Tajā naktī Džeimss bija devies gulēt bez neviena paskaidrojuma saviem draugiem, un, par brīnumu, viņi bija pieņēmuši viņa lēmumu.

Lilija bija atgriezusies koptelpā tikai stundu pēc abu diskusijas Lielajā zālē. Ella bija ļoti norūpējusies par Liliju, jo Ella zināja viņas šāvakara nodomus un gaidīja viņu koptelpā. Ella bija redzējusi atgriežamies Džeimsu, kurš neizskatījās tā, itkā tikko būtu sagājis kopā ar savu sapņu meiteni.

Lila bija ienākusi noraudātu seju un koptelpā atradās tikai Ella. Ella nekavējoties piesteidzās pie draudzenes, kas turpat pie portretcauruma saguma uz grīdas.

-Neraudi, Lil, dārgā! Es zinu, negāja tākā tu biji iecerējusi.-Ella piestutēja draudzeni kājās un veda uz tuvāko dīvānu, kas atradās pie kamīna.

-El, viņš teica, ka nevēlas būt ar mani pēc visa tā,ko es viņam sarunāju pagāšgad. Viņš mani negrib! - Lilija raudāja gaužas asaras.

~~*~~*~~ 

Nakamajā rītā Lilijas galva jutās kā spainis, seja un acis bija aizpampusi, bet viņa nedrīkstēja kavēt mācības, tādēļ no istabas gan vajadzēja iziet. Kaut vai uz brokastīm. Ella viņai palīdzēja kaut cik sataisīties, lai viņa izskatītos labāk, kā vien šobrīd bija iespējams.

Kad Lilija gar Grifidoru galdu devās uz savu izraudzīto vietu, viņai bija jāiet gar Laupītājiem. Ieraugot Džeimsu, Lilijai kaklā sakāpa kamols, bet viņa optimistiski turpināja ceļu uz galda otru galu. 

-Žubur, es tevi tomēr nesaprotu, - iesāka Siriuss.- tu jau kādus četrus gadus dzenies pakaļ Evansai, bet, kad viņa beidzot ir tev atzinusies mīlestībā, tu pasaki, ka vēlies padomāt! Žubur, es tevi apgaismošu - Lilija Evansa tev vakar atzinās mīlestībā! Ko gan vairāk tu biji no viņas gaidījis visus šos gadus?

-Ķepaini, Žuburam vasarā bija atklāsme, ka viņam vairs nav spēka cīnīties par Liliju, lai arī cik ļoti viņš viņu mīlētu.- prātīgi teica Remuss, kurš bija apzinīgākais no Laupītājiem.

-Jā, bet viņš par to bija sapņojis tik ilgi! Es pat neticēju, ka viņa kādreiz to arī pateiks. - nobeidza Siriuss.

-Draugi, - ierunājās Džeimss, kas, izejot no Laupītāju guļamistabas, nebija bildis ne vārda. - Esmu pieņēmis lēmumu. - Viņš piecēlās tik ātri, ka pārējie draugi palika ar vaļā mutēm. Džeimss devās uz Lilijas Evansas pusi.

-Nāc, mums vajag parunāt.-Džeimss teica, paņemot Liliju aiz elkoņa un gandrīz izvilcis no Lielās zāles. Viņus pavadīja daudzi ziņkārīgi skatieni no visu namu galdiem.

~~*~~*~~

Džeimss jau paredzēja, ka citi interesenti neļaus viņiem palikt diviem vien, tādēļ viņš Liliju aizveda uz Vajadzības istabu.

Trīs reizes nostaigājis gar tukšo sienu, beidzot parādījās durvis vietā, kur iepriekš nekas nebija. -Kā tu to dabūji gatavu?-beidzot ierunājās Lilija, bet Džeimss, neko nepaskaidrojis, ātri vien iestūma viņu Vajadzības istabā.

-Mēs nenācām runāt par to, kā es atklāju Vajadzības istabu.-Istaba bija līdzīga koptelpai, kurā abi bija pieraduši būt. Te bija kamīns, pāris grāmatplaukti, arī divi atpūtas krēsli. Lilijai šī telpa patika. - Mēs nācām šeit, lai tu varētu dzirdēt manu lēmumu attiecībā uz.. khm.. mums, Lilij.

-Dž...

-Čššš, Lilij. Šodien runāšu es. - Džeimss ievilka dziļu elpu. - Es izlēmu, ka... - Bet viņš nepabeidza, jo viņš dabūja ar ko smagu pa galvu, nokrītot gar zemi. - Kas par...

-Tas tev par to, ka pazemoji mani, Poter! - Džeimss piepacēla galvu un ieraudzīja, ka viņa priekšā stāv Lilija Evansa ar biezu grāmatas sējumu rokās.

-KO?! Tu centies mani nosist ar grāmatu? Tev nu gan ir iekšas, Evansa! - Džeimss, piecēlies kājās bļāva uz Liliju, kas bija augumā mazāka par Džeimsu. - Pēc visa tā, ko es esmu darījis tavā labā... Tiešām, laikam gan tu esi tāda maita, par kādu es tevi kādreiz uzskatīju! -Džeimss teica ar indīgu pieskaņu balsī, kamēr Lilijas acis pildījās asarām.- Redzu, ka mans lēmums bija kļūdains un nu tad es...

-Nē, Džeims. Es neesmu maita. - Lilija ar nožēlu teica. - Es vienkārši esmu traka tevis dēļ, jo tu man nepievērs ne mazāko uzmanību! Esmu traka, jo tu mani noraidīji. Esmu traka, jo mīlu tevi, Džeims. - Lilija nebļāva, tikai žēlabaini noteica, pāris asarām noritot par viņas vaigiem.

-Zini, man īsti nemaz neinteresē tavas domas, Evansa. Es, šķiet kļūdījos, jo vēlējos tev pateikt, ka vēlos būt kopā ar tevi, mīlēt tevi, bet tas laikam mūžīgi paliks neiespējami. - Džeimss devās uz durvju pusi,bet Lilija viņu satvēra aiz rokas.

-Džeims, lūdzu, neaizej! Lūdzu, nepamet mani! Lūdzu. - Viņa ar lūdzošām suņa acīm skatījās Džeimsā, kurš bija pagriezies pret meiteni.  Viņa seja bija neizprotama, bet Lilija viņa acīs saskatīja maigumu, mīlestību un nožēlu.

-Lilij, es neiešu prom tikai tādēļ, ka tu man to lūdzi, bet...

-Paldies.

-Bet es tev neteicu, ka atgriežos pie tevis lūgšanās uz satikšanos. Tā vairs nebūs.

-Satikšanās? - Lilija jau atkal taisījās izplūst asarās.

-Ne tak, dumiķīt! - Džeimss piebilda, smejot īsus smieklus - Satikšanās varbūt būs, lūgšanās gan nē. 

-Tas nozīmē, ka mēs tagad esam kopā?-Lilija neticīgi vērās puisī. Džeimss lēnām pamāja ar galvu. - Tiešām? - Džeimss Liliju nebija redzējis tik laimīgu kopš, jā, kopš kura laika? Pagāšā gada? Jā, laikam.

Abi pavadīja visu dienu Vajadzības istabā pārrunājot šo un to. Pienāca vakars un abi, laimīgi apskāvušies, devās uz koptelpu.

-Nu tad beidzot! - vienbalsīgi iesaucās Siriuss, Remuss, Pīters un Ella, kas nemierīgi sēdēja pie kamīna. - Mums jau likās, vai neesat nosituši viens otru!- Turpināja Siriuss.

Džeimss piegāja pie drauga un rotaļīgi iedunkāja viņam sānos.

-Izskatās, ka ar jums abiem viss ir kārtībā! Apsveicu jūs abus! Bet tagad gan es dodos gulēt. - Noteica Pīters un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis.

-Beidzot prātīgi vārdi, Tārpasti! Bet, piedodiet man, es arī gribu gulēt. - Arī Remuss devās uz kāpņu pusi. Siriuss un Ella jau bija nozuduši kādā tālākā klusākā stūrītī, lai beidzot pabūtu divatā. Džeimss un Lilija bija palikuši divi vien.

Abi apsēdās uz dīvāna tuvāk kamīnam un, cieši apskāvušies, iemiga, raugoties kamīna liesmās, kas pamazām izdzisa.

~~*BEIGAS*~~