- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Harijs kopā ar Ronu devās uz Grifidoru koptelpu. Harijs joprojām jutās nedaudz neveikli pēc izrunāšanās ar Hermioni par murgu, bet puisis centās izturēties kā parasti. Viņš uztraucās, ka Rons varētu atkal sākt izprašņāšanu, un Harijs nespētu novaldīt savas spējas. Viņš uztraucās, ka kaut kas varētu noiet greizi. Ka varētu notikt kaut kas slikts.

„Pumperniķelis,” Harijs pateica Resnajai dāmai paroli. Kamēr abi puiši rāpās iekšā pa portreta caurumu, viņi spriedelēja par pēdējo Kalambolā gūto uzvaru pār Elšpūti. Abi koptelpā ienāca ar smaidu.

„Atceries, kā man izdevās noķert to bumbu, kad mēs jau zaudējām desmit punktus? Velna milti, Harij, ja es tik labi nospēlēšu arī pret Kraukļanagu, tad mēs jau būsim tikuši finālā!” Rons līksmi teica.

„Harij? Harij Poter?” salda un gaiša balss sasniedza puišu ausis. Viņi palūkojās uz dīvānu iepretim kamīnam. Uz tā sēdēja jauna meitene. Kanēļkrāsas mati vieglās šķipsnās krita pār viņas seju. Viņa bija ļoti skaista, nodomāja Harijs, nespēdams saprast, kāpēc meitene neatver acis.

„Erm... tas būtu es,” Harijs ierunājās. Meitene pamāja un pasmaidīja, likās, ka telpā uzreiz kļūst gaišāks.

„Es tevi jau gaidīju. Saki draugam, lai viņš mums pievienojas,” meitene teica. Harijs palūkojās uz Ronu, kurš bija pacēlis uzaci. Abi puiši apsēdās uz krēsliem pretī meitenei. „Es ceru, ka neesmu nelaikā. Tava draudzene Hermione Grendžere mani ielaida un teica, lai es tevi šeit pagaidu,” meitene teica, salikusi rokas klēpī. Viņas acis joprojām bija aizvērtas, un tas lika Harijam justies neērti.

„Kas tu esi?” Rons jautāja. Meitene mazliet pagrieza galvu pret Ronu, taču acis neatvēra.

„Mani sauc Amora Vinopala,” meitene atbildēja. „Taču palūgšu jūs atturēties no vārda Amora un sauciet mani par Eimiju,” viņa teica, viegli pasmaidot. Harijs sajuta kaut ko sakustamies kuņģa rajonā. Sajūta bija diezgan laba.

„Mani sauc Rons Vīzlijs,” Rons teica un pastiepa roku. Eimija neizrādīja pazīmes, ka manītu pastiepto roku, tāpēc Rons to visai neveikli nolaida.

„Vai tev gadījumā nav māsa?” Eimija iejautājās.

„Jā... vai tu viņu pazīsti?”

„Diemžēl, nē!” Eimija ar nožēlas pilnu smaidu atbildēja. Rons atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet uzreiz aizvēra to, uztvēris Harija skatienu. Eimija kādu brīdi klusēja, un tas lika Harijam un Ronam justies vēl neveiklāk. Nevils piepeši ienāca koptelpā, un, pamanījis savādo trijotni, sarauca uzacis un izlēma doties uz guļamistabu.

„Piedodiet, es nevēlējos, lai kāds cits izdzirdētu par ko mēs runājam. Esmu pārliecināta, ka Harijs vēlētos to paturēt noslēpumā,” Eimija iesmējās.

„Tu zināji, ka nāk Nevils?” Harijs pārsteigts jautāja. Meitene pamāja, ar plašu smaidu uz lūpām. Tas joprojām likās dīvaini, ka viņas acis bija aizvērtas. Harijs vēlējās, lai tās atvērtos.

„Jā! Viņš pārāk daudz laika pavada ar maģisko augu mēslojumu,” Eimija nopietni čukstēja. Rons nenoturējās un sāka smieties. Harijs tikai pasmaidīja un izbrauca ar roku caur matiem.

„Tātad, kāpēc tu esi ieradusies?” Harijs vaicāja, nedaudz pieliekdamies uz priekšu savā krēslā. Eimija samitrināja sausās lūpas un šķietami apdomāja, ko labāk teikt. Viņā atvēra muti, bet tad aizvēra, vēl kaut ko apsvērdama.

„Harij, vai tev ir kāda nojausma par tevī mītošo spēku?” Eimija čukstus jautāja. Harijs atgāzās krēslā. Par ko viņa tur runāja?

„Ko?” Rons ierunājās Harija vietā. Eimija nopūtās un pacēla roku. Viņa to nenoteikti pavicināja gaisā Harija virzienā. Meitenes seja neizpauda nekādas emocijas. Harijs apmulsis to visu vēroja.

„Es to jūtu. Es nezinu, kāpēc jūs to nejūtat, bet es jūtu. Ir tāda sajūta, it kā es stāvētu stindzinošā viesuļvētrā. Šeit,” Eimija teica, norādīdama uz Harija rētu pierē.

„Vai tu esi pie pilna prāta?” Rons smējās. Meitene nekādi uz to nereaģēja, bet nolaida roku un uzlika plaukstu uz Harija krūtīm.

„Bet šeit, vēl vairāk,” Eimija teica, pirms atlaidās atpakaļ dīvānā. Viņa gaidīja abu puišu reakciju.

„Vai tu esi pareģe, vai kaut kas tāds?” Harijs vaicāja. Eimija iesmējās un atglauda matus no sejas un aizlika tos aiz auss. Harrijs sajuta savu pašu pirkstu galos nelielu tirpoņu, viņš pilnīgi varēja just maigos matus starp tiem. Puisis nespēja saprast, kā šāda neliela kustība ir spējīga radīt tādu kņudoņu vēderā.

„Nē, nepavisam! Es nespēju pareģot nākotni, redzēt pagātni, vai teikt kādas citas aplamības, kā jūs sakāt – pareģojumus. Tev, Ron, vajadzētu vairāk atvērt prātu.”

„Man? Es domāju, ka tu runā ar Hariju!” Rons iesaucās. Eimija lēnām pagrieza galvu pret Ronu, bet joprojām turēja acis aizvērtas.

„Nē! Harija prāts ir atvērts. Acīmredzot, daži pareģojumi priekš viņa ir piepildījušies, tāpēc viņš tiem tic. Savukārt tev, nav pilnīgi nekādas ticības,” viņa noteica. „Ir spēki un citas lietas, par kurām tu pat nenojaut... pat ja tie ir tevī pašā.” Pēc šī teikuma Rons pamatīgi nosarka, liekot Harijam pasmaidīt. Eimija atkal pagriezās pret Hariju.

„Tad... kāpēc tu esi ieradusies?” Harijs jautāja vēlreiz. Eimija brīdi klusēja.

„Lai palīdzētu tev,” viņa atbildēja. „Lai palīdzētu jums abiem. Lai palīdzētu jums visiem.”

„Kā?”

„Jūs visi esat kā dzirkstoši dzērieni. Potenciāls jūsos burbuļot burbuļo, gaidīdams īsto brīdi, lai paceltu vāciņu un atbrīvotu jūsu unikālās spējas. Ron, tu esi kā šis minētais dzēriens. Harij...” Eimija apklusa.

„Kas?” Harijs jautāja, jūtot kā viņa plaukstas sāk svīst.

„Tu esi kā sakratīts sodas dzēriens. Tu esi gatavs eksplodēt. Es esmu tā, kura tev palīdzēs atbrīvot šo enerģiju... neļaujot nevienam no tā ciest. Kā es redzu, tas ir tieši tas no kā tu baidies. Es redzu, ka tu esi tik ļoti pārbijies no savām spējām, ka pat nevēlies paņemt rokās zizli.”
Harijs blenza uz meiteni, dusmās vārīdamies.

„Kā tu vari redzēt, ka es esmu nobijies? Tu pat neatver acis, lai uz mani paskatītos!” viņš iekliedzās.

„Es acis turu aizvērtas lai jūs nenobītos.”

„Ja jau man ir tik ļoti bail no sevis, tad jau man nevajadzētu baidīties no tevis! Paskaties uz mani!” Harijs dusmīgi teica, drusku par vēlu sajuzdams vainas apziņu par tik uzbrūkošu toni. Taču Eimija bija aizskārusi jūtīgu tēmu. Meitene pieliecās un pacēla zem dīvāna paslēptu spieķi. Harijs brīdi uz to šokā blenza, līdz saprata, ka viņa ir akla. Hariju pārņēma vēl lielāks šoks, kad Eimija atvēra acis. Rons izgrūda šausmu pilnu kliedzienu, kad ieraudzīja, kas slēpjas zema acu plakstiņiem.
Spilgti balti acu āboli, vēl baltāki, par tikko uzkritušu sniegu. Harijam likās, ka ja viņš tiem pieskartos, roka tikai turpinātu savu ceļu meitenes galvā, jo acu vietā bija tikai balts... balts nekas.
Eimija nelūkojās tieši uz Hariju, bet gan nedaudz garām. Viņas sejās nebija lasāmas ne dusmas, ne sāpes, ne arī skaudība. Meitene piecēlās, bet pirms došanās ārā no koptelpas, viņa savā eņģeļa balsī teica.

„Es piedzimu ar savām dīvainībām, gluži kā tu. Es nespēju uz tevi paskatīties, Harij. Es varbūt esmu akla, bet tu būtu satriekts, uzzinot, ko es redzu.”


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.