„Vakariņu laiks!” Mollija Vīzlija iesaucās Midzeņu virtuvē. „Drako, vai tu nebūtu tik mīļš un neuzklātu galdu?” viņa jautāja.

Drako pieklājīgi pasmaidīja un apstiprinoši pamāja. Viņš paņēmu milzīgu šķīvju krāvumu un devās uzklāt galdu.

„Ļauj man tev palīdzēt,” Rons ierunājās un paņēma pusi no šķīvjiem. Telpā atradās vairāki cilvēki un izskatījās, ka Malfojs varētu nomest zemē visu svārstīgo trauku kalnu.

„Mammu! Harijs un Eimija atkal to dara,” Freds ķircinoties iesaucās, ienākot virtuvē un piekārtojot savu pūķādas žaketi.

„Jābrīnās kā viņu mēles vēl nav nokritušas,” Džordžs iesmējās, sekodams brālim. Viņam cieši aiz muguras nāca Džinnija, turēdama Billija roku.

„Tas manuprāt būtu jaukāk, nekā iedot viņiem milzmēles marmelādi,” Džinnija nobolījās. „Godavārds, es vēl nekad nebiju redzējusi Eimiju tik nobijušos!” meitene iesmējās.

„Nu, viņa tagad principā ir daļa no ģimenes, un mums viņa bija kaut kā ar to jāapsveic,” Freds smējās. Viņš apsēdās pie galda un vēroja kā Malfojs uzklāj galdu. „Ah, reformists! Kā tad mums klājās?”

„Labi,” Malfojs klusi atbildēja.

„Tu taču zini, ja tu ko nodarīsi Hermionei...”

„Mēs izdarīsim ko ļaunāku, nekā iedosim nolādētus saldumus,” Freds un Džordžs saviebušies puisi brīdināja. Malfojs kaut ko nomurmināja pretī.

„Vai jūs abi atkal kaitināt Drako?” Hermione smiedamās jautāja, ienākot virtuvē brīdī, kas Malfojs nolika uz galda pēdējo šķīvi. Visi klātesošie palūkojās uz meiteni un pasmaidīja.

Bija neiedomājami iedomāties, ka tikai pirms dažiem mēnešiem viņa bija tik vāja un trausla. Tagad meitenes vaigi bija kļuvuši apaļīgāki, un viņa bez šaubām bija vis skaistākā... un veselīgākā... meitene, kuru Drako acis jelkad ir skatījušas. Katru reizi, kad viņš meiteni uzlūkoja, viņš apzinājās, cik ļoti ir svētīts, ka tāda meitene no brīva prāta ir puisī iemīlējusies.

„Bet, protams, ka nē, Hermion!”

„Mēs pret viņu izturamies kā pret brāli!”

Hermione neticīgi nopūtās. „Ja tā ir taisnība, tad piedod par viņu uzvedību, Drako,” viņa pasmaidīja. Malfojs piegāja viņai tuvāk.

„Nav jau tava vaina, ka visi tevi mīl,” viņš pasmaidīja, aplikdams rokas meitenei apkārt un uzspiezdams siltu skūpstu viņai uz lūpām.

„Ou! Jūs man izdedzināsiet acis!”

„Mammu, viņi traumē mūsu nevainīgos prātus!”

„Tikai nevajag te dirst, nevainīgie prāti...” Rons nomurmināja zem deguna un pamatīgi nosarka, kad māte uzmeta viņam visai skarbu skatienu.

Visi sāka skaļi smieties.

„Kas te tik smieklīgs?” Harijs jautāja, ievezdams Eimiju aiz rokas Midzeņu virtuvē.

„Acīmredzot, mana mazā brāļuka valoda,” Freds smējās.

„Ak, vai tik tā nav mūsu mīļākā dīvainīte!” Džordžs ierunājās, pieiedams pie Eimijas.

„Un vai tik tie nav mani mīļākie „normālie” dvīņi,” viņa atbildēja ar savādu mirdzumu baltajās acīs. Freds un Džordžs saskatījās un sāka nevaldāmi smieties, liekot Eimijas smaidam kļūt vēl plašākam.

Viņai ļoti patika Midzeņi.

„Kur jūsu tēvs?” Mollija jautāja Džinnijai. Džinnija paraustīja plecus, tāpēc Midzeņu galva piegāja pie lielā ģimenes pulksteņa. Tas rādija, ka viņš ir mājās.

„ARTŪR VĪZLIJ, TŪLĪT PAT CELIES AUGŠĀ!” Mollija skaļi nobļāvās. Artūrs atteleportējās tieši blakus savai sievai, liekot viņai iekliegties un paklupt. Malfojs pastiepās un veikli saķēra sievieti, pirms viņa bija paguvusi nokrist.

„Paldies, tev, mīļais,” Mollija noteica ar pateicīgu smaidu un noglāstīja puiša roku. Drako pamāja un palīdzēja viņai stabili nostāties.

Artūrs jau bija ieņēmis savu vietu galda galā un izberzēja pēdējās pēcpusdienas snaudas paliekas no acu kaktiņiem. Visi zināja, ka pagājušo nakti viņš bija cītīgi strādājis Ordeņa labā, bet par to nevarēja skaļi runāt Drako un Billija priekšā.

Nebija jau tā, ka viņiem neuzticētos, vienkārši vēlējās tos abus pasargāt no pārāk lielām briesmām.

Pārējie ieņēma savas vietas. Eimija un Harijs zem galda sadevās rokās, tāpat arī Hermione un Drako, kā arī Billijs un Džinnija.

Freds ar Džordžu centās atdarināt pārīšu mīlināšanos, un par to saņēma nobolītas acis no balodīšu puses. Rons skaļi nozviedzās un Freds viņam iemeta ar kartupeļu biezputras pikuci.

„Vai mēs, lūdzu, vispirms nevarētu pateikt savus tostus pirms sākam ēdienu kaujas?” Mollija jautāja un visi nomierinājās. „Šķiet, ka es labāk sākšu. Ir tik lieliski, ka jūs visi varējāt atbraukt uz Ziemassvētku vakariņām, un es ceru, ka Midzeņi jums vienmēr nozīmēs tikai vienu. Mājas! Ja jums jebkad rodas kāda vajadzība, tad ziniet, mūsu durvis vienmēr ir atvērtas,” viņa teica un pacēla glāzi pirms apsēdās vietā.

Nākamais bija Artūrs.

„Pareizi, tātad, kā jau mana mīļā Mollija teica, šeit jums vienmēr būs mājas, un jūs visi būsiet mīļi gaidīti, ja pastāstīsiet kā īsti darbojas tie mobilie telefoni...

„Artūr!”

„Pareizi! Piedod! Priecīgus Ziemassvētkus!” viņš teica un pacēla glāzi. Tālāk bija Freda un Džordža kārta.

„Erm, tātad! Man nekad šīs lietas nav tā īsti padevušās. Es vienīgi gribu teikt, ka esmu ļoti lepns par savu ģimeni...”

„Ar mūsu mazā brāļuka aktīvo dalību Kalambola komandā un labo...”

„Lai arī viņš ir prefekts. Mamma, sākusi kontrolēt savas dusmas...”

„Lai arī dažreiz viņai tās pasprūk!”

„Lai nu kā, tēvs, kas tika paaugstināts ministrijā... malacis tēt!”

„Drīz vien tu būsi Ministrs!”

„Mūsu mazā māsiņa... tu piekāvi Drako!”

„Lai arī viņš ir viens no labajiem puišiem...”

„Vai jūs nevarētu reiz beigt?” Mollija nepacietīgi noteica.

„Tūlīt jau būs!” dvīņi unisonā teica. „Un par Hariju un Hermioni, kuri izgāja cauri neticamiem pārbaudījumiem. Jūs abi esat izturīgāki nekā mums likās... visādā ziņā. Oh, un par jaunajām sejām pie galda... uzmanieties, jo jūs vēl neesat piedzīvojuši Vīzliju dvīņu izdarības,” dvīņi piemiedza ar aci. „Priekā!” un viņi nolika savas glāzes uz galda.

Pienāca Eimijas kārta.

„Es vēl nekad neesmu bijusi uz mūsdienu Ziemassvētku vakariņām. Man tas viss ir kas jauns. Esmu ienākusi pasaulē, kurā mani pieņēma, pat ar manām acīm. Man nesen tika dota redze un es esmu spējusi saskatīt pasauli, kas pilna mīlestības, laimes un miera. Jūs visi esat svētīti, un es vēl nekad neesmu satikusi tika laipnus cilvēkus. Tikt sveiktai jūsu ģimenē, jau pati par sevi ir svētība,” viņa pasmaidīja un viegli pacēla glāzi pirms apsēdās savā vietā.

Vīzliju vecāko acīs varēja manīt mirdzam asaras, bet pārējie pie galda sēdošie mēmi lūkojās meitenē.

Bija pienākusi Harija rinda.

„Errr... nu.. diemžēl manis sacītais varētu nebūt nekas tik skaists, bet doma būs tā pati. Jūs esat vistuvākais ģimenei, kuras man nekad nav bijis. Eimij, tu izglābi manu un visu pie galda sēdošo dzīvības, un tas man liek tevi mīlēt vēl vairāk par tavu pieticīgumu. Hermion, ja tu nebūtu izturējusi, šie Ziemassvētki nebūtu tik brīnišķīgi. Un Drako...” Drako nervozi uzlūkoja Hariju, cieši saspiezdams Hermiones plaukstu.

„Tu liki viņai smaidīt, tad, kad viņa vēlējās raudāt. Tu biji viņai līdzās, kad es, Rons un Džinnija nebijām. Tad nu šī svētība tiek tev, vecīt. Un man patiešām žēl, ka toreiz tik pamatīgi pārsteidzos,” Harijs vainīgi ierāva galvu plecos un visi sāka smieties.

Malfojs nespēja bilst ne vārda, kā vienīgi lūkoties savā šķīvī.

Tālāk sekoja Rons.

„Jā... neesmu nekāds lielais runas teicējs. Ir tik lieliski jūs visus šeit redzēt, sveikus un veselus, neņemot vērā Harija nespēju savaldīties.”

Atskanēja smieklu vētra un Harijs tikai nobolījās.

„Un ir jauki redzēt, ka mani abi labākie draugi un mazā māšele ir atraduši savas otras pusītes. Par jūsu laimi, un lai šie patiešām būtu laimīgi Ziemassvētki!” Rons teica un pacēla glāzi.

Nākamais piecēlās Billijs.

„Šķiet, ka es jūs visus vēl tik labi nepazīstu, bet es zinu to, ka, lai arī esmu vienīgais ne-burvis šajā kompānijā, es tomēr jūtos piederīgs pie jūsu ģimenes. Es vēlos jums par to pateikties. Man vecākais brālis ir pilnīgi vesels un vakariņo savas līgavas mājā, man tēvs ir ar savas draudzenes ģimeni, gluži kā es. Es tikai vēlos pateikt, ka priekš manis viss šis gads ir svētīts, ne tikai šis vakars.”

Visi pasmaidīja un pacēla glāzes.

Sekoja Džinnijas kārta.

„Kā jau jūs visi zināt, man parasti ir visvairāk ko tikt. Tāda nu es esmu, Džinnija Vīzlija, tā, kura nevar turēt muti un nesaprot kad, kas par daudz, tas par skādi.”

„Jā, tu esi īsta mātes meita,” Freds iesmējās un Mollija iebelza puisim pa pakausi.

„Lai nu kā. Man šovakar nav nekā daudz ko teikt, jo nav iespējam aprakstīt, cik laimīga es esmu, ka varu šeit stāvēt, sveika un vesela, ar visiem maniem mīļajiem,” Džinnija teica un pacēla glāzi.

Piecēlās Hermione.

„Visi jau zina, ko man ir nācies pārdzīvot. Vasarā, pēc sestā mācību gada, man diagnosticēja komplicētu audzēju. Man likās, ka miršu, tāpat arī pārējā pasaule. Un kad man jau likās, ka visas cerības ir izgaisušas, man blakus nostājās Drako, gaismas stars tumsā. Viņš neļāva man padoties, un ja nebūtu viņa, Eimijas, Bendžamina Harisa, Rona un Harija (savā ziņā), manis šeit šodien nebūtu. Es vēlos jums visiem pateikties, ka sēžat man blakus, ikvienam no jums, ka devāt man cerību brīdi, kad man tā jau bija zudusi. Jūs varbūt domāsiet, ka neko lielu neesat izdarījuši, bet man tas bija pat ļoti liels atspaids. Jūs devāt man iemeslu turēties. Un tā nu es te tagad sēžu, pie Ziemassvētku vakariņu galda, to cilvēku vidū, kurus es mīlu... ieskaitot manus vecākus, protams,... esmu dzīva vairākus mēnešus pēc man noteiktā nāves datuma, esmu pilnīgi vesela un iemīlējusies... jūs visi to padarījāt reālu, un jūs pat iedomāties nevarat, kas tā man ir par svētību, ka es jūs visus pazīstu,” viņa nočukstēja un noslaucīja asaru no vaiga. „Priekā!” meitene klusi noteica un klusumā pacēla glāzi.

Visi bija apklusuši un gaidīja pēdējo tostu... Drako Malfoja.

„Šķiet, ka man būs visneveiklākais tosts, jo pēdējos gadus esmu bijis īsts kretīns.”

„Re, Re!” Freds ar Džordžu vienlaicīgi iesaucās un pacēla glāzes. Mollija abiem uzsita pa pakausi.

„Lai nu kā,” Drako turpināja, pamatīgi nosarkdams, „Es vēl nekad neesmu teicis tostus pie Ziemassvētku galda. Parasti es ēdu viens, vienīgā kompānija man bija mūsu nabaga mājas elfs, kuru es nežēlīgi mocīju. Mana māja nekad nav tikusi piepildīta ar laimi un mīlestību. Un tagad, redzot kā jūs viens otru mīlat, bez jebkādiem aizspriedumiem, tas ir pat nedaudz nospiedoši,” Drako nopūtās un paraustīja apkaklīti.

„Turpini,” Hermione puisi mudināja. Viņš palūkojās meitenes maigajās un cerību pilnajās šokolādes krāsas acīs un sajuta sirdī ielīstam mīlestību.

„Bet tā, pat ir patīkama nomāktība. Tas ir kā saņemt milzīgu dzimšanas dienas torti, vai pārāk daudz skūpstu no saviem mīļajiem. Tas ir kā saņemt pārāk daudz dāvanu. Tas ir kā saņem pārāk lielu mīlestību. Es zinu, ka jūs nemīlat mani kā dēlu, un es zinu, ka jūs man uzticaties tikpat ļoti, kā Freda un Džordža saldumiem...”

„Mēs to vēl atcerēsimies!”

„Taču es ceru, ka kādu dienu jūs pamanīsiet, ka esmu mainījies. Es vairs neesmu šarlatāns,” Drako piemiedza Hermionei ar aci, „tā vietā esmu kļuvis par vīrieti ar cerībām par skaistu nākotni un lieliskām mājām, kas pildīta ar mīlestību un patiesumu, gluži kā šeit, Vīzlijas kundze, es būtu svētīts, ja man būtu ģimene, kas mani mīlētu kaut uz pusi tik stipri, kā jūsu ģimene mīl jūs. Es nekad nebūšu daļa no jūsu saimes, bet es vēlētos būt tāds kā ģimenes draugs vai attāls brālēns,” Drako noteica un visiem uzsmaidīja.

„Un vēl kas... visvairāk esmu svētīts dēļ Hermiones. Es neesmu pelnījis to mīlestību, kādu viņa man sniedz. Viņa man ir atvērusi pilnīgi jaunu pasauli, un es nedomāju, ka jelkad spēšu viņai par to atlīdzināt,” puisis teica, paceldams glāzi.

Hermione palūkojās uz puisi ar asarām acīs un īpaši stingri saspieda viņa plaukstu. Drako ielūkojās viņai acīs un ar skatienu centās pateikt, cik ļoti viņš to mīl.

„Priekā!” visi iesaucās un saskandināja glāzes.

„Vai mēs BEIDZOT varētu ķerties klāt? Merlina vārdā, jums bija vajadzīga vesela MŪŽIBA, lai pateiktu, cik ļoti mīlat viens otru!” Freds novilka.

„Hei, vecīt, es esmu nodzīvojusi četrus simtus gadu. Kad tu būsi tik vecs, TAD tu varēsi runāt par mūžību,” Eimija smējās un pārējie viņai pievienojās.

Tikai Hermione un Drako nesmējās. Viņi lūkojās viens otra acīs, ar nelieliem smaidiem sejās.

„Mūžīgi,” Hermione noplātīja muti, un Drako viņu saprata. Viņi mīlēs viens otru mūžīgi, un nekas nespēs viņus šķirt. Viņi būs kopā...

„Mūžīgi.”

BEIGAS.