Rovena juta, ka viņas sirds tūdaļ izleks no krūtīm. Viņa nebija īsti droša par tā iemeslu. Varbūt tas bija briesmonis, kas stāvēja un uzmanīgi ošņāja gaisu, varbūt tās bija bailes, taču varbūt... varbūt tas bija Neiko ķermeņa tuvums. Nē, tie noteikti bija viņa draudi pārgriezt meitenei rīkli, lai gan šie vārdi bija lieki, Rovena pat negrasījās kliegt. Briesmonis, kas stāvēja tikai kādu desmit metru attālumā no viņiem, iedzina viņā šausmas. Tam bija pretīga, melna, gluma āda. Galva bija divreiz lielāka nekā cilvēkam, lai arī radījuma ķermeņa uzbūve bija biedējoši līdzīga tam. Šim briesmonim bija divas, garas rokas, pirkstu galos bija asi, gari, melni nagi. Kāju izliekums atgādināja zirga pakaļkājas. Arī kāju pirkstiem bija nagi, kas, radījumam sperot soli, ielīda dziļi zemē. Aiz muguras vicinājās pātagai līdzīga aste, kas, šķeļot gaisu, griezīgi plīkšķēja. Taču visvairāk meiteni pārsteidza platie ādas spārni, kas atradās šim briesmonim uz muguras. Rovenai likās, ka pats velns ieradies no elles, jo sarkanajā gaismā tā āda izskatījās karstu liesmu apņemta.

Neiko roka joprojām atradās meitenei uz mutes, un viņa centās to nostumt nost, bet Neiko to nelaida vaļā.

-Ja tu izdvesīsi kaut skaņu... –viņš draudīgi nočukstēja, un meitene nešaubījās, ka puisis īstenos draudus. Rovena krampjaini norija siekalas un papurināja galvu. Neiko nolaida roku, bet meiteni vaļā nelaida. Viņš cieši apvija roku viņai ap vidukli un pievilka meiteni sev klāt. Rovenu šis īpašnieciskais žests sadusmoja, bet meitene neteica ne vārda, jo šis nebija tam piemērots brīdis. Viņi klusu stāvēja un vēroja briesmoni, kas pēkšņi strauji pacēla galvu. Tas pagrieza galvu pret viņiem un sāka ošņāt gaisu. Rovena juta, ka Neiko ķermenis saspringst, un viņš tikko manāmi saraujas. Briesmonis spēra soli uz viņu pusi, tad vēl vienu un vēl vienu. Tikai koks, sīkie krūmiņi un tumsa aizsedza abus skatam. Rovena panikā piespiedās Neiko vēl tuvāk un juta, kā viņa rokas apskauj viņu vēl ciešāk. Viņa juta kā dauzās puiša sirds. Neskatoties uz acīmredzamajām bailēm, viņa sirds pukstēja diezgan mierīgi un ritmiski. Rovenu nomierināja spēcīgā un rimtā dunoņa, ko viņa juta pie savas muguru. Viņa juta arī savi sirdi. Tā bija kaut kur kaklā un dauzījās kā negudra, grasīdamās izlekt laukā pa muti.

Pēkšņi kaut kur netālu atskanēja kāju dipoņa. Rovena uzreiz atpazina šo skaņu. Tā skrēja tikai zirgi. Viņas sirds priecīgi iesaucās atceroties šos skaistos un majestātiskos dzīvniekus. Zirgs tuvojās, bet to nemanīja. Briesmīgais radījums spalgi iekliedzās un pacēlās spārnos dažus centimetrus virs zemes. Zirgam jau bija jābūt klāt, bet Rovena to neredzēja. Pēkšņi dipoņa apklusa, un tepat atskanēja zviedziens. Rovena uzreiz atcerējās šo zviedzienu. Šoreiz tās neskanēja kā mūzika. Tas bija brīdinājums. Spārnotais radījums, nikni ķērcot, pacēlās gaisā un pazuda sarkanajās debesīs.

Rovena acumirklī izrāvās no Neiko tvēriena un skrēja uz vietu, kur nupat bija atradies briesmonis. Neiko metās meitenei pakaļ un gribēja viņu satvert aiz rokas, bet Rovena apstājās un pastiepa roku uz priekšu it kā censtos pieskarties kaut kam, ko Neiko neredzēja. Apmulsis par tādu meitenes dīvainību, Neiko apstājās un nolaida rokas gar sāniem. Šķita, ka uz mirkli meitenes roka tiešām kaut kam pieskārās, bet Neikoprāt tas bija tikai viņa nogurušo acu izstrādāts joks, jo tūliņ pat meitenes roka nolaidās, un viņa skumji paraudzījās meža dziļumā.

-Viņš mani izglāba, -viņa nočukstēja pagriezusies pret Neiko.

-Tevi izglābu es, -viņš aizkaitināti teica, jo Rovenas muļķības viņam bija apnikušas. Satvēris viņu aiz rokas, viņš vilka meiteni prom. Rovena pretojās un centās izrauties, bet Neiko nelikās traucēties. Viņš bija nozvērējies, ka vilks viņu pat pa zemi, ja viņa atteiksies iet viņam līdz.

-Laid mani! –Rovena iekliedzās un iesita viņam pa plecu ar dūri. Neiko pat nesarāvās. Rovena viņam nebija nekāda pretiniece. Lai sit cik tīk! Feju meža mala jau bija gandrīz klāt. Neiko jau redzēja spožo mēness gaismu, kas arvien vairāk un vairāk ielauzās mežā. Pēc kāda mirkļa viņš jau redzēja Neauglīgā līdzenuma plašumus. Viņiem bija jāpasteidzas, lai paspētu līdzenumu šķērsot pa šo nakti. Meitene sagādāja arvien lielākas problēmas.

-Tūlīt pat laid mani vaļā, tu rupjais vērsi! –viņa nikni kliedza un sāka spārdīties. Neiko apmetās riņķī un, sagrābis viņu aiz pleciem, spēcīgi sapurināja.

-Ja tu tūliņ neapklusīsi un nebūsi rāma, es sasiešu tevi tik stipri, cik varēšu, iebāzīšu maisā un vilkšu līdzi pa zemi. Vai saprati? –viņš nikni noskaldīja. Puiša acīs meitene pamanīja patiesas dusmas, kas lika viņai nodrebēt.

-Tev nav mani jāvelk. Es pati varu paiet, -viņa lepni atteica un ieskatījās viņam dziļi acīs. Likās, ka starp abiem šķīst dzirksteles. Ne viens, ne otrs negribēja padoties šajā kaujā. Nikni viņi raudzījās viens otram acīs, līdz beidzot Neiko viņu spēji atlaida un atgrūda it kā būtu apdedzinājies. Viņa acīs viņa samanīja pārsteigumu un izbrīnu. Nolamājies viņš aizgriezās, un Rovena nosprieda, ka šo puisi viņai nebūs lemts saprast nekad.

-Ja tu centīsies aizbēgt, es tevi noķeršu, ja gribēsi mani nogalināt, es iebāzīšu maisā, ja... ja izdomāsi vēl kādu viltību... –viņš, pat nepagriežoties pret Rovenu, aizturētās dusmās teica, bet Rovena viņu pārtrauca.

-Kāpēc? –viņa aizdomīgi jautāja. Kaut kas nebija tā kā vajag. Neiko pārsteigts pagriezās pret viņu

-Ko „kāpēc”? –viņš nesaprašanā jautāja. Puisim nebija īsti skaidrs, kuru daļu no visa teiktā viņa nebija sapratusi.

-Kāpēc tas viss? Es nesaprotu! –viņa cieši samiedza acis un ieskatījās viņa pārsteigtajās acīs. Neiko juta, ka vēna kaklā sāk pulsēt.

-Kas viss? Es nesaprotu par ko tu runā? –viņš aizkaitināts teica.

-Un es nesaprotu par ko runā tu! Mēs norunājām, ka tu palīdzēsi man atrast māsu, bet es jūtos kā tava... gūstekne, -Rovenai bija ļoti grūti izteikt šos vārdus, bet situācija bija ļoti dīvaina. Vienu mirkli Neiko bija gribējis pamest viņu mežā vienu, bet tagad... viņš bija gatavs iebāzt meiteni maisā, lai tikai dabūtu viņu sev līdzi.

-Tas, ka tu tā jūties ir tava pašas vaina. Ja tu visu laiku neviltu mūs nepatikšanās, tu tā nejustos, -viņš nikni paziņoja un pagriezies devās uz meža malu. Rovena viņam sekoja.

-Es neesmu tā, kas velk mūs nepatikšanās! Ja tu man pastāstītu kaut ko par šo mežu vai tā iemītniekiem, es nebūtu... –viņa nepaguva pabeigt, jo Neiko pagriezās pret viņu un viņa acis naidā dzirkstīja.

-Ko nebūtu? Nebūtu panākusi to, ka mani gandrīz uzšķērda? Tu esi pārāk egoistiska, lai izdarītu kaut ko nesavtīgu! Pat ja tu būtu zinājusi, kas notiks, es ne mirkli nešaubos, ka tu tik un tā būtu izdarījusi to pašu! –Neiko, pagriezies atpakaļ, nosprauslojās. Rovenai kaklā atkal savilkās kamols.

-Piedod. Es centos atgriezties, bet... nespēju, -viņa nočukstēja. –Es negribēju, lai tā notiek.

-Taču tā notika, -viņš izsmējīgi teica un aizgriezies turpināja ceļu. Rovena vairs nezināja, ko teikt. Labākais bija visu pēc iespējas ātrāk aizmirst. Viņa tikai tagad pamanīja, ka abi bija nonākuši meža malā. Rovena bezcerīgi nopētīja līdzenumu, kas pletās viņu priekšā. Nekad viņa vēl nebija jutusies tik izmisusi, kā šobrīd. Likās, ka visas problēmas ir nākušas pār viņas galvu... Liāna bija pazudusi, viņa nesaprata, ko īsti šeit dara, un vienīgais cilvēks, kas bija nolēmis viņai palīdzēt, ienīda viņu.

Meitene paraudzījās debesīs un beidzot ieraudzīja to, kas bija sajaucis viņas prātu. Tas bija mēness. Sarkans mēness. Apburta viņa raudzījās uz to un nespēja novērst acis. Kā milzu bumba tas gulēja debess plaukstā un visu līdzenumu ietērpa sarkanā gaismā. Paraudzījusies uz Neiko, viņa redzēja, ka puisi mēness nekā neiespaido.

 Pamatojoties uz viņu norunu, šeit viņu ceļiem vajadzēja šķirties. Neiko bija piekritis pavadīt viņu līdz meža malai. Liāna bija vai nu priekšā vai aizmugurē. Ko tagad? Tagad meitenei bija jātiek galā pašai. Lai kā Rovenai negribējās ceļu turpināt vienai, izvēles nebija. Palikt kopā ar Neiko bija vēl bīstamāk. Viņa baidījās, ka abi varētu nogalināt viens otru. Kaut kur dziļi sirdī mita nedaudz savādākas bailes, bet Rovena nespēja nosaukt tās vārdā. Viņa uzmanīgi paskatījās uz Neiko plato muguru un nemanāmi notrīcēja. Viņa nezināja, kas šīs bija par bailēm, bet juta, ka nemaz nevēlas to noskaidrot.

Strauji Neiko pagriezās pret meiteni un viņa pētošais skatiens pārslīdēja pāri viņas sejai un tad pārējam augumam, apstājoties pie kājām, kas bija tērptas vieglos sporta apavos. Nesteidzīgi viņš pievērsās meitenes sejai, un Rovena juta, ka vaigos sakāpj sārtums. Sadusmojusies gan uz sevi, gan uz Neiko, ka viņš liek viņai tā justies, meitene cieši sakoda zobus.

-Vai tu reiz pārstāsi uz mani blenzt? –viņa, valdot dusmas, noskaldīja. Neiko sejā parādījās plēsonīga izteiksme, un meitene nemanāmi nodrebinājās.

-Vai vajadzības gadījumā tu vari ātri paskriet? –viņš aizdomīgi rāmi iejautājās. Rovena sašuta par šādu, acīmredzami izsmejošu, jautājumu.

-Es skrienu daudz ātrāk par savām vienaudzēm, bet... tikai galējas nepieciešamības gadījumā, -nikni viņa noskaldīja. Ieintriģēti Neiko paskatījās viņas brūnajās acīs. Apmulsis viņš atcerējās, ka pavisam nesen šīs acis bija ievilkušas viņu aizmirstības bezdibenī. Šī meitene bija viņu apbūrusi un pat vēl tagad, kad viņš bija paguvis izbaudīt viņas aso mēli un nepadevīgo dabu, puisis nespēja nokratīt dīvaino sajūtu, ka meitene vēl aizvien tur viņu savā varā. Viņa nebija tāda kā citas. Viņu nevarēja salīdzināt ar Ebrijas maigumu un nesavtību. Atceroties meiteni, ko māte bija viņam atņēmusi, Neiko juta, ka sirds plīst uz pusēm. Viņš atgūs viņu! Un visi, kas stāsies viņam ceļā, tiks no tā novākti.

-Tici, šodien tāda vajadzība būs. Šķērsojot Neauglīgo līdzenumu... –Neiko spēji apklusa, jo dzirdēja, ka Rovena strauji ievel elpu.

-Es domāju, ka šeit mēs šķirsimies? –viņa jautāja un uzmeta Neiko satrauktu skatienu.

-Tā arī būs. Es tikai gribu pārliecināties, ka tu zini kā izvairīties no nepatikšanām, kas ceļā tevi noteikti piemeklēs. Par to es nešaubos. Acīmredzot tava māsa vēl ir mežā, bet... iespējams, ka ne, -Neiko teica, pat necenšoties noslēpt sarkasmu balsī. Rovena valdījās, lai nesāktu kliegt. Viņa nevarēja sagaidīt mirkli, kad būs viena un spēs mierīgi sakārtot domas, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Pēc iespējas ātrāk bija jāatrod Liāna un jāatgriežas... Mājās? Rovena juta kaklā kāpjam kamolu. Māju vairs nebija. Nebija pagātnes, kurā atgriezties. Lai kā viņa nebija gribējusi tam ticēt, viņa bija šeit un tagad. Dūmakainā zeme patiesi eksistēja, un tagad viņa bija daļa no tās. Šī atklāsme Rovenu ķēra kā zibens spēriens. Šeit tagad bija viņas mājas. Kaut kur šeit bija viņas māte... īstā māte un tēvs. Šeit bija arī viņas māsa, un, pašai negribot, šeit bija arī viņa. Neatlika nekas cits kā vien atrast visu savu ģimeni un būt kopā ar viņiem.

Paskatījusies uz Neiko, Rovena uz mirkli apstulba. Ko gan viņš darīja šeit? Kurp viņš devās? Rovena juta milzīgu vēlmi pajautāt viņam pašam, bet lepnums lika to nedarīt.

-Un kādas nepatikšanas tad mani var piemeklēt? –viņa tik kārotā jautājuma vietā pajautāja. Likās, ka Neiko tūdaļ sāks smieties.

-Labāk pajautā: kādas nepatikšanas tevi nevar piemeklēt, -viņš sarkastiski novilka un atlaidās pret koka stumbru.

-Un, kāds nepatikšanas tad mani nevar piemeklēt? –viņa, izmēdot Neiko, jautāja.

-Visas var, -viņš, ciniski smaidot, atbildēja. Rovena juta, ka spētu puisim no visa spēka iesist, bet zināja, ka tādējādi viņai nāktos pārliecināties vai kājas vēl aizvien ir formā. Tā vietā viņa nolēma nedaudz mainīt taktiku.

Meitene nometās uz zemes Neiko tieši priekšā un burvīgi viņam uzsmaidīja. Ērti salikusi sev rokas aiz muguras un atspiedusies uz tām, viņa mirdzošām acīm paraudzījās Neiko smaragdzaļajās, pārsteigtajās acīs.

-Nu, lūdzu, tad pastāsti man par nepatikšanām, kurās es varu iekulties...eee... tātad par visām, visām šīs zemes nepatikšanām. Vai šeit mīt milži? Man noteikti kāds uzkāptu! Varbūt laumiņas? Es noteikti aizvainotu viņas tik ļoti, ka mani pārvērstu par... banānu? Jā, banānu! Tas tik būtu joks, ja mani apēstu kāds milzu orangutans! Varbūt es atviltu kādai princesei viņas sapņu princi, un tad ļaunā burve mani ieslodzītu tornī un... –meitene jautri čivināja, līdz Neiko pieleca kājās. Aprāvusies viņa paraudzījās uz puisi un mulsi pasmaidīja.

-Es uzminēju? –viņa jautāja un pasmaidīja vēl maigāk. Taču tā vietā, lai atcirstu kaut ko dzēlīgu, Neiko satvēra viņu aiz rokas un pierāva kājās.

-Ei, man sāp... –Rovena sauca, taču Neiko nepielūdzami vilka viņu sev līdz uz Neauglīgā līdzenuma malu.

-Ak, tad tu gribi redzēt briesmas? Īstas briesmas! Lūdzu! –viņš nikni šņāca un pagrūda viņu. Meitenes ceļi saļodzījās no viņa spēcīgā grūdiena, un viņa pakrita smiltīs. Sacēlās viegls putekļu mākonis, un klepodama Rovena pieslējās sēdus.

-Tu par to samaksāsi... –viņa nikni čukstēja. Rovena gribēja teikt vēl kaut ko, bet aiz muguras atskanēja kāda skaņa, kas lika viņas asinīm sastingt. Pagriezusies viņa paraudzījās uz līdzenumu, kas atmirdzēja sarkanajā mēness gaismā.

-Kas, pie velna... –viņa izdvesa un grasījās celties kājās, taču kaut kas zem smiltīm pašāvās gar viņas kājām, un meitene atkal pakrita. Panikā pielekusi kājās, viņa grasījās skriet atpakaļ meža drošajās skavās, bet ietriecās tieši Neiko krūtīs.

-Kur tu tā steidzies? Laiks pārbaudīt cik labi tu skrien, -cieši satvēris viņas rokas, viņš aizturētās dusmās teica.

-Nē... –Rovena lūdzoši izdvesa, bet Neiko cieši satvēra viņu aiz rokas un sāka skriet. Meitenei nekas cits neatlika kā vien sekot viņam. Kājas grima dziļi smiltīs un paskriet gandrīz nebija iespējams un... aiz muguras smiltis lidoja juku jukām. Kaut kas ļauns atradās zem tām un sekoja viņiem. Rovenas kājas kustējās gluži instinktīvi, jo pati meitene nespēja tās ietekmēt. Ja vien Neiko viņu nevilktu, viņa nespētu izkustēties ne no vietas. Nē, tā nebija pareizi! Ja nu Liāna vēl ir mežā, ja nu... Taču Neiko viņu nepielūdzami vilka tālāk. Šoreiz par to nebija aliak domāt, bija jāizbēg...

Pēkšņi Rovena paklupa, jo neredzamais nezvērs pašāvās viņai tieši zem kājām. Meitene krita.

Neiko juta, kā viņa roka strauji tiek parauta atpakaļ, bet bija par vēlu kaut ko darīt. Paklupis viņš atkal cēlās un grasījās skriet, bet... Rovena necēlās.

-Sasodīts! –viņš nokliedzās, pagriezies atpakaļ un sastinga. Viņš bija ieraudzījis to, ko redzēja meitene. Smilšu nezvērs bija pacēlies virs smiltīm un, mētājot savu milzīgo galvu, mēmi plātīja muti. Tā baltās acis akli raudzījās pāri abiem bēgļiem. Milzīgais ķermenis atgādināja čūskas ķermeni un bija klāts zeltainām zvīņām. No nāsīm vēlās smiltis. Pēkšņi radījums sastinga un nedaudz noliecās uz viņu pusi.

Neiko lēnām pieliecās klāt Rovenai un saspieda viņas roku.

-Sēdi mierīgi un nekusties. Nekustini smiltis. Ja tas mūs neizdzirdēs viss būs kārtībā... –viņš iečukstēja viņai ausī. Rovena norija siekalas un pamāja.

Kādu mirkli smilšu nezvērs vēl pakavējās virszemē, ieklausoties smilšu skaņā, bet neizdzirdot neko savādu, ienira atpakaļ smiltīs. Vēl mirkli Neiko neļāva Rovenai kustēties. Kad bija pagājušas kādas piecas minūtes, viņš beidzot piecēlās.

-Tagad mēs būsim drošībā... kādu laiku. Mums jāpaspēj šķērsot līdzenumu šīs nakts laikā.

 Rovena neatbildēja. Viņa tikai izbailēm acīs raudzījās uz Neiko.

Neapzinoties, ko dara, viņa piegāja puisim klāt un cieši apskāva viņu. Neiko apmulsumā un pārsteigumā gandrīz noelsās. Rovena bija viņu cieši apskāvusi un nelaida vaļā. Lēnām viņš ieslēdza viņu savās rokās, un iespieda seju viņas matos. Tajos vēl bija smiltis, un tie vēl aizvien smaržoja pēc Bezdibeņezera dzīlēm. Šī smarža Neiko atgādināja Mo, un viņš vēl ciešāk pievilka meiteni sev klāt. Viņš vairs negribēja laist viņu vaļā. Vienmēr paturēt viņu šādi- piespiestu sev cieši klāt –maigu un padevīgu.

Pēkšņi Neiko vaigu skāra nomaldījusies vēja pūsma un viņš nodrebinājās. Prātā uzpeldēja Ebrijas slaidais stāvs un Neiko rupji atgrūda Rovenu. Mirkli meitenes sejā bija apjukums, tad to nomainīja saltā vienaldzības maska. Valdīdamās viņa aizgriezās.

Rovena juta, ka ir gatava sprāgt. Viņa, kā tāda muļķa meitene, bija metusies šī nelieša rokās! Tas bija kaut kas nepiedodams! Un viņš bija viņu atgrūdis! Vismaz vienam no viņiem abiem pietika saprāta!

Klusi nolamājusies, meitene atsāka iešanu un Neiko viņai sekoja.

 Viņiem bija neizsakāmi paveicies, ka Smilšu Rijējam bija jāatgriežas Zemzemē, lai attīrītu plaušu no gaisa. Ja šonakt viņiem izdosies šķērsot līdzenumu, viss būs kārtībā. Domīgi Neiko nopētīja meitenes augumu, ko pirms mirkļa bija turējis savās rokās. Likās neticami, ka tik smalkai un trauslai būtnei varētu būt tik daudz spēka un izturības. Viņi bija nogājuši tik daudz, ēzdami pavisam minimāli un šovakar abi nebija ēduši nemaz. Jebkura cita viņam zināma sieviete jau sen būtu sabrukusi un pieprasījusi mīkstu gultu, skaistu kleitu un gardu ēdienu. Neiko vēl nekad nebija saticis sievieti...nē, pat reti kurš vīrietis spētu līdzināties viņai. Šo dažu dienu laikā, ko abi pavadīja kopā, viņa neskaitāmas reizes bija stājusies viņam pretī daudz drosmīgāk nekā to bija darījuši citi. Patiesību sakot –neviens. Neiko šī atklāsme izbrīnīja tik ļoti, ka viņš iesmējās. Taču šķita, ka Rovena to nebija dzirdējusi, jo neatgriezās.

Apmierināts viņš turpināja pētīt meitenes brišanu pa līdzenuma dziļajām smiltīm. Šis skats gan uzjautrināja, gan biedēja. Viņš nezināja, ko iesāks ar meiteni tad, kad būs atradis viņas māsu un grāmatu... Taču Neiko cerēja, ka līdz tam vēl tālu, līdz tam viņš pilnībā izbaudīs viņas sabiedrību. Dusmas jau sen bija rimušas, un Neiko tas iepricināja.

-Vai nevēlies atpūsties? –viņš jautāja, redzēdams, ka Rovena tikko velk kājas.

-Nē, -meitene strupi atbildēja un turpināja vilkties uz priekšu.

-Vai esi droša? Es negribētu atlikušo ceļa daļu vilkt tevi, -viņš uzjautrināti teica.

-Iepriekš likās, ka tev tas grūtības nesagādātu. Vai tālu vēl? –viņa negribīgi pajautāja, cenzdamās ignorēt Neiko provokācijas uz strīdu.

-Līdz tam tur kokam, -viņš teica un norādīja tālumā. Rovena sakoda zobus.

-Tu domā, ka esi baigi gudrs, ja? Zini, akla jau nu es noteikti neesmu! Un tas apskāviens bija kļūda! Es to nožēloju! –Rovena nokliedzās un juta, ka viņas spēki ir galā. Atkritusi smiltīs viņa saņēma seju rokās. Ak, kā noderētu kāda asara! Varbūt tā varētu atmaidzināt šā monstra sirdi.

-Nē, neraudi! –Neiko iesaucās un satvēra viņas rokas un atrāva meitenei no sejas. Rovena nicinoši paraudzījās viņā un pilnā kaklā iesmējās. Smiekli izteica visu to, ko viņa nespēja izraudāt, tie bija dziļi un mokoši skumji.

-Ja vien es to varētu, -viņa sāpīgi nočukstēja. Neiko neapzināti noglāstīja viņas vaigu.

-Es nespēju redzēt asaras uz meitenes vaigiem. Reiz es nozvērējos, ka neviena sieviete vairs nekad nelies asaras manis dēļ un tā nenotiks, vai saprati? –viņš draudoši teica.

-Es nekad neliešu asaras tevis dēļ, Neiko! –Rovena strikti teica un Neiko saprata, ka viņa to domā pilnīgi nopietni. Puiša sirds nodevīgi iesmeldzās. Nesaprašanā viņš sarauca pieri.

-Tad sarunājuši, -viņš noteica, piecēlās un palīdzēja piecelties arī meitenei.

-Neiko, tur nav nekāda koka, -Rovena iesāka, bet Neiko iesmējās. Varbūt tomēr kaut kāda savstarpējā cieņa starp viņiem tomēr varēja pastēvēt?

-Tas, ka tu to tur neredzi, nenozīmē, ka tā tur nav...