Rovena bija ieslīgusi nemierīgā miegā. Neiko turēja klēpī viņas galvu un spēlējās ar viļņainajiem matiem. Viņš raudzījās saules rietā un tumši zaļo debesu pēdējā rotaļā ar saules stariem. Pamazām tās nomainīja violeta krāsa un Neiko saprata, ka šī nakts būs tumša kā visdziļākā aka. Viņš jau laikus bija sagatavojis malku kārtīgam ugunskuram, lai tas degtu visu nakti. Šodien viņi nebija paspējuši tikt līdz Demzemes robežai.

Leandra sēdēja viņam pretī un domīgi pētīja koku galotnes. Neiko nebija ne jausmas, par ko gan viņa domā. Taču viņš bija gatavs saderēt, ka arī Radam tur ir daļa vainas. Rads bija atspiedies vistālāk no viņiem un lāga nevarēja saprast uz ko viņš skatās apakš savas milzīgās kapuces, bet Neiko to zināja. Šķiet pavisam neapzināti, bet arī Leandra juta šo skatienu, jo ik pa laikam viņa nemierīgi sagrozījās, lai it kā iekārtotos ērtāk.

Neiko juta, ka kaut kas ir jāsaka, bet nezināja ar ko lai sāk.

-Leandra? –viņš uzmanīgi pajautāja un pamanīja, ka Leandra no viņa vārdiem viegli satrūkstas.

-Hmmm... –viņa norūca, taču turpināja skatīties tālumā, tumsā.

-Ko mēs darīsim? -Neiko jautāja.

-Mēs turpināsim dzīvot, -Leandra monotoni noskaldīja.

-Kā? Kur? Jūs zināt, ka dzīve vairs nebūs tāda kā iepriekš. Mūs vajās... –Neiko tikai tagad sāka aptvert, kas visus sagaida. Tagad tikai sāksies. Floo nebija bīstama, bet, ja viņa nebija saņēmusi to, ko vēlas, viņa bija nikna. Un ja viņa bija nikna... viņa spēja visu. Tagad noteikti tika vākta armija, lai viņus atrastu! Kas notiks ar Dūmakainās zemes iedzīvotājiem? Tagad uz spēles vairs nebija tikai viņu dzīvības tagad briesmas draudēja visiem, karš bija sācies. Savās aklajās dusmās Floo spēja pastrādāt dažādus posta darbus. Un vēl jau bija tā sasodītā Hora. Neiko nodrebinājies, atcerēdamies nakti, kad tā bija ielavījusies viņa guļamistabā Ebrijas veidolā... Viņas acis harpiju nodeva... šis viltīgais radījums varēja izstrādāt vēl vairāk nekā Floo un Rona kopā.

-Mēs slēpsimies, bēgsim, cīnīsimies, mirsim... –Leandra pat nepaskatījās uz viņu.

-Bet...kā? Mēs nevaram... –Neiko nespēkā nočukstēja, viņa roka sastinga Rovenas matos. Pēkšņi viņu dzīves likās bezcerīgas. Tagad, kad viņš bija atradis Rovenu, viņam bija jāpalīdz meitenei. Jāaizsargā viņa, jāatrod viņas māsa... jācīnās par taisnību, par sevi, par Mo, par Dūmakaino zemi...

-Neiko... Mans vīrs vienmēr teica: „Tas, kurš cīnās par taisnību, laimi un mīlestību, vienmēr uzvar”,–Leandra beidzot paraudzījās uz viņu. – Tas ir sācies. Tas, ko manai ģimenei bija jānovērš. Tas bija jānovērš manai meitai... pēc desmit saulēm viņai paliktu tieši deviņpadsmit gadi. Viņa saņemtu savu mantojumu... kļūtu par mūsu zemes aizstāvi. Bet viņa ir... mirusi, tāpēc tas jānovērš mums... Vai redzi šo akmeni? –Leandra atvēra plaukstu un tajā gulēja sarkana akmens puse. Tas dīvaini pulsēja un neizsakāmie pievilka Neiko. Ja vien Rovenas galva neatdusētos viņa klēpī, puisis būtu piegājis tuvāk un apskatījis to rūpīgāk.

-Tev, kas mani esi izglābis, ir jāuzzina patiesība. Tā ir tikai akmens viena puse. Pēc desmit saulēm būs tā vienīgā iespēja savienoties ar otru pusi. Akmens daļas var savienot tikai Pūķu kalnos, taču darīt to drīkst tikai viena būtne –Izredzētā. Tikai Izredzētās spēkos ir neļaut savu sirdi sagūstīt akmens varai un atklāt tā patieso spēku. Tikai Izredzētā spēj glābt mūsu zemi no ļaunuma, kas tai uzglūn. Ja tiks izlaista Ronas armija... Diemžēl otra puse ir Floo rokās un...

-Nē, nav vis, -pēkšņi kāds ierunājās no ēnas. Tas bija Radbods. Lēnām viņš piecēlās un, nosviedis savu milzīgo somu, sastinga. Uzmanīgi viņš paraudzījās uz Leandru un Neiko likās, ka draugs stāv milzīgas dilemmas priekšā. Viņš vilcinājās. Tad strauji atrāva somu vaļā un, kaut ko no tās izvilcis, nometa Leandrai priekšā. Tad viņš, neatskatīdamies, devās prom.

-Hei, Rad... –taču draugs neatbildēja viņa saucienam un Neiko grasījās celties, taču Rovena spēji salecās. Viss viņas ķermenis notrīcēja un tad sastinga. Neiko piespieda meiteni sev cieši klāt un palika uz vietas.

-Leandra, neļauj viņam aiziet... –viņš nočukstēja, taču tad aprāvās. Leandra bija bāla kā krīts. Viņas elpa bija sekla un nevienmērīga. Kā apmāta viņa raudzījās uz Radboda nomest priekšmetu. Nedroši viņa pastiepa roku. Tā bija grāmata... Mondo grāmata! Neiko noelsās, tas nevarēja būt tiesa! Grāmata bija pie Floo, viņš pats to bija viņai nogādājis... Tā nevarēja būt tā pati grāmata, bet... šķiet, ka grāmata bija īstā, jo Leandras rokas, to satverot, drebēja. uzmanīgi viņa noguldīja grāmatu sev klēpī un nedroši noglāstīja vāku. uzmanīgi viņa pārvilka pirkstus pār vākā iestrādāto akmeni... kas spēji iemirdzējās rubīnsarkanā krāsā... Neiko juta, ka viņam trūkst gaisa. Un taga viņš to atcerējās. Atcerējās sarunu, kas troņa zālē bija norisinājusies tik sen... tik sen...

-Rona, tā nevar! Nevar to ignorēt! No tās meitenes ir jātiek vaļā! Viņa izpostīs visu, ko esam panākušas! –kliedza Hora.

-Nē, nē...viņa ir tikai bērns. Un mēs nedrīkstam nogalināt visus bērnus tai ciematā, lai tiktu pie īstā... –Rona protestēja, taču viņas balss izskanēja aizvien vārgāk. Hora sāka gūt virsroku.

-Mās, tai skuķei ir daļa no Pūķa Acs! Tas akmens mums ir jādabū! Un no meitenes jātiek vaļā! Tev patīk šeit valdīt? Kāpēc apdraudēt troni kas reiz nonāks tava dēla rokās? Vai vēlies, lai viņam būtu jānoņemas ar kaut kādu skuķi, kas jauc gaisu? Nē, mana mīļā, viņš tev to nekad nepiedotu! Nekad! –Hora iekliedza šos vārdus, apsūdzot Ronu, un mazais Neiko juta kā pār muguru pārskrien ledus aukstas skudriņas. Ja Horas tante runāja par viņu, tad viņam tas nebija vajadzīgs. Viņam patika meitenes...

-Lūdzu, neliec man izdarīt šādu izvēli. Varbūt pareģojums nav patiess, varbūt viņa nav tik bīstama kā visi uzskata...

-Sasodīts, Rona! Viņa nav tikai bīstama, viņa iznīcinās visu, kas tev ir dārgs! Viņa Dūmakaino zemi pakļaus un akmens viņai palīdzēs! Tu nevari mūs visus pakļaut riskam aiz savas mīlestības pret visiem tiem kājainajiem un bezkājainajiem! Bez tam, tev nekas nebūs jādara. Es to visu paveikšu pati, tikai dod atļauju... dod man savu armiju, Rona...

-Ko? –Rona pēkšņi salecās. –Armiju? Nē! Nekad.

-Tas ir nepieciešams. Tava dēla labā...Un netiks izliets vairāk asiņu kā nepieciešams. Rona, tas ir viens ciemats pret visu Dūmakaino zemi... padomā, -Hora iedvesmojoši teica un sapurināja Ronu.

-Labi, bet... asinis nelīs vispār. Tu atvedīsi meiteni pie manis, vai saprati? Tad es lemšu, ko ar viņu darīt, -Rona stingri teica.

-Protams, māsiņ, lai būtu tā, kā vēlies tu...

Pārējais bija tīts miglā. Neko vairāk Neiko atcerēties nespēja, taču ar to pietika. Nesako ciemats tika nopostīts līdz pamatiem, Hora par to bija parūpējusies. Viņa bija izlaidusi Tumšakačus un tie bija iznīcinājuši visu dzīvo, kas vien bija Nesako. Arī meitene tika nogalināta, taču akmens bija pazudis. Hora bija ārdījusies, taču Rona bija nikna. Viņa bija padzinusi Horu no savas pils un sirds. Māsa bija pastrādājusi pārāk šausmīgas lietas un Rona to nespēja piedot.

Tagad Neiko saprata. Pūķa Acs nebija nekāds mīts, tas bija īsts akmens, kas tagad piederēja Leandrai. Puse, ko viņa bija atņēmusi Floo un otra puse... iestrādāta Mondo grāmatas vākā. Visi, kas dzinās pēc grāmatas bija milzīgi muļķi. Visi uzskatīja, ka grāmata var atklāt akmens atrašanās vietu, bet neviens nesaprata to, ka akmens puse atradās tieši uz grāmatas vāka... kādi gan akli muļķi viņi visi bija bijuši! Pati grāmata bija bezvērtīga, tikai pasakas un stāsti, kas neatklāja neko vairāk kā vajadzētu, bet tik un tā slēpa visdārgāko... un tagad tas piederēja Leandrai...

Neiko bija aizmirsis par Radbodu, par Rovenu un par visu apkārtējo. Viņš redzēja tikai rubīnsarkano akmeni un visu, ko tas spēja dot... nē, viņam tas viss nebija vajadzīgs, viņam bija vajadzīga atriebība. Un ar šī akmens palīdzību viņš spētu atriebties Floo...

Leandra juta kā sirds sāk sisties arvien straujāk. Pār muguru lija auksti sviedri. Viņas rokās bija Mondo grāmata... grāmata, ko viņai bija jāsargā un kas bija nozudusi līdz ar Radbodu un uzradusies līdz ar kādu svešinieku... kurš neizsakāmi atgādināja viņas sen mirušo vīru...

Spēji viņa pieleca kājās, grāmata nokrita uz zemes. Leandra metās pakaļ milzīgajam vīrietim, kas viņas domas bija sagriezis kājām gaisā. Viņa skrēja kā vēl nekad nebija skrējusi. Likās it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Viņa nezināja, ko teiks, ko darīs, tagad galvenais bija viņu panākt. Galvenais nenokavēt...

Leandra ķērās aiz saknēm, pinās zālē, un nekā neredzēja, taču neapstājās.

-Rad! –viņa iekliedzās un apstājās, lai ieklausītos. Tā bija tikai viņas balss, kas atsaucās. Sirds dauzījās kaklā un likās, tūdaļ izleks. Leandra grasījās skriet tālāk, bet vairs nebija spēka. Viņa smagi nokrita mitrajā zālē un ļāva vaļu asarām. Atkal viņa bija zaudējusi vīrieti, ko mīlēja. Pirmo reizi, tas bija noticis, jo viņa bija muļķe, otro reizi, jo bija pārāk ietiepīga, taču šoreiz viņa bija pārāk akla un neieklausījās savā sirdī...

-Radbod, ak, mans mīļais, es atkal tevi zaudēju...Radbod atgriezies... –viņa čukstēja.

Radbods bija turpat līdzās, viņš dzirdēja. Tikai koks un tumsa slēpa viņu skatam. Viņš tik ļoti gribēja iekļaut Leandru savās rokās, atkal viņu skūpstīt, ielaist pirkstus mīļotās matos un atcerēties, bet... nedrīkstēja. Nedrīkstēja viņu atkal sāpināt. Vēl tāls ceļš bija priekšā un šim ceļam nebija gala...