Džeimss un Lilija bija nonākuši Lielajā zālē, kura praktiski bija tukša, ja neskaita kādas divas meitenes, kuras devās ārā no zāles, kad Džeimss un Lilija piesēdās pie Grifidoru galda.
Džeimss paņēma krūku un ielēja sev glāzē ķirbju sulu. - Tātad, kas bija tik svarīgs, ka tev nācās mani uzrunāt? Vai tiešām...
-Džeims, paklusē un klausies.-Nosvērti noteica Lilija un arī ielēja sev ķirbja sulu.- Es gribēju ar tevi parunāt par tevi un mani. Par mums, mūsu attiecībām...
-Par kādām attiecībām tu runā, Evansa?
-ES teicu aizveries, Džeims. Un man ir arī vārds. Es tev to atgādināšu, gadījumā, ja tu to nezini - Lilija. - Džeimss nobolīja acis un turpināja vērties neizprtamajās Lilas acīs. - Ja pareizi atceros, es iesāku runāt par mūsu attiecībām.
Džeimss sarauca uzacis,bet turpināja uzklausīt meiteni. - Visus iepriekšējos gadus tu esi skrējis man pakaļ un centies pierunāt būt tavai draudzenei, bet mana atbilde vienmēr bija "Atšujies, Poter!". - Džeimss iesprauslājās, gandrīz aizrijoties ar ķirbju sulas malku. Arī Lilija pasmaidīja, turpinot -Tu nekad neatlaidies līdz pat pagājušajam gadam, Džeimss.
Ieskats atmiņās.
Džeimss un Lilija kārtējo reizi bija ķīvējušies kādā klases telpā. Viņi bija strīda karstākajā daļā, kad Lilija bija noģībusi nemaņā. Džeimss meiteni bija aiznesis līdz Slimnīcas spārnam un Pomfreja madāma viņam bija pavēstījusi, ka Lilija ir slima - viņai ir drudzis, bet viņa nav pieņēmusi madāmas palīdzību iepriekšējā nedēļā, kad profesors Zibiņš bija Lilijai licis doties uz Slimnīcas spārnu. Lilijai gāja ļoti nožēlojami, viņa bija besamaņā četras dienas, un Džeimss nebija no viņas atgājis ne soli - gulējis turot viņas roku, pat Dumidoram nev izdevies viņu pierunāt atgriezties tornī.
Kad Lilija beidzot bija atmodusies, Džeimss bija viņai paziņojis, ka mīl viņu, bet Lilija uz viņu sabļāva, sakot, ka nevēlas viņu vairs nekad mūžā redzēt. Kā jau zināms, tas nebija iespējams mācību dēļ, bet Džeimss, Lilijai par brīnumu, nosvērti atbildēja: -Ja es tagad aiziešu, es vairs neatgriezīšos. To nu es tev apsolu.
-Ar lielāko prieku, Poter! Vācies prom no manām acīm uz visiem laikiem! - Lilija bija nokliegusi un Džeimss arī aizgāja. Palātā ienāca Pomfreja madāma un sašutusi palūkojās Lilijā : - Evansas jaunkundz, esmu pārsteigta par jūsu attieksmi pret Potera jaunskungu.-Lilija neizpratnē vērās madāmā.-Potera kungs izglāba jūsu dzīvību, neatgāja no jums ne soli visu laiku, kamēr bijāt bezsamaņā, bet jūs viņam uzbrēcat, ka negribat viņu ne acīs redzēt! Nu gan pateicība!- Lilija to nebija zinājusi. Viņa bija pamodusies un, ieraudzījusi Džeimsu pie savas gultas, nodomāja, ka viņš vēlas viņai uzmākties, bet nebija padomājusi par īsto viņa klātbutnes iemeslu.
-Viņš ko?! Ak, Merlin! Es to nezināju, tiešām! Ak,ko gan es esmu izdarījusi...
Atmiņu beigas.
Džeimss pēc šo atmiņu atgādināšanas, sadrūma un sakumpa.
-Džeims, es tīri labi atminos ko tev teicu. Bet es nezināju īsto iemeslu tavai klātbūtnei; es to uzzināju tikai tad, kad tu jau biji aizgājis.
-Es aizgāju, jo tu nevēlējes mani vairs nekad mūžā redzēt.
-Jā, es zinu, Džeims. Es pirmajā brīdī nodomāju, ka tu gribi man uzmākties.
Lilija apklusa, nopūšoties, lai iegūtu laiku stāsta turpināšanai.
-Skola drīz vien beidzās un pienāca vasara. Man bija 3gari mēneši, lai pārdomātu radušos situāciju. Un es sapratu, ka...
-Tagad paklausies TU, Evansa! Arī man nebija viegli aiziet, jo es teicu, ka neatgriezīšos un savu vārdu esmu turējis. Arī man bija sava vasara un pārdomas...
-Džeims, ļauj man pabeigt...
-Kādēļ gan, Lilij?-Džeimss jau runāja paceltā tonī. Viņš nebija no pacietīgajiem, itsevišķi, ja tas bija saistībā ar Liliju Evansu.
-Tādēļ, ka ES TEVI MīLU, DŽEIMS POTER! Jā, mīlu, Džeims. - Lilija auroja, pēdējo teikumu nočukstot un bija piecēlusies kājās no saviļņojuma. Arī Džeimss pielēca kājās.
-Ko tu gribi ar to panākt, Lilij? To,ka es atgriezīšos pie tevis apjūsmināšanas un mīlēšanas? To, ka metīšos tev ap kaklu, jo tu beidzot esi apjēgusi, ka arī mīli mani? Nē, Lilij, vairs nē...
Iestājās pauze, līdz Lila to pārtrauca : -Bet...
-Bet ko, Lilij? Es tevi vairs nemīlu, mans pacietības mērs ir pilns un man ir apnicis cerēt uz tevi, tādēļ es vasarā pieņēmu lēmumu - es tevi vairs negribu, lai ko arī tu domātu vai darītu, jo kādēļ lai es censtos pēc visa tā, ko tu man esi pateikusi? Es tev izglābu dzīvību, bet tu man pateici, ka ienīsti mani, lai es vācos prom no tavas dzīves. Man tas nebija viegli - aiziet, neatgriezties, izmest tevi no sava dienas plāna. Bet es mainījos. Mainījos par labu sev, mums, jo TU tā GRIBēJI, Lilij. Es akceptēju tavu vēlmi un viedokli, bet tu mani vienkārši nostādi fakta priekšā -Eu, Poter, es tevi mīlu!- un man tas uzreiz ir jāpieņem. Es varbūt neesmu tik gudrs kā tu, bet mani arī nevar kontrolēt, lai kā es arī biju cerējis uz tavu pretmīlu. Es tev vismaz centos sagatavot pirms pirmo reizi atzinos tev mīlestībā, bet tu nokrīti kā no skaidrām debesīm. Vismaz ļauj man padomāt, pirms es tev pasaku leģendāro "Atšujies, Evansa!". - Džeimss bija pielicis punktu šai sarunai uz zināmu laiku, un, atstājis apmulsušo Liliju vienu pie Grifidoru galda, pameta Lielo zāli un devās uz koptelpu.
