Bija vēls septembris, un Džeimss Poters sēdēja uz savas gultas,
mēģinādams izpildīt mājasdarbu mikstūrās, priekšmetā, kurā viņam veicās
vissliktāk. Vai varbūt tā bija visos priekšmetos
Visbiežāk viņš
atminējas sevi par kaut ko sapņojam. Kā tagad, viņš gulšņāja savas
gultas galvgalī un skatījās ārā pa logu, kas atrādās otrā istabas galā.
Viņš varēja redzēt kalambola laukumu, un arī to, kā daži Elšpūša
komandas biedri trenējas. Viņiem tas ir vajadzīgs, Džeimss pašapmierināti nodomāja.
Džeimss
ātri uzmeta skatu mikstūru grāmatai, kurā viņš tagad ievēroja Mīlas
mikstūru. Varbūt man to pamēģināt ar Evansu
Džeimss, ar smiekliņu,
klusām nomurmināja. Viņam tiešām citas dienas ar viņu kaut kas sanāca
-Atskats pagātnē-
Šeit
bija viss septītais gads, kas devās ārā no mikstūru klases. Lilija
Evansa bija viena no pirmajām skolniecēm, kas izskrēja ārā no telpas,
sarkanu seju un kūpēdama. Viņa sekoja Severusam Strupam un Lūcijam
Malfojam, un visiem citiem, kas sačukstējās un norādīja tieši Lilijas
virzienā, pēdējie, bet ne mazāk svarīgie bija Laupītāji.
Dievs žēlīgais, Džeimss, sacīja Vilksons. Vai tu varētu neatbildēt vairs uz to jautājumu kā nolādēts ķēms?
Jā,
bet es saku, ka tāds ir vecais, labais Puņķimuss, Džeimss to sacīja
pietiekami skaļi, lai arī viņš to varētu sadzirdēt. Strups pacēla
vidējo pirkstu un aizsoļoja prom pa gaiteni, dodamies uz Slīdeņu
koptelpu. Visi četri smējās.
Baismīgais četrinieks, nudien
viņu smieklus atpazina visā skolā. Viņi iedvesa bailes skolotāju sirdī,
un laimīgas nojautas skolēnos, kas gaidīja, lai notiktu vēl kāda prieka
pilna palaidnība. Kaitinošie smiekli ar nepatīkamu sprauslāšanu
piederēja Pīteram, Remusa smiekli bija zemi un uzjautrinoši, Siriusa
bija skaļi un apburoši, veltīti visām meitenēm, kas bija tuvumā, tāpat
kā Džeimsa. Bet šobrīd viņš nesmējās. Viņš pētīja skaistu ķermeni ar
bieziem, sarkaniem matiem, aizejam prom no viņa.
Es domāju, godīgi, Džeims, Siriuss smejoties sacīja, kad Pīters nokrekšķinājās.
Potera
kungs! viņš sacīja savas iemīļotākās profesores Labes balsī, Kā jūs
domājat, kuram skolēnam šajā stundā ir visaugstākie sasniegumi?
Viss,
uz ko profesore Labe mēģināja norādīt, sacīja Remuss, ka tu neesi tas
skolnieks, un tev vajadzētu piestrādāt, lai uzlabotu savas atzīmes šajā
priekšmetā. Es nedomāju, ka viņa gribēja, lai tu atbildi.
Un pat tad, ja tu būtu teicis Lilija Evansa, tas būtu labi.
Un pareizi., sacīja Pīters.
Bet Lilija Potere?! Siriuss, ar smieklu pieskaņu balsī, sacīja.
Klausies,
es tikai mēģināju sasmīdināt, Džeimss sacīja, cīnoties ar to, ka
iespējams varētu nosarkt, kā tiešām izskatījās varētu notikt.
Kuru
tu mēģini apmānīt, Žubur? Siriuss sacīja, uzliekot roku viņam uz
pleca. Tu esi ieķēries tajā meitenē. Tu vienmēr esi bijis!
Jā, un kas par to, ja esmu? Džeimss izaicinoši sacīja.
Ei, ar to viss ir kārtībā. Viņa ir lieliska izvēle. Tikai viena maza problēma: es domāju, ka viņa tevi ienīst, vecīt.
Nu, tad man tas ir jāmaina, Džeimss pamirkšķināja viņiem un steidzās uz zāli. Satiksimies vēlāk, puiši.
Pēc
pusdienām koptelpā! Vilksons viņam nopakaļ kliedza. Džeimss pamāja ar
roku, ka ir sapratis, pat nepūloties pagriezties apkārt.
Sveikiņa, Lilij! viņš mundrā balsī sacīja, stāvēdams viņai aiz muguras.
Ej projām, Poter! Es šobrīd negribu neko par tevi dzirdēt, vViņa izspļāva.
Ak,
izbeidz, Lilij, puķīt. Es tikai mēģināju uzjautrināties, pēkšņi viņa
pagriezās pret viņu, izskatījās, ka viņas seja no dusmām gatava
uzsprāgt.
Ja apkaunot mani profesores priekšā un arī visas
klases priekšā, tu sauc par jautrību, tad tev ir vajadzīgs jauns
hobijs, jo mikstūras tu padari neciešamas, viņa sacīja, tad pagriezās
un mundri soļoja prom.
Ai, pagaidi, Lilij. Es domāju, ka mums abiem ir lieliska ķīmija, Džeimss sacīja, skriedams pēc viņas atkal.
Tā nav ķīmija, Poter, tās ir mikstūras. Un es nedomāju, ka
Nē, Evansa, Džeimss sacīja, saņemdams viņas roku, bīdīdams viņu prom no pūļa un atspiezdams pret sienu. Es domāju, ka tev un man
ir lieliska ķīmija. Viņš skatījās viņas acīs, šajās apburošajās,
smaragdzaļajās acīs, un sāka pazust to dzīlēs. Viņš lēnām tuvojās
tuvāk, līdz viņi bija tikai dažu centimetru attālumā. Bailes, kas bija
parādījušās viņas sejā, viņam kaut kādā viedā likās kā cerības, bet no
otras puses, mirklis pēkšņi tika izpostīts.
PLĪKŠĶIS!
Lilija viņu iepļaukāja un rupji pagrūda nost.
Nekad
vairs nemēģini tādus trikus, Džeims Poter, vViņa nešpetni sacīja, tad
pagriezās un pazuda skolēnu plūsmā, kas soļoja uz Lielo zāli pusdienās.
Džeimss paberzēja pieskārtušo nospiedumu uz sava vaiga, bet viņa sejā parādījās plats smaids.
-Atskata pagātnē beigas-
Jap, Džeimss, ar tādu pašu smaidu sejā, sacīja. Es pavisam noteikti tagad esmu ticis viņai tuvāk.
* * *
Ak! Tas Džeimss Poters! Lilija sēdēja uz savas gultas, joprojām niknodamies par to atgadījumu, kas bija noticis
vakar.
Ak,
kā viņš atņēma viņai visu drosmi! Viņa pētošās, gaiši brūnās acis, viņa
klātbūtne tik tuvu viņai, viena matu šķipsna, kas krita viņa sejā, kad
viņš nāca tuvāk
un vispārībā, būt tik tuvu Džeimsam Poteram bija
neapbēdinoša pieredze.
Pēkšņi iekšā pa guļamistabas durvīm
iesoļoja apjukusī Nensija. Ak, Lila. Tā ir svētlaime, ja tev ir
draugs! viņa sacīja, iemezdamās savā gultā.
Nu, ja es jebkad kādu dabūšu, es varu apgalvot, ka tas NEBŪS Džeimss Poters, Lilija dusmīgi sacīja.
Ko?
Nensija piecēlās no savas gultas. Nensijai bija gari, gaiši brūni mati,
kvēlas, tumšas acis, un personība, kas saskanēja ar Lilijas raksturu un
visu pārējo. Vai tu joprojām par to pašu? Patiesībā, es domāju, ka tas
bija diezgan jautri.
Jautri?! Vai tu esi traka? Lilija
prasīja. Viņš apkaunoja mani visas klases priekšā un vienkārši smējās!
Viņš smējās par mani, nevis ar mani, Nensij.
Ak, izbeidz, Lilij, Nensija smējās, noguldamās atpakaļ savā gultā. Tu zini, ka viņš ir tikai atjautīgs muļķis.
Vienalga, Lilija, sakrustojot savas rokas pāri krūtīm, sacīja.
Un pietam ļoti pievilcīgs, es atļaušos piebilst
Nensij! Lilija smaidīja. Kā ar Siriusu?
Ā,
es mīlu Siriusu, viņš ir lielisks. Es tikai saku, ja nebūtu atradusi
sev vīrieti, es esmu droša, ka Džeimss Poters nebūtu tikai atjautīgs
muļķis, viņš būtu mans atjautīgais muļķis.
Lai ko nu tu teiktu, meitēn! Lilija sacīja, iemezdama Nensijai ar spilvenu un smejoties.
Atzīsti
to, dārgā. Viņš ir diezgan pievilcīgs, Nensija, ar mežonīgu smaidu,
sacīja, noķerdama spilvenu un mierīgi to sviezdama viņai atpakaļ.
Neko
tādu es neatzīšu! Lilija, izkāpjot no savas gultas, sacīja. Bet man
ir jāiet, Nens. Es ar tevi vēlāk šonakt parunāšu, bet man ir
patrulēšanas pienākumi ar pašu Misteru Pievilcīgo! viņa kliedza augšā
pa kāpnēm, kad atvēra durvis no meiteņu guļamistabām uz koptelpu. Tur
bija Džeimss Poters, uzlicis roku uz durvīm, gatavs klauvēt.
Misters Pievilcīgais? Tu taču nerunātu tā par mani, vai ne? Viņš ar smaidu sacīja.
Par
tevi? Lilija sacīja. Nevaldāmi mati, šķelmīgs smaids, skaidrās, gaiši
brūnās acis un nepārspējama vīrieša koķetīguma klātbūtne
Nē, Poters, viņa nodomāja. Es nekad to neattiecinātu uz tevi! Pēc mirkļa viņa saprata, ka ir uzkrītoši viņu nopētījusi. Viņa veltīja pārspēka smaidu un paskrēja viņam garām, sakot
Tevi? Sapņo vien, Poter.
- Nodaļa: iepriekšējā nākamā
- nodaļu | visu darbu
- Ziņot