Ceturtā nodaļa.

Dodiet tēliem daļu no sevis, nepadarot tos identiskus sev. Nu, tā kā es rakstu autobiogrāfiju, tad šo varu vienkārši ignorēt, vai ne?

...

Eh, ko tu vispār zini? Tu esi tikai stulba mūza.

...

Ahem! Lai vai kā.

Tātad. Spalva un pergaments: ir. Tinte: ir. Sviestalus: ir. Kādi neidentificēti saldumi kaut kur netālu no mana galda: ir. Augsti motivēts un noteikti-omā-lai-izliktu-savas-idejas-uz-papīra rakstnieks: ir.

Es izkrakšķinu pirkstu locītavas, tā kā to ierasti dara Goils pirms mešanās virsū ceptam tītaram, vai arī kā Krabe pirms mešanās virsū kaitinošam pimziemniekam. Ehhhh... labie laiki. Bet šīs atmiņas novērš mani no šīs dienas uzdevuma, kas ir - nākt klajā ar manas autobiogrāfijas uzmetumu.

Jā, autobiogrāfija. Dzīves biogrāfija, kas tiks izklāstīta no tā cilvēka redzējuma, kurš šo dzīvi dzīvo, kas šajā gadījumā esmu es.

Man ir jāatzīst, ka rakstīt šo dokumentālo literatūru, nav mana pirmā izvēle. Es biju nolēmis savu pirmo grāmatu veidot kā literāru atstāstījumu, kur visi vārdi tiktu izmainīti un es, priviliģētais autors, tad dublētu Ronu Vīzliju kā Rolliju Vīkujancīgu un Pansiju kā Petūniju Pērkšķinsoni. Harijs mūžam paliktu zināms kā Henrijs Postošaismērglis un Hermione Grendžera kļūtu par Henrietu Gāzšaitūlīt.* Tas viss bija amizanti, nudien. Bet tad es apjautu potenciālās problēmas, kas varētu no tā rasties, proti, izmainot arī manu vārdu, jo nevar taču jaukt vienā grāmatā īsto ar izdomāto, lai vai kā, tomēr apburošais vārds Dreiks Markuss ir pilnīgi nekas salīdzinājumā ar spēcīgo, iedvesmojošo Drako Malfoju. Diemžēl, es nolēmu palikt pie īstenības un atstāt viņu tūkstoškārt-neglītākos vārdus tā dēļ, lai saglabātu savu skaisto.

Tātad! Autobiogrāfija! Man vajag paraugu, lai vismaz būtu pēc kā vadīties... pēdējais, ko lasīju, Margaritas Malfojas memuāri, bija ārkārtīgi pliekana grāmata, ko sarakstījusi viena no manām radiniecēm, precīzāk, mana tēva tantes otrā brālēna meita. Tas vairāk koncentrējas uz viņas un vīra uzplaukstošo, tad kaislīgo mīlas dēku, un vienīgā lieta, kas tam trūkst, lai līdzinātos kādam no tiem draņķīgajiem romāniem, ir attēls ar puskailu vīrieti un sievieti, kuri nodarbojas ar...

Ak, uzgaidiet, tur bija tāds!

Lai vai kā.

Tātad kā jau teicu, man vajag paraugu, ko kopēt... em, ko censties pārspēt. Un tā kā mani grāmatu plaukti ir tik pat kā tukši -

"Miau."

Es apstājos.

Lai vai kā.

Grāmatas, kas atrodas manā grāmatu plauktā ir rakstu paraugi, kas vairāk koncentrējas uz daiļliteratūru nevis -

"Miāāāuu."

Es palūkojos augšup.

Lai vai kā.

Man šķiet rīt, tā kā šobrīd ir nakts, es nopirkšu kāda dīvaina burvja autobiogrāfiju.

Ja Flarišā un Blotā vēl joprojām ir izpārdošana, es varētu -

"Miāāāāāāāūūūūūūūūuuu!"

"Kas ellē ratā taisa tādu troksni?" es nokliedzu, atgrūzdams krēslu un pieceldamies. Tieši brīdī, kad esmu koncentrējies, lai rakstītu savu topošo bestselleru, mani iztraucē kaut kas mistisks.

Palūkodamies apkārt, es ievēroju, ka viss ir ierastajā kārtībā. Tur ir skaistais apaļais koka galds ar burgunda krēsliem, ko nopirku, greznā lustra, elegantais dīvāns ar neizsakāmi neglītu oranžu runci guļam uz tā, -

Uzgaidiet.

Kopš kura laika man pieder kaut kas neglīts?

Oranžais kaķis piemiedz acis, atver muti un saka, "Miāu."

Pirmoreiz mūžā esmu mēms un nezinu ko darīt. Es domāju, ko tieši gan tu vari iesākt ar runci, kas šķiet ērti iekārtojies tavā dīvānā? It īpaši, ja tas ir tik liels un neglīts kā šis?

It kā izdzirdējis manas domas, tas pieceļas, izstaipās, izrāda savas ķepas un atkal saka, "Miāāāūu," šoreiz draudīgākā tonī.

Godīgi, es nezinu, ko iesākt, tā, lai to nolāpīto radījumu nesaniknotu. Neesmu pilnībā pārliecināts, vai varu kaķim pieskarties, jo tas itin viegli saraus manu roku gabalu gabalos, ja mēģināšu. Vai arī tas man iekodīs un es spēcīgi asiņošu un nomiršu. Vai arī tas man metīsies virsū un izplēsīs acis.

Redziet, es neesmu gluži uzaudzis dzīvnieku vidū. Kad biju mazs un ieraudzīju mājdzīvnieku, māte man paplikšķināja pa vaigu un noteica, "Neuztraucies, dārgais, kādu dienu mēs tev sagādāsim vientiesi." Un es nezināju, kas vientiesis ir, tāpēc piekritu un vēlējos, kaut tas notiktu ātrāk, lai man būtu kāds, ar ko spēlēties.

Mana māte man tā arī nesagādāja vientiesi, vai mājdzīvnieku, un kaut arī es varu tikt galā ar pūcēm un īpašiem ērgļiem, neesmu pārliecināts, vai spēju tikt galā ar četrkājainiem dzīvniekiem.

Atcerieties to.. khem... to trešā gada notikumu, saistītu ar to nejauko Švītknābi? Tas gandrīz norāva man roku; tā bija!

Un šis tikai blenž uz mani ar savām sīkajām, apaļajām ačelēm, gaidīdams, kad pakustēšos, lai varētu šņāpt pretī.

Mani instinkti saka, bēdz, Drako, bēdz!!

Mans lepnums kliedz, paliec, Drako, paliec!!

Merilin, tas ir smieklīgi! Kāpēc esmu nobijies no šī sīkā briesmoņa? Esmu stājies pretī arī lielākiem draudiem nekā šis! Es neapšaubāmi esmu labāks par šo plakanģīmjaino briesmīgo dzīvnieku! Man jā -

Tad tas nolec uz grīdas un nāk man klāt.

Es sastingstu.

Oranžais drauds tuvojas manām kājām, un es jūtu sviedrus, līstam pār muguru. Es aizveru acis. Kuru katru brīdi tas pārplēsīs man ceļus, un es bezpalīdzīgs nokritīšu zemē, lūdzoties, kamēr tas rīs manu miesu, kamēr tas dzers manas asinis un -

Mmm, kaut kas mīksts berzējas man gar kāju. Tas ir labi vai...

Es saņemu drosmi atvērt vienu aci un redzu kaķi... glaužam sānu gar manu kāju.

"Murr."

Āh. Nu labi.

Es pamirkšķinu. Un tas pamirkšķina man pretī.

Ilgpilns es uzlūkoju savu galdu. Tad paskatos uz kaķi. Man ir jādara kaut kas, lai tiktu vaļā no kaķa un atgrieztos pie rakstīšanas. Un tā es izdaru.

Dziļi ievilcis elpu, es to paceļu, atveru durvis, un izmetu kaķi priekštelpā. Lai tas atgriežas no kurienes nācis. Tas nokrīt uz ķepām, un pirms tas paspēj papūloties un man uzbrukt, es aizcērtu durvis.

Pie kā es paliku? Ak, jā. Rīt es došos un Diagonaleju, nopirkšu šo to, autobiogrāfiju paraugus un tamlīdzīgi. Varbūt pat varētu pierunāt Pansiju doties man līdzi, tad viņa varētu man nopirkt ēdamo un nest iepirkumus manā vietā.

Bet! Mani nākotnes plāni nedrīkst mani atturēt no kaut kā radīšanas jau šodien. Vai tad autobiogrāfijas parasti nesākas ar autora agrāko atmi -

"Miau."

Nē, nē, nē, NĒ.

Es pagriežos un neglītais kaķis ir atpakaļ. Gulēdams uz dīvāna. Apaļajām acīm raudzīdamies manī. Nagus ielaidis manās greznajās mēbelēs.

Ar pārmērīgu spēku es izmetu to laukā.

Paņemdams spalvu, es izklāstu domas uz papīra. Pirmā nodaļa būs par manu dzimšanu un bērnību. Man šķiet es

"Miāu."

Pēc tam, kad esmu to izmetis laukā jau trešoreiz, es aizslēdzu durvis, aizslēdzu logus, aizslēdzu visu, kas ir vaļā un apsēžos, lai rakstītu.

"Miāu."

!(?)(&!#&

Esmu tik tuvu lai iebakstītu sev acī spalvu.

Izņemdams zizli, es to notēmēju uz kaķi. Tas vienaldzīgi pamirkšķina. Savā stingrākajā balsī es saku: "Tu esi kāds no maniem bijušajiem ienaidniekiem, vai ne? Vai tu domāji, ka pārsteigsi mani nesagatavotu, lai varētu nogalināt? Nu esmu tevi atklājis tu, nezvēr! Sagatavojies ciest manas dusmas. Stopsignālum Fokusspokuss!"

...

Labi, tātad tas nav kāds no maniem nāvīgajiem ienaidniekiem vai vienalga, tikai stulbs kaķveidīgs traucēklis, kas tīšuprāt mēģina mani padarīt sasodīti traku, un viņam tas velnišķīgi labi izdodas. Es to paceļu, ignorēdams tā murrājošo galvu es atveru durvis un izsoļoju laukā.

Tas kādam pieder. Kādam par to ir jāmaksā.

Es bungāju pa Potera durvīm. "Poter! Nāc ārā! Nāc ārā! Nāāāāc āāārāāā!"

Jā, es esmu pie pēdējās kripatiņas savas pacietības. Kā, ellē ratā, jūs to pamanījāt?

Durvis atveras un pārsteidzoši, bet Pansija ir aiz tām. Viņa smaida. "Drako. Labi, labi, ka esi te. Mēs ar Ronu tikko kā grasījāmies - kās tas tāds?" Viņa instinktīvi pakāpjas atpakaļ un aizsedz seju ar rokām.

"Kā tu domā?" es norūcu. Es ieeju iekšā, kaķis vēl joprojām murrā manās rokās. "Kur ir Poters?"

"Savā istabā. Rons arī tur ir. Viņi aplūko kaut ko, kas pēc viņu domām mani neinteresēšot." Viņa nopūšas. "Sasodīti pareizi! Absolūti nekas no Potera mani neinteresē un - nē! Nē- Neliec to zemē, tas var man iekost! Tas ir..." Bet par spīti saviem vārdiem Pansija pieliecas tuvām kaķim. "Tas ir tik... oranžs. Un milzīgs. Un neglīts-"

"Miāūūuu."

"Āāā!" Viņa iespiedzas, palekdamās tieši laikā, lai izvairītos no bārdas naža asuma nagiem.

"Nesauc to tā, tas ātri apvainojas," es saku. "Tas spēj lasīt domas," es viņai nočukstu. "Un tu esi jucis," Pansija atčukst man atpakaļ.

Atveras durvis un iznāk Vīzlijs. "Kas? Kas tas bija? Kas notika? Vai tu tikko kliedzi?"

Poters seko un sarauc pieri, ieraudzījis kaķi man rokās. "Hei, vai tas nav-"

Tad kaut kas, ļoti līdzīgs smagnējiem soļiem, sasniedz manas ausis. Tas nāk no ārpuses. Gluži kā viesulis Grendžera iebrāžas istabā, aizelsusies.

"Harij, Harij, vai esi redzējis - Blēžkāji!" Viņa izrauj man no rokām kaķi un bučodama tam galvu, aijā.

"Miau." Un par spīti tam, ka tiek apbērts ar sasodītiem skūpstiem, tas nolāpītais kaķis vēl joprojām raugās manī.

"Tev pieder tas mazais briesmonis?" Es jautāju blenzdams uz viņu un viņas sasodīto kaķi.

Viņa blenž atpakaļ. "Ko tu esi nodarījis manam kaķim, tu nelieti?"

Esmu sašutis. "Ko es esmu izdarījis? Ko es esmu izdarījis?" Es norādu uz to un saku, "Tas sasodītais kaķis sabojāja manu vakaru! Es grasījos... nu... nē, uzgaidiet, kāpēc ellē ratā man tev to vajadzētu skaidrot? Man nekas tev nav jāskaidro!"

Grendžera savelk seju izteiksmē, kas pauž ārkārtīgi stipru nepatiku un saka, "Un, ja uzzināšu, ka jebkā esi nodarījis pāri Blēžkājim es - "

"Es neko neizdarīju tavam stulbajam - un kas vispār par nolāpītu vārdu ir Blēžkājis!"

"Nav tava darīšana!"

"Sasodīti pareizi, nav gan!"

"Nelietis!"

"Idiote!"

"Sesks!"

"Stulbene!"

Un Grendžera, ar visu savu stulbo kaķi, aiziet.

Un es palieku, dziļi elpodams, cenzdamies iegrožot savas dusmas un vēlmi nogalināt.

"Ē. Skaidrs." Poters saka pēc pāris minūtēm. "Vai kāds ir izsalcis?"

--

Šī ir bijusi gara, skarba un nogurdinoša diena, un viss, ko es šobrīd vēlos, ir gulēt.

Gulta ir aicinoša. Manas acis krīt ciet. Mani rakstāmpiederumi ir nolikti un gatavi to izmantošanai rīt, tāpēc pa to laiku es vienkārši -

"Miau."

Ak dārgais Kungs, NĒ.

Izgājis no guļamistabas, es dodos uz dzīvojamo istabu, kur ieraugu kaķi, apmierināti guļam uz dīvāna. Jau devīto reizi šovakar.

"Ko es tādu esmu izdarījis, lai mani šādi sodītu?" es tam saku, juzdamies stulbi, ka runāju ar dzīvnieku.

Kaķis piemiedz acis, tad atsāk sevi laizīt.

"Ja Grendžera tevi te atradīs es nevaru apgalvot, kurš no mums mirs pirmais," es saku.

Kaķis tikai murrā.

Es bažīgi pasniedzos un pieskaros kaķim. Tam ir mīksta spalva, kā samts. Kaķis atkal iemurrājas, tad ar savu galvu pabaksta man pirkstus. Es pieskaros tā aukstajam degunam, tad atkal pavirzu roku augšup un noglaudu kaķi pilnā augumā.

Ir neparasta sajūta, skatoties un dzirdot kā dzīvnieks elpo. Tā acis aizkrīt ciet un drīz vien tas visai skanīgi guļ.

Es smaidu.

Tas kaķis ir viens jocīgs dzīvnieks, gluži kā viņa saimniece.

Kura, paredzami klauvē pie manām durvīm, izjaucot iestājušos mieru un pamodinot kaķi.

Es atveru durvis un tieku aplaimots ar skatu - Grendžera naktstērpā.

"Ko?"

"Manu kaķi, lūdzu."

"Es to nenozagu."

"Bet Blēžkājis ir šeit, vai ne?"

Es smīnu. "Nē"

Viņa nikni blenž uz mani. "Melis. Es redzu, ka mans kaķis sēž uz tava dīvāna."

"Kā jau teicu, es nenozagu tavu kaķi."

"Tad kāpēc tas ir šeit?"

Es paraustu plecus. "Es nezinu. Es pat nezinu, kā tas tiek iekšā."

Viņa sakrusto rokas. "Droši vien tāpēc, ka mans kaķis ir gudrs, bet tu nē."

"Nu, iemesls, kāpēc tavs kaķis ir šeit ir, jo tam patīku es, nevis tu."

"Nav tiesa, Blēžkājis ir pie manis jau gadiem!"

"Iespējams tāpēc tas meklē jaunu saimnieku."

Sapīkusi, viņa pagrūž mani malā un aiziet pie dīvāna. "Blēžkāji, es teicu tev ne-" Viņa apstājas, tad palūkojas apkārt. "Blēžkāji? Blēžkāji!"

"Ko? Kaķa šeit nav?" es vaicāju.

Viņa purina galvu. "Nē, nē, tas būs aizbēdzis, kamēr mēs... vai tu neaiztaisīsi vienreiz tās durvis!"

"Es dzīvoju, lai Jums pakalpotu, jaunkundz," es viņai sarkastiski nosaku. Es aizveru durvis.

Grendžera četrrāpus nometas zemē un lūkojas apkārt. "Tu esi tik uzpūtīgs, kaitinošs, ... sīks - Blēžkāji! Pagaidi!"

Mēs abi redzam kaķi aizbrāžamies uz manu guļamistabu. Mēs abi ieskrienam iekšā, tieši laikā, lai ieraudzītu milzīgo oranžo kamolu izspraucamies pa tik tikko atvērto logu.

"Tad tā tas kaķis tiek iekšā," viņa murmina, iedama pie vaļējā loga un to aiztaisīdama.

"Nākamreiz izdari mums pakalpjumu un turi to aizslēģotu. Es nevēlos, lai mans kaķis atrastos jebkur šeit vai tev tuvumā, vai saprati?"

"Tad tu izvāksies?"

Viņas acis ieplešas. "Ko? Es netei-"

Tu teici, ka nevēlies savu kaķi nekur šeit vai man tuvumā, un tā kā tu dzīvo man tuvumā..." es atstāju vārdus nepateiktus.

Pāris sekundes viņa ir mēma. Krāsaini plankumi parādās viņai uz vaigiem, nagi iespiežas plaukstās un viņa izgrūž ārkārtīgi skaidru: "Āhhhh!" pirms bez maz vai izjoņo no mana dzīvokļa.

Heh.

Tas bija jautri.

Vajadzēs atkārtot.

Gluži nejauši es atveru logu un ielaižu Blēžkāji.

Paredzami, bet kad es pamostos kaķis ir tur, apmierināti gulēdams, uz dīvāna.

Nespēju vien sagaidīt, kad Grendžera to pamanīs.

* Ja nu kādam interesē oriģināls angļu valodā - Rolly Weairdalot, Petunia Perkymuch, Henry Patheticgit, Henrietta Gaghernow.