- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Hermione stāvēja pie pils durvīm un lūkojās uz tām tā, it kā redzētu tās pirmoreiz mūžā. Viņasprāt, aiz šīm durvīm slēpās elle zemes virsū. Aiz šiem biezajiem mūriem atradās kas tāds, kas neļāva meitenei smaidīt.

Viņa atminējās, ko bija teikuši Dziednieki.

Divas nedēļas.

Hermiones augums drebēja un asaras centās izlauzties no acu kaktiņiem, bet meitene dziļi ieelpoja un sakoda zobus cieši kopā. Viņai vajadzētu justies pateicīgai, par vēl atlikušo laiku. Hermione apzinājās, ka vajadzēs uzrakstīt vēstuli vecākiem. Vajadzēja tiem pateikt, ka viņa tos mīl un piekodināt, lai viņi nedodas uz Cūkkārpu. Ka viņa nespētu izturēt, redzot viņus tik bēdīgus.

Hermiones pleci elsās sāka spēcīgi raustīties, iedomājoties, ka vecāki viņu vairs nekad neapskaus.

Audzējs Hermiones galvā bija lēnām audzis, kā tāds ļauns briesmonis. Tas lēnām nogalina meitenes smadzenes. Tas lēnām nogalina viņu pašu.

„Vai ar Jums viss ir kārtībā, Grendžeres jaunkundz?” profesore Maksūra jautāja, aplikusi kaulainu roku ap Hermiones drebošajiem pleciem. Hermione skumji pacēla acis.

„Jūs vienmēr esat bijusi mana mīļākā profesore,” viņa teica ar smaidu. Asaras pildījās vecās sievietes acīs un viņa vēl ciešāk apkampa Hermiones plecus. Maksūra nodrebēja, turēdama rokās mirstošo meiteni Hermione bija tik vāja un trausla. Likās, ka pati niecīgākā vēja pūsma spētu viņu aizpūst.

„Būs jau labi,” Hermione iedrošināja profesori. Profesore pamāja, nogludināja mantiju, iztaisnoja smailo cepuri, notīrīja brilles ar mantijas malu un uzkabināja tās atpakaļ uz deguna. Viņa vēl pēdējo reizi uzmeta skumju skatienu Hermionei un atkal pieņēma stingro un bezkaislīgo ārieni.

„Skolnieki nav informēti par Jūsu stāvokli, Grendžeres jaunkundze. Izņemot Vīzliju jaunkundzi, Vīzliju, Poteru un Malfoju jaunskungus,” Maksūra teica, atvērdama pils durvis. Bija nakts vidus un apkārt valdīja klusums. Pat prefekti šajā laikā neblandītos apkārt, bet par Hariju un Ronu nekad nevar būt pārāk drošs, Hermione nodomāju ar nelielu smaidu sejā.

„Cik daudz viņi zina?” Hermione klusi jautāja, juzdamās nedaudz vienaldzīga, ka viņi kaut ko ir uzzinājuši. Viņa vēlējās, kaut būtu pateikusi viņiem patiesību, pirms noģība un nokrita pa kāpnēm.

„Visu, izņemot...”

„Kad tieši man jāmirst,” Hermione nočukstēja. Profesore Maksūra paskaļi aizcirta žokli, juzdamās neērti par sarunas tēmu. Hermione sāka lēnām kāpt pa Galvenajām kāpnēm un Maksūra meitenei sekoja. Hermione palūkojās uz paveco dāmu sev aiz muguras un profesore skaļi nopūtās.

„Atvainojiet, bet kādam vienmēr ir jābūt Jums līdzās, ja notiek vēl kāds... negadījums,” Maksūra noteica. „Es Jums nozīmēšu kādu pavadoni...”

„Vai es pati varu to izvēlēties?” Hermione cerīgi ievaicājās. Maksūra izskatījās visai nepārliecināta, saraukdama augstās uzacis.

„Tas ir atkarīgs no tā, kurš tieši Jums ir padomā,” viņa skeptiski teica.

„Es biju domājusi par Drako, Hariju, Ronu un Džinniju. Vismaz beigu beigās es kādu arī redzēšu ilgāku laiku, nekā parasti,” Hermione noteica. Maksūra skaļi novīpsnāja.

„Es joprojām neesmu īpaši lielā sajūsmā par attiecībām, kuras risinās Jūsu un Malfoja jaunskunga starpā,” viņa teica nošūpojot galvu. Hermione nervozi saknieba lūpas.

„Bet profesore, mēs esam tikai labi draugi. Ja Jūs nebūtu piedraudējusi ar Vecākā Zēnu/Meiteņu privilēģiju atņemšanu par necivilizētu uzvedību, mēs jau sen būtu viens otru piebeiguši,” viņa izteica ar smīnu. „Tātad sanāk, ka mūsu draudzība ir tieši Jūsu dēļ, profesore. Vai Jums nešķiet, ka neapmierinātība šajā gadījumā būtu drusku liekulīga?” Maksūras uzacis saraucās un viņa neatbildēja. Viņas pienāca pie sera Bentlija portreta, kurā vīrietis klusi miegā šņākuļoja. Kad beidzot izdevās viņu pamodināt, viņš, vēl pusaizmidzis būdams, atvēra ieeju koptelpā.

„Ar labunakti, Grendžeres jaunkundz!” Maksūra novēlēja Hermionei, pirms pārvērtās par kaķi un nozuda tumšajā koridorā. Portreta ieeja aizvērās un Hermione palika viena koptelpas tumsā. Viņa pagriezās un lēnām taustījās uz savu guļamistabu. Visapkārt bija piķa melna tumsa. Meitene satraukti iekoda lūpās, cenzdamās nepamodināt Drako. Mēnessgaisma iespīdēja pa logiem, liekot ēnām dancot pa senlaicīgo koka grīdu.

„Hermione?” kāda balss vaicāja. Hermione sastinga, ieraudzīdama uz dīvāna sēdošu ķermeni, sega nokrita no viņa krūtīm uz grīdas. Mēness izgaismoja sēdošā seju, un viņa ieraudzīja Drako, atvieglojuma nopūta izlauzās pār meitenes lūpām. Spocīgajā gaismā iemirdzējās puiša acis un izžuvušās asaru tērcītes, kuras klāja viņa perfekto vaigu ādu.

„Drako,” Hermione nočukstēja. Drako pielēca no dīvāna un metās apskaut Hermioni. Hermione cieši piekļāvās puisim. Viņa augums drebēja, cenzdamies noturēt vēl palikušās asaras.

„Ak, Dievs! Es tevi nekad vairs nelaidīšu vaļā. Katrreiz, kad es tevi atstāju vienu, tu pamanies nokrist pa kāpnēm vai ko tamlīdzīgu.,” Drako teica un maigi noskūpstīja Hermioni uz pieres. Hermione ieķiķinājās un atspieda savu karsto galvu pret puiša vēso ādu.

Drako bija pieticis tikai ar vienu acu uzmetienu, kad viņš jau saprata cik ļauni viss bija izvērties. Tumši riņķi lika Hermiones acīm izskatīties izvelbtām, viņas mati bija sasieti zirgastē, un pieri un kaklu klāja pārsēji, ļaujot tikai pāris matu šķipsnām krist uz meitenes pieres. Viņa izskatījās tik maza un trausla, ka likās, ka viņa tūlīt varētu sabrukt turpat uz vietas. Drako apkampa Hermioni vēl ciešāk.

„Es nezinu, ko es darītu bez tevis, Malfoj,” Hermione nomurmināja. Drako ignorēja auksto dūrienu, kad Hermione viņu nosauca uzvārdā. Viņa taču puisi tā bija saukusi jau pēdējos sešus gadus... būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie viņa pirmā vārda.

„Vai tu vēlies doties gulēt?” Drako jautāja. Hermione pamāja un nožāvājās.

„Es esmu pārgurusi,” viņa čukstēja, asarām lēnām pildoties meitenes acīs. Drako pacēla roku un maigi aizslaucīja tās prom. Hermione klusi iekliedzās, kad Drako pacēla viņu uz rokām tā, it kā viņa nenieka nesvērtu. Viņš devās uz meitenes guļamistabu.

„Nē!” Hermione nočukstēja un uzlika trīcošu roku uz puiša krūtīm. Drako sarauca uzacis un palūkojās uz viņu. „Es vēlos iet uz tavu istabu,” Hermione teica un neliels sārtums sāka kāpt viņas vaigos, liekot viņai nodurt acis. Drako neko neteica tikai pasmaidīja un mainīja virzienu uz savu guļamistabu.

Drako iegāja tumšajā telpā un noguldīja meiteni palagos. Viņa gulēja pilnīgi mierīgi, kamēr Drako novilka viņas kurpes un mantiju, vairāk viņš neko neatļāvās, tikai ieslīdēja gultā viņai blakus. Hermione saritinājās viņam blakus. Viņas galva atdusējās pret puiša krūtīm, un viņa klausījās viņa mierīgos un ritmiskos sirds pukstus. Meitene pasmaidīja un maigi uzspieda skūpstu uz krūts kurvja tieši virs sirds. Drako cieši apkampa Hermioni. Viņš bija tas, kuram vajadzēja padarīt meitenes dzīvi labāku.

„Es vēlos, lai tu turi mani,” Hermione čukstēja, kamēr Drako cieši apskāva meiteni, liekot viņai izplūst asarās. Viņas augums trīcēja un drebēja, liekot viņai izmisumā turēties pie puiša.

„Tādā gadījumā, es nekad tevi nelaidīšu vaļā,” Drako atbildēja, piespiežot lūpas pie meitenes deniņiem.

„Tu esi mans slidenais sesks,” Hermione ieķiķinājās. Drako iesmējās.

„Un tu esi mana dra...” viņš aprāvās, sastindzis šausmās par to, ko gandrīz bija izteicis. „Bet tu esi tikai un vienīgi mana,” Drako veikli labojās. Hermione nošņaukājās.

„Kas īsti notiek starp mums?” viņa nomurmināja. „Tikai pirms pāris nedēļām tu mani vilcienā saukāji par draņķasini un liki manām asinīm niknumā vārīties,” Hermione turpināja. „Un tu tāpat,” viņa veikli piemetināja. Drako nošūpoja galvu.

„Hermion... Es laikam... Manuprāt tev kaut kas būtu jāzina. Tu neesi vienīgā, kurai ir noslēpumi... un kurai ir bijusi ellīga vasara,” viņš klusi teica. Hermione palūkojās puiša acīs un viņš izstāstīja savu stāstu. Asaras pildījās meitenes acīs un viņa šausmās ar plaukstu aizspieda muti. Drako rēta iesmeldzās, kad viņš stāstīja kā nazis bija uzšķērdis viņa muguru.

„Kāpēc tu man to nepastāstīji jau iepriekš?” Hermione klusi jautāja.

„Tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc tu nevienam neko nestāstīji. Man nevajag viņu žēluma,” Drako teica aizžņaugtā balsī un cieši lūkojās meitenes acīs. Viņa pilnmēness-ūdeņu acu skatiena aizgrābta, Hermione pieliecās tuvāk... un tuvāk...
Viņu lūpas maigi saskārās, tas bija viņu pirmais skūpsts, kas nozīmēja ko vairāk, nekā tikai fizisko pievilcību. Tas bija pirmais skūpsts, kuram nebija nekāda sakara ar pretsāpju tabletes blakus efektiem. Tas bija pirmais abpusējais skūpsts, maigs kā spalvas pieskāriens ādai, bet pilns mīlestības. Drako atrāvās un palūkojās uz Hermioni. Viņas acis spīdēja un neliels smaids rotāja viņas seju.

„Tu man reiz vaicāji, kas tu man esi...” Hermione iesāka un iekoda apakšlūpā. Drako pamāja, neko neteikdams. „Manuprāt, pareizāks jautājums būtu, kas tu man neesi. Pajautā man,” viņa klusi pieprasīja.

„Kas es tev neesmu?” Drako paklausīgi pajautāja. Hermione pasmaidīja.

„Nav nekā, kas tu man nebūtu, Drako.” viņa atbildēja. Drako gaiši uzsmaidīja un meitene nosarka. „Es zinu, ka tas galīgi neizklausās romantiski vai kā savādāk, bet man ir smadzeņu audzējs un es šobrīd neesmu īpaši noskaņota kompleksiem...”

„Aizveries un noskūpsti mani,” Drako nomurmināja un dedzīgi piespieda savas lūpas pie viņas lūpām. Abi vēlējās, lai šis skūpsts nekad nebeigtos. Drako klusībā nozvērējās, ka nekad nelaidīs Hermioni vaļā... ka nekad neļaus viņai nomirt.

Viņš nozvērējās, ka viņiem abiem vēl būs miljoniem šādu brīžu.


Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.