Es nejutos kā es. Es arī nevarēju just sevi, jo nezināju, kas biju. Un kam tad man jābūt, ja vienīgais, ko par sevi spēju atcerēties, bija tumsa, smiltis un jūra, kas bija mani nozagusi, taču tad... tad mani bija piesavinājies svešinieks, kas nez kāpēc nemaz nelikās tik svešs.

Es gulēju viņa gultā, kas reizē bija arī mana gulta, un elpoju to pašu gaisu, ko elpoja viņš. Un tas likās tik pareizi un nepareizi reizē. Mēs viens otram nebijām nekas un reizē bijām viss. Taču, kas tad tas viss bija?

Es piecēlos sēdus un paraudzījos viņā, un sāku ilgoties... pēc tumsas. Tur man nevajadzēja Būt, šeit es Biju. Viņam. Un tas satrieca, jo es nezināju, kas es esmu viņam, jo nezināju, kas Esmu pati sev. Bet es Biju, un tur nu neko nevarēja darīt.

-Kas tu esi? –viņa balss mani pamodināja, un es paraudzījos viņa acīs.

-Es esmu es, -atbildēju, jo tas likās tik pareizi.

-Kā tevi sauc? –viņš neatlaidās un apsēdās gultā man blakus.

-Mani sauci tu. Un es nācu, -es atbildēju, un iestājās klusums, kas ilga kādu minūti.

-No kurienes?

-No smiltīm... no jūras... es nezinu.

-Tu runā mīklās. Kas ir pēdējais, ko atceries? Kur tu dzīvoji? Ar ko nodarbojies?

Šī jautājumu gūzma, kas man neizteica neko, izsita mani no līdzsvara. Es nezināju, ko uz tiem atbildēt. Vai tas tiešām bija tik svarīgi?

-Es nezinu, ko lai tev atbildu. Es nezinu, kam man ir jābūt, bet zinu tik to, ka esmu es... tev esmu. Es jūtu tevi tikpat stipri kā sirdi, kas sitas manās krūtīs, un asinis, kas plūst pa manām vēnām. Es zinu, ka nekad nebūtu izkāpusi krastā, ja tu nebūtu saucis mani. Es jūtu to šeit, dziļi iekšā, -viņa teica un uzlika plaukstu uz krūtīm. Neitans domāja, ka viņa ir beigusi, bet tad meitene turpināja, –un es jūtu vēl kaut ko, kam nav vārda. Es jūtu, ka mana sirds sažņaudzas un raujas ārā. Tai sāp, bet es nezinu, kāpēc.

Neitans vairs neskatījās uz mani, bet lūkojās grīdā. Viņš neteica neko, un es atkal sajutu to dzelošo sāpi, kas plosīja krūtis.

-Tev jāapģērbjas. Tu nevari staigāt kaila, -viņš apvaldīti teica un devās ārā no istabas.

-Bet es neesmu kaila... –nočukstēju viņa mugurai, -man ir miesa.

Viņš to vairs nedzirdēja, jo bija atstājis mani vienu. Kaut kas nebija pareizi. Man nebija atslēgas...

SSS

-KO? Vai es dzirdēju pareizi? Viņa iznāca kaila? No jūras? Un tu aiznesi viņu mājās? Vai tu traks esi? Tā ir nolaupīšana! –Markuss nikni čukstēja klausulē.

-Un ko man bija darīt? Viņa nezina, kas ir, no kurienes nāk, bet starp mums kaut kas ir...

-Tu jau paspēji samaitāt nabaga meiteni? Viņa noteikti ir garīgi slima! Kur tev bija prāts ielaisties ar kaut kādu trako? –Markuss tikko valdījās, lai nesāktu kliegt.

-Mark, nomierinies. Šī meitene ir īpaša. Viņa nav traka, viņa tikai... neko neatceras. Mēs šonakt satiksimies pie jūras, mums jārunā... tikai tam jāpaliek starp mums, -Neitans teica.

-Labi, bet es tev lūdzu –apdomājies, pirms ir par vēlu, -Markuss lūdza draugu, un viņa balsī bija jūtamas raizes.

-Es nezinu, kā lai tev to pasaku, bet man liekas, ka Blēra...

-Ko Blēra? Viņa ir mirusi, Neit... pirms gada! Viņas vairs nav! Tu taču nedomā, ka... tu nevari tā domāt...

-Man šķiet, Mark, ka viņa gribētu, lai es mēģinu vēlreiz. Un man liekas, ka tas būtu jāatstāj pagātnē... kā tu teici, bet ir kāds šķērslis. Man tevi jāsatiek, šonakt. Vai atceries mūsu bērnu dienu iemīļoto vietu? -Neitans nopietni teica. Klausules otrā galā iestājās klusums.

-Jā, atceros, bet es nedomāju... –Markuss apmulsa. Iestājās nepatīkams klusums, bet Neitans to pārtrauca.

-Tieši tur un nekur citur. Lūdzu, manis dēļ.

-Labi. Es ieradīšos nedaudz vēlāk, ap vieniem, diviem. Man paredzētas darījuma vakariņas, -Markuss teica.

-Labi, es tevi gaidīšu, -Neitans nolika klausuli un vairāk neklausījās Markusa iebildumos. Viņam vēl bija jāapdomājas. Viņam bija jāizplāno, kā to vislabāk izdarīt, un tad viņš atkal varēs būt laimīgs.

SSS

Es paliku istabā viena un gaidīju. Pacietīgi gaidīju. Ilgi, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar mūžību, ko biju pavadījusi pagrabā. Varbūt arī tā bija tikai sekunde, bet pajautājiet tās ilgumu tam, kurš dzīvo tikai sekundi vai divas.

Man bija apnicis sēdēt, tāpēc es piecēlos un apstaigāju istabu. Tā arī gāju –kaila, jo man nekas nebija jāslēpj. Es biju šai ķermenī paslēpta un pasargāta, man nekas nedraudēja.

Es piegāju pie galda, uz kura stāvēja fotogrāfijas. Vienā no tām es ieraudzīju meiteni. Viņa bija laimīga, viņas sirds bija pilna laimes. Viņa bija... nē, viņas vairs nebija. Mana sirds sažņaudzās, un es to sajutu...

Viņa melnās cirtas laiski krita pār pieri. Acis draiski un pavedinoši mirdzēja mēnessgaismā. Viņa lūpās uzplauka plēsīgs smaids, kas solīja visu.. Es dzirkstoši iesmējos un noglāstīju viņa vaigu. Mans skatiens miglojās, bet es visu sapratu ļoti skaidri. Mans ķermenis mani neklausīja, un es nespēju aiziet. Es sajutu... viņa rokas, kas glāstīja manu augumu, aptvēra manus gurnus un iecēla sev klēpī. Mani svārki uzrāvās uz augšu, bet man tas bija vienalga. Es atkal iesmējos savus skanīgos smieklus, un viņš atglauda matus man no sejas un sāka pogāt vaļā manu blūzīti. Lēni, ķircinoši. Es atmetu galvu un ļāvos šiem aizliegtajiem glāstiem. Man tās bija jaunas un nepiedzīvotas izjūtas, bet es spēju saglabāt skaidru galvu, lai redzētu, kas notiks tālāk. Es jutu to pašu uzbudinājumu, ko viņa, bet jutu arī vēl kaut ko. Tas nebija pareizi.

Viņš noguldīja mani smiltīs un nesteidzīgi turpināja izģērbt. Vīna pudele apgāzās, un sarkanvīns izlija smiltīs. Tās bija asinis, kas krāsoja smiltis. Tas bija brīdinājums, bet man tas bija vienalga. Es ļāvos šiem zagtajiem glāstiem, skūpstiem, sajūtām. Es ļāvos pilnmēness vilinājumam un jūras šalkoņai. Tā bija aizmirstības melodija. Tas bija grēks –saldi nāvīgs.

Es sajutu skarbo vēju glāstām manu sakarsušo ādu, jutu viņa lūpas uz sava kakla un rokas... it visur. Viņa mēle slīdēja pār manu ķermeni un apzīmogoja to ar nāves zīmogu. Es biju nolādēta. Es to zināju, bet viņa ne. Pār manām lūpām izlauzās vaids, ko aiznesa jūra un viļņi.

Es dzirdēju, kā viņa drēbes nokrīt turpat smiltīs, viņš nesteidzās, bet skatījās uz mani no augšas, izbaudīdams šo skatu. Es biju pakļāvīga stirna pie viņa kājām, es gribēju pakļauties, šonakt es piederēju viņam, un es nemaz nejutos vainīga. Mani tas uzbudināja. Es nepacietībā izliecu savu augumu pret viņējo gaidās...

Es sajutu šīs sen aizmirstās izjūtas tik spēji un negaidīti, ka no manām lūpām izlauzās kliedziens. Un tad tas bija beidzies. Zem mūsu sakarsušajiem ķermeņiem skalojās ūdens. Tad viņš piecēlās, saģērbās, noskūpstīja mani un aizgāja. Es saucu... saucu, lai viņš atgriežas, bet viņš neatgriezās, taču... varbūt arī atgriezās –vismaz tā domāja meitene, kuras ķermeņa alkas es biju spiesta izjust.

Kamēr vēl aizvien sēdēju kaila un vēroju viļņus, viņš atgriezās. Viņa rokas aptvēra manus plecus, un viņš piecēla mani kājās. Stingri satvēris manas rokas aiz muguras, viņš, čukstēdams man ausī mīlestības vārdus, lēni virzīja mani jūrā. 

Ūdens mani vilināja, un viņš mani vilināja. Viņš sauca mani sev līdzi. Viņš atkal kaisli skūpstīja manu ādu, viņš atkal mani ieguva –turpat ūdenī. Un man tas patika, man bija vienalga, biju apreibusi. Nē, patiesībā apreibusi bija meitene, es nebiju. Es visu redzēju, nu es zināju.

Tad viņš nežēlīgi iesmējās, tie bija citi smiekli. To pamanīja arī meitene. Viņas sejā atspoguļojās pārsteigums un... nožēla, sāpes. Viņa beidzot bija sapratusi. Viņš rupji satvēra manu kaklu un nogrūda mani uz zemes. Es kliedzu pēc palīdzības, lūdzos. Bet šis zvērs vairs nebija apturams. Tagad es patiešām biju kļuvusi par medījumu, kuram vairs nebija lemts izbēgt. Es jutu nāvi stāvam man blakus un stiepjam savus kaulainos pirkstus pēc manis.

Viņš spieda manu galvu zem ūdens. Es klepoju, centos izrauties, taču viņš klusēja. Šis klusums bija biedējošs. Tad viņš spēji parāva manus matus uz augšu un izvilka no ūdens. Es atspiedos ar rokam pret viņa krūtīm un klepoju. Likās, ka tūdaļ izklepošu plaušas. Viņš pavērsa manu seju pret sevi, atglauda manus matus. Es smagi elsoju, kad viņš rupji piespieda savas lūpas manējām. Sajutu mutē asiņu garšu. Tad viņš tikpat strauji iegrūda mani atpakaļ zem ūdens. Es centos izrauties, es centos lūgties, bet viņa nežēlīgais spēks spieda mani zemāk. Virs ūdens atskanēja viņa balss, bet meitene nesaprata, ko viņš teica, taču es dzirdēju. Es zināju, ka tās ir beigas. Man tik ļoti bija nepieciešams gaiss. Gaisu! Gaisu! Gaisu!!! Un tad es ieelpoju... Es ierāvu plaušās ūdeni, tās sastinga. Manās lūpās palika mēms kliedziens. No viņa slapjās pieres pilēja ūdens, un sīkās pilītes paukšķēja man virs galvas. Pēdējais, ko es dzirdēju bija ūdens pilēšana.