- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Darbs ir tulkots, oriģināls ir atrodams šeit: http://www.harrypotterfanfiction.com/viewstory.php?psid=80123
Autors: Elisha

P.S. Šis ir man pirmais tulkojums tapēc droši varat izteikt savus ieteikumus, lai es varētu savu tulkot prasmi uzlabot :) (nodaļu esmu nedaudz uzlabojusi)
Vilciens viņai tuvojās un viņa nespēja atraut no tā acis. Likās, ka vilciens nāk no pašas elles, lai sasēdinātu sevī visus kāpt gribošos cilvēkus. Tad tas viņus vestu pār liesmojošām aizām, liekot cilvēkiem bīties darīt ļaunu. Tas trakuļotu un pukšķinātu pa sliedēm, dūmiem veļoties no dzinēja. Varētu likties, ka priekšējās restes smīn par meiteni, smaidot, smejoties par faktu, ka viņa ir viena no tiem nevainīgajiem kas noķerta vētrā, piespiesta pret pašas gribu pacietīgi gaidīt, tā aukstajās dzīlēs, savu likteni, tikt norītai vienā gabalā...

Hermione norija siekalas un nogludināja blūzi. Vilcienam vajadzēja kļūt par viņas glābēju. Tam vajadzēja viņu aizvest uz maģisku pasauli, kur visi to vien darīja kā smaidīja un smējās. Kur lietas varēja lidot un sirdis justies brīvi. Kur ikviens varēja aizmirst par savām domstarpībām un ieslīgt triumfā par savu vienlīdzību... faktā, ka šeit viņus pieņēma, lai cik atšķirīgi viņi būtu jebkur citur pasaulē.

Hermione ievilka drebošu elpu. Šogad bija savādāk. Šogad viņa netiks pieņemta. Šogad viņa netiks sagaidīta ar atplestām rokām, lai mīļi apkamptu. Šogad viņi jutīsies kā mīļi sveicot un pieņemot, bet patiesībā tā nebūs. Kādā zemapziņas līmenī, kur viņi apzināsies viņas noslēpumu, viņi izvairīsies no meitenes. Pārējie būs noliedzoši un pieņems, ka ar laiku tas pāries un viņa kļūs stiprāka.

Tikko kā vilciens apstājās, pukšķinot, izplatot šausmīgu smaku, viņa vilcinoties spēra smagu solu uz priekšu. Viņa jutās tā it kā staigātu pa slapju cementu, katrs solis šķita smagāks par iepriekšējo velkot viņu pie zemes.

Vientuļa frāze, tik labi pazīstam un iepriecinoša, dziedoši izskrēja caur prātu.

„No kā nemirst, no tā kļūst stiprāks.”

Hermione spēra pirmos nedrošos soļus, kāpjot vilcienā. Tas bija pilns ar studentiem, kuri smaidīja un smējās, priecīgi viņu sveicot. Viņa spēja vien vāji atsmaidīt tiem pretī un pieklājīgi atbildēt uz dažiem jautājumiem. Uz pusi no tiem viņa sameloja, bet tagad jau tam vairs nav nozīmes.

Viss ko viņa tagad vēlējās bija klusums.

Viņa ātri vien atrada tukšu kupeju un sagrūda tajā savas mantas. Viņa apsēdās uz beņķa, izbaudot vienatni. Meitene pievilka sev klāt kājas un aizvēra acis. Viņas galva bija pārpildīta. Viņa jutās vārga. Viņa vēlējās, lai kāds viņu paceltu uz rokām un aiznestu uz labāku vietu. Uz vietu kur viss tik ļoti nesāpēja.

Kad viņa beidzot sāka laisties vieglā, aizmirstības pilnā bezsapņu miegā, kāds pieklauvēja pie durvīm.

Viņa pastiepās un uzmanīgi atgrūda tās vaļā. Tur stāvēja Rons un Harijs, abi gari un spēcīgi ar izspūrušiem matiem un dzirkstošām acīm. Redzot abu šķībos smaidus, viņa nenoturējās plaši nepasmaidot pretī.

„Hermion! Sasodīti ilgi neesam tikušies!” Rons iesaucās un apvija ap viņu rokas paceļot gaisā. Viņai atlika vien noelsties no Rona spēcīga satvēriena, taču izbaudīja šo brīdi. Viņš meiteni pieņēma tādu kāda viņa viņaprāt bija, ne kas viņa ir patiesībā, ne kas arī varētu būt nākotnē.

„Tu izskaties tik pieaudzis,” Hermione bezrūpīgi nospurdza un ievija rokas viņa spēcīgajās un apjomīgajās. Rona seja nosarka ierastajā aveņkrāsā un viņai nācās nožēlot šo savu it kā vienkāršo rīcību, kura pret pašas gribu bija izvērtusies par neuzkrītošu flirtu. Viņa izslīdēja no viņa tvēriena, sajūtot nelielu nožēlu no Rona ķermeņu valodas, pagriežoties pret Hariju.

„Harij... rādās, ka Dērsliji beidzot ir nolēmuši par tevi parūpēties,” viņa noteica un ar saviem smalkajiem, trīcošajiem pirkstiem izbrauca caur Harija matu cirtām. Vai viņi neredzēja? Vai viņi neievēroja cik trausla un vāja viņa izskatījās? Vai tiešām viņas izturēšanās bija tik pārliecinoša, ka pat divi nozīmīgākie cilvēki viņas dzīvē neko neievēroja?

Harijs izbolīja acis un izbrauca ar roku caur saviem biezajiem, nekārtīgajiem, melnajiem matiem, kuri kā liekas nekad nepaaugās garāki un nelikās arī diez ko īsāki. Tas bija pievilcīgs žests, šķietami vienkāršā darbība, izbraucot ar pirkstiem caur matiem. Nav nekāds brīnums, ka Džinnija viņā bija ieķērusies. Hermione vēlējās kaut viņai būtu kādas jūtas pret Ronu vai Hariju. Viņa vēlējās spēt dalīties ar viņiem savās sāpēs.

Taču tā viņiem būtu tikai lieka nasta un viņa nevēlēs to uzkraut. Labāk bija būt vienai. Labāk bija būt gluži vienai.

„Kļūdies, Hermion. Likās, ka viņi kļūs nedaudz laipnāki pēc tās vēstules, kuru Dumidors nosūtīja Petūnijai, taču es joprojām biju tas pats skrandainais plušķis, kuru viņi bija spiesti barot ar sava ēdiena atliekām un slēpt tikko kā ieradās kādi ciemiņi. Mani tas, protams, galīgi nerausta. Nav jau tā, ka es baigi vēlētos būt līdzās sievai anorektiķei un lempīgajai ģimenei,” Harijs nosmīkņāja. Rons nopietni pamāja.

„Esmu pārsteigts, ka Dūdijs vēl nav notiesājis savu tanti,” Rons izdvesa. Hermine ieķiķinājās. Viņa neapzinājās, ka vēl ir uz kaut ko tādu spējīga. Viņa ievilka dziļu elpu un maigi palūkojās uz abiem. Viņa vēroja kā tie jokoja un smējās. Viņa vēroja kā Harijs iedunkā Rona roku un kā Rons atbildot vēl vairāk sajauca viņa matu cirtas. Viņa vēroja kā viņi turpina savas puiciskās izdarības, ēdot tik daudz saldumu, ka likās viņu vēderi ir bezizmēra.

Viņa pat nepamanīja, ka vilciens jau ir sācis kustēties. Viņa pieņēma, ka vilciens laikam tomēr nedodas uz elli. Vienatnē viņa tik mierīgi vis nejustos.

„Paskat, tā tak ir draņķasine, Potijs un Vīzelis. Vai mums iet jautri? Harij, kā jūtas tava rēta?” Malfojs apvija savus pirkstus ap durvju malu tā it kā tās būtu garas, tievas spīles. Viņš novīpsnāja, aplūkodams visus pēc kārtas, viņa gludi pieglaustie platīna blondie mati, labi koptā un nevainojamā āda darīja viņu bālu gaišo lampu gaismā. Viņa acis, sudarbzilā krāsā kā ūdens pilnmēness naktī, visus nopētīdamas ar tādu apmierinājumu, kas lika Hermiones dūšai samesties slikti.

„Kādēļ gan tu neteci un nenobučo Strupa pakaļu vēl kādā brīvā vietā, tu mazais balinātais sesks,” Harijs cirta pretī. Malfojs uzmeta Harijam indīgu skatienu un nošņācās. Viņš bija tāds čūskulēns.. nelietis... slideni riebīgs radījums, kura pieskāriens lika izjust riebumu un drebuļus.

„Nu protams Poteram jau vajag atbildēt, jo šim jau vajag visus nopelnus,” Malfojs nosmīkņāja. „Vīzelis jau nespēj izdomāt neko ko pateikt.” Malfoja pakalpiņi noņirdza kā trenēti gorillas, izdodot žagveidīgus smiekliņus.

„Malfoj, kas ir, ka tu esi tik riebīgs? Esmu droša, ka pat tavai mātei ir grūti tevi mīlēt,” teica Hermione, cenšoties balsij skanēt tik stipri cik vien tas ir viņas spēkos. Malfojs palūkojās meitenes virzienā. Viņa acis aplūkoja viņu no galvas līdz kājām liekot viņai saviebties no viņa vērīgā skatiena.

„Paskat, liekas, ka draņķasine beidzot ir noriebusies pati sev.. šī izskatās slima. Vai doma, ka esi draņķasine beidzot likusi tev justies riebīgi? Es zinu, ka tas man ir licies pretīgi jau kur tas laiks...”

„Ko tu tur muldi sesk?” Rons Malfijam nervozi atcirta. Malfojs pacēla vienu uzaci.

Hermione tikmēr centās cītīgi saprast, kā tas nākas, ka Malfojs pamanījis nelielās izmaiņas viņas izskatā, kamēr Rons un Harijs šķiet tās pat neievēro. Viņa smagi nopūtās un pievērsās apkārt notiekošajam.

„Paskaties tak uz Greņdžeri, tu idiot! Viņa izskatās pusdzīva! Gatava atslēgties! Vai, es piemirsu, tev tak ir tikpat maz smadzeņu cik naudas,” Malfojs smīkņāja. Hermione aizvēra acis. Šis bija viņas septītais gads. Kāpēc Malfojs nevar vienkārši aizvērties? Kāpēc gan viņa nevarētu pavadīt kaut vienu gadu bez viņa ņirgāšanās un piesiešanās katram sīkumam? Šis gads bez viņa būtu vienkārši satraucošs... vai tik pat lielisks kā šādas iespējas apsvēršanas. Pēc tam kad Malfoja tēvs tika atbrīvots no Azkabanas pagājušā skolas gada beigās, viņš ir praktiski kļuvis nepanesams. Šķiet, ka viņa galva ir kļuvusi trīsreiz lielāka līdz ar ego.

„Hermion... vai ar tevi viss ir kārtībā?” Harijs klusi vaicāja. Hermione viņam pa pusei uzsmaidīja un pamāja.

„Bet, protams, Harij, man vienkārši kļuva nedaudz šķebīgi, ka Malfojs stāv tik tuvu... smaka vien ir apdullinoša...” viņa novēcināja roku gar seju un izgrieza acis izliekoties, ka tūlīt ģībs. Rons un Harijs smējās par viņas tēloto joku. Viņa bezbailīgi palūkojās uz Malfoju.

Tā vietā lai kaut kā reaģētu, blondīns ārkārtīgi ilgi ar aizdomām viņu pētīja. Tad viņš pievērsās visai trijotnei ne tikai viņai vien. Malfojs kaut ko meklēja kabatā, varēja redzēt, ka viņa iedomīgums kļuva lielāks.

„Es tikai nācu jūs brīdināt, lai šogad uzmanāties... jo esmu visai augsta autoritāte. Šogad esmu Zēnu Vecākais, un viss notiek pēc mana prāta. Tas nozīmē, ka tikai viens kļūmīgs solis no jūsu puses un tas būs par iemeslu jūsu izmešanai no Cūkkārpas un ticiet man, ka dārgais Poters un kompānija jau būs izslēgti no skolas pirms vispār ir būs kaut pakustējušies,” viņš triumfā nosmīkņāja, novicinādams vēstuli un Zēnu Vecākā nozīmīti. Rons ar Hariju pārgrieza acis tikko kā Malfojs bija aizgājis triumfā smejoties.

„Vienkārši perfekti. Tas būs viens ellīgs gads.”

„Es nespēju noticēt, ka Malfojs ir Zēnu Vecākais... Tas ir vienkārši nepieņemami... „ viņa nočukstēja.

„Mēs visi zinājām, ka tā notiks, Hermion. Galu galā, Strups tak ir praktiski viņā iemīlējies...” Harijs mēģināja viņu nomierināt.

„Ne jau tas Harij,” viņa nomurmināja un sāka rakņāties pa savām mantām.

„Kas tad? Kas vainas? Vai tev ir slikta dūša?” Rons steidzīgi vaicāja cenzdamies izlīdzināt iepriekš neievēroto Hermiones uzvedību.

„Pirms brīža es vēl jutos diezgan labi,” viņa veikli sameloja. Viņa atrada meklēto un turēja to savos drebošajos pirkstos, agrākais lepnums pagaisa un tagad nožēla un skumjas pildīja viņas sirdi.

„Ak nē...”

„Hermion...”

„Man tik ļoti žēl...”

„Tu esi...”

„Meiteņu vecākā,” meitene bēdīgi atbildēja, lūkojoties uz mirdzošo nozīmīti, un pēkšņi viņai radās vēlēšanās iemest ar to pa tā slidenā seska iedomīgo pauri.



Opcijas
Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.