Atvērusi mātes darbistabas durvis, Liāna smagi nopūšoties, atslīga pret durvīm un lēnām noslīdēja uz grīdas. Nedroši viņa atvēra grāmatas pirmo vāku. Agrāk māte nekad netika viņai devusi savu grāmatu, bet tagad... māte tik ļoti bija sakāpinājusi Lānas interesi par Dūmakaino zemi, ka viņa alka uzzināt arvien vairāk un vairāk. Dīvaini, ka māte nekad nestāstīja, kur viņa ņēmusi šo dīvaino grāmatu.

Meitene neticami ātri iegrima lasīšanā. Sākumā bija stāstīts par pūķiem, vienradžiem, fejām, elfiem un citiem skaistiem radījumiem. Briesmoņi, kuru ilkņi bija tik gari kā viņa pati un tik asi kā tikko trīts zobens, fejas, kas bija tik skaistas kā pavasara rīts un veiklas kā ķirzakas, putni, kas bija tik krāšņi, ka pirmo reizi tos ieraugot elpa aizrāvās un kuru balsis aizskanēja kā dzirkstošs strauts... Viss... viss šai grāmatā atdzīvojās un likās, ka dzīvs bijis vienmēr. Liānai likās, ka visi šie tēli patiesi eksistē un dzīvo kādā cilvēka neatklātā, brīnumu pilnā zemē.

 Pēkšņi kāds ar skaļu blīkšķi ietriecās durvīs, aiz kurām bija Liāna. Uztrūkusies Liāna nespēja aptvert, kas tikko bija noticis. Viņa gulēja uz paklāja un grāmata mētājās līdzās. Vai viņa patiesi bija aizsnaudusies? Tas taču nebija iespējams! Aiz durvīm viņa izdzirdēja vaidu. Paķērusi grāmatu padusē un pielēkusi kājās, Liāna atrāva durvis. Aiz tām, uz grīdas, sēdēja Rovena. Viņas sejā bija dīvaina izteiksme, kas neko neizteica.

-Rovena, piedod! Es... Es negribēju... sēdēju aiz durvīm un sajutu tavu triecienu... māsiņ... ak, tu nabadzīte. Vai stipri sāp? Lasīju... grāmatu. Tā bija... Rovena? –meitene apklusa, jo māsa sāka raustīt viņas svārku strēmeli. Liāna pietupās un saņēma māsas seju rokās.

-Kas noticis? Vai tu tik stipri sasities? –viņa nesaprašanā jautāja.

-Brenna... –bija vienīgais vārds, ko Rovena dabūja pār savām lūpām. Parasti tieši viņa bija savaldīgākā no abām, bet Liāna jau nezināja, kas bija noticis.

Liāna juta, ka bija noticis kaut kas briesmīgs un, uzrāvusi māsu kājās, metās pa gaiteni uz priekšu. Nogriezusies ap stūri, viņa metās lejā pa kāpnēm. Noskrējusi lejā, viņa pamanīja, ka pie durvīm stāv policisti. Viņi bija divi un abu sejas bija drūmas.

-K-kas...kas noticis? –Liāna čukstēja. Viņas lūpas drebēja un vārdi tik tikko nokļuva klusajā priekšnamā. Taču policisti dzirdēja, ko Liāna jautāja.

-Brenna. Vai pazīstat viņu? Viņa nosauca šo adresi. Meitene, kas atvēra durvis, atstāja mūs bez atbildes un mēs nezinām, ko domāt...Vai pazīstat Brennu? Brennu Ajo?

-Viņa ir mūsu māte! Kas viņai kaiš? Kur viņa ir? –Liāna panikā iekliedzās.

-Viņa cieta negadījumā. Automašīna, kuru vadīja jūsu māte, nolidoja no kraujas pie Ellas klints. Tagad viņa ir slimnīcā. Jūsu telefons nedarbojās, tāpēc esam šeit, lai nogādātu jūs pie viņas. Nāciet.

-Kā mamma jūtas? –Liāna nobālējusi jautāja. Viņas acīs atspoguļojās šausmas. Rovenas sejā neatspoguļojās pilnīgi nekas. Likās, ka viņa ir iegrimusi transā.

-Par viņas stāvokli mūs neinformēja, bet to, ka viņa ir dzīva, mēs zinām. Tagad nāciet, lūdzu, –viens no policistiem atvēra durvis un Liāna izskrēja ārā, Rovena kā robots viņai sekoja. Liāna satraukumā aizmirsa nolikt grāmatu un atstāja māju kopā ar to. Līdzko visi bija iekāpuši mašīnā, tā strauji uzņēma ātrumu un aiztraucās pilsētas virzienā.

Rovena pat nepamanīja, ka mašīna ir apstājusies un Liāna velk viņu no tās ārā. Viņa truli blenza uz priekšu. Viņu pārsteidza māsas savaldība, bet varbūt tas bija tikai šoks, kas neļāva Liānai pilnīgi apzināties to, kas bija noticis.

Lai gan Liāna ar pūlēm izvilka viņu no automašīnas un nostādīja uz kājām, tās neklausīja. Ar milzīgām pūlēm viņa centās nostāvēt, bet likās, ka kāds nezināms spēks velk viņu uz leju. Ar vienu roku pieķērusies pie automašīnas durvīm, viņa centās izvilkt otru roku no māsas tvēriena. Likās, ka ausis vai pušu plēš pilsētas troksnis. Rovenai šķita, ka viņa tūdaļ sajuks prātā, bet tad... mākoņi... balti mākoņi... ko gan viņa darīja šai mākoņu paradīzē? Rovena peldēja... likās, ka mākoņi nes viņu sev līdzi. Rovena iekrita mākonī...

-Jaunkundz... jaunkundz? –kāda sveša balss centās ielauzties viņas prātā. Ķermenī bija ielijis dīvains smagums. Kājas bija kā no vates. Rovena peldēja... peldēja... peldēja. Mākoņi –pūkaini un mīksti. Aicinoši. Kārdinoši. Un kāpēc tad ne? Atlaisties uz mazu brītiņu. Aizmigt. Gulēt. Nekad nepamosties.