Chapter 11- The Day After
11. nodaļa – Nākamā diena

Nākamajā dienā Hermioni pamodināja kaut kas, kas dūrās viņas augšstilbā. Grīļīgi, ar vēl jo projām pusaizvērtām acīm, viņa iebāza roku dziļi kabatā, lai meklētu savu sāpju avotu. Visbeidzot viņa pamanījās izmakšķerēt no tās garastāvokļa gredzenu, kurš tur bija gulējis jau no pagājušās dienas.


‘’Nu būtu jau tā kā laiks!’’ īgni teica Džinksa. ‘’Es jau sāku domāt, ka tu mani vairs nekad neizvilksi no tās kabatas!’’

‘’Atvaino, Džinkss,’’ cenšoties apspiest žāvas, noteica Hermione. Patiesību sakot, viņa bija pavisam aizmirsusi par savu garastāvokļa gredzenu.

‘’Nuu... ja tu patiešām vēlies, lai es tev piedotu, es ierosinātu, lai tu mani uzliec sev pirkstā,’’ izlikdamies vēl aizvien nīgra, teica Džinksa.

‘’Ne tagad, Džinkss,’’ atbildēja Hermione. ‘’Es vēl gribu nedaudz pagulēt.’’ Gredzens jau atkal gribēja sākt protestēt, bet Hermione to ielika atpakaļ bikšu kabatā. Viņa bija mazliet pagriezusies, lai varētu galvu novietot ērtākā leņķī, kad sajuta asus krampjus kakla labajā pusē.

Ar aiz nepatīkamās sajūtas saviebtu seju, Hermione piespieda sevi pilnībā atvērt acis. Viņa paberzēja savu sāpošo kaklu, kad apjēdza, ka visu nakti nogulējusi visai dīvainā pozā uz dzīvojamās istabas dīvāna gala. Nebija nekāds brīnums, ka viņas kakls tik nežēlīgi sāpēja.

Vēl aizvien masējot sāpošo kaklu, viņa paskatījās apkārt un saprata, ka, atspiedis galvu uz dīvāna otra balsta, tik pat neērtā pozā, guļ Drako. Starp viņiem abiem vēl aizvien, visai nostiepts, atradās Mīlas Mezgls. Kāda velna pēc mēs guļam uz dīvāna? Ar pirkstiem izbraukdama sauri saviem sapiņķerējušamies matiem, brīnījās Hermione.

Hermione centās atsaukt atmiņā iepriekšējās nakts notikumus. Viņa atcerējās, ka vakar starp viņu un Drako bija norisinājies nepatīkams strīds. Tā arī nebija varējuši vienoties par to kur gulēs. Bet kā gan viņi nonāca pie gulēšanas uz dīvana.

Un tajā pašā mirklī Hermione atcerējās. Pagāšnakt, pēc visas nebeidzamās kašķēšanās par to, kur gulēt, Hermione bija vienkārši nosēdusies uz dīvāna un paziņojusi Drako tieši sejā, ka nekustēsies ne no vietas līdz viņš nebūs piekritis gulēt viņas istabā... uz grīdas.

Tad Drako, kā sekodams viņas piemēram, bija apsēdies otrā dīvāna galā un cieši apņēmās neizkustēties no vietas līdz Hermione nebūs piekritusi gulēt viņa istabā – uz grīdas. Šķiet, ka mūsu ietiepība noveda mūs pie aizmigšanas uz dīvāna, viņa secināja.

Hermione nopūtās. Viņa vēlreiz nolieca kaklu uz labo pusi un tas nokrakšķēja, tomēr arī šī metode neatbrīboja no griezīgajām sāpēm. Viņa paskatījās ārā pa logu un redzēja, ka saule nu le tikai leca, radot zilajās debesīs maigu atblāzmu.

Piecēlusies sēdus, viņa pagriežas, lai paskatītos uz Drako, kurš vēl aizvien bija cieši aizmidzis. Viņa paņēma savu zizli no blakus esošā galdiņa un, lai viņu pamodinātu, viegli piebikstīja Drako sānam.

Tomēr tas uz guļavu neatstāja ne mazāko iespaidu.

Hermione meiģināja vēlreiz, bet šoreiz mazliet stiprāk. Viss, ko viņa saņēma par atbildi bija kluss, neapmierināts kunkstiens.

‘’Nu, vai tu neesi viens miegamice,’’ klusi teica Hermione. Bija rīts un viņa vēlējās ieiet dušā, bet priekš tā viņai bija vajadzīgs, piecelt Drako, lai viņi kopīgiem spēkiem varētu izdomāt kā to izdarīt. . . saprātīgā un normālā veidā.

Hermione meiģināja vēl trešo reizi, šoreiz praktiski iegrūžot savu zizli Drako sānos.

Vēl aizvien nekāda efekta. Slīdeņu kapteinis tikai kaut ko diezgan skaļi nomurmulēja. Tomēr, ja Hermione mēģinātu viņam bakstīt vēl spēcīgāk, viņa visdrīzākajā gadījuma tiktu nosūtīta uz Azkabanu par slepkavību.

‘’Tas taču ir smieklīgi,’’ Hermione aizkaitināti nošņāca. ‘’Viņš guļ kā lācis.’’

Ar augoša niknuma sajūtu, Hermione pielavījās Drako cik tuvu vien tas bija iespējams, neizdarot fizisku kontaktu. Viņa pielika savas lūpas cik vien tuvu uzdrīkstējās viņa ausīm un iekliedzās.

Nu tam beidzot bija arī iespaids uz Drako.

Viņš pielēca sēdus, izbrīnā papletis acis. ‘’Kas? Kur? Kas notika? Kas notiek?’’ viņš jautāja, izbījies skatīdamies apkart, izskatīdamies gluži kā starmešu gaismās nokļuvis briedis.

Hermione nespēja nesmieties par Drako reakciju. ‘’Tu necēlies, tāpēc es tev iebļāvu ausī,’’ beidzot apslāpējusi smieklu šalti, teica Hermione. ‘’Šķiet, ka tas nostrādāja, vai ne?’’

Drako sejasizteiksmā šoku nomainīja aizkaitinājums. ‘’Domā, tas ir baigi smieklīgi, ko, Grendžera?’’ viņš jautāja ar spītīgu pieskaņu balsī. ‘’Es gan gribēšu redzēt tavu reakciju, kad es tev nākamreiz ne no šā ne no tā iekliegšu ausī.’’

‘’Klausies, Malfoj, mēs tik tikko kā pamodāmies,’’ nopietni teica Hermione. ‘’Vai mēs nevarētu vismaz sākt dienu bez ķīvēšanās?’’

‘’Tā ir tava vaina. Tu iekliedzi man ausī bez jebkāda pamata.’’

‘’Bet tu necēlies augšā!’’

‘’Ir rīta vidus!’’ no sienas atsanēja Salazara Slīdeņa niknumpilnā balss. ‘’Lūdzu, ļaujiet taču mums vienreiz mierīgi pagulēt! Bet, ja nu jūs abi tomēr vēl vēlaties strīdēties, tad vienkārši vācieties ārā!’’

‘’Es pievienojos!’’ aizkaitināti teica Godriks Grifidors.

‘’Grendžera, vēl aizvien ir ļoti agrs un es arī vēl gribu pagulēt,’’ portretu dēļ pazeminājis balss toni, teica Drako. ‘’Tāpēc mēs šo sarunu turpināsim vēlāk.’’

‘’Tu neiesi gulēt kamēr es jau esmu piecēlusies!’’ pirms Drako bija paspējis atkal ērti iekārtoties dīvānā, iesaucās Hermione. ‘’Un ko, tad tu domā es darīšu, kamēr tu gulēsi?’’

‘’Es nezinu,’’ skaļi nožāvādamies atbildēja Drako. ‘’Izkaidē sevi. Vai dari ko citu.Man tik tiešām vienalga.’’ Un ar šiem vārdiem viņš atspieda savu galvu pret dīvāna atzveltni un aizvēra acis.

‘’Ak, nē, tev nebūs vis vienalga,’’ jau atkal iedunkājusi viņu ar zižļa galu un zinādama, ka šoreiz gan viņš to jutīs, teica Hermione. ‘’Celies augšā!’’

Drako viņu ignorēja un turēja acis cieši aizmiegtas.


Bet Hermione nelikās mierā un turpināja viņu bakstīt ar vien spēcīgāk un līdz ar to arī sāpīgāk.

‘’Malfoj, celies augšā!’’

‘’Celies augšā, tūlīt pat!’’

‘’Tūlīt pat slien savu pēcpusi augšā no tā dīvāna, Malfoj!’’

‘’Es to nopietni!’’ un katram teikumam sekoja ar bien sāpīgāka dunka sānos.

‘’Nu labi, jau labi!’’ Visbeidzot, piesliedamies sēdus pozā, teica Drako. ‘’Tu esi tāda suņa nagla pakaļā. Vai varbūt pareizāk sakot – rokā.’’

Hermione sausi iesmējās. ‘’Ha, ha, tas bija tiik smieklīgi.’’ Viņa piecēlās un bija iepriecināta, redzot, ka Drako sekoja viņas piemēram. ‘’Man jāieiet dušā, tāpēc mums vajadzētu izdomāt kā es to izdarīšu, būdama piesieta pie tevis.’’

Drako novaidējās.

‘’Bet mums nav izvēles!’’

‘’Diemžēl.’’

Viņi uzkāpa pa kapnēm uz Hermiones istabu un no turienes devās tālāk un viņas vannasistabu. Visa vannasistaba bija veidota no tīra baltā marmora un Drako ievēroja, ka tā bija tieši tāda pati kā viņa. Istaba bija spēcīgs kontrasts pārējiem Zēnu un Meiteņu vecāko apartamentiem, kas bija darināti pārsvarā kokā un intensīvākās krāsās.

‘’Mums jāizdomā kā to izdarīt,’’ teica Hermione, viegli notrīcot, kad saprata, ka attālums no vannasistabas durvīm līdz dušai bija vairāk kā divi ar pusi metri. Tas, savukārt, nozīmēja, ka Drako nevarēs stāvēt aiz vannasistabas durvīm. Kad viņa savas bažas izteica skaļi, viņai par pārsteigumu Drako nešķita ne mazākajā mērā satraukts.

‘’Nu, tad es vienkārši stāvēšu vannasistabā,’’ viņš mierīgi atbildēja.

Hermiones acis kļuva apaļas kā pogas.

‘’Nomierinies, nav jau tā, ka es taisītos skatīties ko tu darīsi dušā,’’ tai pašā vēsajā, pat nedaudz nievājošajā tonī teica Drako. ‘’Ja tā būtu jebkura cita meitene, tad gan man nekas nebūtu pretī. Bet tev nav ne mazākā pamata uztraukties.’’

Hermione pat nesaprata vai viņai tagad jājūtas atvieglotai vai aizvainotai. Tāpēc viņa vienkārši neticīgi turpināja blenzt uz Drako.
‘’Bet. . . bet. . . dušas izkari. . . tie ir caurspīdīgi.’’

‘’Es stāvešu ar muguru pret dušu,’’ Drako novilka ‘’Nu beidz taču tielēties, Grendžera, mums nav visa diena. Tiec tam vienreiz pāri!’’

Hermione ievilka dziļu elpu. Nomierinies, Hermione, viņa sev teica, tu taču zini dažas burvestības, kas šeit varētu derēt.

‘’Bail, ne, Grendžera? Nesatraucies, es jau nu neiešu traumēt tavu pieticību,’’ iesmejies un nedaudz viltīgi, novilka Drako.

Viņa acīs atmirdzēja kaut kas tāds, kas lika Hermionei iekšēji nodrebēt. Tomēr viņa nevēlējas, lai viņš domātu, ka viņa ar kaut ko tādu nevar tikt galā. Viņa izgāja no vannasistabas, paķēra pirmo drēbes gabalu, kas gadījās pa rokai, iemeta garastāvokļa gredzenu kumodes atvilktnē un devās atpakaļ un vannasistabu.

‘’Es sēdēšu, lūk, šeit,’’ apsēsdamies tieši blakus duškabīnei, teica Drako. ‘’Mana mugura būs pret tevi,’’ viņš piemetināja, redzēdams Hermiones nobažījušos skatu.

Pēc tam, kad viņa bija iztīrījusi zobus, Hermione iekāpa duškabīnē. Pilnīgi apģērbusies. Tīrās drēbas viņa nolika uz duškabīnes malas. Tad izņēma savu zizli un izteica pāris bulvestības, kas aizkaru abas malas pielīmēja pie sienas un pārvērta tos ogļu melnus. Mīlas-Mezglam tas nešķita traucējam.

Nu tam gan vajadzētu atturet Malfoju no to atvēršanas un lūrēšanas, pat tad, ja nu viņam kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ sagribētos.

Kā solīts, kamēr Hermione mazgājās, Drako sēdēja dušas ārpusē. Sev laiku viņš kavēja ar pavisam lietderīgu nodarbi, proti, sāka uzskaitīt visas tās nodarbes, kuras viņam būs liegtas kamēr vien viņš būs iestrēdzis ar Hermioni.

Nekādas ēšanas Lielajā zālē, lai izvairītos no kauna tikt redzētam kopā ar draņķasini, nekāda privātuma vannasistabas izmantošanas laikā, nekādas iešanas uz slīdeņu koptelpu vai arī viņu viņu pārvērtīs par glimezi. . . tā gan nebūtu tā sliktākā ideja, pie sevis nosmīnot, nodomāja Drako. Vairs nekādu gadījuma sūkšanas sesiju starp stundām, nekādas pirmzimnieku terorizēšanas ar Krabi un Goilu vai arī Mazo-Miss-Pareizo ķers trieka.

Un tad viņu ķēra baismīgākā apjausma no visām. Vairs nekāda kalambola! Vairs nekāda kalambola! Kā gan es taisos spēlēt ar pie manis piesietu Grendžeri?!

Drako aiz niknuma teju nesāka kliegt. Kas seko tam bija visai atraisīta un plūstoša valoda... Ne tik vien viņam bija sabojāta brīvdiena, bet arī atņemta viena no viņa vismīļākajām nodarbēm. Un tas viss viena vienīga Mīlas-Mezgla dēļ.

Tieši tur un tieši tad viņš sāka plānot veidus kā iespītēt un nodarīt jebkādus zaudējumus tam, kurš pie tā visa bija vainojams – savam tēvam.

Kad Hermione bija beigusi (Nu, ta` beidzot!’’ pēc divdesmit minūšu ilgas gaidīšanas, bija teicis Drako. ‘’Un es jau sāku cerēt, ka būsi atsitusi galvu pret sienu un tur pat uz vietas arī atslēgusies!’’ viņš sarkastiski piemetinājis.) viņa sekoja Drako uz viņa vannasistabu, kur viņai, tieši tā pat kā iepriekš viņam nācās sēdēt blakus dušai un gaidīt. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka Drako vis neizmantoja jebkādu piesardzību, tā, ka Hermionei bija jāpiedomā, lai viņai netīšām nesanāktu ieraudzīt ko nevēlamu.

Kad Drako bija beidzis, viņi devās uz Lielo zāli, kur Hermione ātri piekrameja šķīvjus ar ēdienu un tik pat ātri aizsteidzās prom, lai pabrokastu tajā pašā klasē, kur iepriekšējajā dienā.

Hermione teju tūlīt pamanīja, ka Malfojam junioram bija daudz draņķīgāks garastāvoklis kā parasti. Pēc brokastīm, Drako sakliedza uz Kolinu Krīviju, kad viņš bija palūdzis Drako un Hermioni papozēt fotogrāfijām. Pēc tam Drako tika piedraudējis viņa brāli, Denisu Krīviju, pārverst par tārpu un iebarot Milzu astoņkājim, pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla.

Drako pat gandrīz iespēra Filča kaķenei Norisa kundzei, kad tā, viņam garāmejot, vienkārši uzšņāca. Bija labi, ka Hermione atradās tur pat blakus, lai viņu atturētu, pretējā gadījumā viņus sagaidītu tikai vēl vairāk pēcstundu.

Pusdienu laikā (šoreiz Harijs un Rons viņiem atnesa pusdienas uz to pašu klasi, kur viņi bija brokastojuši), Drako bija kluss un domīgs un pat necentās sākt strīdus ar Hariju un Ronu.

‘’Ermione,’’ ar burkānu pilnu muti teica Rons, ‘’vaj Mafojs megināja kko smlīgu paāš nat?’’

‘’Ron, tu esi pretīgs un es nespēju saprast ne vārdu no tavas mutes,’’ skarbi atbildēja Hermione, par to nopelnīdama pārmetuma pilnu skatienu no Rona.

‘’Ef teisu vaj Mafojs-‘’

‘’Viņš jautāja vai Malfojs vakarnakt nemēģināja ko smieklīgu,’’ Harijs izpalīdzēja draugam. ‘’Nu mēģināja?’’

Hermione paskatījās uz Drako, kurš mierīgi turpināja skatīties šķīvī, un papurināja galvu.

Drako garastāvoklis pasliktinājās vēl vairāk, kad Harijs un Rons sāka runāt par kalambolu, tajā mirklī viņš burtiski izrāva Hermioni no klases ar maizes šķēli mutē un bez iespējām atvadīties no draugiem.

Pēc pusdienām, Zēnu un Meiteņu vecākie atgriezās savā koptelpā, lai sāktu pildīt savus uz brīvdienām uzdotos mājasdarbus, kuru kalni šķita neizmērojami. Skolotāji gan to centās izskaidrot ar faktu, ka tas bija viņu S.Ē.R.G.u gads un vajadzēja taču gatavoties eksāmeniem.

Arī vakariņas, cik vien tas bija atkarīga no Drako bija klusas. Hermionei pat likās diezgan dīvaini, ka viņš nemekle kādu iemeslu, lai viņai pateiktu kaut ko riebīgu. Viņa pat gandrīz pajautāja, kas viņam noticis. Gandrīz.

Lai nu kā, bet diena pagāja un Hermione tik tikko dzirdēja skaņu no Drako. Un lai cik dīvaini tas arī nešķita viņa sāka satraukties.

Kad viņi bija nonākuši Zēnu un Meiteņu vecāko koptelpā, Drako izņēma pergamenta rulli un sāka kaut ko drudžaini skribelēt. Hermione izlēma pa to laiku vienkārši palasīt savu seno rūnu grāmatu. Viņa klusēja un centās nepievērst uzmanību tam, ka Drako spalva tikai turpināja ļoti skaļi skrapstēt pret pergametu.

Kāpēc gan man vajadzētu par viņu raizēties? Tā taču galu galā ne mazākajā mērā nav mana darīšana, viņa domāja, tomēr nespēja beigt domāt, kas gan bija tas, kas tik ļoti nomāca blondo slīdeni.

‘’Vai, vai! Zili brīnumi, Godrik!’’ Salazars Slīdenis izbrīnīti pašukstēja savam kaimiņam. ‘’Malfojs un mazā draņķasine šodien pat neplēšas. Ne vārda ne no viena, ne otra jau kopš paša rīta nav bijis.’’

‘’Jā, gan, arī man tas sāk likties kaut kādā mērā dīvaini,’’ klusi atbildēja Godriks. ‘’Tik nedabīgi. Gandrīz vai ērmīgi.’’

Visbeidzot, kad pulkstenis jau tuvojās vienpadsmitiem, Drako beidzot nolika savu spalvu, sarullēja garo pergamenta rulli un piecēlies no krēsla devās uz dīvāna pusi. Hermionei nebija citas iespējas kā sekot. Viņš nometās uz dīvāna un atspiedis galvu pret vienu no balstiem, teju acumirklīgi aizmiga.

Hermione kādu laiku vēl uz viņu skatījās, bet tad atmeta tam visam ar roku. Viņa bija vēlējusies panākt, lai Drako piekristu gulēt viņas istabā. Bez šaubām viņam būtu jāguļ uz grīdas. Tomēr šobrīd viņa ļoti labi saprata, ka strīdēties būtu bezjēdzīgi, bez tam šādā garastāvoklī viņš vienalga nekam nepiekristu.

Ja vien viņa zinātu cik gan Drako draņķīgajam garastāvoklim bija vienkāršs izskaidrojums: kalambols.

Vīrieši.

Kas gan tas ir ar viņiem un viņu sportu?