Harijs sasniedza kāpņu pakāji, tās veda uz direktora kabinetu. Tagad- direktores, viņš nodomāja, atskārtis, ka tas tagad bija Profesores Maksūras kabinets. Viņš pārvilka paslēpni pāri galvai.

„Kam tas?” Rons jautāja.

„Es tikai vēlos doties atpakaļ uz guļamkambari un izgulēties,” Harijs atbildēja „Bez traucēkļiem. Mums sanāk iet garām Lielajai zālei. Pašlaik tas ir pāri maniem spēkiem.” Viņš dzirdēja Hermioni klusiņām nopūšamies un ar acs kaktiņu redzēja viņu uzmetam Ronam vienu no saviem skatieniem. Viņi pagriezās lai dotos uz Grifidora torni, Harijs starp Ronu un Hermioni- tas šobrīd šķita tik pat ierasti kā elpot.

Viņš uz brīdi apstājās pie Lielās zāles ieejas. Saules gaisma šķita tīrāka un spilgtāka kā parasti. Stari asi krita uz Džinnijas košās galvas, tad viegli nolaidās pār Molliju. Brīdi pa brīdim meitene nolieca seju, lai noslaucītu asaras krekla piedurknē. Harijs neizmērojami vēlējās pieiet pie viņas, bet viņš jutās tik noguris. Viņš zināja, ka būdams tik iztukšots viņai nekādi nespēs palīdzēt. Viņš aizgriezās un devās uz kāpņu pusi, kas veda uz Resnās kundzes portretu. „Jums vajadzētu atgriezties,” viņš teica.

„Tu esi pārliecināts?” Hermione iejūtīgi apvaicājās.

„Jā, es tikai gribu mirkli pabūt viens.” Harijs uzkāpa pāris pakāpienus. ”Hei, vai kāds no jums varētu pateikt Vīzlija kundzei, kur atrodos? Tā, lai viņa neuztrauktos.”

„Es viņai pateikšu.” Rons pieteicās. ”Es pat pielūkošu, lai viņa kādu brīdi atstāj tevi mierā.”

Harijs juta lūpas nevilšus izliecamies smaidā. „Lai tev ar to veicas, draugs.”

„Izgulies labi, Harij,” Hermione maigi novēlēja.

Harijs apstājās un pagriezās, lai palūkotos uz draugiem. „Ziniet...Es domāju, ka es varētu. Es neatceros pēdējo reizi, es...” Viņš pakratīja galvu un turpināja ceļu augšup pa trepēm līdz nokļuva Resnās kundzes portreta priekšā, tā iemītniece nodevās svinēšanai kopā ar draudzeni Violetu. Harijs novilka apmetni, atklādams sevi resnajai kundzei. „Sveiki,” viņš teica. „Es pieņemu, ka jūs mani nelaidīsiet iekšā beidzot izgulēties īstā gultā, ne tā?”

Resnā kundze viņu brīdi vēroja, tad portrets pagāzās uz priekšu, lai viņu ielaistu. Harijs pastiepa kaklu, lai paraudzītos uz Resno kundzi. „Paldies,” viņš no sirds noteica.

„Nav par ko,” viņa atbildēja.

Harijs izlīda cauri portretcaurumam un apstājās koptelpas vidū, ieelpodams pazīstamos pergamenta, tintes un kamīna dūmu aromātus, kā arī to nenoteikto smaržu, kas liecināja, ka viņš atkal ir mājās. Viņš pārvilka pirkstus dīvāna malai, dīvāna, kas bija viņa un Džinnijas iemīļotā mācību vieta. Bieži vien viņi bija nogaidījuši līdz koptelpa iztukšojas un gulējuši tur viens otra skavās, runādamies vai vienkārši snauduļodami.

Harijs iedomājās Džinniju savās rokās, viņa seja iespiesta viņas matos. Šīs atmiņas lika skurbuma vilnim iesisties galvā. Viņa pirksti sažņaudzās ap koši sarkano, novalkāto dīvāna atzveltnes audumu, Džinnijās augums, lokans zem viņa, pārpludināja smadzenes. Harijs par to nebija domājis jau mēnešiem. Viņš zināja tieši kā Džinnija izskatās kaila. Ziemassvētku brīvdienu laikā sestajā gadā viņš bija iegājis vannas istabā, kamēr Džinnija bija dušā. Durvju krampītis bija nedaudz vaļīgs, un meitene ne vienmēr to pārbaudīja. Starp sienu un dušas aizkariem bija palikusi neliela sprauga, Harijs tur stāvēja, šokā aizturējis elpu, vērodams kā viņa izskalo šampūnu no matiem. Kāpņu iečīkstēšanās kaut kur netālu lika viņam klusītēm atkal aizvērt durvis un atkāpties apakšstāvā.. „Ak dievs, Džinnij... ” viņš izdvesa. Ja viņa šobrīd būtu šeit viņš atdotu visu, lai varētu viņu ievilkt augšstāva guļamistabā, aizslēgt durvis, un...

Harijs noliecās un iespieda seju dīvāna atzveltnē, no sirds būdams pateicīgs, ka ir viens.

Viņš vairākas reizes dziļi ieelpoja un aizšļūca uz kāpņu pusi. Adrenalīns, kas pēdējās pāris stundas viņu bija dzinis uz priekšu nu sāka izzust, un sāpes visās maliņās lika sevi manīt. Šķita, ka lai uzkāptu līdz septīta gada zēnu guļamkambarim, bija vajadzīgas stundas, bet durvju atgrūšana prasīja no viņa pēdējos spēkus.

Apaļā istaba bija tukša un klusa, piecas gultas bija kārtīgi saklātas, gaisā jautās veļas mazgājamo līdzekļu smarža. Cenzdamies apspiest asaras, Harijs pamanīja, ka mājas elfi uzturējuši kārtībā arī viņa gultu, līdz ar Rona un Dīna guļvietām, it kā cerēdami, ka Harija misija būs veiksmīga. Viņš piekliboja pie tās, kura sešus gadus bija bijusi viņējā un smagi atkrita uz matrača.. Viņš ierakās ar seju spilvenā, nodomādams, ka vajadzētu novilkt krosenes, tad- vairs nedomādams neko.

Džinnija pārlaida acis garajam galdam. Arturs sēdēja līdzās Džordžam, kurš šķita it kā kontuzēts- vairāk nomaldījies un apjucis, nekā sērojošs. Viņa pieņēma, ka tas bija tikai dabiski, jo Freds un Džordžs bija nešķirami jau kopš dzimšanas. Tas noteikti bija tāpat kā zaudēt roku vai kāju. Persijs sēdēja Džordžam otrā pusē, apātiski stumdīdams olas un desiņas savā šķīvī. Bils turēja Flēru sev klēpī, ieracis seju viņas sudrabainajos matos. Džinnija uz brīdi ar rūgtumu aizdomājās par to, kā gan Flēras mati pēc sīvā cīniņa bija tik pat perfekti kā parasti. Čārlijs bija nometies nedaudz nostāk no pārējiem, aprepējušajos pirkstos žņaudzīdams zīmuli, viņa neiztrūkstošais skiču bloknots gulēja uz galda. Brīdi pa brīdim pār viņa vasarraibumainajiem vaigiem noslīdēja kāda asara, kas ar klusu paukšķi piezemējās uz papīra. Džinnija atcerējās, ka Čārlijs un Tonksa skolas laikā bija bijuši tuvi draugi, iespējams pat tuvākie iespējamie, un bija saglabājuši kontaktu arī tad, kad Čārlijs bija pametis skolu pirms laika, lai dotos uz Rumāniju. Rons nekur nebija atrodams. Viņš kopā ar Hermioni pirms brīža bija izslīdējis no Lielās zāles. Džinnija ievilka drebelīgu elpu un pieliecās tuvāk Mollijai, kas ar maigu roku noglāstīja meitas matus. Džinnija skaļi nošņaukājās un samirkšķināja acis, cenzdamās apturēt asaras, kas bija sariesušās acu kaktiņos, bet tā vietā tās sāka slīdēt lejup pa meitenes vaigiem. Viņa nolieca galvu un ar krekliņa malu noslaucīja seju.

Gaisma zibsnis lika viņai pacelt acis. Rons un Hermione stāvēja ēnā pie zāles ieejas, starp viņiem bija manāma paliela sprauga. Džinnija zināja, ka tas ir Harijs zem paslēpņa. Acumirklī viņi jau bija prom. Pēc pāris minūtēm Rons un Hermione pievienojās pārējiem pie galda. Rons noslīga uz sola blakus Hermionei, un apvija roku meitenes viduklim. To redzot, Džinnija sajuta sāpīgu dūrienu pakrūtē. „Mamm?” Rons klusiņām iesāka. „Viņš ir augšā, guļamistabā, aizmidzis.” viņš teica, uzsvērdams vārdu „viņš”. Mollija pamāja.

Džinnija palūkojās uz skaidrajās, spoži zilajām debesīm, ko attēloja noburtie zāles griesti, un pievēra acis. Uztraukumi bija beigušies, bet vēl bija tik daudz darāmā. „Džinnij, mīļā, kāpēc gan lai tu tagad nedotos pie miera?” Mollija ieteica.

„Labi...” Džinnija norāpās no sola un lēnām izgāja no lielās zāles, apstājusies vien, lai cieši apskautu Nevilu. „Tu mūs visus padarīji lepnus, Nev`” viņa nočukstēja. „Īpaši savu mammu un tēti.”

Nevila apaļā seja izgaismojās spilgtāk par saules stariem, kas lija zālē caur lielajiem logiem. „Paldies.” Viņš pieliecās tuvāk Džinnijai. „Es viņiem visu izstāstīšu,” viņš atzinās. „Visu. Tikko kā būšu Londonā. Es ceru, ka kaut kur dziļi iekšā viņi sapratīs..”

Džinnija uz brīdi ļāva galvai noslīgt uz Nevila pleca „Tā būs,” viņa klusi noteica.

Iztaisnojusies viņa devās uz Grifidora torni, ko sargāja Resnās kundzes portrets. „Es atvainojos, bet es nezinu paroli” Džinnija izlikdamās garlaikota noteica. „redziet, es šeit neesmu bijusi kopš Lieldienu brīvdienu sākuma.”

„Šodien parole nav vajadzīga, dārgā,” Resnā kundze paziņoja. Portrets pagāzās malā un Džinnija ierāpās koptelpā. Tā bija pārsteidzoši neskarta, ja neskaita pāris logus.

Viņa neizlēmīgi stāvēja istabas vidū, zinādama, ka vajadzētu iet uz meiteņu guļamistabām, bet ilgodamās doties uz zēnu. Viņa sataustīja kabatā DA viltoto galeonu un saņēma to vienā rokā. „Cipars meiteņu, ērglis zēnu,” viņa nomurmināja, pamezdama monētu gaisā un kritienā atkal satverdama. Viņa trieca to pret otras rokas virspusi, un pacēla plaukstu, lai apskatītos.

Ērglis.

Džinnija ielika monētu atpakaļ kabatā un nedroši devās uz kāpnēm, kas veda uz septītā gada zēnu guļamistabām.

Durvis bija viegli pavērtas, un Džinnija, elpai ķeroties kaklā, tās atgrūda pavisam vaļā. Harijs pilnībā apģērbies gulēja izstiepies šķērsām gultai, kājas karājās pāri gultas malai, pēdas skāra zemi. Viņa seja bija notraipīta ar kvēpiem un asinīm, brilles vēl arvien atdusējās uz deguna, lai gan pagalam sašķiebušās un notraipītas. Viņa devās atpakaļ uz koptelpu, izvilka zizli, un izmantoja to, lai augšup pa trepēm uz guļamistabu aizlidinātu nelielu atzveltnes krēslu.

Ar vieglu būkšķi tas piezemējās blakus Harija gultai, Džinnija žigli paraudzījās uz zēnu, bet viņš pat nesakustējās. Viņa ieslidināja zizli atpakaļ kabatā un pieliecās, lai ieceltu Harija kājas gultā. Džinnija nometās uz matrača malas un piesardzīgi atsēja viņa krosenes, pēc tam tās uzmanīgi noaudama no kājām. Viņa lēnām noņēma Harija brilles un novietoja tās uz naktsgaldiņa blakus gultai. Viņa ņēmās prātot kā, lai izvelk segas, kas atradās zem Harija, pietiekami uzmanīgi, tā, lai zēnu nepamodinātu. Viņa piecēlās un lēni pārlūkoja istabu. Zēnu guļamtelpa bija meiteņu guļamistabas spoguļattēls, un meiteņu guļamistabās pie vannas istabas durvīm atradās skapītis ar lieku gultasveļu. Izrādījās, ka zēniem bija tāds pats. To atvērusi viņa paņēma pāri lieko segu. Vienu viņa pārklāja Harijam, ar pirkstiem viegli atbīdīdama dažas nepaklausīgās matu šķipsnas no zēna pieres.

Otru viņa aptina sev apkārt, vēl arvien nenolaizdama acis no Harija sejas. Viņa sejā nu varēja samanīt vien kaulus un iedobes. Tumšas purpurkrāsas riņķi ieēnoja ādu zem Harija acīm. Viņa bija vērojusi viņu šodien runājam ar cilvēkiem Lielajā zālē, viņa pleci bija saspringuši, šķita no pūlēm, ko sagādāja turēšanās taisni. Džinnija aizdomājās, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Harijs netraucēti izgulējies. Gadi, nešaubos...

Džinnija atslīga krēslā, izslidināja kājas no kurpēm un ieritinājās spilvenos. Visu garo dienu viņa nenolaida acis no Harija, kad gaisma sāka balēt viņa iededza eļļas lampu.

Harijs gulēja, tik pat kā nekustēdamies. Brīdi pa brīdim Džinnijai nācās uzlikt plaukstu uz viņa krūtīm, lai pārbaidītu vai tās vēl ar vien cilājas.

Pāris reizes istabā bija parādījies Mokšķis, piedāvādams ēdienus un dzērienus, ko Džinnija pieklājīgi atraidīja. Viņa gan palūdza elfu doties uz Bila un Flēras māju un atvest Harijam kādas drēbes. Agrāk novakarē viņai bija pievienojušies arī Rons un Hermione, abi bija iegāzušies Rona gultā. Džinnija pacēla uzaci viņu virzienā, Hermione tikai paraustīja plecus un Rona roka tai pat brīdī apvijās ap meitenes vidukli, pievelkot viņu cieši sev klāt. „Bija jau pēdējais laiks,” Džinnija nočukstēja. Abi mulsi pasmaidīja un bija iemiguši jau pēc pāris minūtēm.

Džinnija pilnīgi nomodā turpināja sēdēt pie Harija gultas.

Harijs lēnām piecēlās sēdus, viņš sajuta sāpēs katrā ķermeņa muslkulī un locītavā, sāpēja pat muskuļi, par kuru eksistenci līdz šim viņam nebija bijis ne jausmas. Viņš akli pastiepās, lai sameklētu brilles, un uztupināja tās sev uz deguna. Guļamistabas izplūdušās kontūras palēnām fokusējās. Pārējās gultas bija tukšas, vienīgi tā, kurā parasti gulēja Rons šķita ne tik kārtīga kā pārējās. Istaba bija tumša, viena vienīga maza gaismiņa centās padzīt drūmo gaisotni. Džinnija bija saritinājusies mīkstajā atpūtas krēslā, acis piekaltas viņam. Harijs atvēra muti, lai ko teiktu, bet atskanēja vien spocīgi aizlūzis ķerkstiens. Viņa priekšā parādījās ūdensglāze, Džinnija klusējot to iespieda viņam rokā. Viņš pateicīgs to pieņēma un vienā malkā iztukšoja vairāk kā pusi. „Cik ilgi es gulēju?” viņš palūkojās rokas pulkstenī. Bija pus desmit. „Desmit stundas? Divpadsmit?”

„Trīsdesmit sešas būs tuvāk.” Džinnija paņēma no viņa glāzi un atkal piepildīja no krūkas, kas stāvēja tur pat uz naktsgaldiņa. „Ir jau nākamā diena,” viņa maigi piemetināja. „Mokšķis ienāca ik pēc pāris stundām, lai paraudzītos vai nevēlies, ko ēdamu.”

Harijs izlaida pirkstus cauri matiem un sarāvās, sajutis gružus, asinis un kvēpus tajos. „Man vajadzēs kādas drēbes,” viņš teica.

Džinnija norādīja uz gultas kājgali. Tur kārtīgi salocīti gulēja pāris džinsu, krekls un tīra pidžama. „Es pirms brīža palūdzu Mokšķi atnest šo to tīru no Bila mājas. Viņš šķita noilgojies pēc kāda uzdevuma.”

„Paldies.” Harijs stīvi noslīdēja no gultas, un streipuļodams devās uz vannas istabu. Viņš uzmanīgi novilka netīrās, asinīm notašķītās drēbes, piesargādamies, lai nenāktos pieskarties neskaitāmajām griezuma un apdegumu brūcītēm uz rokām un kājām. Viņš nometa kreklu uz grīdas, viņa acis iepletās pēkšņā apjausmā- viņš nebija to novilcis jau četras dienas. Viņš uzmanīgi nolika brilles uz maza plauktiņa un atvēra dušas kabīni.

Ar roku pieturēdamies pie sienas viņš iekāpa dušā, un atgrieza karstā ūdens krānu cik tālu vien spēja. Viņš atspiedās pret sienu un ļāva karstajam ūdenim atbrīvot viņa savilktos muskuļus.

Harijs paņēma pirmo pa rokai pagadījušos šampūna pudeli un sāka ieziepēt matus. Viņš pielieca galvu zem ūdens strūklas un ļāva šampūnam aizskaloties, nebūdams spējīgs vēlreiz pacelt rokas. Viņš neveikli grābstīdamies gar dušas kabīnes sienām centās atrast kādu ziepju gabalu, līdz viņa roka ieslīdēja labi pazīstamajā iedobē, un sataustīja meklēto. Brīdī, kad viņa pirksti sakļāvās ap kubiciņu, kabīnē ielidoja mīksta auduma sūklis. „Domāju, ka tev varētu noderēt” no durvju puses atskanēja Džinnijas balss. „ Uz āķa ir arī dvielis.”

„Paldies!” Harijs, juzdamies neveikli atsaucās. Harijs paņēma sūkli no kabīnes durvju augšmalas, kur tas bija piezemējies, un ieziepēja to. Viņš tās pamatīgi saputoja un uzmanīgi sāka mazgāt rokas, cenzdamies pārāk stipri neberzt pussadzijušos apdegumus no Gringotiem, skrāpējumus un grieztās brūces no tuneļa, kas veda uz Bubuļu būdu, kā arī lidojošo gruvešu iecirstās skrambas no kaujas. Uz viņa kreisā ceļa bija pagalam nejauka brūce, kas prasīja milzīgu pacietību, kamēr izdevās ar sūkli notīrīt no tās sakaltušās asinis un gružus. Viņa labais celis bija smagi savainots no pūķuguns, ko Krabe bija uzbūris Vajadzību istabā. Harijs nodomāja, ka laikam pareizākais būtu doties uz slimnīcas spārnu, bet doma par vilkšanos uz turieni šobrīd nešķita tā patīkamākā- tas viņu izsmeltu pilnībā. Viņš izskaloja sūkli un, to atkal ieziepējis, pārlaida pār kreisās rokas pirkstu kauliņiem, ko bija savainojis tunelī iegrūzdams roku mutē, lai nenāktos kliegt aiz sāpēm. Zobu atstātās pēdas pamatīgi sūrstēja, kamēr viņš centās notīrīt asinis.

Kad Harijs beidzot jutās tīrs, viņš aizgrieza ūdeni un atvilka kabīnes durvis. Dvielis karājās uz āķa- kā jau Džinnija bija solījusi. Viņš pēc tā pasniedzās, nokaitināts pats par savu roku drebēšanu. Viņa tam bija uzlikusi sildīšanas burvestību, kas lika veļas ziepju smaržai no tā izgarot vēl spēcīgāk. Harijs piespieda mīksto dvieli sejai un centās aiz atvieglojuma neapraudāties. Viņš vēl joprojām stīvs noslaucījās, aptina dvieli ap vidukli, un no jauna uzlika brilles. Harijam kaut kā pamanījās iegāzelēties atpakaļ guļamistabā un nokļūt līdz savai gultai, pat nesapinoties pašam savās kājās. Džinnija bija pametusi istabu, bet uz naktsgaldiņa stāvēja sviestmaižu šķīvis un krūka ar ķirbju sulu. Viņš nometa saņurcīto dvieli uz grīdas un pasniedzās pēc tīrās pidžamas, Harijs teju ievaidējās cenšoties piespiest sāpošos muskuļus iecelt rokas un kājas svaigi mazgātajās mīkstas kokvilnas drēbēs. Harijs sāpīgi atslīga atpakaļ gultā. Tā bija svaigi saklāta. Sviestmaižu aromāts kutināja Harija degunu un lika kuņģim nepatīkami sarauties. Viņš paķēra zizli no naktsgaldiņa un izgaisināja ēdienu vēl pirms bija apvēmies.

Harijs jutās sastindzis, nejūtīgs, it kā pēdējo dienu notikumi būtu skāruši kādu citu, ne viņu. Viņš gan zināja, ka agri vai vēlu viss tomēr iespiedīsies viņā caur šķietamo miglu, kas šobrīd viņu aplenca. Viņš tikai nezināja kad.

Harijs atslīga gultā, nopūzdamies atvieglojumā, kad viņa augums ieslīga mīkstajā matracī.

Harijs pāris reizes sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk, un tad viņa acis aizvērās. Viņš atkal bija aizmidzis.