- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Džeimss sēdēja piepūties savā krēslā, viņa mikstūru referāts atradās uz galda viņam priekšā, un ar rakstāmspalvu viņš kasīja savu galvu. Viņš paskatījās uz atzīmi referātā un nopūtās. Kā es varēju nopūdelēt to eksāmenu? viņš nodomāja. Viņš bija veltījis veselas trīsdesmit minūtes rakstīšanai un viņam joprojām neveicās! Skatīdamies uz pergamentu ar nabadzīgo atzīmi, viņš nopūtās.

Tieši pēc tam, kad viņš saņēma savu Cūkkārpas vēstuli, kas saturēja Zēnu Vecākā nozīmīti, (kuru Siriuss bija burvīgi nodēvējis par ‘Lielās-Galvas-Nozīmīti’) viņš bija saņēmis vēl vienu vēstuli – no Kornēlija Fadža. Burvestību Ministra. Džeimss pēc skolas beigšanas tika pieņemts darbā. Džeimsa tēvs daudz un smagi strādāja, lai dabūtu viņam labu darbu Ministrijā, bet darbs, ko piedāvāja Fadžs pat bija pārāk labs, lai tā būtu taisnība. Viņš palīdzēs speciāli apmācītai vienībai, kaut kādiem Kārtībniekiem, sardzei…kaut kādā noslēptā vietā vārdā Godrika grava. Tas bija arī noslēpumaini un bīstami un…tieši šajā alejā. Džeimss bija ekstāzē. Ja viņš iegūs augstas atzīmes, viņš nekavējoties tiks noalgots jau vasaras sākumā. Bet tikai tad, ja viņam būs augstas atzīmes. Skatoties uz pašreizējām atzīmēm, viņš novaidējās un aizvēra savas acis.

Lilija un profesore Labe tiešām ir uzēdušās uz manis, viņš drūmi nodomāja. Aizmirst mikstūras, aizmirst atzīmes. Džeimss tikai skatījās ārā pa lielo bibliotēkas logu uz turieni, kur tiešām vēlējās būt. Lidošana…

Džeimss mīlēja lidot. Matos pūta vējš, varēja būt tālu prom no uztraukumiem un raizēm, kas piederēja apkārtējai pasaulei. Brīvas jūtas un atbrīvošanās pārņēma viņa sirdi, emocijas. Džeimsam nekas vairāk par lidošanu pasaulē neuztrauca… un Liliju Evansu, protams.

Viņš bija redzējis sapni par Liliju. Viņi kopā lidoja ar slotu, lidoja augstu debesīs. Viņa roka kārtīgi apķērās ap viņas vidukli, viņa seja piekļāvās viņas maigajām, sarkanajām matu čirkām, viņa deguns sasmaržoja sievišķīgas smaržas…viņš pagrieza viņa galvu, lai iedotu maigu skūpstu uz viņas skaistajām lūpām…

Bet nē. Tā notikt nevarēja. Džeimss nopūtās, kad šīs zināšanas pārņēma viņa sirdi. Viņa nicināja viņu, un viņa negribēja, lai starp viņiem kaut kas būtu. Tas sāpēja, bet viņš mēģināja neļaut tam daudz uztraukt viņu. Tā bija daļa no iemesla, kāpēc viņu iepriecināja tik daudz viņu ķircināt. Viņš zināja, ka nekad nevarēs vinnēt viņas mīlestību, bet ja vien viņš varētu iegūt viņas uzmanību. Pat viņas balss izraisīja viņā smaidu, tomēr kad viņš bija nikns, tas pat varēja būt tieši laikā. Pat nepieminot to, ka viņa bija tik nolādēti mīļa, kad bija dusmīga…

Jā, kopš tās dienas pie Olivandera, viņa bija atstājusi iespaidu uz viņu. Viņai bija ugunīgs skaistums un asa, atjautīga attieksme, kas bija iesēdusies viņa sirdī jau kopš pirmās dienas. Un šis būs viņu pēdējais gads kopā Cūkkārpā, kopš viņš bija ieradies, viņu dēļ tā bija pārņēmušas dziļas skumjas. Pēc šī vairs nebūs skolas, nebūs Lilijas. Nebūs palaidnību, nebūs joku, nebūs Lilijas. Viņš būs strādājošs vīrietis, strādās ar Ministriju, un vairs neredzēs viņu katru dienu, kā visus iepriekšējos septiņus gadus. Un šī doma nomāca viņu vairāk, nekā viņš jebkad bija gatavs atzīt.

* * *

Lilija iesoļoja bibliotēkā, noskatīdamās uz viņu ar platām acīm. Ko, pie velna, viņš dara šeit? viņa nodomāja. Džeimss Poters, bibliotēkā? Neizskatījās, ka viņš būtu apmaldījies. Viņš izskatījās, it kā būtu aizmidzis, garlaicīgi atbalstīdamies uz krēsla aizmugurējām kājām, muskoļotās rokas sakrustojis pāri krūtīm, acis aizvēris. Viņai bija kārdinājums pieskriet viņam no mugurpuses un pagāzt krēslu atpakaļ. Bet kad viņa ieraudzīja viņa acis samiegtas un viņš likās kā sāpēs saviebies, pār viņu pēkšņi nāca līdzjūtība.

Kas bija noticis ar Džeimsu? Kas tik ļoti bija licis viņa pierei tā saraukties? Viņam bija ideāla dzīve – bagāts, mīlēts, no tīrasiņu ģimenes, izskatīgs, labas atzīmes, popularitāte – nav brīnums, ka Dumidors viņu izvēlējās par Zēnu Vecāko. Iedomīgais stulbenis…

Tagad viņa aizkaitināta soļoja pa bibliotēku tik ilgi, līdz nonāca līdz galdam, kur viņš sēdēja. „Tā, tā, tā!” viņa skaļi sacīja. Viņas darbība pārsteidza viņu pietiekami, lai viņš atgāztos atpakaļ krēslā. Bet kad viņš atvēra vienu aci, lai redzētu viņu, pasmaidīja un atkal aizvēra acis, tas lika viņas dusmām vienīgi pieņemties spēkā.

„Sveikiņa, Lilij,” Viņš ikdienišķi sacīja.

„Vai brīnumi reiz izbeigsies? Džeimss Poters bibliotēkā?” viņa stingrā balsī sacīja.

„Ej prom,” vViņš vienkārši sacīja. Redzu, ka atkal sāksies, Lilija nodomāja un nogrozīja acis.

„Protams,” viņa sacīja, „Labi, atvaino mani, ka iztraucēju tavu snaudu.”

„Ak, Lilij, puķīt, tu jau vislabāk zini,” viņš sacīja, pilnībā atvērdams acis, lai atsegtu dzirksteļojošās, gaiši brūnās acis, un atlika savu krēslu atpakaļ uz visām četrām kājām. „Es tikai skatījos manu plakstiņu iekšpusi. Tur nebija nekā interesanta.”

„Vai tu esi drošs?” Viņa sacīja, viņas balsī bija saklausāms pilnīgs nicinājums.

„Nu, es domāju par to reizi, kad mēs spēlējam ar Elšpūti. Mana sirds tiešām tik ļoti centās…” Džeimss izdvesa nedaudz smieklus.

„Par ko tu runā, Poter? Tev nav sirds.”

„Protams, ka ir,” viņš, kārdinoši smaidīdams, sacīja. „Tā vienkārši pieder tev.”

BŪKŠ. Tajā mirklī Lilijas žoklis atkārās līdz zemei. Vov, viņa nodomāja. Tas pat varētu būt bijis ļoti mīļi. Cik slikti, ka es ienīstu viņu…

„Aiztaisies, Poter,” Viņa sacīja, pagriezdamās, lai dotos prom. „Tas joprojām nav kompliments.”

„Pagaidi!” Džeimss nolēca no sava krēsla un apskrēja apkārt galdam, lai varētu nostāties viņai blakus. „Es gribēju tev uzdot jautājumu.”

„Kas tagad, Poter?” viņa bargi noprasīja, skatoties viņam tieši virsū. Viņš pēkšņi kļuva nedrošs, nobažījies – pirms tam viņa nekad viņu tādu nebija redzējusi.

„Nu…ē, es iedomājos, ja tu iespējams būtu ieinteresēta…”

Lilija nobolīja acis. „Ak, nopietni, Poter! Pieaudz!” viņa aizkaitināti sacīja.

Viņš pēkšņi apstājās. „Ko?”

„Tu jau esi mani aicinājis satikties miljoniem reižu!”

„Bet…”

„Kāpēc tu vienkārši neliec man mieru, ko? Kāpēc tu vienkārši nevari saprast mājienus?”

Sāpes un aizvainojums pavīdēja viņa sejā, bet tikai uz mirkli. Viņš veltīja viņai vāju smaidu, tad apgriezās, savāca savus papīrus no galda un devā uz dienvidu izeju, aiz sevis aizcirzdams durvis. Vairāki cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz Liliju, un viņa juta sejā sakāpjam sārtumu.

„Tā arī viņam vajag,” Lilija pati pie sevis nomurmināja, mēģinādama apspiest vainas apziņu, kas neatkāpās pat tad, kad viņa pameta bibliotēku. „Atkal mēģināja mani aicināt satikties…”

* * *

Džeimss plosījās pa koptelpu, nikns par to, ka bija ļāvis izlauzties savām labākajām emocijām. Viņš zināja, ka nepatika Lilijai, bet nekad pirms tam tas nebija viņu tik ļoti uztraucis. Viņš gulšņāja uz dīvāna, aizlicis rokas aiz galvas, blenzdams uz dekoratīvajiem griestiem, kad spoks vārdā Sers Nikolas de Mismijs- Propingtons, labāk pazīstams kā Gandrīz-Bezgalvas- Niks, izpeldēja cauri sienai.

„Ak, Potera jaunskungs! Dzīvs cilvēks no sirds. Man laupošais, draiskulīgais draugs,” viņš sacīja, pielidodams pie savas iecienītākās dzīvās personas.

„Sveiki, Nik,” Džeimss īgni sacīja.

„Tātad. Kāpēc tu esi tik saīdzis šodien, mans draugs?”

„Sieviete,” viņš nomurmināja.

„Ā, jā. Sāpes un cīniņš ar sievieti. Es atceros, kā gāju tam visam cauri.” Niks sacīja, spokaini ieņemdams vietu uz dīvāna pretī Džeimsam. „Labi, ko Evansas jaunkundze tagad ir izdarījusi?” Džeimss pēkšņi salecās.

„Kāpēc vienmēr, kad es runāju par meiteni, kurai nepatīku, visi pieņem, ka tā ir Lilija Evansa?” viņš skaļi sacīja. Niks pacēla savu spoka uzaci.

„Labi, tikai tāpēc, ka viņa ir vienīgā meitene, kurai es nepatīku, nenozīmē…”

„Mans dārgais Potera kungs, tu esi vismīlētākais un labāk pazīstamais skolnieks šajā skolā. Un vienīgais iemesls, kāpēc visi pieņem, ka tā ir Evansas jaunkundze ir tāpēc, ka viņa ir vienīgā meitene visā skolā, kas pauž nicinājumu pret jums.”

„Jēziņ, Nik. Paldies, ka uzlabo manu garastāvokli,” Džeimss dusmīgi sacīja, dodamies uz savu istabu.

„Es atvainojos?” Niks aizvainots sacīja. Pēc mirkļa viņš sāka slīdēt prom. „Nu, Evansas jaunkundze un profesore Labe.”

* * *

Remuss sēdēja uz savas gultas, lasīdams pārvērtību mājasdarbu, kad Džeimss ienāca iekšā, nomezdams grāmatu uz grīdas un pats iekrizdams gultā.

„Laba diena, Džeimss?” Remuss ar smaidu pajautāja.

„Mēnestiņ, kāpēc viņa mani ienīst?” viņš, blenžot griestos, sacīja.

„Nu, kad tu septiņus gadus esi strādājis dažādus jokus, tu vari redzēt rezultātu.”

„Bet es neizvēlos viņu tāpēc, ka man viņa nepatiktu! Es izvēlos viņu, jo…”

„Jo tev viņa patīk,” Remuss sacīja, pabeidzot teikumu.

Džeimss ilgu laiku klusēja, pirms sacīja, „Es saprotu, ka tas ir bērnišķīgs veids, kā to izrādīt…es vienkārši cenšos pievērst viņas uzmanību, Mēnestiņ!”

„Vecīt, necenties to man izskaidrot. Es zinu, kā tu to dari,” Remuss sacīja, smaidot aiztaisīdams savu grāmatu un uzceldams kājas uz gultas. „Es esmu bijis tavs draugs visus iepriekšējos gadus, un es tevi lasu kā atvērtu grāmatu. Es varu nolasīt tavas domas.”

„Jā, labi, acīmredzot Lilija domā, ka arī to spēj. Viņa uzbrēca man tikai tāpēc, ka domāja, ka es viņu atkal aicināšu satikties, bet viss, ko es gribēju paprasīt, vai viņa nevar palīdzēt man mikstūrās.”

Remuss smējās. „Es neapvainošos, Žubur, ka tu neprasīji palīdzību man,” Džeimss sāka protestēt, bet Remuss pacēla rokas augšā un smaidīja. „Es saprotu. Sievietes dažreiz tā var iespaidot vīriešus.”

„Jā,” viņš sacīja, „bet es pat viņai neko nevarēju paprasīt, jo viņa domāja, ka es atkal aicināšu viņu satikties.”

„Atkal?” Viņi paskatījās viens uz otru un smējās.

„Kāpēc gan tev nepārtraukt flirtēšanu vai ķircināšanu, vai kā nu tu to sauc? Vienkārši nopelni viņas uzticību, esi viņas draugs. Meitenēm patīk vīrieši, kuriem var uzticēties.”

* * *

„Izbaudi mācības, Lilij?”

Viņa pagriezās, gaidot, ka tas būs Poters, bet tā vietā, viņa redzēja Remusu Vilksonu, kurš smaidīja.

„Sveiks, Remus,” Viņa atsmaidīja atpakaļ. „Protams, es vienmēr izbaudu burvestības.”

„Labi. Vai tu neiebilsti, ja es ietu ar tevi uz pusdienām?”

„Ne pavisam,” viņi bez grūtībām soļoja blakus, ejot cauri gaiteņiem uz Lielo zāli.

„Vispārībā, kur ir tavi draudziņi?” Lilija noprasīja. „Vai tad jūs vienmēr neesat kopā?”

Remuss blēdīgi pasmaidīja. „Nu, pretēji slavenajam pieņēmumam, mēs četri neesam salīmēti kopā visu laiku. Siriuss un Pīters palika klasē runājot ar profesoru Zibiņu par uzvedību, un Džeimsam bija jāsteidzas uz kalambola treniņu.”

„Ā, tas izskaidro to, kāpēc bars meiteņu aizgāja pretējā virzienā Lielajai zālei,” viņa sarkastiski sacīja. Remusam parādījās uzjautrinājums par to, ka Lilijai tas izsprucis.

„Stulbais, iedomīgais muļķis…” viņa klusiņām pie sevis murmināja.

„Kas tad tas bija?” Remuss sacīja, apslāpēdams smieklus.

„Piedod, Remus. Es zinu, ka viņš ir tavs draugs un tā tālāk, bet es nevaru ciest šo puisi! Viņš mani kaitina!”

„Tiešām?”

„Viņš ir tik augstprātīgs, uzpūtīgs, patmīlīgs, lielīgs un vienkārši…arrr!” viņa dusmīgi sacīja.

„Nu,” Remuss uzmanīgi iesāka, „viņa lepnums dažas dienas tiešām var krist uz nerviem.”

„Ko?” viņa pēkšņi pagriezās pret viņu. „Viņš aicina mani satikties katru dienu, Remus! Dažreiz pat divreiz! Vai tad vakar bija kā savādāk?”

„Tas nebija par tevi,” viņš īsi sacīja.

„Ā.” Lilija sacīja.

„Viņš dabūja sliktu atzīmi mikstūrās, un tas iespējams nākotnē apdraudēs viņa darba iespējas Ministrijā.”

„Patiešām?” Lilija sacīja, acīmredzami teiktais bija atstājis iespaidu, ko tagad skaidri varēja lasīt viņas sejā.

„Patiešām, bet ja viņa atzīmes neuzlabosies, viņš nedabūs darbu.”

„Nu, kāpēc tad viņš nesadabū privātskolotāju vai kaut ko tādu?”

„Nu…”

„Kāpēc viņš nepajautāja man? Man ir augstākās atzīmes šajā priekšmetā,” viņa sacīja, viņas ausis sāka kļūt rozā, kad viņa atcerējās mikstūru stundu ar Džeimsa izlēcienu.

„Nu, pirmām kārtām, viņš domā, ka tu un profesore Džammesa vēlaties panākt, lai viņš izkrīt šajā priekšmetā.”

Lilija sāka protestēt, bet tad pasmaidīja. „Tā ir tikai puse no taisnības.”

„Un, vispār, viņš vienreiz mēģināja tev to pajautāt. Bet kā lai viņš to izdara, ja tu visu laiku esi tik asa pret viņu?”

Lilija sastinga. Viņš nebija gribējis aicināt viņu satikties. Viņš gribēja paprasīt palīdzību. Džeimss Poters pazemoja sevi, atzīdams sakāvi, prasot viņai, no visiem cilvēkiem, palīdzību. Un viņa pasūtīja viņu bez jeb kāda paskaidrojuma.

Viņa noskatījās, kā Remuss ieiet pa Lielās zāles durvīm, bet viņa nevarēja pakustēties. Viņa vārdi bija iesēdušies viņas sirdī.
Atsauksmes (8)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.