Neiko brūce nepatīkami asiņoja. Cieši piespiedis tai pirkstus, puisis piecēlās kājās. Saviebies viņš apskatīja ievainojumu. Tas nebija pārāk dziļš, bet tik un tā putna cirstā brūce sūrstēja. Ak, kaut nu būtu bijušas pie rokas apasteru lapas. Tās ievainojumu drīz vien sadziedētu. Taču Neiko zināja, ka šajā meža daļā tās neaug. Apsateras auga tikai ūdeņu tuvumā. Tā kā upīte bija palikusi tālu pa labi, Neiko zināja, ka dziedinošos augus meklēt ir velti. Tas sasodītais skuķis bija pie tā visa vainīgs! Tikai viņas dēļ viņš bija šādā stāvoklī. Neiko nojauta, ka ja viņi turpinās šo ceļojumu tā kā bija to iesākuši, tad šis starpgadījums ir tikai viens no nenozīmīgākajiem, kas viņus sagaida. No šīs domas Neiko noskurinājās. Viņš pat nespēja iedomāties, kā viņi šķērsos Neauglīgo līdzenumu... Jau šeit –Feju mežā –tīšām vai netīšām meitene bija grasījusies viņu nogalināt, kaut arī tas nebija iespējams. Mežu sargāja feju burvestība, kas neļāva nevienu nogalināt. Nomirt šeit nebija iespējams. Taču kas gan notiks tad, kad viņi būs šķērsojuši meža robežas?

Neiko nezināja, kur bija palicis putns. Fajarro feniksi bija vieni no atriebīgākajiem radījumiem, kas bija sastopami Dūmakainajā zemē. Visi centās izvairīties no šiem putniem, lai neizraisītu viņu dusmas. Neiko zināja, ka pārtiek šie putni no citu ciešanām, sāpēm, dusmām un izmisuma. Neiko nezināja, ko šis putns darīja te, jo Feju mežā reti kad varēja sastapt kādu ciešanu nomocītu būtni. Parasti putni uzturējās vietās, kas noved dzīvās būtnes no prāta, liek redzēt to kā nav. Neiko bija pārsteigts, ka Fajarro ir Feju mežā, taču pašlaik viņš nespēja domāt par putnu, jo izjuta neizsakāmas dusmas pret Rovenu. Viņš labi zināja, ka pats licis viņai bēgt, bet... nebija gaidījis, ka viņa to tiešām darīs. Kaut kur dziļi sirdī viņš bija cerējis, ka kaut ko viņai tomēr nozīmē... Viņš pats nebija pārliecināts, ko tieši gribētu viņai nozīmēt, bet... vismaz tik daudz, lai viņa nepamestu viņu vienu. Taču Rovena bija viņu pametusi, piekrāpusi! Pār Neiko galvu nāca pietiekoši daudz problēmu, bet Rovena... Viņa bija bēgusi ko kājas nes, lai tikai netiktu savainota. Meitene bija pametusi Neiko likteņa varā, un puisim tas sāpēja tik ļoti, ka viņš trieca dūri pret tuvāko koku. Koks tūdaļ pat ieliecās zem viņa dūres un šķita, ka tas pavirzījās tālāk. Tā lapas nodrebēja jūtamā sašutumā par puiša negaidīto dusmu izvirdumu.

-Sasodīts! Es viņu glābju, bet šī... –viņš nikni rūca, cenzdamies dusmas savaldīt. Gribēdams ātrāk atbrīvoties no šīm dusmām un izgāzt tās pār to, kurš tās izraisījis, viņš spēra soli viņpus kokam, vietā, kas pirms mirkļa bija aprijusi Rovenu.

Ieniris pelēkajā miglā, viņš apstājās un gaidīja. Pēc kāda mirkļa parādījās fīnijas slaidais stāvs. Neiko rokas savilkās dūrēs. Viņš zināja, ka ne jau šī būtne ir pelnījusi viņa dusmas, taču... kāpēc tad viņš tās izjuta?

Skaistā būtne atpeldēja līdz Neiko un apstājās piecu soļu attālumā no viņa. Lēnām viņa nolaida galvu un raudzījās zemē. Neiko nekustējās. Viņš juta, kā muskuļi saspringst un sagatavojas lēcienam, taču... viņš zināja, ka nespēs viņai pieskarties. Lēnām atslābinājis muskuļus, kas negribēja klausīt, Neiko spēra trīs soļus uz viņas pusi, taču meitene atkāpās.

-Nevajag... –viņa nočukstēja un pacēla galvu. Pār viņas vaigu ritēja asara. Neiko juta, kā viņa sirds sažņaudzas, un dusmas atkal auga augumā.

-Nāc šurp... –viņš aizsmacis nočukstēja. Balss nez kāpēc negribēja klausīt. Pastiepis roku viņš gaidīja. Aizvēris acis un smagi nopūties, viņš grasījās nolaist roku, bet sajuta viņas aukstos pirkstus  uz sava vaiga. Pieskāriens bija ledains, taču Neiko nesarāvās. Viņa sirds salēcās, kad otra viņas roka ieslīdēja viņa plaukstā. Atvēris acis, Neiko paraudzījās viņas sudrabaini pelēkajās, aukstajās acīs.

-Es zinu, ka varu atkal tajās iedegt agrāko liesmu, -viņš sāpināts teica.

-Nē, tu nevari... –viņa čukstēja, taču vārdi aprāvās, jo Neiko lūpas tos apslāpēja. Sagrābis viņu un pierāvis sev klāt, viņš viņu noskūpstīja. Viņas lūpas bija ledusaukstas, taču Neiko tas nerūpēja. Viņa negrasījās izrauties, taču arī neatbildēja viņa skūpstam. Neiko likās, ka skūpsta ledus skulptūru.

-Nolāpīts! –viņš iesaucās un atgrūda viņu. Smagi elsodams, viņš apsēdās uz zemes un satvēra galvu rokās. Viņš jutās kā pēdējais nelietis. Viņam likās, ka ir iebridis pils dārzā un izmīcījis visskaistākās puķes. Dziļi sirdī mītošās jūtas atkal bija izlauzušās no viņa krūtīm.

-Esmu nelietis... –viņš čukstēja. Sajuzdams meitenes maigo roku uz sava pleca, Neiko sarāvās it kā būtu saņēmis sitienu.

-Tu tikai esi nomaldījies no ceļa, tas arī viss, -fīnija teica.

-Es atdošu viņai to sasodīto grāmatu un viņa man atdos tevi! Es zvēru! Es atkal likšu tavās dzīslās riņķot asinīm. Nekad vairs tajās neplūdīs sasodītais, aukstais sudrabs, kas atņēmis tev visas jūtas, –Neiko stingri noteica, pieceldamies kājās.

-Es dabūšu to grāmatu pat tad, ja man nāksies to sasodīto skuķi atdot viņas māsai pa gabaliņiem! Es zvēru, Ebrij!

-Neiko! Tu esi tik ļoti mainījies! Kur gan palicis tas jaukais un līdzjūtīgais puisis, ko es reiz pazinu? –Ebrija čukstēja.

-Viņš noslīka Moku purvā, apmaldījās Mirušo Cerību biezoknī un savu dvēseli zaudēja Zemē –Kuras –Nav, taču sirdi viņam atņēma līdz ar tevi.

-Mokas vienmēr var pārciest, cerības atrast un dvēseli –dvēseli vienmēr var atgūt. Tava sirds vēl aizvien pukst tavās krūtīs Neiko, taču tik klusi, ka tu to nedzirdi vai arī nevēlies dzirdēt. Taču drīz... pavisam drīz tu sapratīsi, kam patiesībā tā pukst... 

-Nē, Ebrij! Nākamreiz, kad mēs redzēsimies, tu atkal būsi mana, –viņš nočukstēja un devās ārā no fīnijas valstības.

 -Neiko, nākamreiz, kad mēs tiksimies man nāksies mirt, -viņa nočukstēja, bet Neiko to vairs nedzirdēja. Viņš atkal bija atpakaļ mežā. Tagad viņam bija jāatrod Rovena un jāliek samaksāt par ievainojumu sānā, kas... bija sadzijis. Neiko pārsteigumā pieskārās vietai, kurā pirms mirkļa bija dziļa brūce. Tagad tās tur vairs nebija.

-Paldies tev, Ebrij, -viņš noteica un devās medībās... medībās, kas beidzot noliks visu savā vietā. Viņš -mednieks, viņa -medījums. Viņam bija uzdevums un viņa... viņa bija tikai nevēlams traucēklis.

Apmulsusi Rovena stāvēja un raudzījās sarkanīgajā tumsā. Viņa saprata, ka vēl aizvien atrodas mežā, bet... kāpēc viss krāsojās sarkanā gaismā? Pārsteigta meitene paraudzījās uz augstajām koku galotnēm, kas iestiepās bezgalīgi dziļi debesīs. Rovena centās sev iestāstīt, ka tā ir pustumsa, kas rada tādu iespaidu. Viņa nespēja saprast, no kurienes nāk sarkanā gaisma. Likās, ka no augšas, bet mežā tā ieplūda pavisam nedaudz, tāpēc bija grūti spriest. Rovena juta, ka nomirs, ja neuzzinās, kas izstaro šo dīvaino gaismu. Lai gan agrāk no ziņkārības tīkliem viņa nekad nebija cietusi, šoreiz tie bija viņu sapinuši un nelaida vaļā. Drošiem soļiem viņa devās uz priekšu, cerībā, ka gan jau kaut kur koki pašķirs savas galotnes, ļaujot viņai saskatīt to, kas apbūra meitenes prātu.

Lai gan viss iegaismojās sarkanīgā gaismā, mežā bija tumšs. Meitene uzmanīgi spēra soļus, lai neiekāptu kādā bedrē vai lamatās. Viņa pati nezināja, no kā tik ļoti uzmanās, bet svešā zemē esot, nekad neko nevarēja zināt. Uzmanīgi taustoties ap kokiem, meitene virzījās uz priekšu. Pēkšņi viņa apstājās. Likās, ka aizmugurē kāds bija ierunājies. Apmetusies riņķī viņa sasprindzināja redzi un centās kaut ko saskatīt. Mežs tinās dažādās ēnās un klusumā. Visas skaņas, kas valdīja mežā dienā, pēkšņi bija apklusušas, un bija iestājies ausis plosošs klusums. Taču tagad, kad kāda skaņa tomēr bija atskanējusi, tas meitenei bija kā bumbas sprādziens. Uzmanīgi viņa skatījās tumsā, bet neko nemanīja.

Rovena noskurinājās. Kājas atkal sāka klausīt. Meitene cerēja, ka šī ir pirmā un arīdzan pēdējā reize, kad kaut kas tāds notiek. Viņa zināja, ka mazākā nesavaldība var novest cilvēkus pie nelaba gala. Vienmēr bija jāapdomā katra situācija un katra iespējamā izeja no tās. Risinājums bija tepat, tikai tas bija jāatrod.

Šoreiz nez kāpēc ar risinājuma atrašanu vedās daudz grūtāk, jo, pirmkārt, viņa atradās nepazīstamā vietā, otrkārt, bija tumšs, treškārt, viņa bija viena un... nobijusies. Rovena saprata, ka paļauties var tikai uz sevi. Neiko vairs šeit nebija. Njā, arī uz Neiko viņa īpaši nebija varējusi paļauties. Rovena apvaldīja kamolu, kas atkal bija sācis velties kaklā. Viņai nebija jādomā par šo puisi. Tagad bija kas svarīgāks, par ko domāt.

Meitene sasprindzināja dzirdi vēlreiz. Šoreiz tās nebija tikai viņas iedomas. Mežā kāds tiešām bija un bija bīstami tuvu. Meitene grasījās mesties prom, bet kāda balss galvā sauca: „Nē!” Apstājusies viņa ieklausījās vēlreiz. Pārliecinājusies, ka tālāk tiešām kāds laužas caur krūmiem, viņa aizslēpās aiz koka. Pirmītējā bēgšanas kāre bija pārvarēta, tagad meitenē palika kas cits... Tas bija izdzīvošanas instinkts. Rovenas smadzeņu zobratiņi sāka griezties milzu ātrumā, bet nekas labs prātā nenāca. Sirds lika bēgt un neatskatīties, bet prāts –visu rūpīgi izsvērt. Nolēmusi, ka nevēlas kļūt par medījumu, meitene pameta savu slēpni un uzmanīgi virzījās uz labo pusi. Soļi skanēja aizvien tuvāk. Rovena, vēl nedaudz pavirzījusies pa labi, sāka iet briesmoņa virzienā. Uzmanīgi izvēloties, kur likt kāju, un vēloties apiet plēsoņu ar līkumu, viņa virzījās vairāk pa labi. Tad viņa to ieraudzīja. Meitenes pārsteiguma kliedzienu apslēpēja kāda roka uz viņas mutes. Vidukli aptvēra otra roka un cieši pievilka sev klāt. Ausī kāds nikni iečukstēja:

-Ja tūlīt pat nepārstāsi raustīties, es zvēru, ka pārgriezīšu tev rīkli...

Liāna nezināja, kā viņas bija tikušas ārā no Feju pils, viņa nezināja arī to, kā Minna bija atguvusi grāmatu. Meitene zināja tikai to, ka atkal ir brīva un ka ir... Izredzētā. Jau kādu laiku viņas raitā solī soļoja pa mežu. Sarkanais Mēness tikai pavisam nedaudz izgaismoja mežu, jo nespēja izlauzties starp biezajām koku galotnēm. Soļi bija jāsper diezgan uzmanīgi, bet Minnas redze laikam bija laba, jo uz priekšu viņas tika diezgan ātri. Neviena no viņām nerunāja, līdz Liāna nolēma pārtraukt klusumu.

-Ko dara Izredzētā? –meitene jautāja, taču feja neko neatbildēja. Viņa tikai apņēmīgi soļoja uz priekšu.

-Vai man draud kādas briesmas? –Liāna pat nelikās manām, ka feja viņu ignorēja, un tikai turpināja uzdot jautājumus.

-Man noteikti vajadzēs iemācīties cīnīties ar zobenu un šaut ar loku, un jāt... –meitene sāka vārīties kā putras katls, un Minnai likās, ka viņa sajuks prātā. Šī meitene bija tīrā sodība. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek no viņas vaļā. Viņai pēc iespējas ātrāk bija jātiek pie Ronas.

-Tev nekas nav jāmācās, -Minna nošņācās, likdama Liānai samulst. Meitene acumirklī apklusa.

-Piedod, es negribēju... Es tikai gribēju zināt... –viņa nezināja, ko teikt. Taču Minna pat neapstājās. Smagi nopūtusies, meitene sekoja viņai.

Jo tālāk viņas gāja, jo gaišāks palika. Mēness arvien vairāk iespīdēja mežā, un kaut kur priekšā bija Feju meža mala. Koki kļuva retāki un vairs nemācās tik ļoti virsū. Beidzot Liāna sajuta nomaldījušās svaiga gaisa plūsmas. Pēc kādas pusstundas, Liānasprāt, viņas bija sasniegušas meža malu. Meitene atspiedās pret koka stumbru, kas šķīra Feju mežu un... Liānai aizrāvās elpa. Tas šķīra Feju mežu un... pirmais, kas ienāca viņai prātā... Neko.

Izbrīnīta viņa raudzījās uz līdzenumu, kas stiepās viņai priekšā. Tagad viņa saprata, kāpēc to sauca par Neauglīgo līdzenumu. Līdz pat horizontam tas bija gluds kā olas čaumala, nekur nebija krūmu, vai koku, nebija akmeņu, nebija nekā, kas vēstītu par dzīvību. Šur tur vīdēja tikai sakaltuši zāles kumšķi. Zemi klāja tikai smiltis.

Apstulbusi Liāna raudzījās uz Neauglīgo līdzenumu, kas krāsojās asiņu krāsā. Pakrūtē kaut kas sažņaudzās, iedomājoties vien, ka viņai tas ir jāšķērso. Meitene nemaz negribēja pamest Feju mežu, viņa bija paguvusi to iemīlēt.

-Tagad atpūtīsimies līdz pienāks rīts. Tad šķērsosim līdzenumu... –Minna teica un tad spēji apklusa. Uzmanīgi viņa skatījās Liānā. Liekas, feja kaut ko gaidīja. Viss viņas augums bija sasprindzis.

-Jā, kā vēlies. Es tev tikai sekoju, pagaidām... –Liāna pasmaidīja un apsēdās. Minnas seju no sākuma pāršalca atvieglojums, bet tad viņa triumfā pasmaidīja.

-Gudra meitene. Tagad liecies pie miera, es tevi apsargāšu. Līdz rīta gaismai nav tālu, -viņa teica. Liāna apsēdās zem kāda koka, nolika grāmatu līdzās un, līdzko nolika galvu mīkstajās sūnās, tā tūliņ iemiga.