Hermione sēdēja koptelpā un liela kaudze grāmatu slējās viņai blakām. Meitene apzinājās, ka priekš viņas tas nav veselīgi, taču domas kaut kā vajadzēja novērst. Pēc visa tā, ko Hagrids bija viņai teicis, Hermione jutās slīkstam milzīgā baseinā, pilnā ar vainas apziņu. Viņa smaka, aizrijās un elsa pēc gaisa šajās tumšajās, dziļajās emociju gūzmās, kuras pildīja viņas sirdi. Hermione sapurināja galvu, sakopodama visu savu gribu, centās koncentrēties uz Strupa uzdoto eseju. Ievilkusi dziļu un drebelīgu elpu viņa aizvēra acis, atcerēdamās Hagrida asaras.
Hermione centās šo domu aizmirst. Viņa bija likusi raudāt tik daudziem cilvēkiem un sāpināt kādu ar tik atvērtu sirdi, un tik laipnu un maigu, kā lielo vīru, kurš mīlēja savādus un mežonīgus dzīvniekus, sāpēja tāpat, kā roka, kura būtu iegrūsta liesmas.
Aploksne, kuru Harijs bija viņai iedevis Mikstūrās, gulēja uz kafijas galdiņa, laupot spēju koncentrēties darbam. Tā bija no vecākiem. Meitene novērsās no tās. Viņa ļoti labi zināja, kas tur būs rakstīts. Viltus cerības būs ietērptas vārdos, kuri ir prasījuši tik ilgu laiku, lai tiktu uzrakstīti. Hermione nevēlējās tikt piepildīta ar šīm cerībām, tāpat, kā tik daudzas reizes iepriekš. Viņa nevēlējas lasīt vēstuli, taču zināja, ka tā viņai neliks mieru, kamēr netiks atplēsta.
Hermione pasniedzās un satvēra to. Viņa noslidināja pirkstus gar vēstules asajām malām un atpazina mātes smalko rokrakstu, ar kuru tā bija adresēta Hermionei Cūkkārpā. Meitene pasmaidīja, nošūpojot galvu. Lai arī cik reizes viņa nebūtu skaidrojusi, ka nav nekādas vajadzības rakstīt adresi, jo pūces lieliski zināja kur nest vēstuli, māte joprojām to darīja.
Ja esi bijis vientiesis tik ilgi cik viņi, tad vienkārši ir grūti atmest pāris ieradumus.
Hermione sajuta asaras kāpjam viņas acīs. Viņai nepatika doma, ka varētu vairs nekad neredzēt mātes mīļo smaidu un tēva kritisko skatienu. Tad nu, ar drebošu elpu, Hermione atplēsa zīmogu.
Viņai nepatika plīstošā papīra skaņa, tāpēc viņa žigli nometa aploksni. Tā taču nav jālasa tagad. To var darīt arī vēlāk. Taču Hermione nespēja atraut no tās acis, domājot, kas tur varētu būt rakstīts.
Viņa apzinājās, ka tur nebūs nekas tāds, ko viņa nebūtu gaidījusi. Lai gan vēl bija iespēja, un tā pārauga iespējamībā, ka uz šī papīra būs uzrakstīts kaut kas fantastisks. To viņa nekad neuzzinās, ja neizlasīs.
Tā nu Hermione atvēra aploksni un izņēma pirmo vēstules lapu, un atlocīja to. Ievilkusi elpu, viņa sev atgādināja, ka ir jābūt stiprai.
Mīļā Hermione,
Kā tev iet? Kā tu jūties? Vai tu dzer savas zāles? Piedod, ka traucēju tevi ar šādiem jautājumiem, mīļā, bet tas ir mātes pienākums, uztraukties par savas meitas veselību. Vai tu joprojām gatavojies doties uz savu vizīti Sv. Mango, nākamās nedēļas beigās? Es ceru, ka Cūkkārpā pret tevi izturas labi. Atceries, mēs vienojāmies ar profesoru Dumidoru, ka, ja tu nejūties labi, tad ir iespēja mācīties mājās pie privātskolotāja. Es zinu, ka tu gribi izturēties kā parasti, bet es nespēju paciest domu, ka tev paliek sliktāk un es nespēju tev palīdzēt.
Es zinu, ka mēs vienojāmies neapspriest tavu stāvokli, tāpēc mainīšu tēmu.
Kā iet taviem draugiem? Ronam un Harijam? Atceros, ka nespēji vien beigt runāt par viņiem visu vasaru. Nodod Harijam manus līdzjūtības apliecinājumus Krusttēva zaudēšanā un pasaki Ronam, ka mēs ar tēvu cieši ticam viņa Kalambola spējām. Kā iet Džinnijai? Ko viņa labu dara? Es jūtos atpalikusi no tavas dzīves, tagad, kad tu esi atgriezusies skolā.
Vai tavā dzīvē ir parādījušas kādas romantiskas intereses? Kāds jauks puisis, par kuru tu man varētu VISU izstāstīt. Es tikai jokoju, mīļā. Lūdzu, nejūties satraukta un nokautrējusies kā tu parasti dari, kad es sāku runāt par puišiem. Es zinu, ka tu šīs vasaras esi vēlējusies satikt Viktoru un man žēl, ka mēs tev liedzām šādu iespēju. Es atvainojos. Ja vēlies, tad nākamo vasaru varēsiet pavadīt kopā.
Hanna un Džesika lika pateikt, ka cer, ka tu jūties labāk un gaida tavu atgriešanos. Nesaprotu, kāpēc tu piepeši pārtrauci ar viņām sarunāties. Es zinu, ka tu nevēlies viņas sāpināt. Viņas vēlas būt tev blakus, mīļā. Centies pieņemt faktu, ka lietas mainīsies starp tevi un cilvēkiem, kurus pazīsti. No tā nevar izvairīties. Dod viņiem vēl vienu iespēju, mīļā. Manis dēļ?
Man laikam ir jābeidz. Tavs tēvs tev vēlas vēl ko teikt.
Es vēlos tev piekodināt, ka tu esi mans prieks un lepnums, un, ka es tevi mīlu ar katru manas dvēseles daļu. Hermion, tu esi daļa no manis, lai arī kādas būtu sekas. Tu vienmēr būsi ar mani, man bērns. Es mīlu tevi!
Mamma!
Hermione noslaucīja acīs sariesušās asaras un ievilka dziļu elpu. Vai viņa tiks galā arī ar tēva vēstuli? Viņš pēdējā laikā bija kļuvis diezgan vēss. Tik nejūtīgs pret visu. Tēvs bija centies izturēties tik ierasti, cik parasti, bet tā vietā bija kļuvis vēl dīvaināks. Likās, ka viņš nespēj paciest meitas tuvumu.
Pasniedzoties, Hermione izvilka otru lapu no aploksnes un, vilcinoties to atlocīja. Pirms sākusi lasīt, viņa ieprātojās, ka varbūt labāk būtu atstāt to noslēpumā...
Dārgā Hermione,
Es zinu, ka neesmu neko daudz runājis par tavu stāvokli. Es zinu, ka esmu bijis visai noslēgts šajā jautājumā. Patiesībā, es tam negribēju ticēt. Es to laikam tagad esmu pieņēmis, tāpat kā tu no paša sākuma.
Es nerakstu, lai dotu tev veltas cerības vai izliktos, ka viss ir kārtībā. Es rakstu, lai pateiktu tev to, ko man jau sen vajadzēja pateikt.
Es mīlu tevi, Hermione! Pēdējā laikā neesmu to izrādījis, jo baidījos, ka man nebūs gan spēka mums abiem. Tu esi viss, ko es jebkad esmu vēlējies bērnā. Tu esi skaista, stipra, gudra, ar labu sirdi un svētība visai pasaulei. Es tevi nelaidīšu vaļa, mazulīt. Tu esi mana princese un es nekad nelaidīšu tevi vaļā.
Lai arī šī vēstule nav tik gara kā tavas mātes, tas nenozīmē, ka es tevi mīlu mazāk.
Mūžam, tētis!
Hermione vairs nespēja noturēt asaru straumi. Viņa skatījās uz tēva rakstīto, ļaujot asarām krist un krist. Taču viņai ir jābūt stiprai. Viņai ir jāiemieso viss, ko viņas tēvs saskatīja savā meitā.
Hermiones rokas drebēja, un ar brīvo roku viņa centās nosusināt acis.
Grendžere? Malfojs vaicāja, ienākdams koptelpā. Viņa acis bija aukstas, kad viņš nopētīja Hermioni. Kāpēc tu raudi? Malfojs jautāja. Viņa balsī nebija dzirdama ne druskas no līdzjūtības. Tajā bija tikai plika ziņkārība un pavēlnieciskums, liekot domāt, ka visu ko viņš grib zināt, viņš arī uzzina.
Ak Dievs, Kā Hermione ienīda Drako.
Liec mani mierā, viņa izmisīgi nočukstēja un, salocījusi vēstules, aši ielika tās atpakaļ aploksnē.
Piedod, par rūpēm, Malfojs nicīgi norūca savā ierasti nicīgajā manierē. Hermione pielēca kājās, asarām straumēm plūstot, un ar tādu sāpju izteiksmi sejā, kādu Malfojs nekad mūžā nebija redzējis neviena sejā.
Drako Malfoj, tev nerūp neviens, izņemot tu pats, pat tava māte! Tu esi egoistisks, rupjš, mazs kroplis, kurš iedomājas, ka zina visu! Liec mani mierā! Hermione nokliedzās, jūtot kā ļogās viņas kājas. Sāpes pazuda no meitenes acīm, viņa sajutās nespēcīga un noreibusi.
Malfojs blenza uz viņu ar atplestu muti; nožēla pildīja viņa ierasti aukstās acis. Parasti viņš izbaudīja citu sāpes. Malfojs prata tās radīt un pēc tam smieties par tām. Taču tās bija tik dziļi iesēdušās un šausmīgas, Hermiones tumšajās, noslēpumainajās acīs, ka viņš vēlējās kaut nebūtu vēris vaļā savu muti.
Grendžere... Malfojs nomurmināja un nodūris galvu sāka blenzt uz grīdu.
Malfoj, ja tev patiešām kaut kas rūpētu, tad tu mani atstātu mierā un ļautu izraudāties, Hermione nočukstēja, pirms viņas ķermenis sāka ļimt. Kādu brīdi Malfojs stāvēja kā sastindzis. Taču, kad viņš redzēja kā meitene noslīgst uz ceļgaliem un acis pārgriežas, Malfojs paspēja piesteigties pēdējā brīdi, lai notvertu Hermioni un neļautu viņai atsisties ar galvu pret kafijas galdiņu. Viņš lēnām nolaida bezsamaņa gulošo meiteni uz grīdas.
Malfojs nobijies un bezpalīdzīgi palūkojās apkārt. Taču viņš nebija satraucies par sevi.
Viņš bija uztraucies par Hermioni.
- Nodaļa: iepriekšējā nākamā
nodaļu | visu darbu- Ziņot