‘’Tas ir pilnīgs murgs, kad es jums saku!’’ nākamajā rītā, pie brokastu galda apsēdusies Harijam un Ronam pretī, žēlojās Hermione. ‘’Es ienīstu Malfoju! Dzīvošana kopā ar viņu ir pilnīga katastrofa!’’ Dusmas uzplaiksnīja viņas kafijas brūnajās acīs, vien iedomājoties par pagājušas nakts notikumiem. ‘’Viņš ir pretīgs, riebīgs, augstprātīgs, iedomīgs, uzpūtīgs, neciešams ķēms!’’

‘’To mēs jau zinām, Hermion`,’’ nevēlēdamies sadusmot Hermioni jau tik agri no rīta, gandrīz vai kā atvainodamies teica Rons.

‘’Vai viņš mēģināja tev ko nodarīt?’’ noraizējies jautāja Harijs.

‘’Ja būtu, tad šobrīd viņš vis nesēdētu tur un laimīgi neēstu savas brokastis,’’ nikni noteica Hermione.

‘’Viņa sāk mani biedēt,’’ ieķēries Harija mantijas piedurknē, teica Rons.

Harijs uzmeta Ronam vai-tu-vienreiz-iemācīsies-uzvesties-kā-vīram-pieklājas skatienu un izrāva savu piedurkni no viņa tvēriena. ‘’Hermione, ko viņš tev tādu izdarīja, ka tu tagad esi tik nikna?’’ viņš jautāja.
 
Hermione izstāstīja abiem saviem labākajiem draugiem visu: no tā, kā Drako atteicās laist viņu pirmo istabā līdz pat tam, kā viņš nakts vidū izdomāja pārbaudīt vai Hermiones istaba nav lielāka par viņa. Tomēr, pašsaprotamu iemeslu dēļ, viņa izlaida daļu, kur Drako izteica savu repliku par viņas naktskreklu, jo zināja, ka Harijs un Rons, it īpaši Rons, vēlāk visai labprāt viņu par to paķircinātu.

‘’Nu jā, tas tik tiešām šķiet visai neciešami,’’ novilka Rons, vienkārši skaļi izsakot acīmredzamo.

‘’Ko tu neteiksi, Ron!’’ sarkastiski atcirta Hermione.

‘’Ja kas, tad zini, ka tevis dēļ, man nebūt nebūtu nekādu iebildumu viņu nolādēt,’’ piedāvājās Rons.

‘’Ja vien tas nebūtu pret skolas noteikumiem, tad es ar lielāko prieku to izdarītu pati,’’ ar manāmu sarūgtinājumu balsī, teica Hermione. ‘’Bet Profesore Maksūra vēlas, lai mēs iemācītos mierīgi līdzās pastāvēt, un es noteikti nevēlos viņu pievilt, kaut gan no otras puses - to dabūt gatavu... tas būs vairāk nekā tikai sarežģīti.’’

‘’Mierīgi līdzās pastāvēt ar Malfoju?!’’ Rons gandrīz vai kliedza. ‘’Tas ir gandrīz vai tas pats, kas pieņemt Malfoja precību piedāvājumu! Un tici vai nē, bet tā nebūt nav nekāda spožā ideja!’’

‘’Aizveries, Ron!’’ Hermione viņu apsauca. Lielākā daļa grifidoru uz viņiem jau ziņkārīgi skatījās. Viņa lūdzās kaut pārējie nebūtu dzirdējuši to, ko Rons tik tikko bija teju izkliedzis pa visu lielo zāli. ‘’Man nav ar viņu jāprecas un es būtu patiešām pateicīga, ja viss šis starpgadījums ar precību piedāvājumu paliktu tikai un vienīgi starp mums, labi?’

‘’Kāds piedāvājums?’’ jautāja Džinnija, kas nupat kā bija apsēdusies blakus Hermionei. ‘’Par ko jūs runājāt?’’

‘’Ne par ko īpašu Džinnij,’’ Rons aši teica. Viņš paskatījās uz savu bekona gabalu un izlikās tajā ļoti ieinteresēts.

‘’Ron, tas, šķiet, ir pats muļķīgākais, ko tu vispār varēji izdomāt,’’ teica Džinnija. ‘’Bekons vienkārši nav spējīgs būt tik saistošs, kā tu liec tam šobrīd izskatīties.’’ Viņā atmeta savus mirdzošos, sarkanos matus pāri plecam un uzlūkoja viņus ar aizdomu pilnu skatienu. ‘’Par ko jūs, draugi, runājāt? Kāds piedāvājums?’’

Hermione pagriezās pret meiteni.  Kad Džinnija beidzot bija tikusi pāri savai neveiklībai Harija tuvumā, viņa bija kļuvusi patiešām tuva trijotnei, it īpaši Hermionei, kura šobrīd jutās vienkārši briesmīgi dēļ fakta, ka jāmelo tik labai draudzenei, tikai tādēļ, lai noslēptu šo pretīgo atgadījumu.

‘’Nuu... Džinnij...’’ Hermione uzmanīgi paskatījās apkārt un it kā vēl nedaudz šaubīdamās kā rīkoties būtu pareizāk, pieklusinātā balsī teica, ‘’Tev jāapsola, ka tu nevienam neteiksi ne vārda par to, ko tagad dzirdēsi.’’

‘’Es apsolu.’’

Hermione ātri izstāstīja Džinnijai visu par Malfoju precību piedāvājumu. Džinnija bija vairāk nekā tikai pārsteigta.

‘’Tu joko?!’’ viņa jautāja, beidzot atguvusies.

Hermione sēri pakratīja galvu un teica: ‘’Diemžēl nē.’’

‘’Tad kāpēc tu man jau agrāk to neizstāstīji?’’

‘’Piedod, Džin, es vienkārši nevēlējos, lai tas kļūtu par daudz svarīgi.’’

Džinnija tikai paraustīja plecus. ‘’Viss kārtībā, Hermione. Vismaz tagad es to zinu.’’ Viņa paskatījās uz slīdeņu galdu, precīzāk sakot uz Drako. Viņš sēdēja un izskatījās, tā, it kā atkal ar kaut ko plātītos apkārt sēdošajiem Slīdeņiem. ‘’Tam Lūcijam Malfojam nu gan ir iekšas,’’ viņa īgni novilka. ‘’Kaut viņš būtu nosprādzis kopā ar savu tik ļoti dievināto pavēlnieku.’’

Hermione sakoda lūpas, īsti nezinādama kā atbildēt. Viņa redzēja, ka Rons un Harijs sastingst savās vietās. Džinnija necieta Lūciju Malfoju vairāk kā jebkurš cits to vispār varēja iedomāties. Bet godīgi sakot, tas nebūt nebija nekāds pārsteigums, ja atceras to, ko viņš Džinnnijai bija licis pārciest viņas pirmajā gadā Cūkkārpā.

‘’Hei, Džin, mēs tieši domājām par to kāds varētu būtu vispretīgākais lāsts, ko mēs varētu uzsūtīt Malfojam,’’ ar īsu un samākslotu smaidu teica Rons. ‘’Ir kādas idejas? Mēs visi taču zinām, ka tu esi īsta eksperte lāstu jautājumos.’’

‘’Jā, Džin, zini kādu trāpīgu burvestību, ar ko uz kādu laiku varētu atšūt Malfoju?’’ jautāja Harijs, pārņemdams Rona stafeti.
Džinnija beidzot pasmaidīja. ‘’Nu, es varētu tev pāris labus iemācīt, Hermione, lai varētu vismaz uz kādu laiku turēt Malfoju pa gabalu.’’

Hermione maigi iesmējās. ‘’Paldies tev, Džin, bet man šķiet, ka ar Malfoju es pati tīri labi varu tikt galā. Viņš nebūt nav tik ciets rieksts kā varbūt izskatās no malas,’’ viņa pasmaidīja, atcerēdamās trešo gadu, kad viņa bija iekrāmējusi Malfojam tieši starp acīm. Ak, šis atmiņas.

Tieši tajā brīdī liela Ērgļu pūce pārlidoja pāri slīdeņu galdam un nometa paciņu tieši Drako priekšā. Viņš to pacēla un nosmīnēja. ‘’Tie noteikti ir saldumi un ēdiens no mājām. Mans tēvs vienmēr parūpējas par to, lai es saņemtu to labāko nevis visu laiku tikai šo garlaicīgo skolas ēdienu,’’ viņš dižojās tik skaļi, ka viņa balsi varēja sadzirdēt pat pie grifidoru galda. ‘’Un es varu derēt, ka saldumi ir no labākajiem Londonas veikaliem.’’

‘’Es ceru, ka viņš pierīsies tik daudz to draņķu un kļūs tik resns, ka viņu nebūs iespējams pārvietot pat ar Spārnardium leviosa.’’ Rons noņurdēja. ‘’Cik pretīga izrādīšanās.’’

‘’Es ceru, ka viņš ar tiem aizrīsies,’’ pievienojās Harijs.

‘’Es viņus varētu noburt, protams, ja vien jūs vēlaties,’’ Džinnija piedāvājās, cik nevainīgi vien spēdama.

Rons kādu brīdi izskatījās visai domīgs, ‘’Bet varbūt es varētu-‘’

‘’Man šķiet, ka nu jau pietiks,’’ teica Hermione pirms sarunai vispār tika dota jebkāda iespēja turpināties. ‘’Tagad mums nebūt nenāktu par ļaunu nedaudz pasteigties, tūliņ sāksies Pārvērtības.’’ Un jūs vēl domājāt, ka viņa bija tā, kura bija velnišķīgi nikna uz Malfoju.

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*

Hermione rūpīgi pārskatīja savas piezīmes nākamajai stundai – Mikstūrām. Lai arī viņa nevarēja ciest skolotāju, viņai ļoti patika priekšmets. Tomēr, kā par nelaimi, šai stundā viņa sēdēja tieši priekšā Malfojam, un šoreiz viņš izturējās sevišķi riebīgi. Viņš un viņa draugs Zabini ik pa laikam par kaut ko ķiķināja un Hermionei bija tāda, teju gremdējoša sajūta, ka Drako pastāstījis Bleisam par viņas iemīļoto naktskreklu.

Stundā viņi atkārtoja mikstūras no piektā mācību gada un viņiem bija uzdots pagatavot Miera mikstūru. Hermione tika ielika vienā pārī ar Nevilu Lēniņu un viņi abi nekavējoties ķērās pie darba.

Par pārsteigumu visiem Nevils šajā stundā parādīja sevi no labākās puses, darbojoties vairāk nekā tikai ļoti uzmanīgi. Par iemeslu tam bija viņa paniskās bailes no Profesora Strupa un aizkaitinātas Hermiones, neveiksmes gadījumā. Lai arī Nevils visu savu uzmanību veltīja mikstūrai tikai aiz bailēm, Hermione bija ļoti iepriecināta par viņa pedantiskumu mikstūras pagatavošanā, viņa nevarēja ciest nevīžīgu attieksmi pret darbu.

‘’Lēniņ, pieci punkti no Grifidora,’’ nogājis gar viņu katlu, teica Strups.

‘’Par ko?’’ neticīgi jautāja Hermione.

‘’Es neredzu nekādu jēgu, kāpēc man tas būtu jums jāpaskaidro, Grendžeras jaunkundz`’’ viņš noņurdēja. ‘’Vēl pieci punkti par nevajadzīgu manis izjautāšanu.’’

Drako un Zabīnī ieķiķinājās.

Hermione pie sevis smagi nopūtās un paskatījās uz Nevilu, kurš veltīja viņai atvainošanās pilnu skatienu. Viņa piespieda sevi pasmaidīt, it kā teikdama, ka tā nebija viņa vaina un abi klusēdami turpināja savu darbu pie mikstūru, tagad vēl rūpīgāk nekā iepriekš. Neviens no viņiem nevēlējās zaudēt Grifidoram vēl vairāk punktus.

Pēkšņi, kā no zila gaisa, garām Hermiones acīm aizpeldēja liela, dejojoša aita. Tā bija teju kopija tai, kas uz viņas naktskrekla. Hermione pāris reižu samirkšķināja acis un tad pamanīja, ka vēl viena, tāda pati dejo viņai garām. Paskatījusies apkārt, viņa tikai pārliecinātos par to, ka neviens cits neko nebija pamanījis, pat Nevils nē.

Pēc apslāpētajiem smiekliem viņai aiz muguras viņa gandrīz pilnīgi droši varēja teikt, ka tas bija Drako pirksts. Kaut kādā veidā viņam bija izdevies uzburt dejojošo aitu tā, ka to varēja redzēt tikai Hermione. Viņa novērsa skatienu, mēģinādama kaut kā dabūt dejojošās aitas prom no galvas, bet tās tik un tā turpināja parādīties tieši viņas acu priekšā.

Koncentrējies uz mikstūru, Hermione, koncentrējies, viņa sev mēģināja iegalvot. Tomēr bija ļoti sarežģīti sakoncentrēt savas domas darbam, ja acu priekšā visu laiku peldēja lielas, dejojošas aitas. Vēl labāk, viņa sarkastiski nodomāja, tagad tām aitām kažokā rotājās rozā mākonīši.

‘’Ak, Dieva dēļ!’’ Hermione neizturēja un iekliedzās, bet sapratusi, ka tas bija daudz par skaļu un nu galīgi nevietā, viņa nekavējoties piešāva roku mutei priekšā, tomēr par vēlu. Abas dejojošās aitas nekavējoties pazuda.

Strups nikni paskatījās uz Hermioni un viņa varēja dzirdēt kā Drako un Zabīnī jau zviedz, vairs nespēdami noturēt tuvojošos smieklu lēkmi, ‘’Ko jūs teicāt, Grendžeras jaunkundz`?’’ viņš aizkaitinātā balsī jautāja.

‘’Neko , ser,’’ viņa nomurmināja, redzēdama, kā visa klase pagriežas, lai labāk varētu redzēt, kas notiek. Viņa juta, ka lielākā daļa slīdeņu izbauda mirkli, kad viņa tiek pazemota un lūdzās kaut viņa nekļūtu sarkana. Harijs un Rons skatījās uz viņu ar jautājošiem skatieniem.

‘’Desmit punkti no Grifidora.’’

Hermione vienkārši nespēja noticēt savai `veiksmei`. Tā bija tikai pirmā skolas diena un tikai pirmā mikstūru stunda, bet viņa jau bija pamanījusies pazaudēt Grifidoram piecpadsmit punktus. Tas viss pateicoties Drako Malfojam un tām stulbajām, dejojošajām aitām ar rozā mākonīšiem.

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*

Drako devās atpakaļ uz savu istabu pēc pirmās mācību dienas stundām. Tā bija bijusi ļoti gara diena un viņš bija ļoti iepriecināts, ka tā bija beigusies tieši ar dubultajām mikstūrām. Vismaz viņam tika dota iespēja noskatīties kā Profesors Strups tos patētiskos grifidorus teju saberž putekļos. Tomēr pats labākais – dejojošās aitas, ko viņš bija uzbūris tieši priekš Hermiones, bija garantējušas vēl pāris Grifidora punktu atņemšanu.

Ieradies koptelpā, Drako bija iepriecināts redzēt, ka tā bija tukša. Drako atkrita dīvānā un nometa somu sev līdzās. Tad viņš atcerējās paciņu, ko viņam bija sūtījis tēvs. Viņš piecēlās un pārmeklējis somu to izņēma. Drako nolēma, ka šobrīd viņam nebūt nenāktu par ļaunu kaut kas salds un garšīgs.

Viņš noņēma iesaiņojuma papīru. Iekšā atradās melna kastīte. Atverot vāku viņš ieraudzīja dažnedažādus saldumus, kas bija sūtīti tieši viņam. Bet tas nebūt nebija viss, kas tur atradās. Vienā stūrītī bija vēl viena brūnā papīrā ietīta paciņa. Lēni košļājot tik tikko kā paņemto lakricas nūjiņu, viņš atplēsa brūno paciņu un iekšā ieraudzīja rozā šķidrumu iepildītu stikla pudelītē. Pudelītes kakliņam bija piesieta zīmīte.

Vēl joprojām košļājot nūjiņu, viņš atraisīja zīmīti un sāka to lasīt:

Drako, Šī ir Mīlestības mikstūra. Lieto to tikai tad, kad jūs abi būsiet Zēnu un Meiteņu vecāko apartamentos, vieni. Pievieno piecus pilienus Grendžeres dzērienam un piecus pats savam. Tā padarīs jūs abus miegainus, tāpēc pārliecinies, ka jūs abi aizmiegat uz viena dīvāna/gultas/krēsla. Kad pamodīsieties un ieraudzīsiet viens otru, mikstūra ļaus manīt savu efektu.

Tā ir ļoti iedarbīga, ja lietota pareizi. Tas ir tikai viens no daudzajiem veidiem, ka savest jūs abus kopā.

Es ceru, ka tu esi ļoti smagi centies būt jauks pret viņu, jo es gribu viņu par savu vedeklu, patīk tev tas vai nē. Pēc pāris dienām es pārbaudīšu kā risinās lietas starp jums abiem un es vēlos saņemt labas ziņas. Tavs Tēvs,
 
Drako paskatījās lejā uz pudelīti, ko viņš turēja rokā. Izmantot Mīlestības mikstūru uz Grendžeri un pašām uz sevi? Šī ideja radīja viņā riebumu. Kā gan viņa tēvs varēja sūtīt kaut ko tādu? Papurinājis galvu viņš pielietoja visu savu spēku, lai sviestu pudelīti ar rozā šķidrumu pēc iespējas tālāk ārā pa logu.

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*

Vēlāk tajā pašā vakarā Hermione beidzot ieradās uz Zēnu un Meiteņu vecāko koptelpā. Uzreiz pēc mikstūrām viņa bija aizskrējusi uz bibliotēku, lai iztīrītu prātu no dažādām nevēlamām domām un nomierinātos. Bibliotēkā viņa bija paspējusi izpildīt visus savus mājasdarbus un pat nedaudz palasīt. Ienākusi koptelpā, Hermione ieraudzīja Drako sēžam pie galda un nikni kaut ko skribelējot, pārvērtību grāmatām stāvot atvērtām viņam priekšā.

Teju momentāli, viss Mikstūrās notikušais atgriezās viņas galvā. Viņa juta spēcīgu niknuma uzplūdu. Nikni aizstampājusi līdz galdam un ar pamatīgu blīkšķi nometa savu somu uz galda, viņa rokām sānos nikni skatījās uz Drako. ‘’Tu biji tas, kurš uzbūra tās aitas, tā, lai tās redzētu tikai es un neviens cits, vai ne, Malfoj?!’’ Hermione viņam nikni jautāja.
 
Drako atrāva acis no sava darba, lai paskatītos uz viņu. ‘’Ak, tās?’’ viņš knapi valdīdams smieklus atbildēja. ‘’Es atzīstos, tas biju es, tomēr es nebūtu neko tamlīdzīgu pat iedomājies, ja ne tavs naktskrekls. Tas mani iedvesmoja.’’

Hermione nosarka, tomēr pat negrasījās to tā atstāt. ‘’Tūliņ pat izbeidz par to naktskreklu!’’

Drako uzrāva vienu uzaci un nosmīnēja. ‘’Tu laikam joko? Man vēl aizvien ir viss Slīdenis, kam to pastāstīt.’’

‘’Nekādā gadījumā!’’

‘’A, vot, tādā gadījumā,’’ Drako vienkārši atbildēja. ‘’Viņi būs ļoti iepriecināti uzzināt šo informācijas kriksīti. Vienkārši iedomājies viņu sejas izteiksmes, kad es viņiem izstāstīšu, ka draņķasine valkā naktskreklu ar dejojošām aitiņām un lielām sarkanām sirsniņām. Ak, jā un tad vēl tie milzīgie rozā mākoņi.’’

Hermione izrāva savu zizli un notēmēja to tieši Drako sejā. ‘’Klausies, Malfoj,’’ viņa teica draudīgi piezemētā balsī, ‘’Es gribu, lai tu vienreiz beigtu mani apvainot. Beidz saukāt mani par draņķasini vai arī es tevi pārvērtīšu par kaut ko daudz ļaunāku nekā sesks. Daudz ļaunāku.’’

Hermione līksmi noskatījās, kā krāsa no Drako sejas pamazām pazūd un viņš kļūst vēl par toni bālāks kā parasti. Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka šajā pašā mirklī Drako atsauc atmiņā to brīdi ceturtajā gadā, kad Profesors Tramdāns pārvērta viņu par sesku. Redzot zizli notēmētu tieši viņam sejā, viņš pēkšņi šķita visai nervozs.

‘’T...tu neuzdrīkstēsies man neko nodarīt, G...Grendžera,’’ nedaudz stostoties teica Drako. ‘’Tu es par daudz svētulīga-man-jārāda-labs-piemērs meitene.’’
Hermione iekoda apakšlūpā. Vispārīgi ņemot Drako bija taisnība. Viņa nekad nevarētu viņam neko nodarīt, bet vai tur kāds ļaunums likt viņām noticēt, ka viņa varētu. Tikai, lai viņu nedaudz pabiedētu.

Šķiet, ka Drako bija pamanījis viņas šaubas un tāpēc izmantoja situāciju. Sagrābjot viņu aiz delnas, viņš nogrūda Hermioni uz galda. Drako dzirdēja kā viņa pārsteigumā noelšas. Viņam bija izdevies visai labs tvēriens uz roku, kurā Hermione turēja zizli un viņa otra roka cieši turēja viņas brīvo roku. Labi saprotot, ka tagad Hermione viņam nekā nevar padarīt, viņš pielieca galvu zemu pie viņas auss un draudīgi nočukstēja, ‘’Tev nepietiktu drosmes.’’

Hermione juta vieglas trīsas no sajūtas ko radīja Drako elpa uz viņas kakla. Viņa centās kaut kā izlocīties no viņa stingrā tvēriena. ‘’Un kā vēl pietiktu,’’ viņa teica, tomēr viņas balss neizklausījās tā, ka viņa patiešām tā arī domātu. ‘’Un es neesmu gļēvule.’’

‘’Nuu.. ja tu to vēl aizvien neesi pamanījusi, tad šobrīd tu esi diezgan bezspēcīga,’’ ar smīnu teica Drako, piespiežot viņu pie galda vēl jūtamāk. ‘’Un šobrīd tu man kaut kā nešķieti īpaši drosmīga. Patiesību sakot, tu man šobrīd šķieti tā kā nedaudz sabijusies.’’
 
‘’Laid mani vaļā, Malfoj. Pretējā gadījumā tu tev nāksies to pamatīgi nožēlot,’’ Hermione viņu brīdināja, cenzdamās izklausīties cik drosmīga vien spēdama.

‘’Un ko, tad tu taisies man padarīt? Iekost man?’’

‘’Starp citu, arī to.’’

‘’Ooo, vai nav tā kā nedaudz perversi, Grendžera?’’ viņš ņirgājās.

‘’Vienkārši novācies no manis!’’ Hermione nobļāvās, jūtot kā viņas vaigi iekrāsojas viegli sārtā tonī pie Drako pēdējā izteikuma. ‘’Vai tad tev nekļūst pretīgi no tik ciešas saskarsmes ar draņķasini?’’

Un tas beidzot nostrādāja. Drako piecēlās un notrausa putekļus no mantijas ar tādu sejas izteiksmi, it kā esot Hermionei tik tuvu tā būtu kļuvusi netīra. ‘’Es gandrīz vai aizmirsu,’’ viņš nomurmulēja un uzmeta viņai aizkaitinātu skatienu.

Piecēlusies no galda, viņa pagāja labu gabalu tālāk no Drako un atkal notēmēja pret viņu ar savu zizli. ‘’Ja tu vēl kaut reizi tā izdarīsi, tad tu dabūsi tādu lāstu, ka tu vēl ilgi neko nespēsi atcerēties,’’ viņa piedraudēja. ‘’Un man nebūt nav bail to izdarīt.’’

‘’Tici man, tas vairs nekad neatkārtosies,’’ ar drūmu skatienu, garantēja Drako.

Hermione apgriezās uz papēža un devās taisni uz savu istabu, atstājot Drako vienu pašu, pabeidzot viņa Pārvērtību mājasdarbu.

‘’Es nespēju noticēt, ka tu biji tik tuvu tai meitenei,’’ no portreta atskanēja Salazara Slīdeņa balss.

‘’Jā, es arī,’’ Drako drūmi noteica. Viņš papurināja galvu un turpināja darbu pie savas esejas. Patiesību sakot, viņam gandrīz vai bija paticis, tas brīdis kopā ar Hermioni. Gandrīz.

Man šķiet, ka es vienkārši apēdu pārāk daudz saldumu.

*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*