Radbodam Ebrijas valstība nebija ilgi jāmeklē. Viņš tur bija viesojies vairākas reizes... kā draugs. Viņš nezināja, ko teiks, kā izturēsies. Vai Ebrija centīsies viņu pierunāt nevest viņu prom? Vai viņa raudās? Nē, to viņa nedarīs. Viņa bija stipra, ļoti stipra. Ieejot Ebrijas valstībā, Radbodu vienmēr bija pārņēmis prieks, miers un labsajūta, taču šoreiz... viņš labprātāk atrasos simt jūdžu attālumā no šīs vietas, viņš vēlējās kaut būtu miris, bet... uz spēles bija likts tik daudz... Leandra –viņa mīļotā. Viņš nebija savu sievu redzējis astoņpadsmit gadus. Vai viņa vēl aizvien ir tikpat skaista, vai arī kļuvusi vēl skaistāka?

-Ak, mīļā piedod, ka tā tava brīvība jāizpērk... –viņš čukstēja un pār vīra vaigiem lija asaras. Tās sabira viņa biezajā bārdā un pazuda nebūtībā.

-Citas izvēles nav... –viņam aiz muguras atskanēja maiga balss. Pagriezies Radbods ieraudzīja Ebrijas ēterisko tēlu. Meitene lēnām slīdēja viņam pretim un iekļāva savas aukstās rokas Radboda siltajās plaukstās. Viņas acis saprotoši raudzījās milzīgā vīra apaugušajā sejā.

-Ebrij, es... –viņš sāpīgi iesāka, bet nespēja turpināt, jo likās, ka kamols kaklā viņu tūdaļ nosmacēs.

-Tā nav tava vaina. Leandra ir cēla sieviete, es darīšu visu, lai atpestītu viņu no cietuma, -Ebrija maigi teica.

-Bet tu... tu taču nepazini manu sievu. Tu vēl biji bērns, kad viņu... ieslodzīja, -Radbods bija neizpratnē.

-Es vairs neesmu elfa. Tagad esmu fīnija. Manā varā ir ieskatīties pagātnē, manā varā ir ieskatīties nākotnē. Man pieder vara par ko sapņo daudzi, bet... ak, kaut man nebūtu šīs varas! Kaut es spētu aizmirst, kaut spētu to ignorēt. Esmu fīnija. Tava sieva ir cēla sieviete un viņa ir ļoti nozīmīga visai Dūmakainajai zemei. Tāpēc es iešu tev līdz, tāpēc, ka zinu, tas ir mans Liktenis. Es nevēlos tam pretoties. Bez tam tur es satikšu kādu, kam beidzot izstastīšu patiesību... visam reiz jānostājas savās vietās.

-Ak, Ebrij. Es vēlētos Floo nožņaugt pats savām rokām, bet... kad uzzināju, ka Leandra ir dzīva un pašas meita to ir ieslodzījusi cietumā...

-Nāc... iesim, mums garš ceļš ejams. Tik sen neesmu redzējusi Dūmakaino zemi, lai tas kļūst par manu pēdējo un skaistāko ceļojumu, -Ebrijas maigā balss salauza Radboda sirdi.

-Nē, tu nemirsi! Es neļaušu viņai tev ko nodarīt! Gan es kaut ko izdomāšu! –Radbods stingri teica.

-Nē, es zinu, kas notiks un tam tā arī jānotiek,–Ebrija mierīgi pašūpoja galvu.

-Kas notiks? –viņš ieurbās viņas pelēkajās acīs. Ebrija skumji pasmaidīja.

-Tas kam jānotiek.

Viņa vairs neteica nekā. Pagriezusies viņa pastiepa roku uz priekšu un pieskārās kaut kam, ko Radbods neredzēja. Likās, ka no viņas pirkstiem šaujas viegls, pelēks pavediens, kas, pieskaroties neredzamajam radījumam, pārvērtās pelēkā migliņā. Pamazām iezīmējās sudrabains dzīvnieka ķermenis. Radboda mute pārsteigumā pavērās, kad sudrabainā dzīvnieka pierē izauga garš, savīts, mirdzoši balts rags. Tam bija baltas krēpes un aste, kas sniedzās līdz pat zemei.

-Pēdējais vienradzis... –Radbods izdvesa. Ebrija neko neatbildēja. Viņas roka glāstoši slīdēja pāri milzīgā, muskuļotā dzīvnieka ķermenim.

-Jā... Pēdējais vienradzis, taču tikai tik ilgi līdz tiks atminēts tā vārds. Tu zini šo leģendu. Pēdējais līdz tiks atbrīvots cita gars...

-Bet tu zini šo vārdu, Ebrij...

-Jā, zinu, bet es neesmu tā, kurai tas jāatmin... –Ebrija maigi smaidot teica un bijīgi atkāpās no maģiskā dzīvnieka.

-Ebrij, tu spētu valdīt pār Dūmakaino zemi, ja vien gribētu. Floo un tā ragana ir atņēmušas tev daudz ko, bet vietā devušas vairāk. Tu spētu...

-Nē! Es nespētu... –Ebrija viņu pārtrauca.

-Jā, tu nespētu. Pat neskatoties uz to, ka tava sirds ir auksta, tev tā ir...

-Mums laiks iet, -Ebrija pārtrauca Radbodu un pagriezās pret vienradzi.

-Atrodi viņu... atdod viņai atmiņas, pagātni un viņa tev atdos ko citu... –Ebrija nočukstēja un, pagriezusies pret Radbodu sniedza viņam roku.

-Ved mani prom... ved mani pēdējā ceļojumā...

-Vai Izredzētajai ir kādas slepenas spējas, par kurām neviens neko nezina? –Liāna jautāja un Raiens juta, ka tūdaļ uzsprāgs. Šai meitenei laikam nekad nebija iespējams aizbāzt muti. Viņa trallināja kā putns. Raiens pacietīgi nopūtās un paraudzījās uz meiteni.

-Iespējams, es nezinu. Pareģojums ir diezgan miglains un es neesmu to dzirdējis. To atrast var tikai Mondo grāmatā un manas vecmātes galvā, bet viņas galva atrodas Menfisas plauktā... –Raiens pikti attrauca, bet tad iesmējās. Liāna pretīgumā noelsās.

-Ko? Tavas vecmātes galva atrodas kaut kādas Menfisas plauktā, bet tu ar to uzjautrinies? –viņa neticīgi jautāja.

-Redzi, reiz jaunībā mana vecmāte krita Hillijas lāsta varā. Hillija viņu nolādēja ar īpašu burvestību, kas, līdzko vecmāte kādā iemīlas, liek viņai zaudēt galvu... Burvestība ilgst tik ilgi, līdz vecmāte aizmirst iemīļoto. Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā viņai iemīlēties nākas pārāk bieži.

-Un kāpēc tā Hillija tā rīkojās? –Liāna neizpratnē sarauca pieri.

-Jo mana mīļotā vecāmāte savulaik jaunībā, man jādomā, aizvīla Hillijas tantes mīļoto, -Raiens smaidot teica.

-Ko? Tava vecmāte aizvīla savas māsas iemīļoto? –Liānai šī doma likās pretīga, taču Raiens iesmējās un neko neatbildēja. Viņam šī meitene likās pagalam jocīga, bet... vai tas bija slikti? Vismaz garlaicība tika aizgaiņāta.

-Un kas tad ir Menfisa? –viņa jautāja.

-Burve, kas cenšas izdomāt, kā noņemt šo sarežģīto lāstu, -Raiens stāstīja, taču Liāna bija atstājusi puisi. Viņa bija atcerējusies savu māsu. Vai viņa spētu Rovenai nocelt puisi? Nē, viņa pārāk stipri mīlēja savu māsu.

-Ak, Rovena! Kā man tevis pietrūkst! Ko gan tu dari, mīļo māsiņ, ko tu dari? –Liāna iešņukstējās. Visā steigā viņa Rovenu bija pavisam aizmirsusi. Ko gan māsa darīja, kad viņa bija iekritusi atvarā? Rovena taču nebūtu lekusi pakaļ māsai, vai tomēr būtu? Rovena taču baidījās no ūdens. Nē, māsa noteikti bija palikusi mājās, apmeklēja Brennu un rūpējās par viņu. Rovana nekad nebija bijusi tik neatbildīga kā Liāna. Viņa vienmēr bija tā pareizā un kārtīgā. Agrāk māsa tāda nebija bijusi... Kas bija noticis? Liāna to nezināja.

Pēkšņi meitene sarāvās, jo sajuta Raiena roku uz sava pleca.

-Māsa? Tev ir māsa? –viņš jautāja. Liāna pamāja ar galvu, viņa vairs negribēja domāt par māsu. Varbūt kādreiz... varbūt viņa atradīs izeju un atgriezīsies Riversadžā. Varbūt viņai izdosies pierunāt māsu, un viņas abas dzīvos šeit.

-Raien? Kurp mēs dodamies? –Liāna aizdomīgi jautāja. Kaut kas šī puiša uzvedībā lika viņai uzmanīties.

-Mēs dodamies uz Smaragdu pili. Valdniece man sameloja par māsas atrašanās vietu, viņa noteikti ir ieslodzīta Labirintā. Mēs viņu atbrīvosim un tad dosimies pie Menfisas. Viņa nav tik gudra kā mana vecmāmuļa, bet šo to zina. Varbūt arī Pifija drīz atgūs savu galvu...ja paveiksies, -Raiens jautri attrauca un šajā situācijā nepavisam neiederējās. Viņiem priekšā bija bīstams ceļojums, bet viņš uzjautrinājās. Tas bija pagalam dīvaini. Liāna saprata, ka jāuzmanās, bet līdzko Raiens viņai uzsmaidīja, piesardzīgās domas acumirklī atkāpās. Kā gan viņam varēja neuzticēties?

-Raien? Mana roka... –Liāna noelsās. Kad tirpšana bija beigusies, viņa par roku bija galīgi aizmirsusi. Tagad tā nejūtīga karājās gar sāniem. Meitene nespēja to pacelt vai pakustināt. Tirpt sāka plecs un Liāna sabijās.

-Drīz būsim klāt, mēs jau esam paveikuši garu ceļu. Veiksmīgi esmu apgājis visus šķēršļus, drīz būsim galā, -viņš neomulīgi teica.

-Bet tās lapas, kas man varot palīdzēt... –Liāna nelikās mierā.

-Mēs varam atgriezties, bet tad vienmēr pastāv iespēja iekļūt Moku purva akacī... –Raiens aizkaitināts teica.

-Nē, nē, es izturēšu... –Liāna negribēja pārmest puisim. Viņš bija tik labs pret pavisam svešu meiteni! Viņa izturēs un vairs nesūdzēsies.

Rovena pamodās ar dīvaini ņirbošu galvu. Viņa pat necentās sev iegalvot, ka viss piedzīvotais bija tikai sapnis. Vēl aizvien meitene juta skeletu pretīgās rokas uz sava ķermeņa. Taču Neiko bija turējis viņu savās rokās un Rovena bija jutusies tik labi. Ak, Neiko. Nekad viņa nebija satikusi puisi, kas būtu līdzinājies viņam, taču... viņa jau nekad arī nebija satikusi puisi, kurš dzīvotu pavisam citā pasaulē. Viņš neskraidīja pakaļ meitenēm, katru piektdienu nepiedzērās un nebastoja skolu... viņš ceļoja pa brīnumainu zemi, karoja ar skeletiem un aizstāvēja neaizsargātas meitenes. Viņš bija īsts bruņinieks, tikai zirga trūka... Ak, ja Rovena vēl kādreiz ieraudzīs zirgu...

Neveikli meitene pietrausās sēdus un satrūkās. Tieši klāt stāvēja Menfs. ieraudzījusi to, ko vakar slēpa tumsa, Rovena pretīgumā novērsās. Sapuvušie zobi, šķiet, neietilpa mutē. Viņa violetās acis dīvaini mirdzēja. Svešais bija pagalam dīvains. Viņa sejas krāsa bija gaiši violeta un tumšie, sapinkātie mati sniedzās pāri pleciem, turklāt tie bija saķepuši ar kaut ko pretīgi dzeltenu. Rovena domāja, ka dabiskā krāsa arī ir violeta. Mugurā tam bija čūskādas apmetnis un kājās biezi, ādas zābaki. Aiz platās jostas karājās virve, dažādi dunči un zobens. Plecā, uz kura negulēja maisā iebāztais radījums, karājās milzīga soma, kas bija piebāzta pilna. Menfa vecumu nebija iespējams noteikt...

 Virs apaļā, violetā deguna spīdēja tumši spokainās acis. Rovena parāvās atpakaļ.

-Kur Neiko? –viņa izmisīgi jautāja, raudzīdamās apkārt. Puisi nekur nemanīja.

-Prom. Celies arī mums jādodas tālāk, -viņš piecēlās un devās uz priekšu, taču nedzirdot Rovenu sekojam, apstājās un pagriezās. Viņa sēdēja turpat kur iepriekš.

-Nu, nāc! –viņš mudināja, taču meitene papurināja galvu.

-Es iešu tikai kopā ar Neiko! –viņa ietiepās un palika uz vietas. Lūpas cieši sakniebās.

-Mīļā, tagad tu iesi kopā ar mani. Neiko apmainīja tevi pret kādu lietu, kas viņam ļoti bija vajadzīga. Viņš lūdza, lai palīdzu tev atrast māsu, un tieši to es arī darīšu, tāpēc nāc šurp.

Rovenas acis neticībā iepletās, viņa apstulba tik ļoti, ka nespēja izdvest ne vārda. Neiko bija viņu piekrāpis, nodevis?

-Kādu vēl lietu?  -meitene ieplētusi acis, vaicāja.

-Pret Mondo grāmatu, -viņš nepacietīgi atteica un nobolīja acis. Rovena nejautāja, kas tā par grāmatu. Viņai tas bija vienalga... Neiko bija viņu piekrāpis...iemainījis kā kaut kāu lietu...

-Ak, tu sasodītais maita! –viņa iekliedzās un pieleca kājās un grasījās skriet puisim pakaļ un nogalināt viņu.

-Viņš aizgāja jau vakar, tu nemūžam viņu nepanāksi, -Menfs uzsauca, nemaz negrasīdamies meiteni aizturēt. Rovena apstājās un centās savaldīties. Tas nācās tik grūti un viņa nespēkā atkrita uz zemes. Paslēpusi seju rokās meitene smagi nopūtās.

-Neraudi, tā tev būs labāk, –Menfs teica papliķēdams viņai plecu. Rovena nicīgi nošņācās.

-Es neraudu, tu muļķi. Kāpēc tu ļāvi viņam mani pamest? –viņa nikni jautāja.

-Viņš dabūja grāmatu un devās prom, -Menfs paraustīja plecus un sāka krāmēt somas.

-Lai velns tevi parautu, stulbais idiot, -Rovena nošņācās, lādēdama Neiko. Kaut kas sirdī bija salūzis...

Rovenas acis pēkšņi pievērsās violetā vīra maisam, ko viņš tik uzcītīgi bija stellējis līdzi. Tas sakustējās.

-Kas ir tai maisā? –viņa cieši samiegusi acis jautāja.

-Viena nešpetna feja. Es nesu to uz Karalistes mantu tirgotavu, pārdošu kādam vergu tirgonim... –Menfs nepaguva pabeigt, jo Rovena pielēca kājās un devās pie maisa. Atsējusi to, viņa norāva maisu nost. Skatam atklājās pārsteidzoša būtne ar gaišziliem matiem. Viņai mugurā bija sūnu zaļš apģērbs –zaļa, cieši pieguļoša jaka, kas priekšā bija sastiprināta ar šaurām, smalkām saitītēm un bikses, kas sniedzās nedaudz pāri ceļiem. Kājās viņai bija ādas siksniņu apavi, kas līdzinājās apaviem no vēstures grāmatām, kādi tika valkāti senajā Grieķijā. Fejas naidpilnās acis kā divi asmeņi ieurbās Rovenā. Viņas mute bija aizsieta, kājas un rokas sasietas. Lēnām pieliekusies, Rovena atbrīvoja meitenes muti no netīrā apsēja.

-Draņķe, tūdaļ pat atbrīvo mani! –Minna iekliedzās, cenzdamās atbrīvot rokas. Rovena sašutusi par tādu uzbrukumu atkāpās.

-Ak, Feju meža burvība, tu taču esi tā... tā...nu, māsa tai... tai muļķei! –Minna pārsteigumā apstulba. Rovena spēji saspringa.

-Ko? Tu redzēji manu māsu? Liānu? Kur viņa ir? Atbildi! –Rovana vienā mirklī sagrāba feju un sapurināja. Minna nepatikā saviebās. Šī derdzīgā skuķe viņai riebās, taču noteikti bija tikpat naiva kā viņas mīļā māsiņa.

-Tā stulbā muļķe ir pie manis un ja tu mani neatbrīvosi nekad neuzzināsi, kur viņa ir, -Minna apmierināta teica. Tātad šī bija Izredzētās māsa, lieliski! Lieliski!

Rovana juta kā uz pieres izspiežas auksti sviedri. Viens viņu jau bija piekrāpis un tagad šī... šī... būtne domāja, ka ar viņu var dzīt jokus. Piegājusi klāt Menfam un izrāvusi no viņa jostas dunci, viņa devās atpakaļ pie fejas. Nikni piegrūdusi to nīstamajai būtnei pie kakla, viņa nikni nošņācās:

-Tūdaļ pat saki, kur viņa ir, vai es tevi nogalināšu!

Minna norija siekalas, bet papurināja galvu. Rovena vēl ciešāk piespieda dunci viņas kaklam un pār Minnas kaklu notecēja sīka asins straumīte. Rovena noelsās –fejas asinis bija zaļas. Minna iekliedzās no sāpēm un apmulsuma. Ar šo trako meiču nevarēja jokot.

-Es tevi aizvedīšu, es nevaru izstāstīt, jo tu nemūžam turp nenokļūsi viena, -Minna panikā iesaucās. gan jau pa ceļam viņai izdosies tikt ar šo skuķi galā, vai arī to izdarīs Rona...

-Labi, -Rovena beidzot noteica un paņēma nazi nost. Viņa atsēja fejai kājas, bet virvi apmeta viņai ap kaklu un sasēja ciešu mezglu.

-Tu vedīsi mani, -viņa aukstasinīgi noteica un lika fejai piecelties. Menfs apmulsis vēroja abu meiteņu sadursmi ar ieplestu muti.

-Bet... viņa ir mana... –Menfs bezpalīdzīgi iesaucās un sarāvās. Neiko stāsti par Rovenu nebija viņu iebiedējuši, bet tagad... likās, ka Neiko bija izteicies pat pārāk maigi. Rovena bija īsta briesmone, viņa bija īsta sieviete.

-Vairs ne, -Rovena noteica un draudīgi pagriezās pret Menfu. Violetais vīriņš acumirklī atkāpās atpakaļ. Savācis savas somas viņš aši pazuda kaut kur tālumā.

Cieši piesējusi Minnu pie koka, Rovena pakāpās soli atpakaļ.

-Kāpēc tu sagūstīji manu māsu? –viņa akstasinīgi jautāja.

-...viņai bija kas tāds, ko es gribēju iegūt, -Minna sakostiem zobiem nošņācās.

-Un kas tas būtu, -Rovena nozibsnīja ar acīm.

-Grāmata, sasodīts! –Minna nokliedzās.

-Grāmata? Kāda vēl grām... –Rovena spēji apklusa. Beidzot viņa to atcerējās, trūkstošais fragments bija nostājies vietā. Neiko bija jautājis par grāmatu... viņš bija... un beidzot Rovena saprata...