Harijs izkāpa no kamīna pirmais kopā ar četrām pūcēm. Tās nolicis maliņā viņš pamanīja, ka visi Laupītāji vēl joprojām atrodas istabā un sarunājas.

Tikko nācis pie šīs atziņas viņš pamanīja, ka arī Rons jau ir klāt. Draugs vērsās pie visiem, kas atradās viesistabā:

 - Sveiki, mēs esam klāt!

 - Tam nu gan jābūt muļķim, kas to vēl nav pamanījis, - smējās Lilija, - Sveiks, Ron, sveika Džinnij...

Jo arī Džinnija jau bija nokļuvusi Harija mājvietā. Pēc pāris mirkļiem arī dvīņi bija klāt:

 - Sveiks, Džeims, Lilij, Sirius, Remus, Pīter... visus nosaucu? – Freds nebija pārliecināts.

 - Nē, tu aizmirsi dažus cilvēkus, es pabeigšu tavā vietā. Sveiks, Harij, Ron, Džinnij...

 - Viņi neskaitās!

Visi, kas atradās istabā, smējās.

 - Redzi, Džeims, viņi šo māju tikai padarīs jautrāku! Labi, ka tevī neviens neklausījās, - Vilksons teica Džeimsam, kuram atlika tikai piekrist.

 - Labi, Harij, pārveido māju un iedali ciemiņiem istabas! – Lilija teica. Harijs izveda visus virtuvē, kurā bija arī kāpnes uz otro stāvu.

 - Ko viņa ar to domāja – pārveido māju? – Rons bija nesaprašanā.

 - Kad sarodas pārāk daudz viesu, kas šeit vēlas kādu dieniņu uzkavēties, mēs pārveidojam māju, lūk, ar šī aparāta palīdzību. Vispār tā pārveidošana līdzinās vientiešu spēlītes spēlēšanai tajā kastē, ko viņi sauc par datoru, bet nekas, neesam jau tīrasiņi – vientiešu nīdēji. Tikai parasti tīrasiņi. Tā taču tiešam ir tikai neliela līdzība.

Harijs paņēma rokās kaut ko, kas Vīzlijiem izskatījās pēc lielas klades cietos vākos, bet jebkurš vientiesis būtu apgalvojis, ka tas ir portatīvais dators.

Visi skatījās, kā Harijs nodzēš mājas jumtu ar vienu pirksta vilcienu, kā uzbūvē trešo stāvu ar trim istabām (Fredam un Džordžam viena, bet divreiz lielāka), kā pagarina kāpnes un kā atkal uzliek mājai jumtu.

Tad viņš pievērsās katrai istabai atsevišķi, un nu katrs varēja izvēlēties visdažādāko veidu un krāsu mēbeles. Kad viss bija sakārtots, Harijs nospieda vienīgo taustiņu – melnu ar uzrakstu „gatavs”, kas izņēma visu vietu, kur portatīvajā datorā ir klaviatūra, un māja sāka drebēt. Tā nedaudz padrebēja, tad pārstāja. Visi vēlējās izstaigāt savas un citas istabas, un Harijs viņiem to neliedza. Džinnijas istaba bija gaiši zeltītos toņos un mājīgi iekārtota. Pie kreisās sienas pretī logam atradās Grifidora gobelēns. Harijs priecājās, ka meitene nebija izvēlējusies rozā krāsu, jo viņam tā nepatika un vienmēr atstāja traipus uz nākamajām istabām tajā vietā, turklāt nesaskanēja ar sarkano un zeltu, Grifidoru krāsām.

Rona istaba tur pat blakus bija līdzīga istabai Midzeņos – „Čadlijas Lielgabali” tur, „Čadlijas Lielgabali” šite... Un viss bija spilgti oranžs.

Freda un Džordža istaba bija lielāka un nekārtīgāka. Divstāvu gulta vienā stūrī, daudz kartona kastu, kas sakrautas otrā stūrī preču glabāšanai un sūtīšanai, ar vienu vārdu sakot – juceklis. Juceklis augšā, juceklis apakšā, nebija pat dominējošās krāsas vai krāsu – tikai visas pēc kārtas un tik nesaskanīgas...

 - Man patīk, - teica Freds.

 - Vecais, zini ko? Man laikam arī, - Džordžs kā vienmēr bija vienisprātis ar Fredu.

 - Un ko mēs tagad darīsim? – vaicāja Harijs.

 - Pelnu putru vārīsim, - viņam atbildēja Freds.

 - Es esmu badā, - atzinās Rons.

 - Kad tu pēdējo reizi ēdi? – Harijs vaicāja, nebūdams īsti pārliecināts, ka Ronam pieklātos būt izsalkušam.

 - Ui... ē... brokastīs.

Harijs automātiski paskatījās uz pulksteni, kas atradās pie sienas. Tas rādīja piecus pēcpusdienā.

  - Nav nekāds brīnums, - tagad Harijs bija pārliecināts, ka Ronam pieklātos būt izsalkušam. – Mamm, kad būs vakariņas?

 - Vai tad tu jau esi izsalcis? – Lilija atjautāja.

 - Nu, ne īpaši, bet te ir viens otrs Vīzlijs, kas ir gan izsalcis.

 - Es arī neatteiktos no kaut kā uzkožama, Lilij, - bija dzirdams, kā Pīters piebalso.

 - Es pieņemu, ka arī jūs kaut ko labprāt uzkostu, ne? – bija skaidrs, ka Lilija vēršas pie Remusa un Siriusa, jo tie arī tūdaļ atbildēja:

 - Skaidrs, ka nē.

 - Labi, tad es dodos gatavot vakariņas. Tā paagrāk būs, bet nekas. Palīdzēsi man, Džinnij? – vaicāja Lilija, kas bija ienākusi virtuvē un jau sēja priekšautu ap vidukli.

 - Es... jā, protams, - Džinnija no skata visai izbijusies. Šķiet, viņa justos neērti atsakot.

 - Labi, tad mēs iesim uz istabu, - pavēstīja Džordžs.

 - Nekā nebija, - smiedamās pavēstīja Lilija. – Tagad jūs esat manā uzraudzībā, un jūs strādāsiet tikpat ilgi, cik Džinnija.

 - Ak, nē, - zēni vienbalsīgi nopūtās.

 - Ak, jā. Es zinu, ka neviens no jums nav pilngadīgs, tādēļ arī strādāsiet bez burvestību palīdzības, un vispār – jūs pastrādāsiet ārpus mājas, un jūs var pamanīt vientieši, tādēļ arī bez burvestībām, - Lilija joprojām smaidīja. – Harij, tu sāc ar soliņa pārkrāsošanu, krāsa galīgi nogājusi, jā, un pats izvēlies kāda būs krāsa, tikai neņem melno vai pelēko. Vislabāk būtu zilā vai zaļā, bet vari izvēlēties. To atradīsi garāžā. Tā, Ron... tu varētu nopļaut mauriņu, tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti, tikai, Harij, parādi kā iedarbināt pļaujmašīnu. Tā Fred, Džordž, - runājot ar dvīņiem Lilija vairs nesmaidīja, jo tie jau bija uz kāpnēm cenšoties izvairīties no uzdevumiem. – Tā kā jūs tik ļoti cenšaties aizbēgt, jums tiks vislabākie darbi. Puķudobes kādu laiciņu nav ravētas. To varat izdarīt jūs. Te ap māju dažas ir.

 - Nē, tikai ne ravēt! Harij, nevēlies ravēt? Nokrāsošu soliņu tavā vietā, - izmisīgi piedāvāja Džordžs.

 - Nē, man tīri labi patīk krāsot, pie tam es pats varu izvēlēties krāsu... nemaz neceri, - Harijs smējās. – Visu labu, eju pēc krāsas.

Harijs izgāja pa durvīm, tagad dvīņi uzklupa Ronam:

 - Ron, brāļuk, nu, maināmies, es pļaušu, tu ravēsi, labi? – piedāvāja Freds.

 - Ceri vien! Man ir tādas aizdomas, ka pļaut nevarētu būt pārāk grūti, bet ravēt... nu nē... Harij, rādi man pļavaparātu! – Rons vēl uzsauca, izejot pa durvīm. Bija dzirdams, ka no ārpuses atskan Harija balss:

 - Pļaujmašīnu!

 - Tā, jūs arī ejiet strādāt, visu laiku nevarēs izklaidēties, kaut gan pienāks arī tāds brīdis, variet būt droši, - Lilija pamudināja dvīņus iet ārā.

 - Labi, labi, mēs jau ejam.

 - Un, ja nebūs labi padarīts, rīt turpināsiet, - Lilija vēl piekodināja dvīņu mugurām, lai tie neiedomātos halturēt. – Bet tu, - viņa teica Džinnijai, kad zēni bija prom, - velc laukā savu zizli.

~*~*~

Pusdienu gatavošana ievilkās, iespējams, tādēļ, ka nebija visu nepieciešamo produktu, iespējams, tādēļ, ka ēdieni solījās būt tādi, kā Cūkkārpā... turklāt tikai nedaudz mazāk. Zēni minēja iespējamās atbildes uz jautājumiem, bet, lai nu kā, Džinnija šad tad skrēja uz netālo vientiešu bodīti, bet pati gatavošana bija ievilkusies jau vairāk nekā stundas garumā.

 - Ja vēl būs jāgaida tikpat ilgi, tad es tiešām atstiepšu kājas, - teica Rons. Pļaušana nebija gluži tik nepatīkama, kā ravēšana, bet ar laiku Rons piekusa stumdīt pļaujmašīnu. Šķiet, ka divi cilvēki ar uzdotajiem darbiem bija apmierināti. Ne jau dvīņi, bet Harijs un Džinnija. Harijam nebija nekas pretī krāsot soliņu Grifidora krāsās, kādas viņš bija izvēlējies. Krāsošana viņam likās itin pieņemama. Bet Džinnija... Puikām bija tāda nojauta, ka viņa staro aiz laimes par savu darbu. Nevienam nebija ne jausmas, kas notika virtuvē, bet šķiet, ka tas bija kaut kas pieņemams. Bet tajās pāris reizēs, kas bija jādodas uz veikalu viņa burtiski staroja. Iedodot naudu nepieciešamajiem pirkumiem Lilija nekad nepiemirsa piemest kādu vientiešu naudas gabalu saldumiem. Tā, katru reizi iznākot no veikala, Džinnija bija apkrāvusies ar nepieciešamajām precēm, starp kurām varēja manīt kādu vientiešu šokolādi vai saldējumu.

Kārtējo reizi Džinnija izgāja no mājas uz veikalu. Zēni centās nepievērst tam nekādu uzmanību, jo citādi pamatīgi sagribējās būt viņas vietā. Bet šoreiz Hariju un pārējos gaidīja patīkams pārsteigums. Džinnija iznāca no veikala nevis ar pārtikas produktiem, bet ar pieciem saldējumiem. Četri no tiem tika nolikti zālē blakus Harijam, bet piektais tika attaisīts uzreiz. Džinnija atpakaļ māja vairs negāja. Viņa apsēdās zālē, un tikai tad uzsauca:

 - Puikas, saldējumu negribat?

Šis sauciens tika ātri sadzirdēts un saprasts. Visi uzreiz skrēja uz soliņa pusi. Harijs paguva pirmais, jo viņš bija turpat blakus, un tad viņš varēja arī pirmais izvēlēties. Kivi saldējums, zemeņu saldējums, šokolādes saldējums un ananāsu saldējums. Harijs paķēra pēdējo, tāds bija arī Džinnijai.

Rons paspēja nokļūt līdz saldējumiem nākamais – laikam pamatīgais izsalkums viņu dzina uz priekšu. Viņš izvēlējās zaļo kivi saldējumu, un Fredam ar Džordžu palika zemeņu un šokolādes.

 - Tātad, mēs varam atpūsties? – vaicāja Rons, kas bija pieveicis jau trešdaļu saldējuma.

 - Nu, jā. Drīz Lilija nāks pārbaudīt, kam rītdien būs jāturpina, kam ne. Man tikai vēl jāsalasa pāris ābolu, - Džinnija atbildēja.

 - Laikam jau tas nozīmē, ka mēs drīz tiksim pie ēšanas?

 - Laikam jau, - Džinnija paraustīja plecus.

Nākamajā mirklī no mājas iznāca Lilija. Viņa uzsauca:

 - Tagad pārbaudīsim, ko labu esat paveikuši.

Pārbaude sākās pie soliņa krāsošanas:

 - Tas būs labi, tikai šo dēli vajadzētu pārkrāsot vēlreiz. – Lilija norādīja uz dēli, kurā bija redzami kaķu nagu nospiedumi.

 - Blēde! – Harijs sašutumā ieteicās. – Es Merilīnai šodien vairs nedošu ēst.

 - Nedomāju, ka viņai tas būs svarīgi, viņa šodien jau ir atēdusies.

 - Ā, mammu, tu teici, ka visiem jāstrādā? – Harijs gribēja pārliecināties,

 - Jā, visiem.

 - Un ko dara Emīls?

 - Kāds Emīls? – gribēja zināt Rons.

Kādu brīdi viņš rādīja pavisam dumju sejas izteiksmi, un tad:

 - Ā, tas Emīls!

 - Viņam vajadzēja kārtot istabu, es ceru, ka viņš ar to arī nodarbojas, - saraukusi pieri atteica Lilija.

 - Man šķiet, ka viņam labāk patiktu saārdīt istabu, - Harijs bija pārliecināts.

 - Labi, Ron, rādi, ko tu esi sadarījis.

Harijs palika krāsojam Merilīnas sabojāto dēli, Džinnija blakusesošajā ābelē lasīja ābolus, bet Rons un dvīņi apskatīja nopļauto mauriņu. Harijs strādāja klusējot, tādēļ dzirdēja, kā Rona darbu raksturoja viņa mamma:

 - Šķiet, ka tev tas tiešām padodas. Palīdzi Džinnijai salasīt ābolus, labi?

Rons piekrita, bet Lilija tikmēr gāja pārbaudīt puķudobes. Tās no soliņa nevarēja redzēt, tādēļ Harijs jautāja Ronam, kā Freds ar Džordžu ir pastrādājuši.

 - Tagad tās puķudobes izskatās ļoti interesanti, bet man nešķiet, ka tavai mammai patiks.

Kā par pārsteigumu, izklausījās, ka viss kārtībā:

 - Jūs laikam esat pārgudrinieki, ko?

 - Cenšamies, - atbildēja dvīņi unisonā.

Vēl bija dzirdams, ka rītdienai paliks puspuķudobe, bet tagad būs jāiet nomazgāt rokas un kājas, un nagus, un ragus, bet pēc tam varēs ēst.

Lilija kopā ar dvīņiem nāca gar stūri, un teica Džinnijai:

 - Nu jau pietiks ābolu, vari nest virtuvē.

 - Sarunāts, - mundri atteica Džinnija. Izskatījās, ka viņas sākotnējā kautrība bija gājusi mazumā.

 - Tagad ejiet, un savediet sevi kārtībā, bet pēcāk gaidu jūs tepat pie mājas, ēdīsim ārā.