Četras dienas pēc tam, kad Drako bija saņēmis vēstuli no sava tēva un viņam bija gadījies iepriekš aprakstītais starpgadījums ar Hermioni, viņš ērti sēdēja klubkrēslā iepretim kamīnam dziļi iegrimis savā Mikstūru grāmatā. Hermione bija aizgājusi gulēt ātrāk un Drako izmantoja sev dāvāto mieru un klusumu, lai mēģinātu uzrakstīt savu Mikstūru eseju (Aprakstiet dažādos Džobberknolla spalvu pielietojumus mikstūru pagatavošanā), tomēr viņa prāts šķita kā izslaucīts.

Ar blīkšķi aizcērtot grāmatu, viņš paberzēja acis un izlēma, ka eseju viņš labāk rakstīs rīt. Bez tam, bija taču nedēļas nogale. Viņam bija pietiekoši daudz laika gan sestdien, gan arī svētdien. Viņš jau grasījās celties, kad pēkšņi izdzirdēja, ka kāds viņu sauc. Viņš paskatījās apkārt, mēģinādams noskaidrot, kur atradās skaņas avots.

‘’Te lejā, Drako!’’ viņš dzirdēja no kamīna nākam sava tēva balsi.

Drako palūkojās lejā uz kamīnu un ieraudzīja sava tēva galvu rēgojamies starp liesmām. Tā gan nebija tieši Malfoja senjora galva. Tā šķita kā kaut kas līdzīgs hologrammai, kas to tikai attēloja. ‘’Tēvs, ko tu šeit dari?’’ Drako jautāja.

‘’Vai tad es vēstulē tevi jau neinformēju, ka pēc pāris dienām es tevi apciemošu?’’ savam dēlam atgādināja Malfojs senjors.

‘’Es domāju, ka tā būs fiziska vizīte,’’ viņš atbildēja, apmulsis no skata, kurā viņa tēva galva rēgojās ārā no kamīna liesmām. ‘’Un nevis tikai tava galva.’’

‘’Gana smalko runu, Drako,’’ nepacietīgi atteica Malfojs senjors. ‘’Es gribu zināt, kas notiek starp tevi un to draņķasini. Vai tu lietoji Mīlestības mikstūru?’’

‘’Es mēģināju, bet draņķasine pamanīja pudelīti. Viņa uzreiz saprata, kas man padomā un izmantoja iespēju no tās atbrīvoties,’’ Drako meloja. ‘’Viņa ir pārāk gudra pat pati priekš sevis, kad es tev saku.’’

‘’Tas ir slikti,’’ Malfoja balss sadrūma, noticot sava dēla meliem. ‘’Tādā gadījumā man nāksies izdomāt kaut ko citu.’’

Un tagad bija Drako kārta sadrūmt.
 
‘’Lai vai kā, vai jūs abi vispār kļūstat tuvāki?’’ jau atkal, tikai šoreiz jau niknāk pieprasīja Malfojs senjors.

Drako atcerējās kā viņš bija nogrūdis Hermioni uz galda pāris dienas atpakaļ. Viņš izlēma, ka kaut kādā ziņā un pēc konkrētiem faktiem ņemot, viņi tomēr bija bijuši tuvu viens otram, lai arī tikai uz gana īsu laiku, lai viņš tomēr vēl aizvien varētu palikt uzticīgs pats sev, bet šodien ar gandrīz vai garantētu iespēju netikt pieķertam melos, varētu dot tēvam, viņu apmierinošu atbildi, lai arī tajā īsajā laika sprīdī viņi neizturējās īpaši civili viens pret otru, bet tas taču tēvam nebija jāzina. ‘’Kaut kādā ziņā,’’ viņš atbildēja pēc viņa pārdomu dēļ ieilgušā klusuma brīža.

‘’Man tagad nav laika mīklām!’’ Malfojs nikni atcirta. ‘’Ko tu domā ar `kaut kādā ziņā`?’’

‘’Malfoj! Vai nevari klusāk?!’’ Hermiones balss nāca no kāpņu augšgala. ‘’Un starp citu, ar ko tu te nakts vidū sarunājies?’’

Drako dzirdēja viņas klusos soļus, kamēr viņa kāpa lejā pa kāpnēm un viņš ātri apgriezās, lai aizsegtu viņa tēva seju kamīna liesmās. ‘’Tā nav tava darīšana, Grendžera,’’ viņš atcirta tiklīdz viņa parādījās. Viņš noskatīja Hermioni no galvas līdz papēžiem, nedaudz vīlies par to, ka viņai mugurā nebija ierastā aitiņu naktskrekla. Tas nozīmēja, ka viņam gājusi garām iespēja viņu vēlreiz par to paķircināt.

 Hermione uzlika rokas uz gurniem. ‘’Un ja tev patiešām ir nepieciešama pusnakts saruna pašam ar sevi, tad dari to klusāk,’’ viņa nikni sarauca pieri. ‘’Es te cenšos pagulēt.’’

‘’Es nerunāju pats ar sevi!’’ Drako iesaucās dziļā sašutumā.

‘’Tādā gadījumā ar ko tu runāji?’’ aizdomīgi viņu uzlūkojot, jautāja Hermione.

Drako pārlaida acis istabai, meklēdams izskaidrojumu, zinādams, ka Hermione neliks viņu mierā, kamēr viņš viņai nebūs devis gana apmierinošu atbildi. Visbeidzot viņa acis apstājās pie novārtā pamestās Mikstūru grāmatas. ‘’Es vienkārši skaļi lasīju savu Mikstūru grāmatu,’’ viņš vienkārši teica. ‘’Vai tev tas sagādā kādas problēmas?’’

Hermione bija visai pārsteigta par tādu atbildi, bet šķita, ka priekš viņas tā bija bijusi pietiekoši pārliecinoša. Viņa nekad netraucētu nevienu mācībās, pat Drako Malfoju ne. ‘’Tādā gadījumā vienkārši pieklusini savu balsi,’’ viņa teica pagriezdamās, lai dotos atpakaļ uz savu istabu, atkal atstājot viņu vienu kopā ar sava tēva galvu,

‘’Tēvs, lūdzu klusāk,’’ Drako nepacietīgi uzsauca. Viņš paskatījās augšā uz Godrika Grifidora un Salazara Slīdeņa portretiem, par laimi viņi vēl aizvien gulēja. ‘’Es negribu, lai tu uzmodinātu portretus. Un es negribu, ka Grendžera atkal nāk lejā. Viņai ir tāds draņķīgs paradums, bāzt savu degunu lietās, kas uz viņu nu galīgi neattiecās.’’

‘’Man nebūt nešķita, ka jūs ar Grendžeri būtu kļuvuši kaut nedaudz tuvāki,’’ Malfojs teju vārījās aiz dusmām, pilnībā ignorējot sava dēla lūgumu. ‘’Tu man meloji, Drako.’’

‘’Es nemeloju!’’

‘’Meloji gan.’’

‘’Nu labi, varbūt meloju. Nu un, kas par to! Es atsakos būt pret viņu jauks!’’

‘’Pieklusini savu balsi, Drako. Es negribu, lai portreti pamostos vai arī Grandžera atkal nonāktu lejā.’’

Drako nikni skatījās uz savu tēvu.

‘’Tu būsi jauks pret Grendžeri vai arī man nāksies lietot pret tevi maģiju, lai būtu drošs, ka tu izpildi manas pavēles,’’ piedraudēja Malfojs.

Drako stāvēja kā zemē iemīts, dažādas domas šaudījās viņa galvā. Viņš zināja, ka viņa tēvs nebūt nejokoja. Viss ko viņš nu pat kā bija teicis tieši tā arī bija domāts. Vecais Malfojs noteikti izmantos maģiju pats pret savu dēlu, lai tikai būtu drošs, ka viss notiek tieši tā kā viņam vajadzīgs. ‘’Varbūt es būšu pret viņu jauks, ja mēs varam noslēgt kādu nelielu darījumu,’’ teica Drako, kamēr viņa lūpas savilkās viltīgā smīnā.

‘’Runā kā īsts Malfojs,’’ atteica vecais Malfojs, vienlaicīgi gan apmierināts, gan aizkaitināts par sava dēla atbildi. Viņš šo frāzi no Drako puses bija dzirdējis ne vienu reizi vien. Un parasti viņš bija tas galvenais ieinteresētais sava dēla priekšlikumos. ‘’Ko tu tagad gribi?’’

Drako kādu minūti apdomājās. ‘’Es gribu jaunu Burvju šaha komplektu. Bet ne jau nu kaut kādu parasto. Es gribu pašu jaunāko modeli, tādu, kas taisīts tikai no dārgakmeņiem. Norunāts?’’

Malfojs, lai ko arī iedomātos, nu nekādi nespēja saprast kāpēc viņa dēlam būtu vajadzīgs Burvju šaha komplekts, kas darināts no dārgakmeņiem. Viņam vienkārši patīk izsviest manu naudu uz nekam nederīgiem mēsliem, nopūšoties nodomāja Malfojs. Lai arī kā, tomēr viņš piekrita izpildīt Drako prasību. Viņš vienmēr piekrita. Drako vienmēr dabūja, ko vēlējās, kā nekā vienīgā un nenoliedzami lutinātā Malfoju atvase. ‘’Norunāts. Savukārt es pieņemu, ka arī tu piekrīti izpildīt savu darījuma daļu?’’

Drako pamāja, ‘’Bet protams.’’

‘’Nu tad es tevi tagad atstāšu. Un atceries, es gribu progresu,’’ Malfojs brīdināja pirms viņa galva pazuda kamīna liesmās.

‘’Es esmu drošs, ka tu saņemsi progresu tēvs,’’ Pēc Malfoja aiziešanas ar cinisku smīnu noteica Drako. ‘’Tagad es saņemšu jaunu šaha komplektu un man vēl jo projām nav jābūt jaukam pret to draņķasini.’’ Viņš jau atkal pasmīnēja un atkārtoja tēva vārdus. ‘’Runā kā īsts Malfojs.’’

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*

Pirmā skolas nedēļa pagāja relatīvi ātri. Jau otrajā septembra nedēļā, septītā gada skolēniem mājasdarbu kalni sniedzās vai līdz debesīm. Visi skolotāji stāstīja par to, ka gada beigās gaidāmi SĒRGi, lieki pieminēt cik ļoti tas `iepriecināja` skolēnus. Visu septembri viņi turpināja atkārtot, ka šie eksāmeni ir svarīgākie kādi viņiem jebkad būs jākārto.

‘’Nākošo skolotāju, kurš mums atkal atgādinās par SĒRGiem es pārvērtīšu par lielu, resnu, nesmuku gliemezi!’’ Ierosināja Rons pēc tam, kad profesore Asnīte tik tikko bija nolasījusi lekciju par pēdējā gada eksāmeniem.

‘’Bet ko ja Strups?’’ smiedamies jautāja Harijs, kamēr trio devās uz Burvestībām.

‘’Tad es viņu pārvērtīšu par lielu, glumu žurku,’’ apņēmīgi atbildēja Rons. ‘’Tas labāk piestāvēs viņa personībai.’’
 
‘’Divdesmit punkti no Grifidora, par nodomu pārvērst mani par lielu, glumu žurku, Vīzlij,’’ nošņāca Strups, kamēr viņš pagāja viņiem garām steigdamies atpakaļ uz savām pazemes telpām.

‘’Labs sākums, Ron,’’ tiklīdz Strups viņus vairs nevarēja sadzirdēt teica Hermione.

‘’Vēl aizvien vēlies pārvērst viņu par lielu, glumu žurku, Ron?’’ ar nebēdnīgu smaidu jautāja Harijs.

‘’Aizveries, Harij.’’

Laikam ritot lietas starp Drako un Hermioni nebūt neuzlabojās. Patiesību sakot, viss kļuva vēl sliktāk, ja tas maz bija iespējams. Septembra vidū Hermione saprata, ka Drako bija paspējis izstāstīt visiem slīdeņiem par viņas aitiņu naktskreklu, jo katru reizi, kad viņa kādam pagāja garām, viņi rādīja uz viņu ar pirkstu un ķiķināja. Daži pat atdarināja aitas blēšanu vai uzbūra pa kādai dejojošai aitiņai. Daži par aizgāja tik tālu, ka uzbūra vairākas aitas, kas katra bija cieši apskāvusi lielu sarkanu sirdi. Bet, kad aitiņas dejoja viņai garām, sirdis pazuda, bet to vietā parādījās karsējmeiteņu pušķīši. Viņai šķita, ka Drako viņiem iemācījis kā to izdarīt un tagad viņi lieliski izklaidējās padarot Hermiones dzīvi nožēlojamu. Tomēr jau labu laiku arī skolēni no citiem namiem varēja redzēt dejojošās aitiņas.
‘’Hermione, kāpēc tev gar acīm dejo aitiņas?’’ kādā pirmdienas rītā jautāja Rons. Viņš, Harijs, Hermione un Džinnija brokastoja Lielajā zālē, kad tieši Hermiones acu priekšā pēkšņi, kā no zila gaisa izleca dejojoša aita.

Hermione noskatījās kā aita priecīgi aizdejo viņai tieši garām kustinot savus kupli noaugušos gurnus un ar lielu aizrautību vicinot pa gaisu savus karsējmeiteņu pušķīšus. ‘’Tas ir garš stāsts, Ron,’’ viņa teica, cieši sakožot zobus un ar skatienu sūtot dunčus uz Drako pusi, kurš sēdēja viņai pretī pie slīdeņu galda, smejoties tik skaļi, ka to varēja sadzirdēt pāri visai Lielajai zālei. Viņai steidzīgi vajadzēja izdomāt kādu veidu, kā tikt ar viņu galā. ‘’Tas ir ļoti garš stāsts.’’

Harijs bija iecelts par Grifidora kalambola komandas kapteini un jutās īpaši pacilāts. Vienīgā problēma bija tāda, ka Drako bija jaunais Slīdeņa komandas kapteinis un ņemot vērā faktu, ka viņš bija arī jaunais Zēnu vecākais, viņa ego bija pieņēmies apmēros teju līdz Āfrikas izmēriem.

‘’Uzmini kurš šogad kalambolā tevi samals miltos, Rētas-galva?’’ Drako uzpūtīgi jautāja Harijam, kad viņš kopā ar Ronu un Hermioni devās uz Mikstūrām. Krabe ar Goilu viņam aiz muguras muļķīgi ierukšķējās.

‘’Katrā ziņā, ne jau nu tu, tas ir droši,’’ mierīgi atbildēja Harijs.

‘’Vai esi par to pilnīgi pārliecināts?’’ Drako viņu izaicināja.

‘’Tu nebūtu spējīgs mūs sakaut pat tad, ja puse no Grifidora komandas nespēlētu, bet otrai pusei būtu aizsietas acis, Malfoj,’’ Rons atcirta.

‘’Domā, ka esi baigais nazis, Vīzlij? Tādā gadījumā, gatavojies savai visu laiku smagākajai sakāvei!’’ Drako atteica tā, it kā Rons būtu tikai knislis viņa ceļā.

‘’To mēs vēl redzēsim, Malfoj,’’ vēl aizvien mierīgi atbildēja Harijs.

‘’Lai uzvar labākais,’’ vēsi piemetināja Hermione.

‘’Mēs uzvarēsim, draņķasine,’’ Drako nikni atcirta un devās atpakaļ uz Lielo zāli, abiem viņa `sirdsdraugiem` cieši sekojot.

Harijs un Rons jau bija izvilkuši savus zižļus, lai vienreiz un pār visām reizēm pārmācītu Drako, tomēr Hermione viņus atturēja.

‘’Harij, Ron, tas nekas, viss ir kārtībā,’’ Hermione viņus mierināja. ‘’Viņš lieto to vārdu tik bieži, ka tas vairs nav pat aizvainojoši.’’

Rons skatījās uz viņu pilnīgā nesaprašanā. ‘’Bet Hermione-‘’

Hermione vienkārši papurināja galvu. ‘’Vienkārši aizmirsti to, Ron,’’ viņa teica. ‘’Kādu dienu tas sesks saņems, ko pelnījis. Viņš par to samaksās. Esmu pilnīgi pārliecināta.’’

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*