- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Un droši sūtiet šurp visus, kam jums jau Gondorā apnicis katrreiz skaidrot vienu un to pašu! ;)
TIEŠĀ RUNA

Tiešā runa ir precīzi tas, ko personāžs saka. Piebilde paskaidro, kā viņš to pasaka.

“Teikums,” viņa teica. (Stāstījuma teikuma beigās punkts pārvēršas par komatu)
“Teikums?” viņš pārvaicāja.
“Teikums!” viņa atcirta.
"Teikums," viņš piekrita, "te turpinās."
“Teikums,” viņa teica. “Teikums. Teikums? Vēl viens teikums!”
Otra meitene iesaistījās sarunā: “Teikums?” (Vai arī tiešo runu jaunā rindkopā)

Pēdiņas var aizvietot ar domuzīmi, bet atcerieties, ka gan pirms, gan pēc tās jābūt atstarpei.

Personāža domas liek pēdiņās kā tiešo runu, bet var arī slīpināt:

Gaitenī kaut kas noklaudzēja. "Filčs nāk," nodomāja Harijs.
Gaitenī kaut kas noklaudzēja. Filčs nāk, nodomāja Harijs.


BIEŽĀKĀS KĻŪDAS:

„Liec mani mierā.” Viņa aizkaitinātā tonī sacīja. (jābūt komatam, bet piebildei jāsākas ar mazo burtu)

„Zini ko, es sākšu domāt, ka es viņai diez ko nepatīku.” viņš smējās. (jābūt komatam)

„Varbūt tāpēc, ka es gribu, lai tu liec mani mierā?” Viņa sarkastiski sacīja. (piebildei jāsākas ar mazo burtu)

"Tā ir mana mīļākā dziesma," viņa pagriezās un nopūta sveci. (tā kā darbība nekādi neraksturo runas veidu, bet gan apzīmē pavisam citu darbību, tad tā vispār nav piebilde un ir jāraksta kā atsevišķs teikums, vai pat jaunā rindā -
"Tā ir mana mīļākā dziesma."
Viņa pagriezās un nopūta sveci. )
Opcijas
Atsauksmes (7)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.