Hermione nogurusi ievēlās savā gultā. Tas, kas notika skolā bija vienkārši smieklīgi. Viņa trīs vakarus pēc kārtas berza vienu un to pašu gaiteni. Kā gan tas visu laiku varēja būt noķēpāts ar kaut kādām zaļām gļotām? Vai poltergeistiem būtu parādījušās iesnas? Varētu padomāt, ka profesoriem sagādā prieku nomocīt skolēnus. Nu, vismaz šis bija piektdienas vakars, tāpēc koptelpa atkal nebūs pilna ar skolēniem, kuri pilda mājas darbus, līdz trijiem no rīta.
Patiesībā, šodien Hermione bija pabeigusi diezgan ātri, tāpēc jau viņa te bija vienīgā. Tagad varēja nedaudz atslābināties, pēc tiešām grēdas dienas.
Meitene bija jau gandrīz iemigusi, kad pa atvērto logu ielaidās iekšā pūce un, aplaidusi slaiku loku pār istabu, nometa viņai vēstuli tieši uz galvas. Viņa negribīgi to atritināja.
Sveika, draņķasine!Ir kaut kas....
-Nepietiekami svarīgi,- Hermione saburzīja vēstuli un aizsvieda to prom.Pēc 10 minūtēm atkal tā pati pūce ielidoja iekšā un nometa Hermionei uz galvas vēstuli. Viņa atkal to atritināja.
Tu stulbā...Nē, viņa negrasījās lasīt arī šo vēstuli, tāpēc tā nonāca turpat, kur iepriekšējā.
Vēl pēc 10 minūtēm tā pati pūce ielidoja iekšā pa logu un nometa raganai uz galvas vēstuli. Šoreiz Hermione to pat neatvēra, bet saburzīja un aizlidināja prom. Tad viņa piecēlās un aizvēra logu, lai Pūce netiktu iekšā un atkal devās gulēt.Jā, tagad pūce netika iekšā, toties apnicīgi sita knābi pret loga rūti. Šī skaņa nabaga meiteni dzina kapā, tāpēc viņa izmisusi paņēma no nakts skapīša zizli. Tūlīt tā pūce redzēs. Grifidore atvēra logu, lai pūce ielidotu iekšā un tad to atkal aizcirta. Kad pūce lidoja pie loga, lai atkal laistos prom, Hermione notēmēja zizli un raidīja sastindzināšanas burvestību.
-Vairs nekādu stulbu pūču!- meitene laimīgi nopūtās un devās gulēt. Taču tas ilgi nevilkās, jo pie loga atkal sākās klabināšanās, bet vienas pūces vietā bija divas un ik pēc 10 minūtēm parādījās vēl viena.-Nu, kāpēc es?- Hermione bez maz vai raudāja spilvenā. Taču brīnumainā kārtā meitene drīz aizmiga un pat nedzirdēja, kad ieradās Parvati un Lavendera, un cik pārsteigtas viņas bija, ka pie visiem istabas logiem lidinās neskaitāmas trokšņainas pūces.
No rīta pūces bija pazudušas un saule tikko uzlēkusi. Hermione bija pirmā, kas piecēlās, jo pārējie bija vai nu vēl berzuši grīdas vai pildījuši mājas darbus. Sakopusies meitene devās lejā uz koptelpu, kur viņu gaidīja totāls juceklis, kas sastāvēja no dažiem aizmigušiem skolēniem, grāmatu un pierakstu kalniem, kā arī no spalvām, tintnīcām un izlietotiem pergamentiem.-Brokastīs laikam būšu vienīgā,- Hermione noteica, izkāpjot pa portreta caurumu. Un patiešām, skola bija kā izmirusi, it kā viņa būtu piecēlusies piecos no rīta, lai vienkārši tāpat paklaiņotu. Patiesībā, drīz vajadzēja būt pusastoņiem.
Kad Hermione jau gandrīz bija nokāpusi lejā, viņu kāds sagrāba aiz augšdelma un iegrūda slotu skapī. Hermiones spiedzienam sekoja durvju aizciršanās.-Tu nu gan esi sīka maita,- tumsā nevarēja atpazīt šo cilvēku, bet pēc balss un stieptajiem vārdiem puisis bija viegli atšifrējams. Vai tiešām tev vientiešu skolā lasīt nemācīja!
-Laid mani, vai arī es kliegšu!- Hermione bezkaislīgi paziņoja.-Un kas tad tevi nāks glābt? Netīrs spainis?- Drako izmēdīja. Vēl joprojām turēdams Hermioni ciešā tvērienā, viņš stūma nost slotas, taustīdamies pa sienu.
-Zini, ja tavs lielākais ienaidnieks sūta tev vēstules, tas nav tikai pieklājības pēc,- pēc nelielas pauzes turpināja Drako. Viņš atrada sienā meklēto izcilni un to piespieda. Siena pavērās un viņš iegrūda Hermioni iekšā. Meitene brīdi vēroja lāpu izgaismotu gaiteni, līdz puisis atkal viņu satvēra aiz augšdelma un gāja uz priekšu.-Kāpēc tad?- meitene ievaicājās. Viņai bija bail, ko Malfojs ar viņu varētu izdarīt, bet grifidore centās to izmest no prāta. Harijs Cūkkārpā viņu viegli sameklēs ar Laupītāju karti. Lai apvienotos un kopā cīnītos pret tumsas spēkiem?
Viņi bija nonākuši līdz kādām durvīm, kuras Drako atvēra un viņi abi ienāca iekšā tumšā telpā ar daudzām spožām svecēm, kamīnu, dīvānu un galdu. Sienas slēpās aiz aizkariem, bet grīdu klāja paklājs. Puisis bez maz vai iemeta Hermioni dīvānā, bet pats palika stāvot.-Meitenes ir noburtas,- Drako mierīgi paziņoja.
-Ko, kādas meitenes?-Pansija un Džinnija, protams,- slīdenis uz viņu vērās neticīgām acīm. Vai tad šī nebija visgudrākā meitene visā skolā?
-Un kāpēc tu tā domā?- Hermione nepacietīgi novilka.-Kāpēc Džinnija un Pansija neko neatceras?- Drako jautāja pretī. Vai tiešām viņš vēl joprojām bažījās, ka Pārkinsone ir samīlējusies Harijā? Malfojs taču bija dabūjis Džinniju, un par to trakoja pilnīgi visi. Ko vēl viņam vajadzēja?
-Tu par mani smejies?- meitene neticībā izdvesa.-Grendžera,- Drako runāja pavisam nopietni un centās parādīt to arī šim ietiepīgajam skuķim, - kāpēc Džinnija un Pansija neko neatceras?
-Viņas sasita galvu, viņām ir amnēzija,- Hermione vienkārši atbildēja.-Kā tas notika?
-Viņas, - meitene grasījās atbildēt, bet nespēja, - viņas... es neatceros.Kaut kāds ārprāts! Kā gan viņa to nespēja atcerēties? Tas notika trofeju istabā, noteikti viņas acu priekšā. Bet Hermione neatcerējās.
-Neviens neatceras! Drako triumfāli paziņoja. Arī to, kāpēc mēs gājām uz trofeju istabu nakts vidū. Tev neliekas, ka šeit notiek kaut kas dīvains? Ak, Merlin! Harijs un Rons neatcerējās, kāpēc viņi bija uz turieni gājuši. Drako bija taisnība. Ak nē, kā tas ir iespējams?