Viņi visi bija sapulcējušies uz trepēm pie virtuves durvīm. Rons sēdēja uz ceturtā pakāpiena, Hermione uz trešā, iekārtojusies starp Rona ceļgaliem, un atspiedusi muguru pret viņa krūtīm. Persijs sēdēja blakus Ronam, un Džordžs bija sakņupis divus pakāpienus zem viņiem ar Džinniju pie sāniem.

Midzeņi nekad nebija bijuši tik klusi. Parasti māju piepildīja burvju radio mūzika, Mollijas cīniņi ar kādu no bērniem, būkšķi no Freda un Džordža istabas. Pat rēgs šķita apklusis. Kāpņu iečīkstēšanās aiz viņiem lika Džinnijai neviļus salekties. Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja apjukušo Hariju stāvam kāpņu laukumiņā, pēc īsas un neveiklas pauses zēns pievienojās viņiem uz trepēm. Viņš pamanīja Džinnijas skatienu un novērsās, viņa jau tā bālā seja kļuva vēl pāris toņus gaišāka. Džinnija iztaisnoja muguru un nodūra galvu, izlikdamās ar interesi vērojam pakāpienus. Viņš nebija ar viņu pārmijis ne vārda kopš pirmās reizes, kad pamodās. Viņa gan zināja, ka nav vienīgā no kā Harijs izvairās. Viņš nerunāja ne ar vienu.

Kad viņi vakar pārradās, Mollija bija zēnu nomitinājusi Bila vecajā istabā, nevis kā parasti bēniņos pie Rona. Harijs viņiem pievienojās tikai ēdienreizēs, tomēr tā pat kā visi, pat nepieskārās ēdienam. Tikko kā galds tika nokopts viņš nemanāmi aizslīdēja atpakaļ uz Bila istabu. Šī bija pirmā reize, kad viņš to pameta.

No virtuves augšup pa trepēm plūda sarunas fragmenti. Mollija, Arturs un Andromeda pārrunāja paredzamo bēru detaļas. Vārdus reizēm noslāpēja pergamenta šalkoņa, spalvu skrapstoņa un tējas tašu šķindoņa, tām saskaroties ar apakštasēm. Pirms pāris minūtēm viņi bija dzirdējuši Čārliju tiem pievienojamies. „Es nezinu,” Mollija nopūtās. „Artur, ko tu par to domā?”

„ Es neko nesaprotu no puķēm, Mollij. Izvēlies tu.”

Saruna noklusa līdz neskaidrai murmināšanai līdz viņi izdzirda Artura satraukto balsi. „Es to nespēju. Es vienkārši nespēju izvēlēties kapakmeni pats savam bērnam...”

„ Šo.” Tas bija Čārlijs. „ Šo, tikai vārds un datumi. Tas arī viss.”

Džordžs pacēla galvu un uztrausās kājās. Viņš ātri noskrēja pa kāpnēm un iebrāzās virtuvē. „Pierakstiet apakšā „Nedarbs pastrādāts”” viņš satraukti teica. Iestājās klusums, un tad viņi izdzirda Džordžu lūdzoši turpinām, „Lūdzu, tēt? Tam tā ir jābūt. Es viņam apsolīju...” Džordža balss aizlūza un nākamais, ko viņi dzirdēja bija durvju aizciršanās.

„Es viņam sekošu,” teica Persijs. „Viņam nav zižļa, viņš nekur tālu netiks.”

„Kā tu zini, ka viņam nav zižļa?” Rons jautāja.

Persija acīs parādījās ierastā pašapmierinātā izteiksme. „Tāpēc, ka es to apmainīju pret vienu no viltus zižļiem, kamēr viņš bija vannas istabā.”

Džinnija izplūda smieklos, kas jau robežojās ar histēriju. „Tas gan ir , kas tāds, ko tikai Fr...„ Viņa pēkšņi attapās. „Viņš būtu varējis izdomāt.”

Persijs pieliecās un pārlaida roku māsas matiem. „Jā, es zinu...” Viņš viegli pievārēja atlikušo trepju posmu un pa pagalma durvīm sekoja Džordžam.

Džinnija palūkojās augšup uz vietu, kur bija sēdējis Harijs. Viņa tur nebija.

Bija gaišs. Pārāk gaišs. Pārāk saulains. Pārāk svaigs. Pārāk...pārāk. Džinnija stāvēja blakus Džordžam, aplikusi roku brāļa viduklim. Džordžs nebija runājis kopš trešdienas pēcpusdienas. Persijs stāvēja brālim otrā pusē un ar roku balstīja viņa elkoni. Vienkārša ar atraitnītēm, ozoliņiem un margrietiņām klāta zārka priekšā runāja tas pats vecais burvis, kas piemiņas ceremonijā. Arturs maigi atraisīja rokas no Mollijas tvēriena un devās veltīt dēlam pāris vārdus. Džinnija nedzirdēja ne vārda. Vārdiem nebija nozīmes. Vienīgais, kas, ko nozīmēja, bija tas KĀ viņš runāja. Tas, kā viņš ik pa brīdim apklusa, lai ievilktu drebošu elpu, kā viņa balss reizēm aizžņaudzās. Džinnija zināja, ka Arturs neraudās. Viņš to darīs vēlāk. Pēc tam, kad viss šeit būs beidzies. Viņa zināja, ka Mollija, savukārt, tūlīt sabruks absolūtās ciešanās, bet tikko kā visi būs nokļuvuši mājās, steigsies ar varu viņus pabarot, par spīti tam, ka jau dienām pusdienas palika neaizskartas.

Sirmais burvis viegli pamāja ar zizli un Freda zārks lēnām nolaidās zemē. Viss Džordža ķermenis drebēja aiz pūlēm noturēties kājās. Mollija ļāvās raudām, pat necenzdamās noslaucīt asaras. Džinnija redzēja daudzos slapjos laukumiņus uz mātes mantijas. Arturs apklusa, paņēma saujā smiltis un izkaisīja tās pār Freda zārku. Spējais troksnis, kas radās smiltīm saduroties ar koku asi kontrastēja Mollijas klusajiem šņukstiem. Arturs maigi noliecās pār viņu, un ko iečukstējis ausī, palīdzēja arī viņai izkaisīt smiltis pār dēla zārku.

Pa vienam arī pārējie ģimenes locakļi panācās uz priekšu, paņēma saujā smiltis tāpat kā Arturs un maigi palaida tās vaļā virs vaļējā kapa. Džinnijas acis aizmigloja asaras, kad viņa stāvēja pie brāļa kapa, uz zārka tumšās zemes riekšavas asi izcēlās uz gaišo ziedu fona.. Džordžs, asarām klusi slīdot pār vaigiem, viņai pievienojās. Viņš izstiepa zemes pilno sauju pār dvīņa kapu, cieši to sažņaudzis, it kā nevēlēdamies atlaist pirkstus. „Tev tas nav jādara,” Džinnija nočukstēja. Džordžs sapurināja galvu, viņa pinkainie mati nokustēdamies atklāja skatam tumšo caurumu, kas kādreiz bija bijis viņa auss. Pirkstu pa pirkstam viņš lēnām atlaida tvērienu.

Džinnija pārlūķoja kapsētu. Harijs stāvēja nomaļus, rokas sabāzis kabatās, stīvi blenzdams uz priekšu. Šķita visa viņa uzmanība sasprindzināta uz koka stumbru viņa priekšā, it kā zēns vēlētos ar to saplūst. Džinnija saņēma Džordža roku un lēnām aizvadīja viņu no kapa. Burvis pacēla zizli un pār atvērto kapu nolaidās zeme, kas izveidoja akurātu pauguru. Viņš novicināja zizli vēlreiz, un uz kapa no zila gaisa parādījās vienkāršs granīta kapakmens, kurā bija iegravēti vārdi, „Frederiks Gideons Vīzlijs., 1978. gada 1. aprīlis- 1998. gada 2. maijs, Nedarbs pastrādāts.”

Viņi izplūda no kapsētas un, bēru viesiem sekojot, devās mājup, uz „Midzeņiem". Harijs tos vēroja šķietamā bezkaislībā, bet iekšēji drebēdams tik pat stipri kā Džordžs. Viņš nogaidīja līdz kapsēta iztukšojās un viņš palika vienīgais. Pakāpies uz priekšu viņš sabruka uz ceļgaliem kapakmens priekšā, pastiepa drebošu roku un ar pirkstu galiem izsekoja līnijām, kas iezīmēja Freda vārdu. Man to vajadzēja darīt vienam. Man nevajadzēja ļaut viņiem palīdzēt. Man vajadzēja... Ja es tā nebūtu rīkojies, Freds vēl varētu būt dzīvs... |Harija vēders sarāvās murckulī un zēns juta, kā acīs sariešas asaras. Spēcīgi ieelpodams caur degunu, viņš atsēdās uz papēžiem, pievilkdams ceļgalus pie krūtīm. Iespiedis seju ceļgalos viņš sāka šūpoties...uz priekšu un atpakaļ.

Fred, man ir tik ļoti žēl. Es tiešām to negribēju. Es negribēju neko no tā visa. Jūsu visu nāvēs esmu vainojams tikai es. Es jūs atņēmu vecākiem. Nolāpīts, viņi mani noteikti šobrīd ienīst. Džinija arī. Es to redzu katru reizi, kad saskatāmies. Es nezinu ko lai viņiem saku, ar piedodiet nepietiek.

Džordžs sēdēja viesistabas stūrī, turēdams neaizskartu sviestalus pudeli. Viņš aplaida skatu istabai, izmisīgi cerēdams, ka kaut ar acs kaktiņu ieraudzīs Fredu. Vēl ar vien. Kaut arī viņš zināja, ka brālis vairs nepārnāks. Visi klātesošie izstaroja tās pašas sēras. Visi, izņemot Čārliju. Šķita, ka brāli nekas nav ietekmējis. Džordža asinis palēnām burbuļoja līdz sasniedza vārīšanās gtemperatūru. Kā viņš var tur tā vienkārši sēdēt? „Nu, kas ellē tev vainas?” viņš pieprasīja atbildi, tai pat brīdī lidinādams pudeli pāri istabai. Tā ietriecās pretējā sienā un sašķīda, apšļākdama sienas un grīdu ar dzintarkrāsas šķidrumu.

Bils nolaida roku uz Džordža pleca. „Džordž...”

Džordžs aizkaitināts nokratīja brāļa roku. „Atšujies, Bil.” Viņš pagriezās pret Čārliju. „Tavs brālis ir miris! Viņš kapā vēl nav paspējis atdzist, bet tu te tā vienkārši sēdi un zīmē! Ej ellē, Čārlij, vai tu nevari vismaz papūlēties izspiest kaut vienu sasodītu asaru?” Viņš spēji izrāva bloknotu no Čārlija klēpja un sāka kārtu pa kārtai plēst no tā laukā lapas.

Čārlijs izlēca no krēsla. „Džordž, nē, lūdzu nevajag...” viņš izmisis lūdza.

„Kāpēc?” Džordžs iekliedzās un nometa grāmatiņu uz grīdas. „Vai tur ir kas tik svarīgs?” Čārlijs tikai iekoda lūpā un lūkojās uz saplosītajām ogles skicēm ar kurām nu bija noklāta viesistabas grīda.. Džordžs izslāja pa sētas durvīm. „Tā jau man likās,” viņš izspļāva.

Čārlijs stāvēja viesistabas vidū, neatņemdamies vērodams paklāja puķaino rakstu. Viņš nedzirdēja Flēras klusi nočukstēto labojies. Viņa pieliecās, lai paceltu nokritušo bloknotu un līdzjūtības pilnām acīm pasniedza to Čārlijam. „Paldies,” viņš tikko dzirdami nomurmināja.

Viņa uzmeta puisim vēl vienu, šoreiz vērtējošu, skatienu. „Tev vajadzzīgs gaiss,” viņa paziņoja, vilkdama Čārliju ārā, dārzā. Viņa graciozi nometās zālē zem koka un papliķēja zemi sev blakus. „Sēdiess.”

Čārlijs smagi atkrita viņai blakus. „Man tiešām žēl...”

Flēra ar rokas mājienu aizgaiņāja viņa atvainošanos. „ Non. Tev navv man jāatvainojas.” Viņa pastiepa roku, „Vai es varru rredzzēt grāmatu?”

„Um...Potams,”Čārlijs nomurmināja, padodams Flērai skiču bloknotu, juzdamies tā it kā visā nopietnībā taisītost kails lākāt viņai apkārt.

Flēra pārlapoja grāmatiņu. „Tas irr tieššām labi,” viņa noteica.

„Paldies.”

Flēra aizvēra grāmatiņu un atdeva to Čārlijam. „Dažžreizz, cilvēki, viņi nerraud bērēs, tā irr, ja?”

‘Es nezinu,” Čārlijs atbildot viegli sarāvās.

„Tu nerraudāt.”

Flēra brītiņu sēdēja ciešot klusu. „Mana vecmāmiņa nomirra manā piektajā skolas gaddā. Es..Es viņās bērres nerraudāt, arrī. Es biju parrāk satrriekta.”Viņa saspieda Čārlija roku un piecēlās. „Tikkai tāpēc, ka tu nevarr` rraudāt, tas nenozīmē, ka tev nessāp. Dažreiz tas irr tā, ka sāp tik ļoti, ka rraudāt nespēj.” To pateikusi, viņa iegāja iekšā.

Džordžs skrēja atpakaļ uz kapsētu, tik tikko spēdams caur asarām saredzēt ceļu. Viņš izšāvās cauri vārtiņiem un sabruka uz svaigās zemes kaudzes, kas sedza Freda kapu un ieraka pirkstus mitrajā augsnē. „Bija taču domāts, ka mēs vienmēr būsim kopā,” viņš elsoja. „Tu taču apsolīji, tu solīji, ka visu darīsim kopā. Tev nevajadzēja mirt bez manis!” Džordža elsas kļuva skaļākas, viņš gandrīz kliedza, dziļas, dobjas gaudas rāvieniem lauzās no viņa kakla.

Viņš raudāja līdz rīkle šķita jēla un acis bija tā pietūkušas, ka viņš tik tikko spēja redzēt. Viņš novēla savu ķermeni no kapa un noguldīja galvu vietā, kur viņaprāt varēja atrasties Freda plecs. Viņš aizvēra acis, lai kaut cik apturētu vesera sitienus galvā un visbeidzot aizmiga.

Džordžs pamodās nākamajā rītā, spilgto saules staru apžilbināts. Viņš stīvi uzslējās sēdus, berzēdams savilkto skaustu un mirkšķinādams acis spilgtajā gaismā. Viņš izdzirdēja čaboņu sev aiz muguras un lēni pagriezās, asinīm stingstot dzīslās. Ne visi nāvēži bija Cūkkārpā un ne visi tika sagūstīti. Viņš tik tikko nesabruka no atvieglojuma, kad apjauta., ka aiz muguras stāvošais ir Čārlijs. „Cik ilgi tu jau te esi?” viņš īgni noprasīja.

„Visu nakti,” Čārlijs vienkārši noteica. Viņš pastieptā rokā turēja papīra gabalu. „Te ir tas, ko es vakar zīmēju.”

Džordžs palūkojās uz lapu un ieraudzīja sevi un Fredu, piecgadniekus, identiski robainām frizūrām. „Es to atceros,” viņš noelsās. „Mēs nospērām mammas auduma šķēres...Freds bija nelaimīgs, jo viņa mati bija īsāki kā manējie, un mēs vairs neizskatījāmies vienādi..”

„Jap,” Čārjijs norija siekalas. „Man arī viņa pietrūkst, Džordž,” viņš aizlūzis nočerkstēja, strauji mirkšķinādams acis un pagriezdams galvu prom, saullēkta virzienā, lai noslēptu asaras, kas bija sariesušās viņam acīs.

Harijs stāvēja ļaužu bariņa pašā aizmugurē ar nagiem ieurbies plaukstā. Šoreiz to bija divi, divi zārki. Divi zārki, kuros gulēja cilvēki, kam nebūs lemts redzēt savu dēlu uzaugam. Uz viena no zārkiem bija izklāta kaudze tumši violeta akonīta. Harijs spēji aizspieda acis- viņa galvā atbalsojās atmiņas par pirmo mikstūru stundu, reizē ar to uzpeldēja arī paša solījums Maksūrai, solījums apglabāt Strupu.

Tedijs, par spīti visām Andromedas pūlēm, nespēja rimties raudāt. Harijs viņu nevainoja. Viņš arī labprāt būtu gribējis darīt tāpat, bet nelikās, ka kāds ar līdzīgu entuziasmu mestos mierināt viņu. Viņa vaina. Tā bija viņa vaina, ka Andromeda bija zaudējusi savu vienīgo bērnu. Viņa vaina, ka viņa zaudējusi vīru. Tikai un vienīgi viņš vainojams tajā, ka viņas mazdēls ir bārenis. Par ko tu domāji, Remus? Par ko jūs abi domājāt, atstādami savu bērniņu? Jums vajadzēja palikt mājās... Viņam nācās sāpīgi sasprindzināt žokli, lai apspiestu smacējošās elsas, kas bija gatavas izlauzties jebkurā brīdī. Remuss bija Harija pēdējā saikne ar tēvu. Vakaros, kad viņš aizvēra acis, viņš redzēja Remusu guļam uz akmens grīdas, viena roka izstiepta priekšā, plīvojošo lāpu gaismā mirguļo laulību gredzens.

„Ak Dievs,” Harijs nomurmināja un rīstīdamies salocījās kā kabatas nazis. Kad viņš ar kunkstu iztaisnojās oficiālā paskata burvis jau bija novēcinājis roku, likdams zemes kaudzei pārsegt abus zārkus, galā atdusējās viens vienīgs liels kapakmens. Kā Freda bērēs iepriekšējā dienā, Harijs nogaidīja līdz kapsēta iztukšojas un devās pie kapa. Viņa pirksti izsekoja ikkatru zili dzīslainajā marmorā cirsto vārdu. „Remuss Džons Vilksons, 1960. gada 10. marts- 1998. gada 2. maijs, Nimfadora Džuljeta Vilksone, 1973. gada 23. marts- 1998. gada 2. maijs.” Viņš atkrita zemē, vairs nespēdams novaldīt raudas, viņa pleci trīcēja no pūlēm elsas apklusināt.

Piecēlies kājās, viņš izmeimuroja no kapsētas un devās cauri cilvēku pūlim kas ielenca Tonksu savrupmāju. Viņš apstājās Andromedas priekšā. „Tava māsa izglāba man dzīvību,” viņš nobubināja. „Narcisa. Viņa sameloja Melsudoram, pateica viņam, ka esmu miris. Viņa stājās pretī Bellatrisei,” viņš murmināja. „Man ir žēl. Man ir tik žēl par Tonksa kungu un Tonksu, un Remusu. Tā ir mana vaina. Viņiem nevajadzēja atrasties pilī. Viņiem nevajadzēja mirt manis dēļ...” Harijs asi ievilka elpu, pagriezās un skriešus izmetās no mājas. Viņš apstājās tikai tad, kad dūrējs sānos vairs neļāva elpot. Viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas, un uz Andromedas māju viņam vairs negribējās doties. Viņš aizteleportējās uz „Midzeņiem” un iegāja mājā. Viņš uzkliboja pa pirmā stāva trepēm un iekrita gultā Bila vecajā istabā. Viņš pārvilka segu pār pleciem, saritinājās uz sāniem un vienkārši blenza sienā.

Viņa ausis sasniedza balsu jūklis, kāds uzskrēja pa trepēm un lēni atvēra istabas durvis. Harijs aizspieda acis, izlikdamies aizmidzis, un durvis aizvērās. „ Mamm!” Rons klusi sauca, kāpdams atpakaļ lejā. „Mamm, viņš ir šeit...”

Harijs pagriezās uz muguras un nu blenza griestos.

Harijs stāvēja, saliecis plecus pret ledaino lietu, kas pātagoja un lija aiz krekla apkakles. Lietus šeit piedien.

Šeit nebija slavas dziesmu, neviena silta atceres vārda. Neviena vispār, ja neskaita Hariju pašu un oficiālā paskata burvi.

Viņš palūkojās augšup uz vecāku mirdzoši baltajiem kapakmeņiem. Strupa akmens gulēja blakus viņa mātes piemiņas zīmei. Tas ir mazākais, ko varēju darīt. Ļaut viņam būt pie mammas. Savā veidā...

„Potera kungs?” ierunājās burvis. „Viss galā.”

Harijs palūkojās uz akmeni sev pie kājām- bēres bija cauri. Neliela melna marmora plāksne nesa Strupa vārdu un viņa dzimšanas un nāves datumus. Un zem tiem frāze Ne obliviscaris- nekad neaizmirst.

Tā bija tur, lai atgādinātu Harijam to, cik daudz viņš bija Strupam parādā. Viņš bija tam parādā savu dzīvību.