- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Oriģināls šeit ----> http://www.harrypotterfanfiction.com/viewstory.php?psid=211054

“Es varētu dejot viņa priekšā ģērbusies vecajā, strīpainajā Elšpūša apakšveļā, un viņš mani pat nepamanītu,” Tonksa sarauca pieri, un viņas mati mainīja krāsu no tumšas lavandas krāsas līdz dusmīgi violetai.

„Viņš ir tik, tik, tik... ,” Tonksa saberzēja acis, cenzdamās atrast kādu vārdu, lai viņu aparakstītu, „...bezpalīdzīgs.”

„Vai tu esi pateikusi Remusam, ka viņš tev patīk?” Mollija Vīzilija jautāja tieši, tad savicināja zizli un norādīja uz tējas galdiņu istabas tālākaja stūrī. Divas zilganīgi rozā tējas tases palēcās un ar kakao bundžas un tējkannas palīdzību sevī iebēra kakao un ielēja ūdeni. Tonksa paskatījās uz viņu tā, it kā Vīzlija kundze būtu ielūgusi Voldemortu uz tējas vakaru.

„Nē,” viņa teica, „protams, ka nē! Tad viņš zinātu, ka... ka.. ka viņš man patīk.”

„Tu negribi, lai viņš zin, ka viņš tev patīk?” viņa pārsteigti vaicāja.

„Protams, ka nē!”

Mollija sarauca pieri: „Dārgā, cik tu esi veca?”

„Es... Man ir 24.”

„24 ir pietiekoši liels vecums, lai beigtu tēlot muļķīgu pusaudzi,” Mollija rājās. „Jūs abi esat inteliģenti pieaugušie, un Tev viņam ir jāpasaka, ko tu pret viņu jūti.”  

„Bet...bet....bet...ja viņš mani negrib?” Tonksa lēni vaicāja. Viņa samirkšķināja acis, un tās no zilām pārvērtās par mirdzošām, dzintara krāsas acīm.

„Tu to neuzzināsi, ja viņam nepavaicāsi,” Mollija teica. Viena glāze, pilna ar karstu kakao, nolaidās viņas priekšā, otra nolaidās Tonksas priekšā. Tās abas izlēja karsto šokolādi uz galda. Mollija noklakšķinaja mēli, tad ar savu priekšautu saslaucīja izlijušo kakao.

„Kas man viņam būtu jāsaka?”

„Kā būtu – es esmu tevī ieķērusies, kopš es sevi atceros. Mēs abi esam pieauguši, un es domāju, ka mums kaut kas būtu jādara. Ja nē, tad mūsu draugi saies sviestā, kamēr tu uz viņu skatīsies ar kucēna acīm.” Mollija plati pasmaidīja.

„Kucēna acīm! Cik uzjautrinoši! Vai kāds to vēl zina?” Tonksa vaicāja un, satraukta par visu šo situāciju, saķēra galvu.  

„Dārgā, tas taču ir acīmredzami ikvienam, izņemot, liekas, vienīgi Remusu pašu. Acīmredzot, arī šajā jomā vīrieši ir jocīgi. Vispār, tieši tāpēc Tev tas viņam ir jāpasaka.”

„Vīrieši ir tik stulbi,” Tonksa žēlojās. „Ja viņš man tuvotos kā normāls vīrietis, man nebūtu šīs stulbās problēmas. Viņš padara mani traku, bet es sev nevaru palīdzēt – es mīlu viņu tādu, kāds viņš ir.”  

„Dārgā, tagad ir tava iespēja, ej tagad!” Mollija teica. Viņa piecēlās un paņēma Tonksas tasīti.

„Ej pie viņa!”  

Tonksa piecēlās, nopūtās un devās trepju virzienā. Viņa nomainīja savu matu krāsu uz gaiši brūnu un pieklājīgi pieklauvēja pie durvīm.

„Jā? Nāciet iekšā!”  

Viņa paļāvās uz likteni un iegāja iekšā, tad sakļāva rokas ap Remusa krūškurvi un teica: „Remus, es tev labprāt parādītu savu Elšpūša apakšveļu.”

Opcijas
Atsauksmes (7)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.