- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

nu, luuk arī visa nodaļa :]

ceru, ka patiks :)*

Nedēļa pagāja relatīvi ātri un Ziemassvētki bija klāt kā uz knipja sitienu. Hermionei nācās palikt Cūkkārpā, jo viņas vecāki bija nolēmuši Ziemassvētkos apciemot viņas tantes ģimeni Francijā. Savukārt, tā kā viņa tēvs visai noteikti uzstāja, nu labi, piespieda, arī Drako bija spiests brīvdienas pavadīt tur pat. Kaut kādā, visai dīvainā, veidā Drako tēvs bija noskaidrojis, ka Hermione šajās brīvdienās nekur nedosies, tāpēc nosūtīja savam dēlam vēstuli, kurā visai skaidri paziņoja, ka viņam jāpaliek Cūkkārpā. Tā kā tā vēstules saturs bija, vienkārši sakot, draudošs, Drako izlēma, ka šoreiz labāk necelt nekādus iebildumus, bet pakļauties un pat nedomāt šajos Ziemassvētkos parādīties uz vecāku lieveņa.

Ziemassvētku rītā Hermione pamodās visai agri. Pirmā lieta, ko viņa pamanīja, bija krāsainais dāvanu kalns viņas gultas kājgalī. Viņa aši aizliecās līdz dāvana kaudzei un sāka tās izsaiņot.

Vecāki bija uzdāvinājuši viņai vientiešu grāmatu, ko viņa jau labu laiku bija kārojusi. Tā bija Viljama Šekspīra labāko darbu izlase ādas vākos. Pirms grāmatas novietošanas uz sava naktsgaldiņa viņa vēl paguva to pāršķirstīt un atrast dažus trāpīgus citātus.

Nākošā dāvana, ko viņa atvēra bija no Harija. Arī viņš Hermionei bija uzdāvinājis grāmatu, tā bija ‘’Maģisko Radījumu Enciklopēdija (Viss, ko jūs varētu vēlēties uzzināt par maģiskajiem radījumiem un kur tos meklēt!)’’ Pāršķirstot lapas viņa bija sajūsmā par dzīvīgajiem attēliem un daiļrunīgajiem komentāriem. Lūk, šo es lasīšu šovakar pirms gulētiešanas! viņa nodomāja. Pasmaidījusi viņa nolika grāmatu blakus Viljama Šekspīra labāko darbu izlasei un paņēma nākamo dāvanu, kas bija no Džinnijas.

Noplēsusi sarkani zaļo ietinamo papīru, Hermione saprata, ka te nu ir vēl viena grāmata, ko pievienot savai kolekcijai, tomēr tā vis nebija nekāds izglītojošais materiāls kā iepriekšējās. 1001 Veids kā noburt Zēnu (Izdari tā lai tās, kurš tev patīk, tevi patiešām ievēro!) bija grāmatas nosaukums. Hermione iesmējās. Džinnija, nu dien, bija vienīgā no kuras Hermione varētu sagaidīt šādu Ziemassvētku dāvanu.

Tomēr Rona dāvana bija pati interesantākā. Tas bija garastāvokļa gredzens, tomēr ne jaunu kaut kāds parastais, ko varētu nopirkt vientiešu rotaslietu bodītēs.

‘’Čaviņa! Kas jauns?!’’ tas jautri iesāka sarunu jau brīdī, kad Hermione to tikai izņēma no kastītes. Viņa noelsās, kad saprata, ka runātājs patiešām ir gredzens un gredzena actiņā bija mazmazītiņa balta sejiņa. Ietvars bija no sudraba un pats gredzens bija parasta gredzena lielumā.

‘’Tu runā?’’ tas gan bija vairāk secinājums nekā jautājums.

’’Bet, protams, ka runāju!’’ gredzens atbildēja, skatīdamies uz Hermioni tā it kā ar viņu kaut kas nebūtu kārtībā. ‘’Un ko tad tu no manis sagaidi? Tupēt šitajā melnajā kastē un neizdot ne skaņu? Paldies nē, tas tā kā būtu daudz par garlaicīgu un ne būt ne manā stilā.’’

‘’Vispār jau es esmu lasījusi par noburtiem garastāvokļa gredzeniem...’’

‘’Tātad, kā tevi sauca?’’ nemaz negaidīdams, kamēr Hermione pabeidz savu sakāmo, jautāja gredzens.

“Hermione.”

‘’Es būšu tavs garastāvokļa gredzens, Hermione,’’ gredzens teica, ‘’un tu vari mani saukt par Džinksu.’’

‘’Erm, sveiks Džinks.’’

‘’Nu nestāvi taču tur kā sasalusi,’’ Džinkss norīkoja. ‘’Uzliec mani pirkstā, lai varu pateikt kāds tev garastāvoklis!’’

Hermione, lieki nedomājot, paklausīja un uzvilka gredzenu vidējā pirkstā. Pirmajā brīdī tas šķita nedaudz par lielu, bet tad viņa saprata, ka tas pats pieņem vēlamo izmēru un tagad derēja viņai kā uzliets. Tiklīdz Hermione bija gredzenu uzlikusi, tā akmens no melna iekrāsojās gaiši rozā.

‘’Izskatās, ka kāds šodien ir patiešām laimīgs,’’ teica Džinkss. ‘’Laikam šeit pie vainas visas šīs Ziemassvētku dāvanas.

Hermione iesmējās un ķērās klāt pārējām dāvanām. Vīzlija kundze viņai bija uzdāvinājusi vienu no `Vīzliju` džemperiem, viņas tante – tirkīza auskarus, bet Lavendera un Parvati – pārsteidzoši glītu un gaumīgu sudraba matu sprādzi. Hagrids viņai bija izcepis šokolādes kūku, kas šķita visai samīcīta, bet garšoja vienkārši debešķīgi.

Uzmanīgi novietojusi visas dāvanas (tai skaitā visai skaļi protestējošo Džinksu) uz kumodes, viņa iegāja siltā vannā un pēc tam pavadīja labu brīdi cenšoties savaldīt savus mežonīgos matus. Pēc pāris burvestībām tie vairs nebija spuraini kā parasti, bet gan glītās lokās krita pāri viņas pleciem. Tad viņa izdomāja, ka būtu visai piemērots brīdis tos daļēji saspraust ar Lavenderas un Parvati dāvināto sprādzi. Pirms došanās viņa vēl uzlika atpakaļ tik ļoti lūdzošos gredzenu.

‘’Vēl aizvien laimīga,’’ paziņoja Džinkss, atkal ieņemot gaiši rozā toni. ‘’Šķiet, tev brīvdienas tīri labi iet pie sirds, vai ne?’’

‘’Laikam jau,’’ viņa teica un apmierināti aizgāja līdz dīvānam. Tieši tad viņa arī pamanīja, ka uz kafijas galdiņa atrodas vēl viena dāvana. Tā bija ietīta melni zeltītā papīrā un tai klāt bija piestiprināta neliela kartiņa. Viņa atvēra kartiņu un izlasīja: ‘’Drako un Hermionei. Priecīgus Ziemassvētkus.’’ Viņa apgrieza kartiņu, cenšoties atrast tā cilvēka vārdu, kas šo dāvanu viņiem sūtījis, tomēr paraksta nebija. ‘’Hmm... Interesanti gan no kā tā ir.’’

‘’Un tu tīri labprāt uzzinātu, kas atrodas iekšā,’’ Džinkss pateica priekšā, tagad iekrāsodamies zilgani pelēks. ‘’Tagad tu esi ziņkārīga.’’

Hermione patiešām gribēja zināt, kas atrodas iekšā. Kurš, gan, diviem zvērētiem ienaidniekiem sūtītu kopēju dāvanu? Pēc neliela iekšēja cīniņa viņa izlēma, ka būtu tikai godīgi pagaidīt Drako. Galu galā, dāvana taču bija domāta abiem.

Doma par Drako lika Hermionei atcerēties pagājušās nedēļas notikumus, kad viņa bija pārvērtusi Drako par ziloni. Pēc tam viņš bija neiedomājami nikns uz Hermioni, tomēr viņa zināja, ka tai pat laikā viņš neko neuzdrīkstētos uzsākt, jo bija arī pamatīgi nobijies. Drako jau visu pagājušo nedēļu bija, cik vien tas iespējams, izvairīties no Hermiones, un, ja jāsaka godīgi, Hermionei tas nāca tikai par labu. Tas nozīmēja, ka viņai vairs nebija jāsadzīvo ar viņa uzpūtību un neciešamo izturēšanos.

Viņa bija ļoti pateicīga Drako par to, ka viņš par šo nelielo incidentu nevienam nebija bildis ne vārda. Hermione domāja, ka viņam tas vienkārši šķita par daudz apkaunojošs un tāpēc šajā pieredzē viņš izlēma ne ar vienu nedalīties.

‘’Es sajūtu nelielu nepatikas devu,’’ iekrāsojoties viegli iesarkans, teica Džinkss. ‘’Tātad, kurš tad tev nepatīk?’’

Pēc principa, kā vilku piemin tā vilks klāt, ar šokolādes vardi rokā no savas istabas iznāca Drako. Ar smīnu viņš nomērīja Hermioni no galvas līdz kājām un nokoda savai vardei vienu kāju. Šodien viņa izskatās kaut kā savādāk, viņš nodomāja. Laikam tur pie vainas būs viņas mati.

Visbeidzot, viņa skatiens apstājās pie uz galda novietotās melni zeltainās kastes.

‘’Tā ir mums,’’ pirms Drako bija paspējis pajautāt atbildēja Hermione.

‘’Ko?!’’

‘’Tā ir sūtīta mums abiem. Vai arī tā vismaz rakstīts kartiņā,’’ Hermione paskaidroja. ‘’Man šķita, ka būs labāk, ja es pagaidīšu tevi, nevis vienkārši plēsīšu to vaļā. Es domāju, tā taču ir paredzēta mums abiem.’’

‘’Ja es pirmais to pamanītu, es negaidītu,’’ nikni atteica Drako.

‘’Nu un tas, lūk, padara mūs tik atšķirīgus,’’ Hermione piezīmēja.

Pilnībā ignorējot Hermioni, Drako apsēdās uz dīvāna (labu gabalu no Hermiones) un noplēsa dāvanas ietinamo papīru. Iekšā atradās melna, taisnstūrveida kaste. Viņš noņēma tās vāku un paskatījās iekšā, arī Hermione neizturēja un lai labāk redzētu, kas iekšā, pieliecās tuvāk Drako.

Tur atradās kaut kas biezai sudraba lentei līdzīgs. Neizskatījās, ka tam būtu kaut kāda noteikta forma, tomēr arī par šķidrumu to nosaukt nevarēja. Tam bija pērļu baltas maliņas un sudrabaini spīdumiņi, kas spoži laistījās.

‘’Kas tas ir?’’ jautāja Drako, tik pārņemts ar lentītei līdzīgo lietu, ka uz brīdi pilnībā aizmirsa visu savu nepatiku pret viņam līdzās sēdošo meiteni.

Hermione paraustīja plecus. ‘’Es nezinu,’’ viņa atbildēja, šī lieta šķita viņu pilnībā pārņēmusi savā varā. Viņa uzmanīgi izņēma to no kastītes un nolika pār savām plaukstām. Tā bija maiga kā zīds, kā šķidrs zīds. Tā bija aptuveni trīsdesmit centimetrus gara, piecus centimetrus plata un centimetru bieza.

Bez jebkāda brīdinājuma tā nolēca no Hermiones plaukstām un vienu galu aptina ap Hermiones kreiso rokas locītavu, bet otru - ap Drako labo plaukstas locītavu. Tagad tā jau izskatījās pēc rokudzelžiem, rokudzelžiem, kas taisīti no spīdīgas, pērļu baltas, šķidras lentas.

‘’Kas pie velna?!’’ Drako skaļi nolamājās. ‘’Kas te, velns parāvis, tik tikko notika?’’ Viņš parāva sudraba lentu, tomēr tā neatlaidās no viņa plaukstas. Viņš parāva vēlreiz, bet lenta vēl aizvien nepadevās. ‘’Šitais draņķis nenāk nost!’’

Hermione vienkārši blenza un sudrabaino lentu un kaut ko visai saspringti domāja, viņa par kaut ko tādu jau bija lasījusi. ‘’Es to pat nejūtu, it kā tas nemaz neatrastos uz manas rokas,’’ viņa lēni un maigi teica. ‘’Liekas, ka tā tur nemaz nebūtu.’’

‘’Man piekāst, ka tev liekas, ka tās tur nav,’’ Drako jau bija tuvu panikai, ‘’lieta ir tāda, ka tā tur ir. Tā ir aptinusies ap manu roku un nenāk nost, bet es gribu no tās tikt vaļā!’’

‘’Es zinu, kas tas ir!’’ izdvesa Hermione.

Drako nepatika kā skanēja viņas balss. ‘’Kas tas ir?’’ viņš ar pūlēm piespieda sevi pajautāt.

‘’Tas saucas Mīlas-Mezgls,’’ nodefinēja Hermione. ‘’Tas savieno divus cilvēkus ar rokas locītavām, lūk, šādi,’’ viņa norādīja un lentu ap viņu locītavām, ‘’un to var noņemt tikai izpildot dāvinātāja, vai šajā gadījumā, sūtītāja, mērķi.’’

‘’Pagaidi, ko tu ar to domā?’’ pilnīgi apjucis jautāja Drako.

‘’Tas nozīmē, ka mēs no tā tiksim vaļā tikai tad, kad tas būs izpildījis, savu uzdevumu,’’ Hermione atbildēja.

‘’Un kas tas būtu? Kā lai mēs, interesanti gan, zinām kāds ir tā uzdevums?’’ Drako neticīgi lūkojās uz Mīlas-Mezglu.

Hermione sāka kodīt apakšlūpu. ‘’Nav ne mazākās nojausmas. Ja vien mēs zinātu, kas ir sūtītājs. Kurš gan gribētu, mūs redzēt iestrēgušus kopā?’’

‘’Mans tēvs!’’ Drako pēkšņi saprata. ‘’Tas noteikti ir viņš!’’

‘’Vai tu esi drošs?’’

‘’Pilnīgi!’’

Hermiones acis iepletās. Drako bija taisnība. Tas noteikti bija Lūcija Malfoja darbiņš. ‘’Un viņa mērķis būtu...’’

‘’Piespiest mūs piekrist laulībām,’’ Drako pabeidza viņas vietā.

Tagad Hermione jutās vienkārši sagrauta. ‘’Tātad tas nozīmē, ka šis Mīlas-Mezgls nepazudīs līdz brīdim, kad mēs nebūsim izpildījuši viņa uzdevumu un piekrituši viens ar otru precēties!’’

Iestājās klusums, Hermione jau atkal kaut ko ļoti cītīgi pārdomāja. ‘’Man nešķiet, ka to varēs noņemt ar kaut kāda veida maģiju,’’ viņa teica.

‘’Ko tu domā ar to, ka to nevārēs noņemt ar maģiju?!’’ Drako jautāja. Viņam palēnām jau atkal sākās panika, jo šī situācija šķita kļūstam jo sekundes, jo ļaunāka. ‘’Ar maģiju var visu!’’ Viņš izrāva zizli un izmēģināja visdažādākā veida burvestības tomēr efekta nebija. Burvestības vienkārši pazuda Mīlas-Mezglā vai arī izkūpēja gaisā tiklīdz saskārās ar to.

‘’Grendžera, tu mums te esi tas ģēnijs, kāpēc tad tu neko nedari?!’’ Drako viņai uzkliedza.

Hermione pilnīgā mierā izņēma savu zizli un izmēģināja pāris sarežģītas burvestības. Nekas nenotika. Mīlas-Mezgls pat nekļuva vaļīgāks. ‘’Malfoj, nekas te nelīdz!’’ viņa atzina. ‘Tā ir noburta tā, lai nāktu nost tikai tad, kad tās uzdevums būs izpildīts!’’

‘’Tad kāpēc gan vienkārši nepiekrist precēties?’’ kā pēdējo variantu ierosināja Drako.

‘’Ko?’’

‘’Mēs tagad varētu vienkārši piekrist precēties, lai dabūtu to verķi nost, bet mums jau nav pēc tam obligāti jāprecas!’’ Drako aizkaitināti paskaidroja.

Lai gan Hermione neticēja, ka Mīlas-Mezgls tik viegli nāks nost, tā bija saprātīgākā lieta, ko viņi varēja izdomāt, tāpēc teica: ‘’Labi, es esmu ar mieru ar tevi precēties, Malfoj.’’

‘’Un arī es esmu ar mieru,’’ Ar to pašu nepatiku balsī noteica Drako.

Nekas nenotika. Mīlas-Mezgls vēl aizvien bija kā pieķēdēts viņu locītavā un spīdēja ar tādu bezkaunību, it kā teikdams, ‘’Haha, draņķīgs mēģinājums! Ar mani šitik lēti netiksiet cauri!’’

‘’Kāpēc tas nenostrādāja?’’ Drako jautāja. Viņš sāka raustīt Mīlas-Mezglu, it kā cerēdams, to noraut.

‘’Tāpēc, ka mums ir arī jādomā tas, ko sakām!’’ Hermione nopūtās. ‘’Tas neies cauri, ja mēs to tā vienkārši pateiksim! Tam, ko mēs sakām jānāk no sirds, jūtām jābūt patiesām.’’

Drako teju aizrijās. ‘’Nu, nekļūsti taču salkana, Grendžera.’’

‘’Es tikai cenšos tev paskaidrot,’’ caur sakostiem zobiem, atbildēja Hermione. ‘’Tici man, lai nu dēļ kura, bet tevis, es jau nu noteikti netaisos kļūt salkana.’’ Viņa nikni paskatījās uz Drako pirms nāca klajā ar kārtējo ideju. ‘’Mums jāaiziet pie profesora Dumidora.’’

‘’Kā gan tas trakais vecis varētu mums palīdzēt?’’

‘’Pievaldi mēli Malfoj,’’ Hermione ar zizli piedraudēja Drako. ‘’Tev vajadzētu izrādīt, kaut nedaudz cieņas savam direktoram. Viņš ir viens no gudrākajiem mūsu laika burvjiem.’’

Drako nebūt nebija sajūsmā par Hermiones zižļa parādīšanos uz skatuves. ‘’Es... Es tikai pajokoju, Grendžera,’’ viņš nedaudz stostoties teica. ‘’Es to trako domāju labā nozīmē.’’Hermione iebāza savu zizli atpakaļ kabatā un piecēlās. Drako viņai sekoja, un abi kopā viņi devās uz Dumidora kabinetu.
Atsauksmes (73)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.