- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Siriuss apstājās un pacēla galvu, lai paskatītos uz rudmataino zēnu.
„Tev taču nav drauga, vai ne?” viņš aizdomīgi vaicāja. Hermione juta, kā viņu pārņem vainas sajūta. Viņa ienīda pati sevi. Lai arī cik Rons būtu stulbs, viņš nav to pelnījis. Meitene nopūtās. „Man nav drauga,” viņa pateica, celdamās kājās, un devās uz meiteņu guļamistabu.
„Ko es izdarīju? Kāpēc tu aizej?” Siriuss sauca viņai pakaļ. Hermione nepūlējās viņam atbildēt.

***

Džinnija centās cik spēka, lai saglabātu savu sāpināto sejas izteiksmi.
„Džinnij, lūdzu paklausies,” Džeimss skrēja viņai pakaļ.
„Tev patīk Lilija, es esmu tikai īslaicīgs flirta objekts,” Džinnija raudāja.
„Jā. Un es vairs nevēlos, lai viņa man patīk. Es uzvedos kā muļķis,” Džeimss stīvi noteica.
„Man vienalga, ko tu gribi darīt! Tev tāpat patīk viņa, un tikai tas ir svarīgi.”
„Džinnij, lūdzu... Es jau esmu sācis Liliju ienīst. Lūdzu, vai tu nevari kaut nedaudz man palīdzēt?” viņš lūdzās.
„Es nezinu, ko darīt. Es nevēlos...”
„Lūdzu...”
„Nespēju noticēt, ka tu man to prasi... Tas ir pazemojoši,” meitene iesaucās.
„Nē, tā nav... Jo, galu galā, es iemīlēšu tevi,” Džeimss pienāca tuvāk. „Patiesībā man jau tagad rodas jūtas pret tevi,” viņš noliecās pār meiteni un noskūpstīja viņu. „Tu zini, kur vari mani atrast,” viņš klusu nočukstēja, saspiezdams meitenes roku. Kad viņš aizgāja, Džinnija nometās uz ceļiem, viņa izmisusi šņukstēja. Meitene zināja, ka nerīkojas pareizi.

***

Ieraudzījis meiteni, Remuss pasmaidīja. Viņš zināja, ka Lilija būs bibliotēkā.
„Lilij,” viņš piegāja tuvāk.
„Kāpēc tu turies kopā ar tiem puišiem?” meitene jautāja, nepacēlusi acis.
„Tāpēc, ka viņi ir jauki. Patiešām. Un Džeimsam tu patīc. Viņš ir tikai nedaudz... Nenobriedis. Tas arī viss,” Remuss atbildēja.
„Es neuzskatu, ka Džeimss ir jauks. Un nedomāju arī, ka es viņam patīku. Neviens neteiktu tik briesmīgus vārdus cilvēkam, ko mīl,” meitene nopūtās.
„Nu, beidz, Lil. Tu zini, ka man ir taisnība. Tas, ko viņš tev pateica... Tas viņu pašu sāpināja vēl vairāk nekā tevi,” Remuss paraustīja plecus. „Vēlāk viņš sāks uzvesties kā pieaudzis, neuztraucies.”
„Tu esi mans labākais draugs, un es nevēlos, lai tev būtu nepatikšanas. Un saiešanās ar viņiem tev tādas atnesīs.”
„Tu arī esi mans labākais draugs, Lilij. Bet tādi ir arī Siriuss un Džeimss,” Remuss nopūtās. „Es pazīstu jūs visus un zinu, ka jūs būsiet lieliski cilvēki. Jūs jau tādi esat. Es nevaru pamest savus draugus tikai tāpēc, ka viņi atsakās saskatīt patiesību. Džeimss drīz sapratīs, ka es neesmu tavs puisis, un tad viņam būs vēl vairāk žēl par izdarīto un pateikto.”
„Es tiešām ceru, ka tev ir taisnība, Remus,” Lilija nepārliecināti noteica. Remuss pasmaidīja.
„Paskaties uz tiem diviem!” Lilija iesmējās un norādīja uz Hariju un Ronu.
„Vai viņi nav pamanījuši, ka līst?” Remuss iesaucās.
„Varbūt akmeņu mešana ezerā ir ļoti aizraujoša,” Lilija smaidīja.
„Iesim sameklēt profesori Maksūru! Varbūt viņa ir atradusi veidu, kā dabūt mūs uz mājām.”
„Labi,” Lilija sekoja Remusam.

***

„Džinnij?” pienāca Hermione, „Kāpēc tu raudi?”
„Tā bija pati sliktākā doma,” Džinnija šņukstēja.
„Nē. Džinnij, neraudi. Es domāju... Jā, Harijs to nav pelnījis, bet varu derēt, ka Maksūra jau ir atradusi veidu, kā aizsūtīt viņus atpakaļ. Tas nebija pilnīgi nekas.”
„Kā tu vari būt par to droša?” Džinnija raudāja.
„Jo Harijs joprojām pastāv,” Hermione pasmaidīja.
„Tas ir vienkārši lieliski! Mani izmantoja paša muļķīgākā iemesla dēļ! Es vairs nedrīkstu mīlēt Hariju. Tas ir šausmīgi! Kāpēc, pie velna, es nožēloju, ka ļauju viņam ciest? Es esmu tāda muļķe,” Džinnija neapmierināta iesaucās.
„Nu, arī es neesmu labāka,” Hermione nopūtās.

***

„Profesore?” Lilija iegāja direktores kabinetā.
„Jā, Evansas jaunkundz,” Maksūra pacēla acis.
„Mēs vēlējāmies uzzināt, vai esat izdomājusi, kā nosūtīt mūs atpakaļ,” Lilija iesāka.
„Jā, izdomāju,” profesore palūkojās uz Liliju un Remusu, „Bet paies vismaz trīs nedēļas, līdz mikstūra būs gatava.” Maksūra nopūtās.
„Tik ilgi!?” Remuss iesaucās.
„Tas varēja būt vēl ilgāk, Vilkson.”
„Bet... Bet...” Lilija samulsusi iesāka.
„Severuss lietoja ļoti sarežģītas sastāvdaļas, un tad vēl tas izkusušais Laikgriezis. Es varu jūs dabūt atpakaļ, taču tas vienkārši prasa laiku,” Maksūra paraustīja plecus.

***
„Mēs runājām ar profesori,” Remuss ienāca koptelpā. Siriuss un Džeimss, kuri bija spēlējuši burvju šahu, nekavējoties pietrausās kājās.
„Un...” Siriuss nervozi steidzināja abus, lai uzzinātu jaunumus.
„Kur ir Tārpastis un Strups?” Lilija vaicāja.
„Vienalga! Ko Maksūra teica?” Siriuss iesaucās.
Remuss aizsteidzās uz zēnu guļamistabu.
„Pīter, Severus! Mums jārunā!”
„Kāpēc, pie velna, viņš tā dara?” Džeimss jautājoši pacēla uzaci.
„Jo viņi šeit ieradās kopā ar mums, Poter,” Lilija auksti atcirta.
„Mēs viņiem to paziņotu vēlāk, Evansa. Nav jau tā, ka mēs kaut ko gribētu noslēpt,” Džeimss klusu sacīja, nepaskatīdamies uz meiteni.
„Kas noticis?” Pīters jautāja.
„Mēs runājām ar profesori Maksūru,” Remuss sāka.
„Un viņa teica, ka nepiecašamas vismaz trīs nedēļas, līdz varēs mūs dabūt atpakaļ uz mājām,” Lilija turpināja.
„Tik ilgi!?” Džeimss un Siriuss reizē iesaucās.
„Ko mēs visu šo laiku darīsim?” Pīters izskatījās nomākts.
„Neko,” Siriuss stīvi noteica.
„Lieliski!” Džeimss iesaucās.
„Kas ir lieliski?” koptelpā ienāca izmirkušais Harijs.
„Mēs te esam iesprostoti uz trīs nedēļām,” Džeimss sauca. „Vai tad tu neievēroju, ka arā ir lietusgāze?” viņš sarauca uzacis.
Rons nopūtās: „Es esmu izsalcis.”
„Iesim vakariņās!”
„Ei! Arī mēs gribam ēst!” Siriuss protestēja.
„Mēs atnesīsim jums ko ēdamu,” Harijs atsaucās.
„Jauki. Un ko mums darīt, gaidot, kamēr jūs kaut ko atnesīsiet? Mirt badā?” Džeimss nokliedza viņam pakaļ.
„Mēs atnesīsim ēdamo piecu minūšu laikā,” Harijs nošņācās, uzlūkodams savu tēti. „Mēs visi ēdīsim te.”
„Labi,” Džeimss noteica.
„Ejam, Harij,” Rons pavilka draugu aiz piedurknes.
„Ar to Dērsliju puiku kaut kas nav kārtībā! Kad es jums saku!” Siriuss pašūpoja galvu.
„Dērsliju?” Lilija apmulsusi uz viņu paskatījās.
„Vismaz man viņš tā teica,” Džeimss paraustīja plecus.
„Ziniet... Harijam ir ļoti pazīstamas acis,” Siriuss pietuvojās Lilijai, starp viņu sejām bija tikai pāris collas.
„Ko tu dari, Blek?” Lilija iesaucās, pakāpdamās atpakaļ.
„Jā,” Siriuss atliecās atpakaļ.
„Ko tas nozīmēja?” Džeimss dusmīgi vaicāja.
„Tam zēnam ir Lilijas acis,” Siriuss plati pasmaidīja, palūkodamies uz savu labāko draugu.
Džeimss pāris sekundes apdomājās. „Draugs, tev ir taisnība,” viņš iesaucās. „Un tu teici, ka pazīsti Dērsliju?” viņš vērsās pie Lilijas.
„Viņš ir manas vecākās māsas saderinātais,” meitene paraustīja plecus. Tajā brīdī istabā ienāca Harijs, Hermione, Džinnija un Rons. Laupītāji domīgi vēroja Hariju.
„Vai kaut kas nav kārtībā?” Harijs pāris reizes samirkšķināja acis.
„Es zinu!” Siriuss salēcās. „Lilija apprecēs to Dērsliju, bet nemīlēs viņu, tāpēc krāps Dērsliju ar Džeimsu un... Te nu viņš ir – mūsu priekšā,” viņš norādīja uz Hariju. Pāris sekundes valdīja pilnīgs klusums, bet tad pēkšņi visi izplūda smieklos.
„Kas ir?” Siriuss apmulsis vaicāja.
„Tas bija labi, Ķepaini,” Pīters vārtījās pa zemi, nespēdams valdīt smieklus.
„Paldies,” viņš auksti pateicās.
„Paēdīsim!” kad visi bija pārstājuši smieties par Siriusu, Hermione ierosināja.
„Ķepaini, man jāsaka, ka tev ir lieliska fantāzija,” Remuss papliķēja draugam pa muguru. Viņš neko neteica, tikai iekodās savā cūkgaļas karbonādē.
„Nebēdājies, Siriuss. Mēs smējāmies ar tevi... Tu tikai to vēl neesi aptvēris,” Hermione smaidīja.
„Bet Siriusa teiktajā taču bija daļa taisnības,” Pīters ierunājās. „Es domāju... Harijam patiešām ir Lilijas acis, un viņš izskatās kā Džeimss, taču uzvārds viņam ir Dērslijs.”
Harijs paskatījās uz Tārpasti, rokā viņš turēja dakšiņu, kas bija pusceļā uz muti.
„Bet godīgi, Harij. Kāds ir tavs uzvārds?” Džeimss vaicāja.
„Tu jau zini atbildi uz šo jautājumu,” Harijs novērsās.
„Tātad... Tas, ko Siriuss teica, ir patiesība?” Džeimss tēloja muļķi. Harijs pakratīja galvu, pārējie klusēja. „Tas nozīmē, ka Lilija ir tava mamma, un es esmu tavs...” Džeimss turpināja.
„Viņa nav vienīgā meitene ar zaļām acīm, ko tu pazīsti! Vienkārši turpiniet dzīvot, un jūs visu uzzināsiet!” Hermione iejaucās.
„Protams, ka es neesmu. Es domāju – es un Poters... Ha, ha!” Lilija mēģināja smieties.
„Jā... Tu jau esi ar Mēnestiņu,” Džeimss rūgti noteica.
„Kāpēc jūs gribat zināt tik daudz par nākotni?” Džinnija vaicāja. „Vai tad jūs nedomājat, ka pārsteigumi ir vienīgais, kas neļauj mums nomirt no garlaicības?”
Visi smaidot uzlūkoja meiteni. „Mums vienkārši patīk tevi kaitināt,” Džeimss plati pasmaidīja.
„Un jums tas izdodas. Es pat teiktu, ka pārāk labi izdodas...” Hermione draudīgā tonī sacīja.
„Mēs šodien aprunājāmies ar Maksūru,” Remuss izdzēra nelielu malku no savas ķirbju sulas.
„Un ko viņa jums teica?” Rons painteresējās.
„To, ka mēs trīs nedēļu laikā varēsim tikt prom,” Lilija atbildēja.
„Tik ilgi?” Rons iesaucās, uzmezdams skatienu Siriusam.
„Nu... Dzīve ir draņķīga, draugs,” Siriuss pasmaidīja, uzlikdams roku uz Hermiones pleca.

 

Atsauksmes (12)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.