- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Floo atradās kādā gaišā istabā, kas bija ļoti skaista. Pat Floo istabas nespēja sacensties ar to krāšņumā. Sienas greznoja gobelēni, kas bija austi no sapņu, cerību, vilšanās, lepnuma un mīlestības diegiem. Ar vieglajiem zirnekļa tīkla pavedieniem tie bija sastiprināti kopā. Visas četras istabas sienas bija klātas ar šiem milzīgajiem gobelēniem. Vēl vairāk Floo pārsteidza lielās stelles, kas atradās pie tālākās sienas. Blakus tām stāvēja groziņš, no kura cēlās dūmakaina migliņa. Floo noskurinājās, nez kāpēc viņai pēkšņi sametās bail. Meitene pagriezās pret vienu no gobelēniem. Meitene samulsa, visos gobelēnos, izņemot vienu, bija attēlots viens un tas pats –pils. Smaragdu pils! Uz dienvidu sienas bija burvīgi skaits gobelēns, kurā pils vēl nebija, bet tajā bija vieta, kur pils atradās pašlaik. Puķes ziedēja, putni dziedāja un saule mīlīgi sildīja. Tikai vienā vietā pie debesīm peldēja vientuļš mākonis, kas vēstīja par lietu un negaisu. Sapņu zeme! Otrajā gobelēnā bija attēlota Smaragdu pils, ap ko plosījās vētra un negaiss. Koki žēli vaidēja un pili bija apņēmusi dīvaini mirguļojoša migla, kas neiederējās visā ainavā.... kaut kas tumšs un biedējošs slēpās aiz kokiem. Drūmā zeme!

 Floo nodrebinājās un pagriezās pret nākamo gobelēnu ziemeļu pusē. Meitene noelsās, jo tas, ko viņa tur ieraudzīja lika viņš sirdij ielekt kaklā. Tā bija skaista meitene smaragdzaļā kleitā. Viņas acis augstprātībā un iedomībā raudzījās tālumā. Zeme pie meitenes kājām krāsojās asinssarkana. Rokā viņa turēja zobenu, kura gals bija atspiests pret zemi... tā asmens bija notraipīts asinīm. Likās, ka drūmie mākoņi nekad neizklīdīs un pār zemi vienmēr klāsies bezveidīgā migla. Šī seja –tik salta un ļauna... viņas pašas seja. Floo juta dusmas augam augumā. Ko šeit darīja gobelēns ar viņu?

Ilgāk vairs nespēdama raudzīties uz sevi, meitene pretīgumā novērsās. Viņa piegāja gobelēna un grasījās to noraut, bet sastinga. Pašā apakšā vīdēja miglaini vārdi. Nesteidzīgi Floo noliecās, lai tos izlasītu.

         „To, kas saraus varenākās dzimtas loku,

       To, kas pret savu dzimtu pacels roku,

       To sameklēšu es,

       Kaut vai no pazemes.

       Tam piespriedīšu sodu

       Par savas dzimtas aptraipīto godu.

       Un, kad pie varas jauna vara stāsies

       Nodevējam sodu beidzot saņemt nāksies.”  

 

-Kas par... –Floo, beigusi lasīt, nesaprašanā izdvesa, bet nepaguva pabeigt savu teikumu, jo izdzirdēja aiz muguras krekšķi.

-Khem... Kā redzu esi iepazinusies ar savas dzimtas vēsturi un... hmmm... nākotni.

Floo strauji apgriezās riņķī un pie milzīgajām stellēm, ērtā šūpuļkrēslā ieraudzīja vecu sieviņu. Viņa uzmanīgi vērpa domu pavedienus. Vecās sievietes galvā bija dīvaina aube. Viņas apģērbs bija ļoti vienkāršs, kā parastai kalponei: gari stiebrzāļu svārki un steperlinu krekls. Ap vidukli bija sniegbalts priekšauts. Uz degungala bija noslīdējušas brilles ar bieziem stikliem metāla ķēdītē. No aubes apakšas spurojās sniegbalti mati.

-Kas jūs esat un ko darāt manā pilī? –Floo bargi jautāja.

-Tavā? –sieviete izbrīnīta nozibsnīja ar acīm. Floo sāka kaitināt šī sieviete un viņas smalkās rokas savilkās dūrēs. –Ak, jā, pagaidām tā ir tava pils... –viņa iesmējās tā it kā būtu pateikusi, kaut ko šausmīgi smieklīgu. Floo juta, kā viņas vaigi tumši pietvīkst.

-Kā jūs uzdrošināties... –viņa iesaucās, bet vairāk nekas nenāca pār lūpām. Niknumā viņa pacēla svārku malu un metās uz durvīm, taču spēji apstājās. Aiz muguras durvju vairs nebija. Niknumā viņa metās riņķī.

-Tūlīt pat laidiet mani ārā, vai arī... –viņa apklusa un vārdi palika draudīgi karājamies gaisā.

-Vai arī kas? –vecā nekaunīgi jautāja un pasmaidīja tā, ka Floo juta kaklā sākam pulsēt vēnu. Niknumā viņa sakoda zobus.

-Es jūs nogalināšu! –viņa iesaucās un metās pie večiņas.

-Stāvi! –vecā pavēloši uzsauca un pacēla roku. Floo acumirklī apstājās. Kāda dīvaina vara bija liegusi viņai skriet tālāk. Floo centās pakustēties, bet nespēja, vecā sieviņa iesmējās.

-Vai tu tiešām esi tik stulba vai arī izliecies? Vai Rona tev nestāstīja par mani? –vecā, beigusi smieties, nopietni jautāja. Beidzot viņa nolaida roku un Floo nespēkā nokrita uz mīkstā paklāja. Nesaprašanā viņa pacēla baiļu pilnās acis uz sievu.

-Kas jūs esat? –viņa, cenzdamās atgūt elpu, jautāja.

-Kas esmu es? Var teikt, ka esmu viss... gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Es redzu visu, dzirdu visu un zinu visu. Dažiem esmu orākuls, citiem burve, kādam vecmāte... taču šobrīd tev, mans bērns, esmu brīdinājums. Tu izlasīji savu likteni gobelēnā, saproti kā gribi, es tev nespēju izskaidrot to, ko izlasīji, jo Dzīves gobelēnu noslēpumus nezinu pat es. Liktenis tevi atradīs, lai kur tu bēgtu, cīnoties pret to, tu iesi bojā. Agri vai vēlu Viņa tevi gāzīs no troņa. Pareģojums ir piepildījies! Baidies! Visu, ko tu esi iekarojusi ar zobenu, Viņa tev atņems ar prātu, visus, kurus tu esi pakļāvusi ar varu, viņa pakļaus ar visspēcīgāko no varām –ar varu, kas apslēpta Pūķa Acī.

Floo raudzījās uz veco sievieti kā uz rēgu. Šo leģendu viņa bija dzirdējusi, taču nekad netika domājusi, ka tā ir patiesa un... nedomāja tā arī tagad. Skaļi iesmējusies, Floo veikli piecēlās kājās.

-Vienu mirkli man jau likās, ka jūs mani nolādēsiet, tad gan es nobītos. Šis pareģojums ir vecs kā mūsu pasaule. Šie māņi tika izdomāti, lai Cerība nekad nemirtu. Nav nekādas Izredzētās un nekad nebūs! Tās ir šausmu stāsti ar ko biedēt jaunos valdniekus un pasakas, ar ko iepriecināt Dūmakainās zemes iemītniekus. „...un tad nāks Izredzētā, kas mūs visus glābs, atbrīvos Dūmakaino zemi...” Un visas citas muļķības. Es tam neticu! –Floo aizkaitināti noskaldīja.

-Un tā arī ir tava kļūda, par ko Liktenis tevi bargi sodīs, -vecā bargi teica.

-Un ko tad jūs man iesakāt? –Floo sarkastiski jautāja un paraudzījās sieviņas brūnajās acīs.

-Vai tu tiešām netici leģendai par Pūķa aci un Mondo grāmatu? –vecā jautāja.

-Vēl viens mīts, -Floo garlaikoti novilka.

-Vai tiešām? –vecās acis iemirdzējās. Lēnām viņa no azotes izvilka ķēdīti, kurā kaut kas karājās. Tas bija rubīnsarkans akmens, bet... likās, ka tam palikusi tikai puse. Otras puses nebija.

-Jau daudzus simtus gadu es sargāju šo akmens daļu kā savu acu raugu. Iemainīju to no kāda vīra, kurš nesaprata, kas nonācis tā rokās. Tā ir viena puse no Pūķa Acs. Vecis to iemainījis no kāda troļļa, kas, bēgdams no pūķa, atradis to kalnu alā. Šis ir akmens, ko mūžam lemts sargāt mūsu dzimtai. Tā kā tu... –viņa ieturēja mulsinošu pauzi, -tā kā tu esi vienīgā, kas palikusi mūsu dzimtā, tas nu pienākas tev. Līdzko biju ieguvusi šo akmeni es cerēju atrast otru pusi, jo kurš gan spētu pretoties tā varai? Es to nespēju, šīs alkas neļāva man mierīgi nomirt... Jau simtiem gadu es mītu šais sienās un gaidu savu sekotāju... tā esi tu –mana mazmazmazmaz nu vairs lāga nezinu cik vēl „maz” tur varētu būt, bet mēs nākam no vienas dzimtas.

-Ko? –Floo ieplēta acis.

-Jā, mīļā. Es nodevu savu dzimtu, nodevu savu sūtību un izvēlējos varu, tu esi izdarījusi to pašu, ieslogot savu māti, nogalinot māsu un neieredzot tēvu. Tev jāiekaro tas, ko nespēju es. Atliek tikai secināt, ka otra puse akmens atrodas visdziļākajā atvarā, kāds vien Dūmakainajā zemē eksistē...

-Un kā lai es to atrodu? –Floo sarkastiski jautāja, nespēdama atraut acis no akmens. Ieraugot to, viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Likās, ka akmens pievelk viņu sev klāt.

-To tev nāksies izdibināt pašai, taču tikai grāmata var atklāt otras akmens puses slēptuvi.

-Kas tad galu galā ir tā Izredzētā, no kuras man jāuzmanās? –Floo žāvādamās jautāja.

-Es nezinu, neviens nezina, -vecā nopūtās. Floo novaikstījās un pēkšņi sastinga. Viņa ieraudzīja ceturto gobeēnu...

Apkārt viss zēla un ziedēja, bija pavasaris, bet... kaut kas nebija kārībā. Likās, ka apkārt valdošais krāšņums ir mānīgs, tas radīja ilūziju. Pils mirdzēja nekad neredzētā krāšņumā. Pie tās stāvēja viņa, taču Floo acis pie sevis pakavējās tikai mirkli. Viņa raudzījās uz kādu citu -puisi tumšiem matiem un smaragdzaļām acīm. Floo palti smaidīja, taču pisis nesmaidīja un bija pilnīgs pretstats apkārt valdošajam priekam un līksmei. Puisim kaklā karājās rubīnsarkans akmens...

Floo plati pasmaidīja. Ar to pietika.

-Paldies, jums! Viņš tomēr būs mans! Es laikam došos pabeigt iesākto... –Floo medainā balsī nodūdoja.

-Pagaidi, tev jāizlasa, kas rakstīts apakšā... es to nevaru, -vecā mudināja.

-Man vairs nav laika, vecā. Viss tāpat ir skaidrs! –Floo nočivināja un metās uz durvīm.

-Floo! –sieva vēl pēdējo reizi uzsauca. –Neaizmirsti! Liktenis visiem iedala vienādas kārtis, galvenais ir tās tikai pareizi izspēlēt! Spēlē uzmanīgi, nepārsteidzies!

Taču Floo jau bija prom. „Ak, tu muļķa bērns!” Sieva nogrozīja galvu. Pieslīdējusi pie gobelēna viņa uzmanīgi uz to paraudzījās. Neviens, pat viņa, neredzēja vārdus, kas uz mirkli iemirgojās un izplēnēja.

         „...bet pat ja redzi acīmredzamo,

       neaizmirsti beidzamo:

       ne viss ir tāds kā liekas

       tur, kur burvestības tiekas.

       Pat pasaulē, kur brīnumainais rodas,

       nav tāda spēka, kas pret mīlestību dodas.”

 

 

 

Nakts bija iestājusies ātri... pārāk ātri. Mežs tinās pilnīgā tumsā un, lai nepakristu, Rovena turējās pie Neiko apmetņa malas. Mēness nebija parādījies.

Aiz muguras skanēja dažādas dīvainas skaņas, taču Rovena nespējasaskatīt, kas ir tas, kas viņiem seko. Viņa cieši spiedās Neiko mugurā un mudināja viņu eit ātrāk, taču Neiko to ignorēja. Likās, ka abiem pa pēdām iet kaulu kambari, jo ik pēc mirklīša atskanēja kaulu graboņa.

Pēkšņi Sarkanais mēness sāka iekrāsot apkārtni un neiko strauji apmetās riņķī. sagrābis meiteni, viņš pastūma viņu sev priekšā, lai Rovena nespētu saskatīt tos, kas viņiem sekoja. Rovena sarāvās, taču Neiko stūma meiteni uz priekšu un neļāva viņai atskatīties. Rovena protestējot, atspiedās pret viņa augumu un nekustējās ne no vietas. Viņa gribēja pagriezt galvu, taču Neiko to satvēra un nelaida.

-Sasodīts! Neskaties atpakaļ! Ej! –viņš nolamājās un pastūma meiteni, bet Rovena izrāvās un paskrēja uz priekšu.

-Tu teici, ka esam draugi, izskaidro man kāpēc... –viņa apmetusies riņķī iesāka, taču nespēja pabeigt savu sakāmo, jo vārdi iesprūda rīklē. Kā zivs viņa plātīja muti, skatīdamās uz to, ko ieraudzīja Neiko aiz muguras. Neiko pieskrēja viņai klāt un satvēra aiz rokām.

-Lūdzu, netici tam! Neskaties un nepievērs uzmanību. Tikai nekliedz un neskaties... acīs –viņš čukstēja, mierinādams viņu, bet Rovena nespēja. Pār viņas lūpām izlauzās baiļu kliedziens, kas piepildīja visu mežu. Un kā varēja nekliegt? Neiko aiz muguras, vilkdami kājas, līda skeleti, to kauli Sarkanā mēness gaismā likās degam. Tie grabēja, skeletiem ceļot kājas pār saknēm. Tukšajos galvaskausa acu dobuļos melnēja tumsa. To zobi bija atņirgti platā, nežēlīgi ļaunā smaidā. Tie bija cilvēku skeleti. Rovena nodrebēja, kad viens no skeletiem nogāzās zemē un kauli sabira kaudzē. Skelets vairāk nekustējās un necēlās.

Pēc Rovenas kliedziena visi skeleti pacēla galvas un paskatījās tieši uz viņu. Tie devās tieši viņas virzienā, ātri un draudīgi tie skrēja tieši uz meitenes pusi.

-Skrien! –Neiko viņu pagrūda malā un iespēra pa kāju tuvākajam skeletam, kas tūdaļ sabruka zemē. Viņš grūda un sita ar tādu spēku, ka Rovenai mute iepletās. Skeleti šķīda uz visām pusēm, taču arvien vairāk to izlīda no tumšā meža dzīlēm. Pat Neiko nespētu tos visus atvairīt. Rovena jau gribēja mesties prom, taču atcerējās sāpes Neiko acīs, kad viņš bija paziņojis, ka meitene viņu pametusi. Atkal viņas vainas dēļ abi bija iekūlušies nepatikšanās. Meitene apņēmīgi metās uz sānu un iesita kādam skeletam tik spēcīgi, ka galvaskauss aizlidoja vairāku metru attālumā. Skelets velti plātīja rokas un centās meiteni saķert. Ar nākamo sitienu tas sabruka uz zemes. Uzvaras prieks ilga tikai acumirkli, jo skeletu saradās arvien vairāk. Rovenas muskuļi smeldza un elpot kļuva arvien grūtāk. Kur bija palicis Neiko? Arvien grūtāk bija atvairīt uzbrukumu un meitenes rokas sāpēja un asiņoja. Kāds viņu notrieca uz zemes un meitene atspiedās ar rokām pret to. Saņēmusi visus spēkus, meitene pielēca kājās un metās skriet. Skeleti šķīda uz visām pusēm! Meitene bija piedalījusies simtiem sacensībās, taču šis skrējiens bija grūtākais visā viņas mūžā un arī nozīmīgākais. Kāpēc gan neviens viņai skolā nebija mācījis, ko darīt šādā situācijā?

Rovena atdūrās pret Neiko un satvēra viņu aiz rokas. Apmeties riņķī, viņš grasījās sist, taču pēdējā mirklī apstājās, pamanījis meiteni. Vienā sekundē viņa sejā bija saskatāms tik daudz emociju... Pārsteigums, nesapratne, prieks un visbeidzot... dusmas. Rovena apmulsa, jo nebija to gaidījusi, taču pārdomām neatlika laika. Skeleti apstāja viņus arvien ciešākā lokā. Rovena juta, ka Neiko sāk pagurt. Viņa kustības bija lēnākas. Rovana cieši piespiedās viņa platajai mugurai, meklēdama atbalstu. Kāds skelets stiepa savas rokas pēc viņas kakla, taču Neiko acumirklī pagriezās pret meiteni, nogāza skeletu un ieskāva meiteni savās rokās.

-Piedod... –viņš nočukstēja iespiedis seju viņas matos. Rovena zināja, ka skeleti cenšas aizraut viņu no Neiko, to rokas bija apvērušas viņas vidukli un vilka prom, taču meitene juta tikai Neiko mierinošo glāstu un viņa saraustīto elpu. Viņa aizmirsa skeletus un visu apkārtējo. Šeit bija tikai viņa... viņa un Neiko.

Rovena pieķērās Neiko vēl ciešāk. Pēkšņi visu mežu izgaismoja spilgta gaisma.

 

 

 

Floo satraukta arvien ātrāk steidzās uz bēniņiem. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek vaļā no sāncensēm. Viņa būs kopā ar Neiko, tagad tas bija skaidrs ka diena. Floo gandrīz iesmējās par šo satraucošo domu, bet tad sadrūma. Vecā sieviete bija viņu satraukusi. Izredzētā, akmens... Lēnām viņa atvēra roku. Akmens viegli pulsēja viņas plaukstā. Kāda vēl Izredzētā? Viņai bija akmens, viņai drīz piederēs visa vara! Ja viņa neticēs Izredzētajai, tad viņas nekad nebūs. Tieši ticība bija tā, kas piepildīja pareģojumus, mītus un teikas. Tikai ar ticību neiespējamās lietas varēja padarīt par iespējamām.

Saņēmusies Floo turpināja ceļu uz bēniņiem. Drīz jau viņa stāvēja pie durvīm. Pagriezusi rokturi, meitene pagaidīja, kamēr durvis čīkstēdamas atvērās. Tik sen jau viņa nebija šeit bijusi. Lēnām spērusi soli uz pirmā pakāpiena, Floo sāka kāpt augšup. Kāpnītes klāja biezu putekļu kārta, un Floo kurpju papēži iegrima dziļi tajos. Uzkāpusi augšā, viņa dziļi plaušās ievilka sasmakušo gaisu un ieklepojās. Riebumā meitene sarauca degunu. Gaisā valdīja pretīga smaka. Visapkārt mētājās moru spiras.

-Atkal tie mošķi apsēduši manu pili! –viņa nicīgi nošņācās un spēra soli uz priekšu. Tagad bija kas svarīgāks par ņemšanos ar šiem sasodītajiem neradījumiem.

Nesteidzīgi meitene gāja uz priekšu. Visapkārt stāvēja dažādas lietas. Lielākā daļa no tām bija dažādas statujas un gleznas, taču bija arī pavisam neparastas lietas. Floo ceļu aizšķērsoja rombveidīgs statīvs un viņa uzmanīgi apgāja tam apkārt, lai nepieskartos. Floo negribēja pārvērsties par vecu sievu. Iedama tālāk, meitene netīšām paspēra kādu trauslu pudeli, kas atsitās pret gleznas rāmi un saplīsa. No pudeles izlija bezkrāsains šķidrums un tūdaļ pat iesūcās grīdā.

-Sasodīs! Atkal pusgadu nespēšu to notvert! –viņa nolādējās. Bubuļeļļa spēja attēlot jebkuru priekšmetu visā pilī, kas vien nebija pārāk liels. Un vienmēr sagadījās tā, ka tas attēloja tieši to priekšmetu, ko Floo meklēja visvairāk. Reiz viņa nebija spējusi atrast savu matu suku. Atgriezusies no vannas istabas viņa to pamanīja uz savas gultas. Paņēmusi suku rokā, meitene to ielaida savos zeltainajos matos, taču tā tūdaļ pat pārvērtās pretīgā, glumā masā, kas nolija pār meitenes galvu.

Atvairījusi nepatīkamās atmiņas, Floo devās pie kāda milzīga, plakana priekšmeta, kas bija pārklāts ar saputējušu pārklāju. Floo pastiepa roku un norāva pārklāju. Tas noslīdēja zemē, saceldams veselu putekļu mākoni. Floo noklepojās un gaidīja līdz putekļi nosēdīsies. Kad tas bija noticis savā priekšā viņa redzēja milzīgu spoguli, kas izskatījās veselu mūžību vecs. Tā stikls likās viļņojamies. Uz vecajām, no Asaru vītola grieztajām malām, bija iegrebti dažādi simboli. Tā bija seno elfu mēle. Floo to neprata, taču viņa zināja, ko nozīmēja simboli pašā spoguļa augšā.

 

       „Ja kāda pazudusi dvēsele vēl apkārt klīst,

       Ja sirds vēl kādu stipri nīst,

       Jautā spogulim, kurš burvis,

       Tas atvērs tev uz patiesību durvis.”

 

Šos vārdus Rona viņai bija izskaidrojusi jau pirms daudziem gadiem, kad Floo vēl bija maza meitene. Nekad viņa nebija domājusi, ka spogulis reiz patiesi noderēs, taču nu šī reize bija pienākusi.

Lēnām viņa pārlaida pirkstus pār spoguļa rāmja grubuļaino virsmu. Tad viņa, skaidri izrunādama vārdus, teica:

         -Atsaucies, jel, tu, kas mīts,

         Kas sen no manas zemes dzīts,

         Kas pa naktīm mēnesim dzied,

         Palīdzi, lai atkal varu smiet.

Pirmajā mirklī nekas nenotika, taču tad spogulis sāka duļķoties un viļņoties. Pēc kāda mirklīša ainava spogulī kļuva skaidrāka. Iezīmējās koku stumbri, sīki krūmiņi un kāds stāvs. Tērpies tas bija garā, melnā ādās apmetnī. Seja bija tik ļoti apaugusi, ka nebija iespējams noteikt, kas patiesībā ir šis radījums. Iespējams, ka tas bija cilvēks, bet varbūt arī ne. Garā bārda un pinkainie mati slēpa arī tā tumšā acis.

-Sen neesi mani apciemojis, dārgais tēvs! –Floo ierunājās un sadrūma, kad uzrunātais pat nesarāvās. Viņš vienaldzīgi turpināja vērties tālumā. Nekas neliecināja par to, ka viņš vispār sapratis, ka tiek uzrunāts.

-Ignorēdams mani, tu nekur tālu netiksi, -viņa nošņācās. Beidzot vīrs pagriezās riņķī un paraudzījās Floo tieši sejā. Meitene sastinga no visa tā lielā naida, ko tur ieraudzīja.

-Nekad vairs neuzdrošinies saukt mani šajā nolādētajā vārdā! –vīrs skarbā balsī iesaucās un, strauji izrāvis no maka bultu, nomērķēja to tieši Floo krūtīs. Meitene sarāvās, taču atcerējās, ka bulta nevar viņai kaitēt. Spogulis pārraidīja tikai viņas attēlu, ne ķermeni.

-Tu taču nedomā, ka ar parastu bultu nogalināsi mani. Jau astoņpadsmit gadus tu esi centies to izdarīt un vēl nekas nav izdevies, kāpēc domā, ka izdosies tagad? –viņa izsmējīgi jautāja.

Radbods nolaida loku. Viņam nebija cerību... vismaz pagaidām ne... Nekad viņš nepiedos tai sasodītajai burvei, ka viņa mīļā Leandra nomira dzemdībās. Rona samaksās par visu, ko ir viņiem nodarījusi. Viņa bija piesavinājusies viņa pirmo meitu un uzaudzinājusi par briesmoni, kas nicina savu pašas tēvu.

-Tu un tā burve samaksāsiet par visu, ko esat nodarījušas man un Leandrai, -viņš vienaldzīgi attrauca, taču iekšā viss vārījās.

-Mīļo, tēt! Kāpēc gan mēs nevarētu salīgt mieru un beidzot kļūt par ģimeni? –viņa viltīgi vaicāja. Radbods atgāza galvu un sāka smieties, dziļi un sāpīgi.

-Ģimeni? –viņš neticīgi pārjautāja. –Kādu vēl ģimeni? Tu esi pārsviedusies tās slepkavas pusē, kas nogalināja tavu māti un bērnu, ko viņa gaidīja! Kā tu to vispār spēj iedomāties, ka mēs... –viņš spēji apklusa, jo Floo nākamie vārdi lika asinīm apstāties.

-Ko tu teici? –viņš pārjautāja jo nebija īsti drošs vai bija sadzirdējis pareizi.

-Es teicu, ka Leandra ir dzīva, -Floo izjusti teica un maigi pasmaidīja. Radbods juta kā sirds sāpēs sažņaudzas. Tik daudzas naktis viņš bija pavadījis lūdzoties, lai viņa bērns un sieva būtu dzīvas, taču tagad... viņš vienkārši nespēja tam noticēt.

-Tu melo... –viņš izdvesa, jo neviens cits vārds nenāca pār lūpām.

-Nē, viņa ir ieslodzīta Labirintā un ir dzīva. Es tev viņu atdošu un jūs atkal būsiet kopā, -Floo teica, virpinot savu matu cirtu.

-Leandra... –Radbods čukstēja, stiklaini raudzīdamies tālumā.

-Jā, tu atkal varēsi būt kopā ar viņu, bet... tev kaut kas jāizdara manā labā. Tev jādodas uz Feju mežu un jāatved man fīnija. Vai spēsi to? –Floo jautāja, vērīgi raudzīdamās tēvā, kas šķita gluži apmāts, atkārtojot Leandras vārdu.

Pirms daudziem gadiem Radbods bija izbēdzis no Skipio cietuma un atgriezies mājās. Neatradis sievu, viņš bija uzzinājis, ka abas ar meitu esot devušās uz Ronas pili. Devies turp, viņš uzzināja, ka Leandra dzemdībās esot mirusi, taču Floo negrasoties doties mājup kopā ar viņu. Trieciens, ko izturēja Radbods, bija laupījis viņam daļu prāta, taču savu garo ceļojumu laikā, viņš bija atguvies. Līdz ar Leandras zaudējumu, viņš bija zaudējis daļu sevis, viņš bija zaudējis vēlmi dzīvot. Kādu laiku viņš bija klīdis bez mērķa, taču gandrīz vai pašā Dūmakainās zemes malā bija saticis kādu vīrieti, nē, ne gluži vīrieti –jaunekli, taču garā tas varēja sacensties ar visdrosmīgākajiem vīriem un vislabākajiem draugiem. Šis puisis Radbodam bija parādījis mērķi dzīvei un palīdzējis visgrūtākajos brīžos. Radbods visiem spēkiem sāka palīdzēt citiem Dūmakainās zemes iemītniekiem, cenšoties atgūt nokavētos dzīves gadus, ko bija pavadījis sērodams par sievu un bērniem. Viņš riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu citas dzīvības. Viņš ne mirkli nebija šaubījies, ka kaut kur viņu sagaida mīļotā sieviete, taču tagad... pirmo reizi viņš iedomājās par to kas būtu noticis, ja viņš nomirtu un uzzinātu, ka viņa mīļotā mokās pazemes cietumā... Viņš bija palīdzējis visiem, izņemot to, kurai viņa palīdzība bija nepieciešama visvairāk.

Radboda seju vienā mirklī izķēmoja dusmas! Niknumā viņš pārlauza bultu, kobija tēmējis Floo krūtīs.

-Tu sīkā maita! Es tevi nogalināšu! Tu liki man mocīties zaudējuma sāpēs! Es tevi...es... –viņš elsoja, atkrizdams sūnās. Spēcīgā un biedējošā vīra savaldība bija sadragāta. Viņš bija sakauts. Tas bija visļaunākais murgs! Lai atgūtu mīļoto viņam bija jāziedo...fīn...

-KO? –Radbods iesaucās, pielekdams kājās. –Tu gribi, lai es atvedu tev Ebriju? Ebriju? Tu taču esi jukusi!

-Jā, tieši to es gribu! Un tu to izdarīsi, vai arī nekad neieraudzīsi to, kurš mums abiem ir tik dārgs, mīļo tēt, -meitene apmierināti trallināja. Devusi pēdējos norādījumus par „piegādi”, kā viņa to nosauca, Floo pazuda.

Radbods palika viens. Vienā dienā visa viņa dzīve tika sagrauta. Cik gan labāk būtu bijis, ja viņš būtu miris...

Ebrija! Nē, tas bija tik negodīgi. Ebrija bija visjaukākā būtne, ko vien viņš bija saticis. Viņa bija palīdzējusi un devusi padomu, kad Radbods to gaidīja visvairāk. Viņa bija paglābusi viņu no vajātājiem un uzņēmusi tik laipni, kā meitai pienāktos uzņemt tēvu. Taču tagad... viņam šī jaukā būtne bija jāziedo paša meitas sasodītajām kaprīzēm. Kāpēc! Kāpēc! KĀPĒC???

 

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.