-Kundze? Vai jūs esat nomodā? –Neiko klusi jautāja un pieliecās tuvāk restēm. Sēžot un domājot par dzīvi, viņa prātā bija dzimusi traka ideja. Viņiem bija jātiek ārā no cietuma! Pašlaik Neiko pat nedomāja par to, ko darīs, kad nonāks Labirinta nešķetināmajos tīklos, bet tagad tas bija vienalga. Viņam bija jāatrod Rovena un... nu vienalga kas, bet viņš juta, ka abi ir saistīti ciešām saitēm. Viņš juta, ka meitenei draud briesmas. Taču kā palīdzēt? Kā tikt laukā?

-Jā, es esmu nomodā, -Leandra nogurušā balsī atbildēja. Viņa tik ļoti juta līdzi puisim, ko bija iekārojusi viņas meita un neuzdrošinājās atzīties, ka ir Floo māte. Tas viņam būtu bijis smags trieciens, iespējams viņš pat novērstos no viņas, bet Leandra tik ļoti bija noilgojusies pēc sarunām... Nē, viņa nedrīkstēja sevi atklāt.

-Mums jātiek laukā no šejienes, -Neiko satraukti teica, paraujot restes. Tās pat neizkustējās.

-No šejienes nav iespējams tik ārā, Neiko, tas ir veltīgi... –Leandra ieklepojās, taču juta, ka asinis dzīslās sāk riņķot straujāk. Tik ilgi viņa bija ilgojusies pēc brīvības! Vai viņa maz atcerējās kādas ir debesis, kāda ir zāle, Zilā mēness vilinājumu... Jā, viņa to atcerējās ļoti miglaini. Šķiet, ka bija pagājuši vai miljons gadu, kopš viņa bija šeit.

-Nē, nē, nē, viena iespēja ir, bet... man būs vajadzīga jūsu palīdzība, -Neiko sāka skaidrot savu plānu un Leandra uzmanīgi klausījās. Noklausījusies viņa sarauca pieri, tas bija vismuļķīgākais plāns kādu vien varēja iedomāties. Tas tik būtu joks, ja kaut kas tāds izdotos. Floo taču nebija tik stulba, bet... varbūt tieši to Neiko arī gaidīja. Lai nu kā, taču viņiem vajadzēja mēģināt.

Jau vairākas stundas viņš bezmērķīgi bija slapstījies gar Smaragdu pili un par laimi neviens vēl nebija pamanījis viņa klātbūtni. Viņš zināja kurp jādodas, zināja, kas jāmeklē un kur to atrast, taču... viņam nebija spēka. Radbods vairs nespēja, viņš bija atguvis zaudēto, taču tik un tā nespēja būt kopā ar mīļoto. Viņš bija izdomājis domu domas, ko darīt, taču atbilde radās tik pēkšņi, ka viņš apmulsa un nespēja saņemties. Tagad Radbods zināja, kas jādara. Viņam bija apnikušas meitas spēlītes, taču arī viņš prata spēlēt. Jā, viņam bija daži trumpji, par kuriem Floo neko nezināja, tos zināja tikai Leandra un kāds ļoti uzticams draugs. Jā, lai gan likās, ka viss ir zaudēts, Radbods patiesībā bija soli priekšā šai pretīgajā un negodīgajā spēlē.

-Pozīcijas mainās, mīļā, -viņš nočukstēja un apstājās pie kāda koka, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem. Tas bija biezi noaudzis ar indīgajām estejām. Neviens netuvojās šiem bīstamajiem un neglītajiem augiem, jo tie mēdza aptīties ap nepiesardzīgu garāmgājēju un likt tā ādai satrūdēt.

-Ak, skaistās un cēlās, palaidiet jel, lūdzu, garām jūsu necienīgu ceļinieku, -viņš pazemīgi nočukstēja un ieliecās ceļos pret neglītajiem augiem. Estejas viegli notrīcēja un, nespēdamas pretoties komplimentam, lēnām pavēra mazu taciņu, kas aizveda līdz koka stumbram. Veikli Radbods pazuda tajā un estejas acumirklī aizvērās. Piegājis pie koka stumbra, Radbods redzēja, ka tā nemaz nav mainījusies. Ala bija turpat, ala, kas veda uz Smaragdu pils cietumu –Labirintu. Spēris soli alā, Radbods pasmaidīja. Viņa „mīļajai” meitai pat nebija ne jausmas par tēva priekšrocībām, jo... reiz viņš bija izbēdzis no Labirinta.

Kā jau Floo bija teikusi, viņa atgriezās pēc stundas. Ļauni smaidīdama, meitene atspiedās pret Neiko kameras restēm. Neiko stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās sienā.

-Nu, vai atvadījies no savas mīļotās? –Floo maigi jautāja, ar acīm meklēdama Ebrijas līķi.

-Vai zini, viņa mani piekrāpa... –Neiko aukstasinīgi teica, taču nepagriezās pret Floo. Meitene nesaprašanā sarauca pieri.

-Kur viņa ir? Viņai bija jābūt šeit, es viņu saindēju! –Floo nesavaldīgi iekliedzās un satvēra restes.

-Ebrija... viņa nebija elfa, viņa mani nemīlēja. Viņas mērķis bija iekļūt šeit, lai... atbrīvotu savu patieso mīlestību, -Neiko pagriezās pret Floo, viņa acīs bija asaras. Floo nekad nebija redzējusi Neiko raudam, tāpēc apmulsa.

-Kur viņa ir? –viņa nesaprašanā jautāja.

-Es nezinu kā, bet viņai izdevās izkļūt no kameras, viņa devās tai virzienā, -Neiko pamāja uz vienu no gaiteņiem.

-Nu tu redzi, Neiko, kas notiek, ja iemīlies nepareizajā, -Floo nošņācās un aizsūtīja divus sargus, Neiko norādītajā virzienā.

-Floo, tā būtu bijusi tu, ja... ja nebūtu Ebrijas, -viņš nočukstēja, pieiedams pie restēm un satverdams viņas roku. Floo atrāvās un soli atkāpās.

-Neiko... –meitenes balss neklausīja, viņa nespēja noticēt puiša vārdiem.

-Ja tu notversi Ebriju un ļausi man viņai atriebties, es kāpšu tronī ar tevi, Floo. Man šķiet... viņa bija nobūrusi mani... man šķiet, ka es... –Neiko apmulsa, meklēdams vārdus. Floo vēl aizvien raudzījās viņā ar neticību.

-Nē, tu nedrīksti! –pēkšņi iekliedzās Leandra. –Viņa ir ļauna, tu nedrīksti, būt ar viņu!

-Klusē! –Floo iekliedzās.

-Floo, es būšu kopā ar tevi, apmātības apmetnis ir nokritis man no acīm, tā esi tu... īstā, -viņš čukstēja, skardams Floo vaigu un maigi to noglāstīdams. Meitene notrīcēja.

-Tūdaļ pat atrodiet to bēgli! –Floo noskaldīja, pamādama diviem atlikušajiem sargiem.

-Bet, kundze, jūs paliksiet neaizsargāta...-iebilda viens no uzrunātajiem.

-Vācies, mani aizsargās mans topošais vīrs! –Floo iekliedzās un sargi klupdami, krizdami metās pakaļ iepriekšējiem.

-Floo, nāc pie manis... –Neiko nočukstēja un meitene acumirklī atslēdza kameru. Viņa metās Neiko rokās un kaislīgi viņu noskūpstīja. Neiko pievilka viņas augumu cieši klāt savējam un Floo gandrīz paģība.

-Es nebiju gaidījusi... es pat nespētu iedomāties, ka tu... –viņa čukstēja pret viņa lūpām un lielais atslēgu saišķis nokrita uz grīdas.

-Ak, Floo, Ebrija bija kļūda, tu tikai tu... –viņš čukstēja, atdarīdams korsetes aukliņas. Kad korsete bija vaļā, Neiko skūpsti pēkšņi aprāvās. Viņš spēji aizlauza rokas meitenei aiz muguras un sasēja ar vienu no aukliņām. Floo iekliedzās, taču Neiko aizspieda viņai muti. Noplēsis viņas kleitas piedurkni, viņš to iebāza viņai mutē un aizsēja to ciet. Floo acis zvēroja.

-Tikai tas, ka tu esi sieviete, liedz man tevi nogalināt. Tagad tu redzi, cik sievietes patiesībā ir vājas, tu nederi par valdnieci un nekad par tādu nekļūsi, -viņš izsmējīgi teica un paņēmis atslēgas, iegrūda Floo kameras dziļumā.

-Es zināju, ka tavs iebildums būs tieši vietā, -Neiko iesmējās un aizslēdza kameras durvis. Pametis atslēgu citiem ieslodzītajiem, kas bija sarosījušies, Neiko kopā ar Lenadru metās prom pa gaiteni.

-Neiko, ja tu tagad pagriezīsies ap šo pagriezienu, iekritīsi tieši bezdibeņalā, -Leandra brīdināja un Neiko pastājās. Neizpratnē viņš sarauca pieri.

-Kā jūs to zināt? –viņš jautāja.

-Mans vīrs... viņš zināja par šo cietumu visu. Es nezinu kā, bet viņš zināja, -Leandra smagi nopūtās.

-Ja jūs pazīstat šīs ejas, rādiet izeju! –Neiko noskaldīja un palaida sievieti pa priekšu. Prātā uzzibsnīja Rovenas smaids. Drīz, drīz...

Rovena atkāpās pāris soļus atpakaļ. Tas nebija iespējams! Tas nevarēja būt Neiko! Pēkšņi apkārtni atkal piepildīja migla un Neiko pazuda viņas skatienam. Tikai viņa dobjie smiekli šķiet skanēja visapkārt meitenei. Tie bija visur un piepildīja viņu! Tik auksti, salti un biedējoši... Rovena metās riņķī un grasījās skriet, taču viņas priekšā stāvēja Liāna. Lēnām māsa pastiepa roku pret Rovenu, viņas acīs mirdzēja asaras.

-Liāna... –Rovena izdvesa, stiepjoties māsai pretī, taču tikko viņu rokas saskārās, Liāna aizpeldēja gabaliņu tālāk. Rovena steidzās māsai pakaļ, neievērojot, ka viņas kājas grimst dziļāk purva slīkšņās.

-Pagaidi, Liāna! –viņa iesaucās, kad vairs nespēja izraut kāju no akača, taču māsa tikai ieķiķinājās un slīdēja tālāk. Rovena sastinga... Tā nebija Liāna, un tas nebija arī Neiko. Viss bija māņi, purva dvēseles bija izspēlējušas ar viņu ļaunu joku. Sirdī vairs nebija mīlestības, bija palicis tikai naids... dedzinošs naids...

Rovena pieķērās pie tuvākā pundurkoka un ar visu spēku rāva kāju laukā. Pēc kāda mirkļa, kad tas izdevās, meitene skaļi iesmējās, skaļi un dzidri. Viņas smiekli aizdzina miglu.

-Šis joks iet cauri tikai ar pēdējiem stulbeņiem, -viņa caur smiekliem izdvesa. Atkritusi pret cini, viņa vēl nespēja mitēties smieties. Rovena redzēja kā viņas priekšā no purva slīkšņām paceļas cilvēka stāvs. Tās spēra soli viņai tuvāk. Meitene redzēja tā tumši dzirkstošās acis, cieši sakniebtās lūpas, pinkainos matus un netīro dubļu apmetni.

-Kas tu esi, ka uzdrīksties smieties par manu purvu? –tas skarbi jautāja, pavērsdams pret meiteni zarainu nūju.

-Un kas esi tu, kas sūta visādus ākstus mani baidīt un tagad baksti ar savu līko zaru man tieši sejā? –Rovena, izmēdot svešinieku, jautāja.

-Esmu Skipio –šī purva valdnieks! –tas dusmīgi noskaldīja.

-Ooo, tev pieder vesels purvs! Cik apbrīnojami! Es esmu... hmmmm... Atriebēja, -Rovena izsmejoši teica.

-Atriebēja? Vai tad Atriebējas neizzuda līdz ar Dūmakaino laiku iestāšanos šai zemē? Vai tad tās visas netika iznīcinātas? –Skipio domīgi jautāja, ar skatienu novērtēdams meiteni. Rovena atkal iesmējās.

-Kad cilvēku grauž naids, nekas nav labāks par atriebību, tas dod veldzējumu dvēselei, -meitene noskaldīja un piecēlās kājās. –Man nav laika, lai to kavētu, tāpēc parādi man izeju no sava purva un neizaicini! –viņa pabeidza, acīm brīdinoši dzirkstot.

-Man nav varas pār Atriebības dievieti, es jūtu tava sirds plīst, tāpēc dodies, dari, kas jādara.

Rovena piecēlās kājās un, teatrāli paklanījusies, devās prom. Viņa vairs nekad neatgriezīsies savā laikā, nekad... Tagad viņa bija daļa no Dūmakainās zemes... Tagad viņa bija sapratusi, kas ir un kas viņu par to padarījis. Viņa bija Atriebēja... vainīgajam bija jāsaņem sods...

-Saturies, Neiko, es nāku... –viņa nočukstēja un pameta Moku purvu.