrisi Svešovsku? Vai draņķīgo seskaģīmi Malfoju?

            -Abi pirmie ir miruši. Pēcnāves attaisnošana nav paredzēta.

            -Un, ja būtu, tu to uzņemtos?

            -Es nesaprotu, ko tu gribi man pateikt? Ron, tu mani biedē! – viņa aizvēra somu un devās uz durvīm.

            -Es gribu zināt, kāpēc tu brāļojies ar ienaidniekiem? Pasaki, cik tālu tu būtu spējīga iet savā “piedošanas misijā”?

            -Ikviens ir nevainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais. Ron, man nav laika ilgstošām pārrunām. Redzēsimies vakarā, - viņa nosūtīja gaisa buču un muktin izmuka no Rona dzīvokļa.

            Ko tu neteiksi? Viņa brāļojoties ar ienaidniekiem? Dažas lietas nekad nemainījās. Rons joprojām pielīdzināja Malfoju lielākajiem pasaules ļaunumiem.

            Pošoties uz darbu, advokātes domas atgriezās pie naktī saņemtās vēstules. Vai Lūcijs beidzot būtu izlēmis cīnīties par dēla attaisnošanu? Diez vai Sems Vords uzņemtos tik smagu lietu? Reiz jau viņi bija izdarījuši visu iespējamo un neiespējamo, atkārtots mēģinājums pēc tik ilga laika šķita bezjēdzīgs. Varbūt varētu panākt soda termiņa samazināšanu?

            Hermione pasniedzās pēc Sema Vorda vēstules. Ja godīgi, viņai pietrūka vecā, kašķīgā murkšķa. Viņas skolotāja, oponenta, uzticības personas. Likās, tas bija tikai vakar, kad viņa, astotā gada skolas skuķe, pēc Narcisas Malfojas tiesas prāvas zagās nopakaļ lepni soļojošajam juristam pa garajiem Ministrijas gaiteņiem.

            “Vispēdīgi lepnais kungs atvārdoja kādas tumši nolakotas durvis un ieslāja kabinetā. Es pieslīdēju tuvāk, izlasīju uzrakstu uz apzeltītās plāksnītes: “409. istaba. Semjuels T. Vords, burvju advokāts”. Apmeklētāju pieņemšanas laiks sen bija beidzies. Uz ko es cerēju? Ja tagad šo Vordu nokaitināšu, tikšu patriekta, vēl ļaunāk, man neļaus piedalīties lietas iztiesāšanā. Atkal nāksies lūgties, atgādināt par saviem nopelniem. Pretīgi. Diemžēl nopelni bija vienīgais, ko es spēju izmantot, lai palīdzētu Drako Malfojam. Vēl varēju nīkt Viedo Kapitula zālē, vērot Kapitula pārstāvju garlaikotās sejas, klausīties liecinieku stomīšanos, atbildēt uz bezjēdzīgiem jautājumiem. Savā prātā Kapitula burvji jau sen bija pieņēmuši lēmumu. Šis Vords, lai kā centās, nespēja gudrās galvas ietekmēt. Te vajadzēja viltīgāku pieeju. Tikai, kā lai to ieskaidro uzpūtīgajam advokātam? Slīdenim, tīrasinim, augstprātības iemiesojumam? Nu labi, pāris reizes manas izklaušināšanas laikā es biju manījusi viņa acis iezibamies. Vai viņš niknojās, vai priecājās par līdzvērtīgu pretinieku?

            Man apnika lauzīt galvu, un es izlēmu “doties iekšā lauvu midzenī”. Pieklauvēju vienreiz, otrreiz. Neviens neatbildēja. Pavēru durvis, tad, neparastā skata apstulbināta, atrāvu tās līdz kājai vaļā. Slavenais jurists sēdēja pie rakstāmgalda un dzēra vīnu tieši no pudeles. Mani pamanījis, viņš nolika pudeli, noslaucīja lūpas mantijas piedurknē un nožagojās.

            -Svinat? Cerams, jūs apjēdzat, ka tā bija Pirra uzvara! – pateicu un tikai tad sapratu, ka burvju advokāts diez vai pārzina vientiešu pasaules vēsturi. Viņš vēlreiz nožagojās.

            -Ik... mazā lēdija... es tomēr to paveicu... vēlies svinēt kopā ar mani? – viņš pastiepa uz manu pusi lielo vīna pudeli. Roka šūpojās, man nevajadzēja daudz piepūlēties, lai ar zižļa mājienu liktu pudelei izšļukt un sašķīst uz gaišpelēkā paklāja.

            -Muļķe. Tas bija 15. gadsimta visreibinošākais elfu vīns. Vienīgais eksemplārs. Starp citu, mans honorārs, - viņš īgni noņurdēja, - tu iznīcināji mākslas darbu!

            -Jūs nebijāt to pelnījis! Malfoja kundzi atbrīvoja Poters. Jūs būtu nosūtījis viņu tieši uz Azkabanu! - es atcirtu. Mirkli apdomāju, vai man nevajadzētu pielietot Prātu noskaidrojošo burvestību. Labāk gan ne, vīram, kas dzēra no pudeles kakliņa, bija jābūt kaut kur noglabātiem iespaidīgiem Atskurbinošās mikstūras krājumiem.

            Zižļa mājiens, klusa bezvārdu burvestība, un uz galda uzradās tumšzilā pudelīte.

            -Skuķ’, ko tu no manis gribi? – viņš nomurmināja, paņēma pudelīti un savirpināja pirkstos.

            -Iesākumam izdzeriet šo. Man labi padodas bezvārdu “Valdum”, - es brīdinoši notēmēju zizli uz viņa galvu. Vords paklausīgi izdzēra Atskurbinošo mikstūru un nākošajā mirklī, kājās uzlēcis, izdarīja vieglu zižļa kustību - es parāvos sāņus, durvis izgāzās no eņģēm. Nekas cits neatlika, kā izteikt Atbruņošanas burvestību. Viņš iesmējās un ļāva savam zizlim aizlidot kaktā.

            -Skuķ', tu varbūt labi cīnies, bet neko nesaproti no tieslietām! Ne tik daudz kā cūka no saules!

            Es aizstaigāju līdz kaktam, paņēmu Vorda zizli un pāris soļos biju pie rakstāmgalda.

            -Bet, lūk, to jūs varētu man iemācīt! – es pastiepu advokātam zizli. Gaidīju, ka viņš mani sastindzinās un izmetīs gaitenī, bet viņš smējās kā kutināts.

            -Un kas tu tāda esi, ka man būtu tevi jāmāca?

            -Gudrākā mūsu laikmeta ragana. Un jūsu nākotnes veiksmes atslēga."

            Hermione lēni atritināja pergamentu. Pārskrēja ar acīm smalkajām rindiņām un nosmīnēja. Lai arī ko Vords bija sasolījis Lūcijam Malfojam, viņš gana labi pazina Hermioni, lai tūlīt nejūgtos Malfoju aizjūgā. Sems bija atsūtījis vārdus, faktus un skaitļus, bet ne pušplēsta vārdiņa neieminējās par Lūcija piedāvājumu. Un, protams, labi zinot, ka Lūcijs nedrīkstēja lietot maģiju, viņš bija sacerējis vēstuli maģiski mainīgajā tekstā.

*

Burvestību ministrija

            -Poter? Eu, Poter?

            Kas par stulbu modi bukņīt, pirms nozvanījis modinātājpulkstenis? Kopš kura laika Džinnija pasākusi runāt basā? Kur, ellē, es atrodos?

            Harijs mēģināja izberzēt acis, pirksti sataustīja briļļu stiklus, deniņi niezēja, it kā tur būtu mielojies knišļu bars. Atkal jau novēlos gulēt ar visām brillēm.

            -Ko gribi? – īgns skatiens Ekerlija virzienā.

            -Ē-e, ser... piedodiet...

            -Nik, pirms pāris stundām es tevi vilku ārā no sasodītas klinšu plaisas, un tagad tu ņurdi, it kā uzrunātu Merlina parauto Ričardsonu?

            -Ē... er...

            -Poter, ja es tevi nepazītu kā raibu suni, es varētu teikt: savāc pekeles un lasies! – īgna balss pārtrauca Ekerlija stostīšanos.

            -Piedodiet, ser.

            -Štrunts un pieci, bet ko tu dari pie sava rakstāmgalda rīta agrumā, pirms vēl kraukļi nav ķērkuši? Es nesaprotu: jauna sieva, milzīga gulta - pats dāvināju – kura no abām tev nepatīk? – Ričardsons draudīgi noprasīja. Ekerlijs atkāpās uz durvīm.

            -Man patīk, - Harijs nosarka, - tā sagadījies... daudz darba...

            Ričardsons sparīgi atbīdīja savu milzīgo krēslu, standarta mēbele raženo vīru nenoturētu.

            -Tu man te nelokies kā tārps uz āķa. Es saprotu, ka gribi joņot kopā ar puišiem, bet kādam arī jāstūrē kuģis. Turklāt tu esi atradis no ierindas darba.

            -Ser?

            -Es lasu pagājušās nakts ziņojumu. Paviršs darbs. Vai kāds iztaujāja Piekrastes ļaudis?

            -Mūnvotera apgalvoja, ka krastā neviens neesot izkāpis, - Harijs, atcerējies šerpo sievišķi, saviebās.

            -Bet cik bija devušies jūrā? – Ričardsons sarauca biezās, sirmās uzacis.

            -Ko? Tādā vētrā?

            -Puis, pirms vētras spīdēja saule. Viņi devās jūrā, - Ričardsons uzplāja sev pa ceļgalu, - sasodīti daudz zvejnieku! Pa vidu varēja gadīties arī citi ļaudis. Daži, iespējams, palika ūdeņos.

            -Vētras laikā jūrā neesot bijis nevienas laivas!

            -Tā teica Mūnvotera? Un tu noticēji Piekrastes Princesei? Jums vajadzēja izstaigāt visas mājas, nopratināt ļaudis, pārbaudīt laivas, kuģīšus, jahtas! Vajadzēja izpurināt sasodīto ciemu līdz pēdējai parpalai!

            -Bija nakts, ļaudis gulēja. Vai mums vajadzēja lauzties mājās un traucēt naktsmieru?

            -Kāda jūtelība! - Ričardsons nosmīnēja, - Vīzlijs gan nekautrētos izgāzt pāris durvis no eņģēm.

            -Mums trūka Ministrijas atļaujas šādām izdarībām.

            -Tu esi mans vietnieks, kāda vēl nepieciešama atļauja? Tas bija ārkārtas gadījums!

            Harijs iztēlojās draudīgo Mūnvoteras komandu un milzīgos testrālus.

            -Bez pārmeklēšanas atļaujas Piekrastes konvojs mūs nelaistu ciemam ne tuvumā, - Harijs paraustīja plecus.

            -To zvejnieku bandu jau sen vajadzēja iztrenkāt! Žēl, ka Kingslijam viņi patīk.

            Diez kāpēc es dažreiz ienīstu savu darbu?

            Ričardsons kaut ko uzšņāpa uz pergamenta gabala.

            -Ņem savu atļauju! Liec puišiem pārstaigāt krastu, pārskaitīt Piekrastes laivas, pameklēt bojājumus. Pats izmet līkumu pa ciemu, pavēro, kas ko labo, kas klīst ar bēdīgu ģīmi. Aprunājies ar Mūnvoteru sievišķi. Liec saprast, ka mēs spējam šo nolikt pie vietas.

            -Es nevaru visu dienu pavadīt saviesīgās sarunās. Man jābūt Burvju likumu padomē, Viedo Kapitulā.

            -Burvju likumu padomē es varu pasnaust arī pats. Uz Beikera prāvu aizies Vīzlijs. Uz Zabīni prāvu...

            -Man jāliecina, - Harijs ieslēpa svārku iekškabatā atļauju, pūces apskādētais pirksts iesmeldzās. Prātā pamazām atausa pagājušās nakts pēdējie notikumi. Viņš pārlaida skatienu galdam. Pergaments, gluži saplacināts, gulēja galda tālākajā stūrī. Sudrabota lente, dzeltenīga teļāda. Kāds laikam ķēries pie veciem krājumiem.

            -Tātad nāksies fiksāk kustināt kājas un smadzenes. Pats sabrūvēji, pašam vajadzēs izstrēbt. Vīzlijs gan būtu atvilcis vai nu nāvēdi, vai līķi. Ņem piecus vīrus un dodies ceļā. Nekavējoties!

            Dažreiz šis Ričardsons, nudien, atgādina Strupu. Sliktākajā nozīmē.

            Naktī saņemto vēstuli gan negribējās pamest birojā. Tai pieskaroties, pierē iesitās nepatīkams saltums. Nervoziem pirkstiem Harijs iestūķēja pergamenta rulli apmetņa kabatā.

            -Mīlas ziņa? Pielūko, puis! Tāda smuka sieviņa...

            Kā bēgdams no Nepieļaujamā lāsta, Harijs izmetās no kabineta. Koptelpā nebija kur ābolam nokrist. Nakts maiņa steidza pabeigt lietas, dienas aurori drūzmējās ap informācijas koku.

            -Atvaino, Poter! Cerēju, ka šis aizpļāpāsies, - Ekerbijs rādīja vainīgu ģīmi.

            -Nieki vien. Sliktā ziņa ir tāda, ka mums jādodas atpakaļ uz Piekrasti. Šīmus, Ben, Denis, Kel! Nik, tu nāc? – Harijs vāca komandu, blakus pazibēja Rona galva.

            -Paldies, vecīt! – Rons gluži vai staroja, - tu pat nezini, kā vakar man izlīdzēji. Vai steidzies? Vēlāk pasēdēsim “Caurajā katlā”, es tev uzsaukšu!

            Harijs nevaļīgi pamāja, juzdamies priecīgs, ka līdz durvīm atlikuši tikai daži soļi.

*

            Nelielā konferenču zāle nošalkoja, Hermionei spraucoties uz vienīgo brīvo vietu telpas tālākajā stūrī. Sašutuši, nosodoši, zobgalīgi skatieni. Gribot negribot viņa nosarka un nolieca galvu.

            -Vareni svinējuši? – Sūzena parāva nost somu, atbrīvojot Hermionei sēdekli, - tev paveicās, Voringtons visiem spēkiem centās iekārtoties man blakus. Ar pūlēm izdevās atkauties.

            Voringtons, padzirdējis savu vārdu, atskatījās un apveltīja kolēģes ar žilbinošu smaidu. Sūzena saviebās.

            -Un tā vienmēr. Šis ērms muļķojas, vecenes klačojas, bet mans Bens kļūst greizsirdīgs. Oi! Vai tu patiešām? Vai viņš? Tas nu gan ir... MILZĪGS!

            Pēdējais vārds izskanēja pa visu istabu. Galvu mežs pievērsās viņu kaktam. Persijs Vīzlijs pacēla balsi.

            -Šajā ļoti saspringtajā un bezcerīgajā situācijā mums neatliek nekas cits kā... Uzmanību, kolēģi! Uzmanību! Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums!

            -Jā, mēs saderinājāmies. Jā, skaists gredzens, liels akmens. Ko īsti mēs apspriežam? – Hermione mēģināja pievērsties darbam.

            -Starptautiskos tirdzniecības līgumus.

            Ne gluži mans lauciņš.

            Hermione izzvejoja no somas Vorda vēstuli un iegrima personīgajā ekonomiskajā pētījumā. Malfoju uzkrājumi, akcijas, zemes īpašumi, privātuzņēmumi, sadarbības partneri. Iespaidīga impērija, pat neskatoties uz to, ka pēdējā laikā zaudējusi savas pozīcijas Balkānos un Austrumos.

            -... FREE pēdējos gados ir sevi pierādījusi kā cienījamu un godprātīgu biznesa partneri. Ir pēdējais laiks atzīt, ka MMI nespēj veikt savas funkcijas, un sākt lūkoties pēc jauna izejvielu piegādātāja.

            -Sūzen!

            -Ko-a?

            -Š-š. Kas ir FREE?

            -Kāpēc tu neklausies? FREE – Flečers, Rebels, Eiverijs, Eklzs. Mūsu ilggadējie klienti un Azkabanas kandidāti, - Sūzena nosmīkņāja, - šiem taisās uzticēt maģisko izejvielu iepirkumu Sv. Mango dziednīcai.

            Reizēm man jādomā, vai tikai Persijs necieš no hroniska “Valdum” lāsta.

            -No drošiem avotiem zināms, ka MMI bankrots ir pāris nedēļu jautājums, - istabu pārskanēja kaut kur dzirdēta balss. Hermione palūkojās runātāja virzienā, diemžēl priekšā sēdošais Voringtons aizsedza skatu.

            -MMI joprojām pieder maģisko medikamentu ražotne. Viņiem ir visi labākie mikstūru brūvētāji.

            -...tukšas noliktavas, nesamaksātas algas, viņu darbinieki pāriet uz citiem uzņēmumiem.

            -Viņu mikstūras nedod gaidīto rezultātu.

            -Kopš jūnija ražošana ir apturēta.

            -Iepirkuma līgums beidzas novembra pēdējā nedēļā.

            -Mēs esam devuši MMI tik daudz iespēju, nemaz nerunājot par aizdevumiem...

            No tik monotonas dūdošanas man drīz sāksies galvassāpes.

            -Sūzen? Kas, pie joda, ir MMI? - Hermione nožāvājās. Kolēģe pasmīkņāja.

            -Tie paši vēži, tikai no citas kules. Tev jau nu gan vajadzēja zināt. Malfoy Medical Industries.

            -Tie ir Vorda klienti, es tajās lietās vairs nebāžos, - Hermione ļāva vēstulei saritināties glītā ritulī. Atliek vien cerēt, ka Sūzena nebūs glūnējusi svešos papīros. Gan jau arī tur rēgojās šī abreviatūra, par darījumiem ar Franciju viņa gan vēl nebija paguvusi izlasīt, jebšu tie tur nebija pat pieminēti. Neko darīt, tuvākajās dienās nāksies apciemot veco blēdi Semu un noskaidrot, kas īsti tiek perināts.

*

Piekraste

            -Poter, liec tiem Merlina nozavētajiem vākties ellē ratā! Blenž, it kā es šiem būtu tūkstoš galeonu parādā. Kumoss sprūst rīklē, - Šīmuss sašutis nočukstēja un raidīja īgnu skatienu uz blakus galdiņu. Tur sēdošā kompānija pat nenovērsās.

            -Nevaru. Nav tāda likuma, kas viņiem aizliegtu mūs paturēt acīs, - Harijs berzēja smeldzošo galvu. Staigāt pa ciemu ar septiņiem īgniem puišiem astē – tas, nudien, uzdzina galvassāpes. Jau pāris reizes Harijam bija nācies apraut Šīmusa lāstus, Bens par sava zižļa drīzu atgūšanu varēja vien sapņot, bet Deniss bija pamanījies atrast kopīgu valodu ar vietējo skuķēnu un tagad flirtēja uz nebēdu, vēl vairāk saniknodams vietējos puišus.

            Šo to tomēr auroriem bija izdevies atrast, un vēl jo vairāk izdevies sajust: naidīgumu, bailes, spriedzi. Šiem ļaudīm bija, ko slēpt. Harijs arvien vairāk pārliecinājās, ka bez pareizās atslēgas piekrastiešu mutes neizdosies atslēgt. Tātad – vajadzēja meklēt atslēgu.

            Atbīdījis pustukšo šķīvi, viņš piecēlās un uzņēma kursu uz bāra leti. Likās, visas balsis uz mirkli pieklusa. Kāds skaļi atgrūda krēslu. Harijs neatskatījās, viņš vērtēja gar dzērienu plauktu līkņājošo meiču.

            Apaļīgā bārmene sajuta skatienu, apgriezās un jautājoši palūkojās uz dīvaino vīru. Tumšs uzvalks, melns apmetnis ar kapuci - gluži vai šausmenes personāžs.

            -Ko kungs vēlas? – svešādā pieskaņa un rūpīgi izrunātie vārdi lika domāt, ka meiča pavisam nesen ieradusies no tālām zemēm.

            -Viskiju ar sodu, - viņš nolika uz letes naudu. Meitene sarauca uzacis. Ir jau taisnība, skaistulīt, mazliet par agru nopietniem dzērieniem.

            Viņš iekārtojās pie bāra letes. Dzērienu plaukta stiklos atspoguļojās vai visa istaba. Puiši beidza ēst un neveikliem skatieniem uzlūkoja savu virsnieku.

            -Ei, bos, mēs gribētu izmest kādu līkumu gar krastu, - Ekerlijs nokremšļojās. Harija izturēšanās viņu manāmi mulsināja.

            -Dariet tā. Kad būšu te beidzis, - Harijs ar mīļu skatienu uzlūkoja viskija glāzi, - es jums pievienošos.

            Auroriem līdzi aizslāja bariņš piekrastiešu. Bārā kļuva manāmi tukšāks. Bārmene palūkojās uz viesu apkalpotāju, tā piekrītoši pamāja un ieņēma viņas vietu aiz letes. Harijs mirkli paturēja roku virs glāzes. Pagaršoja dzērienu. Bezzižļa burvestība nebija izdevusies. Reizēm viņš tiešām nožēloja, ka bija atteicies palikt Cūkkārpā uz papildus mācību gadu.

            Bārmene, atspiedusies pret verandas margām, sūca cigareti. Harijs parakņājās pa apmetņa kabatām. Kaut kur vajadzēja būt noglabātiem, tā saucamajiem, "komunikācijas" smēķiem.

            -Uguni iedosi?

            -Jā, lūdzu, - viņa noklikšķināja šķiltavas.

            -Tencinu. Dīvaina vieta, dīvaini cilvēki, vai ne?

            -Nav dīvaini. Citādāki. Atšķirīgi, - viņas balsī ieskanējās kaut kas no Karkarova vai varbūt no Kruma, kāda svešai valodai raksturīga skaņa, - labi ļaudis. Ļauj dzīvot, ļauj pelnīt.

            -Saki man, - viņš ievilka dūmus un tūlīt izpūta, kā jau nepieradis, - kur meklēt Mūnvoteru?

            -Viņu ir daudz, astoņi vīri. Kurš tiek meklēts?

            -Nē, man vajadzīga meitene. Tumši mati, melnas acis.

            Bārmene brīdi domāja, tad palūkojās uz krastmalas pusi.

            -Princese? Ej tieši uz bāku.

            Bāra meičai viegli teikt, bet, pusstundu izklejojies pa šaurajām taciņām, Harijs ar pūlēm valdīja dusmas. Bāka stutēja pelēkās debesis gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, tomēr, lai kuru taku viņš izvēlētos, tā aizveda uz akmeņaino jūras krastu vai aprāvās aizas malā. Varētu jau teleportēties, bet vientiešu-maģisko apvienotajā kopienā tas nelikās prāta darbs. Kas zina, kas par ļaudīm varēja uzrasties teleportācijas galapunktā? Harija personālajā lietā jau tāpat netrūka ierakstu par Slepenības statūtu pārkāpumiem.

            Pārliecinājies, ka bez maģijas palīdzības aizai pāri netikt, Harijs pagriezās atpakaļ uz ciema pusi. Uz taciņas divi bērneļi stīvējās ap palielu ābolu grozu, nedaudz iepakaļus nāca gaišmataina sieviete. Uzlūkojuši svešinieku, bērni nometa grozu, vairāki āboli aizripoja aizas virzienā.

            -Tālāk ceļa nav, - Harijs nomurmināja. Mazā meitene iztaisnojās un nomērīja viņu ar nicinošu skatienu. Zēns sāka izmisīgi pārrakņāt kabatas.

            -Tu esi svešinieks, - meitene nošķobīja lūpas, - lai tiktu pāri, vajag zināt pareizo vietu. Kurš katrs muļķis to neatradīs.

            -Annij! Kur palikušas tavas labās manieres? – sieviete pārmetoši ieteicās, tomēr varēja redzēt, ka arī viņai nepatika svešinieki.

            -Ek, jā. Tu ābolu gribi? – Annija pacēla vienu no putekļos pasprukušajiem augļiem, paberzēja gar svārkiem un pastiepa Harijam. Puišelis uzsita viņai pa roku. Ābols atkal nokrita zemē.

            -Annī, vai tu maz zini, kas viņš ir?

            Annija paraustīja plecus. Sieviete uzmanīgi vēroja Harija seju. Puišelis aizgrābti uzlūkoja šokolādes varžu kartīti, tad pastiepa to uz priekšu un salīdzināja ar oriģinālu.

            -Izredzētais! Pats Harijs Poters! A, tu viņam tādu, pa zemi izvārtītu!

            Tās divas iespurdzās. Sieviete gan uzreiz noslēpa neviļus pasprukušo smaidu.

            -Piedodiet, kungs. Pārņemti ar jūsu personu, viņi ir piemirsuši visu, kas tiem ticis mācīts, - viņa paņēma no groza lielāko ābolu un pasniedza zēnam, - ej, uzcienā savu elku!

            -Šeku! – puišelis lūkojās Harijā kā savulaik jauniesvētīts bruņinieks dižajā karalī Ričardā, - es par tevi zinu pilnīgi visu!

            -Binkam ir varžu kartītes, žurnāli, avīzes, maģiskās figūriņas un... – meitenei bija pielipusi drauga aizgrābtība.

            -... un tava Grifidora šalle, - Binks svarīgi paziņoja.

            Harijs tik tikko atcerējās, ka pirms pāris gadiem vairākas skolas laika piemiņas lietas viņš bija atdevis labdarības pasākumam. Šķiet, vientieši to sauca par izsoli.

            Samulsis no pārliekās uzmanības, viņš pieņēma ābolu. Iekoda un tikai tad iedomājās, ka piedāvāto augli iepriekš būtu vajadzējis pārbaudīt. Cik reizes auroru gaitās nebija gadījies sastapties ar nozavētu pārtiku vai nozavētiem priekšmetiem, bet šie ļaudis likās tik nekaitīgi. Vai gan pirms mirkļa viņš nebija domājis gluži pretējo?

            Pretrunīgās domas kaitināja. Vai kāds brīnums, ka viņš kļuva īgns.

            -Varbūt kāds varētu man atklāt to superslepeno noslēpumu, kā nokļūt līdz sasodītajai bākai?

            Sieviete stāvēja pašā aizas malā.

            -Mēs esam ceļā uz turieni. Nāciet mums līdz.

            Acīmredzot, viņa bija nonākusi "pareizajā vietā", jo pāri aizai nolaidās šaurs tiltiņš.

            -Nekāda noslēpuma nav, - viņa, it kā atvainojoties, paskaidroja, - automātiski paceļams tilts, ko iedarbina sensors. Mūsu ciemats ir divu pasauļu kopiena. Mēs cenšamies ievērot visu likumus.

            -Un kurai pasaulei jūs, kundze,... hm... jūtaties piederīga?

            -Terēze... Broudijas jaunkundze, - viņa pasmaidīja, - es tās nešķiroju. Nekad neesmu šķirojusi. Vai tad jūs nerīkojaties tāpat?

            Harijs neatbildēja, viņš koncentrējās, lai nogādātu aizas otrā malā smago ābolu grozu. Tilts draudīgi sašūpojās. Harijs ne pārāk uzticējās vientiešu lietām.

            -Tālāk mēs paši, - otrā malā Annija pieķērās groza rokturim, - Sebastjēnam nepatīk, ka mēs uzbāžamies ciemiņiem.

            -Tu taču pazīsti Sebastjēnu? – Binks bažīgi noprasīja, - viņš bija tas, kurš man uzdāvināja tavu šalli.

            Krūmājs beidzās, un Harijs varēja apbrīnot milzīgo, sniegbalto torni un tam ”pielipināto” balto mājiņu ar koši sarkano jumtu. Pagalma vidū kāds vīrs darbojās ap ēvelsolu. Pamanījis nācējus, viņš pameta darbu un steidzās pretī ciemiņiem. Sākumā solis likās straujš, tad kļuva lēnāks, visbeidzot viņš apstājās un, atzvēlies pret akmens sētu, gaidīja nelielo pulciņu.

            -Atkal tu nesaudzē sevi, Bastjēn! – Terēze pārmeta.

            -Lai tev arī jauka diena, Terij, - viņš atmeta, bet acis piesardzīgi vēroja auroru.

            -Čau, Sebastjēn! Mēs tev atnesām ābolus. Tas ir Poters! Pats Harijs Poters! – Binks aizgrābti vēstīja.

            -Es redzu, - sekoja atturīga atbilde, sirmā bārda un garie mati slēpa sejas izteiksmi, - ar ko gan es būtu izpelnījies tādu godu?

            Harijs aiznesa ābolu grozu līdz akmens sētai, nolika, sakārtoja uz pleciem apmetni. Sebastjēna melnais skatiens mulsināja vēl vairāk nekā Binka neslēptā dievināšana.

            -Nācās palīdzēt... Patiesībā es meklēju Princesi... Mūnvoteru.

            Sirmais vīrietis saspringa.

            -Tādam kā tev, viņa ir Mūnvotera kundze! Un es neesmu pārliecināts, vai viņa maz gribēs ar tevi runāt!

            -Ir lietas, ko arī man negribētos darīt, Mūnvotera kungs! – Harijs caur zobiem izgrūda, - teiksim, likt lietā Auroru nodaļas izsniegto pārmeklēšanas atļauju! No Azkabanas ir izbēdzis noziedznieks, un man pavēlēts pielietot visus līdzekļus, lai viņu atrastu.

            Viņš pārlika no vienas kabatas otrā pergamenta gabalu. Sirmais vīrs izgrūda klukstošu skaņu.

            -Mani sauc Oldens. Ir jau tīkami dzirdēt, kā pats Poters mani godina par kungu, tomēr - ļaut slavenajam auroram pārrakņāt manu namu, es nedomāju vis. Vai bēgļa vietā vēlies vest uz Azkabanu nepakļāvīgu jaunu dāmu?

            -Vai man būtu iemesls tādai rīcībai?

            -Ne mazākā. Ja nu vienīgi kļūdaini aizspriedumi, - Sebastjēns Oldens novilka.

            -Kungs, ja jūs mani pazītu labāk, tad zinātu, ka esmu gana daudz pieredzējis, lai spētu pārvarēt aizspriedumus, - Harijs savilka pirkstus dūrēs, - bet, tā šķiet, jūs mani vērtējat pēc avīžu rakstiem un aurora apmetņa!

            -Tev labāk zināms, - sirmā vīra balss iečerkstējās.

            -Protams. Domājams, jūs man nepastāstīsiet to, ko es gribētu dzirdēt?

            -Par ko ne. Ej tālāk pa taku, pēc pārdesmit minūtēm iziesi pie nākamās klints. “Mātes klints”- tā viņi to dēvē. Tur viņa sēž, kad vajag ko pārdomāt.

            Harijs jau bija gandrīz aiz stūra, kad viņu sasniedza nākamais čerkstiens.

            -Poter, neliec man nožēlot to, ko nupat tev atklāju!

*

            Princese naidīgi vēroja mierīgo pelēkzaļo jūru. It kā vakar nebūtu bijis vētras, it kā viņi nebūtu pusi nakts riņķojuši virs satrakotajiem viļņiem, sev iegalvodami, ka meklē izbēgušo cietumnieku, bet patiesībā ikviens lūkodamies pēc nelielas zvejas laivas. Rīta agrumā Princese bija uzmetusies mugurā Ēno, vienīgajam testrālam, kurš nebija nodzīts nakts patruļā. (Tēvs nekad nebūtu to pieļāvis. Ēno skaitījās draugs nevis kaujas mašīna.) Cerēdama uz Ēno prasmi sajust ievainotos un mirušos, (bet ne mirkli neticēdama Stīvena bojāejai) viņa bija pārmeklējusi visus līčus un mazās salas, tomēr nekur nebija atradusi nedz laivas atlūzas, nedz ķermeni.

            Aiz muguras nočirkstēja akmentiņi.

            -Vai iztraucēju? – kaitinoši pieklājīga, zema balss. Viņa apgriezās un ar nepatiku uzlūkoja jauno vīrieti.

            -Tu! Jau atkal!

            -Atvaino, - vīrietis atmeta atpakaļ aurora apmetņa kapuci, neaicināts apsēdās uz tuvākā akmens un sakārtoja biezās brilles.

            -Kā tu mani atradi?

            -Tas vīrs, Sebastjēns, izstāstīja, kurp jāiet. Vecais blēdis gan neminēja, ka kāpiens būs tik stāvs, - aurors izklausījās mazliet aizelsies.

            -Vecais blēdis, kā tu atļāvies izteikties, ir mans tēvs! - viņa atcirta.

            -Tas izskaidro dažus viņa izteikumus. Skaists skats? - viņš izlaida plaukstu cauri saviem biezajiem matiem. Princese samiedza acis.

            -Ņirgājies, Poter?

            -Nē. Ja tu nepriecājies par skatu, kas tiešām būtu mazliet dīvaini, tad, man jādomā, ka tu kaut ko gaidi. Ko īsti?

            -Varbūt jaunu vētru? Kā tev šķiet?

            Aurors noņēma brilles un sāka ar apmetņa oderi pulēt stiklus. Šķita, ka zaļās acis vērīgi uzlūko sarunu biedreni.

            Viņš mani neredz, Princese sev atgādināja, tomēr drošības labad visu uzmanību veltīja pelēkajiem viļņiem.

            -Mani vīri pārbaudīja steķus. Dažu laivu trūkst, - aurors nopūtās. (Droši vien cenzdamies aizvākt kādu sevišķi taukainu pleķi no savām acenēm.)

            -Taners vētras laikā laivu tur šķūnī, Leisijam esot aiznesta jūrā, Dilans jau mēnesi būvējas, - viņa rāmi skaitīja, acis neatrāvās no horizonta.

            -Kam pieder “Sudraba gaisma”?

            Viņa pagriezās pret auroru, tomēr izvairījās skatīties tieši acīs. Velti centies, uz mani šie triki neiedarbojas.

            -Man.

            -Es gan dzirdēju...

            -Ak jā, auroru metodes – sēdēt krogā un klausīties tenkas! Labi strādāts, Poter!

            Nez kāpēc viņš sajutās kā nogrēkojies skolas puišelis bargas skolotājas priekšā. Lasprātība arī nebija devusi vajadzīgos rezultātus. Vai nu meiča bija labi apmācīta, vai tik tiešām runāja patiesību. Varbūt mēģināt atbildēt ar to pašu?

            -Es ne... Pie joda, kāpēc visu vajag tā sarežģīt! Vai tad nepietiek ar to, ka katram manam vīram nopakaļ tekelē pāris uzraugu! Mēs gribam darīt savu darbu mierīgi un bez konfliktiem. Vai tiešām man vajadzēs sekot Nodaļas vadošajiem norādījumiem?

            Auroru virsnieks izvilka pārmeklēšanas atļauju un iemeta viņai klēpī. Princese brīdi aplūkoja biezo pergamenta gabalu un atdeva atpakaļ. Glītās lūpas savilkās smīnā.

            -Protams, protams, jaukie aurori visu vainu par notikušo grib uzvelt tuvējam ciemam. Vai te neklājas atcerēties veco teicienu par skabargu un baļķi?

            Viņš uzlika brilles, Princese atkal pievērsās jūrai: lūpas sakniebtas šaurā svītrā, rokas aptvērušas plecus, pirkstu kauliņi gluži balti.

            -Lai nu paliek. Mans šefs lika noskaidrot, vai visas jūsu laivas atgriezušās krastā. Vakar vajadzējis būt labam lomam. Kurš neatgriezās?

            -Mans vīrs.

*

Londona

            Ārdurvis noblīkšķēja, it kā tējnīcā būtu ielauzies trollis vai, daudz ticamāk, jautri puiši no šķērsielas krodziņa. Grega rokas notrīcēja, tomēr panna ar pīrādziņiem laimīgi sasniedza cepeškrāsni. Viņš aizšāva durtiņas, nometa cimdus un uzlūkoja sievu. Apmeklētāju telpā balsis bija kļuvušas skaļākas un satrauktākas.

            -Jā, mīļumiņ, palūkojies, vai Meganai nav vajadzīga palīdzība, - Luīze Anna nodūdoja un turpināja meklējumus garšvielu atvilknē. Gregs uzrotīja baltā krekla piedurknes. Dažkārt pietika tikai parādīties aiz letes, lai apreibušie dauzoņas pagrieztos uz durvju pusi.

            Necik tālu viņš netika. Virtuves divviru durvis pavērās, un kaut kas neliels, brūns un ļoti izspūris ietriecās varenā vīra vēderā.

            -Kas par...? Mione, vai viss kārtībā?

            -Nē! - Hermione atcirta, atstādama sava pilošā deguna saturu uz Grega baltā krekla krūtežas, - es esmu nikna kā elles radība!

            -Dusmojies uz manu vīru? - Luīze Anna nolika malā piestiņu un pasniedzās pēc tīras tases un šokolādes krūzes.

            -Nē, kur nu. Uz Zabīni varzu. Es varētu viņus visus miltos samalt! - Hermione atkrita uz ķebļa un pagrāba kūpošo tasi. Kādu brīdi viņa klusēja un svētlaimīgi ieelpoja šokolādes smaržu. Domās advokāte vēlreiz atgriezās Viedo Kapitula zālē, mēģinot atrast izskaidrojumu nepatīkamajiem notikumiem.

            “Viss bija izvērties tik dīvaini, tik nepareizi. Tiesas sēde jau tuvojās laimīgam noslēgumam. Liecinieki bija snieguši nepieciešamos un pareizos paskaidrojumus. Neviena nepatīkama pārsteiguma, pat Harijs nemēģināja klāstīt neko lieku. Viņš gan izskatījās izklaidīgāks nekā parasti, nervozi jauca savus matus, kodīja lūpas. Man šķita, ka domās viņš atrodas jūdzēm tālu no Kapitula zāles.

            Pēdējie jautājumi Karlotai. Nopietnas, precīzas, pārdomātas atbildes. Nedaudz sašutuma. Vairāk nožēlas. Atviegloti nopūtos un sāku uzlūkot Kapitula virsvadītāja roku, gaidot, kad tā pasniegsies pēc āmura. Un tad pēkšņi Džūdija Lorensa, viena no neērtākajām Viedo Kapitula raganām, pašāva uz priekšu savu apaļīgo rumpi:

            -Vai tiesa, Zabīni kundze, ka māsasdēls jums piegādāja izejvielas? No MMI?

            -Iebilstu! – nekavējoties uzkliedzu.

            -Noraidīts! – virsvadītāju šis jautājums bija ieinteresējis.

            -Iebilstu! Pieprasu pamatojumu šādam jautājumam! – jutu, ka nobālu.

            Lorensa uzsvempās kājās un savilka lūpas iecietīgā smaidā.

            -Redzams, nebūsiet pievērsusi uzmanību smalkām niansēm. Zabīni kundzes pagatavotās mikstūras sastāvā tika konstatēta dēmonsakne, vai nav tiesa? Šis ļoti retais augs pieejams vienīgi nelielā Dienvidamerikas ciematiņā. Visas novāktās drogas tiek nogādātas MMI noliktavās. Jūsu māsasdēls ir minēts MMI akcionāru sarakstā. Tātad - viņš var iekļūt jebkurā no MMI noliktavām. Vai viņš jums atnesa dēmonsakni?

            Man acu priekšā savērpās krāsaini apļi.

            -MMI noliktavas ir tukšas. Tiek lemts par šīs firmas bankrotu. Es pieprasu piecu minūšu pārtraukumu!

            Kapitula virsvadītājs piekrītoši pamāja ar galvu.

            -Pārtraukums piecas minūtes.

            Es šķērsoju zāli, lai nokļūtu pie Blēza. Gribēju viņu izlamāt, nozavēt, iešaut pa ausi. Kā viņš drīkstēja noklusēt tik svarīgu faktu? Sasodītais blēdis! Man nāksies viņu atkārtoti sēdināt liecinieka krēslā. Sirds dziļumos cerēju, ka Blēzam izdosies apgāzt apvainojumu.

            Tieši man priekšā pāri zālei aizslīdēja zeltaini sarkans gaismas stars. Karlotas mute pavērās kliedzienam, un tad viņa sastinga kā akmens statuja.”

            -Draņķa Blēzs, nudien, pelnījis kāvienu, - atgaiņājusi atmiņas, Hermione nočukstēja.

            -Es piedalos! - Gregs aizrautīgi piekrita, - tas maitasgabals neatnāca pēc savas tortes!

            -Mēs varētu to notirgot kādam citam, - Luīze Anna kritiski vēroja stikla vitrīnā ievietoto sārto brīnumu - daudz putukrējuma un sulīgu zemeņu, - Ko Blēzs nodarījis?

            -Viņš izgāza manu tiesas sēdi! Baidos, ka šobrīd izkususi torte ir mazākais, par ko šim raizēties, - Hermione pagaršoja tases saturu un aplaizīja lūpas, - Karlota, stingāka par akmens statuju, guļ Sv. Mango Buršanās negadījumu nodaļā. Tiesas sēde ir atlikta, un Blēzu pratina pats auroru priekšnieks.

            Viņa ar alkatīgu skatienu uzlūkoja krāšņo torti.

            -Mmm, tikpat labi mēs varētu to apēst. Es uzskatīšu, ka tā ir daļa no mana honorāra.

            -Ja nu tu, mīļā, domā, ka tā būtu laba atriebība, - Luīze Anna paraustīja plecus.

            -Es par, - Gregs piekrita, - bet atlikušo pārdosim. Varu derēt, ka visi tie tantuki un mīlas balodīši tā vien ilgojas pēc lieliska zemeņu tortes gabala.

            Hermione pasmaidīja. Torte pazudīs acumirklīgi, ja Gregs izies apmeklētāju zālē ar kārdinošo kūku varenajās rokās un norēksies: "Nu, čabulīši! Kurš grib noprovēt šo te?"

            -Mazliet piebremzē, bambino! - Blēzs stāvēja virtuves durvīs, katrā rokā pa vīna pudelei, - šis brīnums ir mans un neviens to nebaudīs ātrāk, iekams es tajā nebūšu iecirtis zobus! Mana sirds brēc pēc salda mierinājuma! 

            -Tu, melīgais, viltīgais, divprātīgais mūdzi! - Hermione paķēra no galda dārzeņu kapājamo dūcīti, - drīzāk es tevi sadalīšu pīrāgu pildījumam! 

            -Nedalīsi vis! - Zabīni atcirta un bez pūlēm atņēma ieroci, - tu taču negribēsi, lai Gregu un Luīzi Annu apsūdz līdzdalībā?

            -Kā tu varēji man to nodarīt? - Hermione uzbrēca, bet dusmas jau bija noplakušas.

            -Kā klājas Karlotai? - Gregs gribēja zināt, - runā, ka no viņas sanāktu tīri smuks Sv. Mango dziednīcas parka piemineklis?

            -Pārtridžs sola, ka pēc pāris stundām atmodīšoties, bet par pārējo nedod ne knutas. Kombinētais lāsts: "Aizmāršus", "Stindzakmenī" un vēl kaut kādas tumšās zintis. Es zināju, ka mana tante ir viens dulls sievišķis, bet ne jau tik ļoti, lai kāds uzsāktu linča tiesu.

            -Varbūt man izdevās kādu izprovocēt? - Hermione nočukstēja. Gregs un Luīze Anna saskatījās. Tējnīcas saimniece bez vārda runas nolika malā bļodu ar pumperniķeļu mīklu un izgāja apmeklētāju zālē. Tā sacīt, parūpēties par drošību un ziņkārīgām ausīm.

            Gregs piepildīja grozu ar tikko ceptiem pīrādziņiem un sekoja sievai. Zabīni saprotoši pasmaidīja - kādreizējais dauzoņa par varītēm centās turēties nostāk no Burvju pasaules.

            -Es nedomāju, ka tā būtu bijusi tava vaina. Karlotai ir pietiekami daudz ienaidnieku. Varbūt kāds nespēja savaldīties. Es gan drīzāk būtu novārdojis to Ambrāžveidīgo meitieti no Viedo Kapitula kompānijas.

            -Blēz, pat nedomā. Tā taču nav taisnība? Jebšu ir?

            -Ka man ir pieeja MMI noliktavām? Tas nav nekāds noslēpums. Mūsu ir maz, un mēs visi esam iekalti vienā ķēdītē, - Blēzs neviļus pieskārās zvīņainajai kā čūskas ķermenis rokassprādzei.

            -Varēji jau nu man pateikt! - Hermione savilka uzacis.

            -Tā ir tikai mana un Malfoju darīšana! Karlotai ar to nav ne mazākā sakara.

            -Tā nu es tev ticēšu. Tu palaidi pa vējam visu manu darbu!

            Blēzs paņēma no statīva divas glāzes, atkorķēja vīna pudeli. Lejot dzērienu, roka mazliet drebēja - gluži netipiski citkārt tik mierīgajam slīdenim. Piepildījis savu glāzi, viņš uzmeta skatienu Hermiones krūzītei. Viņa papurināja galvu. Ar vakardienas orģiju pilnīgi pietika, un Blēzs tā kā tā negrasījās bojāt savas dziedināšanas rezultātu.

            -Nē, sasodītā tante pārcentās, jaucot pēdas. Es neesmu viņai gādājis tās Merlina parautās saknes, nedz viņu ielaidis kādā no noliktavām. Tu gluži pareizi pateici - noliktavas ir tukšas.

            -Vai ne tāpēc, ka viss tiek iztirgots pa labi un pa kreisi?

            Glāze notrīcēja. Dzēriens pārlija pāri malai. Blēzs klusītēm nolamājās un uzmeta Hermionei drūmu skatienu.

            -Ne vārda vairāk! MMI ir godīga kompānija nevis kaktu tirgoņi. Pēdējos gadus Lūcijs to vien ir darījis, kā centies atmazgāt dzimtas vārdu no agrākā negoda!

            -Vai tāpēc viņš mani aicina uz pārrunām?

            -Pastāsti, pastāsti par šā rīta vēstuli, - nebija īsti skaidrs, vai Gregs bija klausījies aiz durvīm vai vienkārši īstajā brīdī atgriezies virtuvē.

            -Kādu vēstuli? - Blēzs rādīja ieinteresētu ģīmi.

            -Vecs pergaments, sudraba lente, zaļš zīmogs, - Gregs slīdeņa iztapībā noskaitīja, - ziņa no Lūcija Malfoja. Pats redzēju savām acīm.

            Hermione nopūtās.

            -Ko tur liegties, es saņēmu apbrīnojami sirsnīgu vēstuli. Uzslavas, cieņas apliecinājumi, aicinājums uz sadarbību. Nezinu, ko domāt.

            -Izklausās intriģējoši. Ja es būtu Poters, visdrīzāk teiktu - neej, - Blēzs paraustīja plecus.

            -Ko teiktu Zabīni?

            Blēzs brīdi klusēja, gaidīja, kamēr Gregs piepilda savu glāzi.

            -Viss atkarīgs no tā, ko viņš tev ieplānojis. Lūcijam patīk spēlēties ar cilvēku dzīvēm. Daudz ir mēģinājuši pretoties, bet tikai vienam ir izdevies izjaukt viņa spēlīti.

            -Poteram?

            Abi slīdeņi saskatījās. Blēzs pakratīja galvu.

            -Nē, kur nu. Drako.

*

"Caurais katls"

            Lampas gaisma atspīdēja uz glāzes malas. Putas jau bija noplakušas. Rons nesaprata, kāpēc draugs, pasūtījis šo vientiešu dzērienu, tagad ļauj tam novadēties. Katrā ziņā viņš nespēja tā izniekot labu mantu, tāpēc ātri norija pēdējo alus malku un pasniedzās, lai ielietu vēl.

            Harijs klusēja. Vēroja gaismas rotaļas uz tuvākās sienas, brīžiem pārlaida skatienu zālei – no auroriem rezervētā galdiņa pārredzams katrs stūris. Šoreiz viņi nevienu neizsekoja jeb tomēr Harijam bija kaut kas padomā? Ar kādu desmito daļu prāta viņš allaž risināja darba problēmas. Džinnija jau sen bija pārstājusi pret to cīnīties. Sajutis Rona skatienu, Harijs pievērsās sarunu biedram.

            -Atvaino. Dulla diena. Vispirms Azkabana un Piekraste, tad - Zabīni sievišķis. Labāk runāsim par kaut ko citu. Dzirdēju, tu esot izteicis bildinājumu?

            Rudais piesarka un steidzīgi pagrāba glāzi.

            -Nujā. Šis stāsts bija paredzēts kā nākamsvētdienas pārsteigums. Ģimenes lokā. Kā tu... kas tev teica?

            -Visi runā.

            -Vai tu klausies veceņu baumas?

            Harijs beidzot piebīdīja alus glāzi tuvāk un aplūkoja savu pirkstu nospiedumus uz glāzes malas.

            -Profesijas ietekme. Mani izbrīna tas, ka tu rīkojies slepeni. Varēji jau nu man pateikt.

            -Vai tad es nevaru būt spontāns romantiķis? Pamanīju iespēju un nolēmu rīkoties.

            Rona mutē šie vārdi izskanēja tik svešādi, gluži kā citā valodā.

            -Vai izdevās?

            -O jā, viņa izskatās daudz laimīgāka. Es ceru, ka gatavošanās kāzām novērsīs viņas domas no pašreizējās aizraušanās.

            -Neatbalsti?

            -Nē. Es varu saprast, ka viņa aizstāv satrakojušos elfus, iedomīgus kentaurus, viltus dziedniekus, pat tādus tipus kā Bordžins, bet, ja viņa sāk ņemt savā paspārnē nāvēžus un viņu radiniekus, tas man nav pieņemams. Viņa, kas no šiem varmākām cietusi visvairāk!

            Harijs iemalkoja alu, uzkoda cepto sīpolu un, brīdi vilcinājās, pirms iebrauca taukainos pirkstus matos.

            -Kā lai tev paskaidro? Viņa allaž ir meklējusi cilvēkos labās īpašības. Viņa tic otrajai iespējai, un es cenšos darīt to pašu. Ja mēs neticētu, ja mēs nedotu otrās iespējas, burvju sabiedrība drīz vien atkal nostātos uz kara takas.

            -Vajadzēja šos iznīdēt līdz pēdējam nelietim! Mēs esam tik laipni. Kā vientieši.

            -Kā cilvēki, Ron. Jo mēs esam cilvēki.

            -Mēs esam burvji, un tu pārstāvi tos, kam jānodrošina maģiskās pasaules likumība un kārtība! Bet tu staigā uz samiernieciskiem saietiem un atbalsti kompromisa lēmumus! Vai mēs cīnījāmies, lai atkal ļautu nāvēžiem sajusties jaukiem un pūkainiem?

            -Mēs cīnījāmies par vienlīdzību, mierīgu līdzāspastāvēšanu un sadarbību.

            -Ar slepkavnieciski noskaņotiem ļaundariem?

            -Ron, es nenācu ar tevi strīdēties! Tie, kuri tevi uztrauc, ir padarīti nekaitīgi un sēž Azkabanā. Tie, par kuriem es runāju, ir nožēlojuši grēkus, saņēmuši piedošanu, izgājuši terapijas kursu un Divu pasauļu integrācijas programmu, un ir pelnījuši atsākt normālu dzīvi. Cik nu tas ir iespējams, jo neviens karu pārcietušais nekad nebūs īsti normāls. Pats zini - baisas atmiņas, depresijas, garastāvokļa maiņas, murgaini sapņi. Visiem bez izņēmuma. Tāpēc vislabākais ir saprast notikušo un piedot. To daru es, to dara Hermione, to dara jebkurš prātīgs Burvju pasaules iemītnieks. Kāpēc tu nespēj rīkoties tāpat?

            -Es zināju, ka tu nespēsi saprast manas ģimenes zaudējumus, - Rons izgrūda, - Hermione arī to nespēj, bet es ceru, ka, kļuvusi par mūsu ģimenes daļu, viņa to iemācīsies.

            -Es reizēm šaubos, vai tu maz pazīsti Hermioni.

            -Bet, protams, - Rons atkorķēja trešo pudeli, - viņa nav sarežģīta. It īpaši, ja uzspiež uz pareizajām pogām.

            Harijs saviebās. Kas gan ar viņiem visiem bija noticis? Rons bija kļuvis par paštaisnu ciniķi, Hermione metās arvien jaunos un riskantākos izaicinājumos, bet viņš pats, pārvērties par zobratiņu Burvestību ministrijas mehānismā, arvien vairāk ienīda savu darbu.

            -Ron, vai tā tu izsakies par savu... līgavu?

            -Ha, viņa ir īsts cukura gabaliņš. Mēs būsim ārkārtīgi laimīgi. Lai vai kā, tu taču priecājies, vai ne? Kur ir apsveikumi?

            -Pietaupu svētdienai, - Harijs savilka seju pašķidrā smaidā, - protams, es priecājos un vēlu visu to labāko. Jūs būsiet lielisks pāris.

            Diez kāpēc viņš jutās tā, it kā teiktu runu oficiālā sapulcē. Neīsti vārdi, noslēptas emocijas, tas vairāk piedienēja Malfojiem nevis viņam, kam riebās izlikties un runāt tikai pieklājības pēc.

            -Vai tu pasauci mani, lai izpurinātu stāstiņu par bildināšanas ceremoniju? – Rons aizdomīgi vaicāja, - es domāju, ka tev padomā kaut kas svarīgs.

            Pēkšņi Harijam vairs negribējās atklāt draugam īsteno tikšanās iemeslu.

            -Kas gan var būt svarīgāks par labākajiem draugiem un viņu lieliskajiem jaunumiem?

            -Varbūt sliktas ziņas? Šurp nākot pamanīju, ka tevi kaut kas nomāc. Vai man izlikās? – Rons veikli mainīja sarunas tematu.

            Harijs atkal sabužināja melno kodeļu.

            -Nē. Pat nezinu, kā uztvert. Lūcijs Malfojs esot uz miršanas gultas.

            -Vai tad šis nemirst jau pēdējos piecus gadus?

            -Izklausās, ka nu ir pienācis pēdējais brīdis. Viņš grib runāt ar mani.

            -Mans padoms – sūti viņu turp, kur piķa katli vārās. Jo ātrāk tur nokļūs, jo labāk.

            Harijs atbīdīja tā arī neizdzerto glāzi.

            -Man viņš allaž ir bijis un palicis neatminēta mīkla. Šoreiz domāju paklausīties, kas viņam sakāms.

            -Varbūt mēģinās pielauzt, lai tu izpestī viņa nožēlojamo dēliņu? – Rons nožagojās, - būtu bijis daudz labāk, ja viņi sastādītu viens otram kompāniju Azkabanā.

            -It kā tu nezinātu, ko Drako uzņēmās un kādēļ!

            -Jo neprata izmeloties. Tā teikt, slikts slīdenis, vāji apmācīts. Klausi mani un ļauj vecajam draņķim nobeigties grēkus nenožēlojušam! Pārejam pie ugunsviskija?