Kādu brīdi viņi abi vienkārši blenza viens uz otru. Tad Hermione uzklupa Drako, kurš, pilnībā nesagatavots viņas uzbrukumam, tika atmuguriski nogrūsts zemē. Viņš nokrita uz grīdas ar Hermioni uz vēdera, kura sita viņam ar abām rokām.

“KUR IR HARIJS?” viņa kliedza. „Ko tu ar viņu izdarīji? Kur tu viņu turi? Tu nevari būt nogalinājis viņu, tev vajadzīgs viņš, lai tu varētu visu laiku gatavot Daudzsulu mikstūru--“

„Hermion--“ Drako nācās pielikt spēku, lai sevi aizsargātu brīdi, kad viņa mēģināja viņu iepļaukāt. „Es tev zvēru, es neesmu viņu ievainojis—“

„Melis!“ viņa sagrāba viņu aiz krekla krāgas, parāva viņa galvu augšup un tad belza to atpakaļ pret akmens grīdu. Drako gar acīm nogāja zvaigznītes, kamēr viņa savās drēbju kabatās taustījās un atradusi izrāva zizli. Viņa notēmēja to pret Drako sirdi. „Ja tu dari pāri Harijam, ja tu griez nost viņa pirkstus, lai uztaisītu savu šaušalīgo mikstūru--“

„Klausies,“ Drako sacīja, cīnoties ar sevi palikt mierīgs un nesākt kliegt, „Es tavam dzīvajam draudziņam nenodarīju neko vairāk par matu apgriešanu. Domājams viņam tāda bija pat nepieciešama. Es visu šo laiku negatavoju Daudzsulu mikstūru. Šī ir tā pati mikstūra kopš Strupa nodarbības, tā vienkārši nekad nebeidzās.“

Hermione drebēja, bet viņas satvēriens uz zizli nemainījās.

“Tu gaidi, ka es tam noticēšu?” viņa jautāja.

Drako paskatījās uz viņu.

„Zini, mans tēvs man iemācīja Tumšo maģiju,“ viņš sacīja.

„Nenovērsies no tēmas, Malfoj.“

„Uzliec man Patiesības lāstu,“ viņš teica. „Es tev parādīšu kā to izdarīt.“

“Tā ir Tumšā maģija,” Hermione nobālēdama sacīja, “tās lietošanu stipri kontrolē Ministrija--”

“Labi,” Drako sacīja, pasniegdamies un sagrābdams viņas roku, kura turēja zizli, un notēmēja to pret savu sirdi. “Veritas,” viņš noteica.

Melnas gaismas dzirkstele izšāvās no zižļa un ietriecās Drako krūtīs. Viņš bija redzējis savu tēvu lietojam Patiesības Burvestību uz neskaitāmiem cilvēkiem pirms tam, bet nekad nespēja iztēloties kā tas varētu justies. Tagad viņš zināja, un zināja arī to, kāpēc tas saturēja Tumšo Maģiju- viņš jutās it kā divi milzīgi sudraba āķi tiktu ietriekti viņa krūtīs zem viņa ribām un, pāršķeldami tās, būtu atstājuši viņa sirdi atklātu un kailu.

 “Jautā ātri,” viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. “Tas sāp.”

Hermione šokā blenza uz viņu, bet viņa vēl joprojām bija atjautīga.

Viņa ātri iejautājās: “Harijs, vai ar Hariju viss ir kārtībā?”

“Jā,” atbildēja Drako. Viņa balss skanēja savādi un neparasti atklāti, pat viņa paša ausīm.

Viņa pamirkšķināja. “Kāpēc tu vēl joprojām izskaties kā viņš?”

“Kad mēs iedzērām mikstūru Strupa stundā, mēs nepārtapām atpakaļ kā pārējie to izdarīja. Harijs nodomāja, ka es esmu izdarījis kaut ko mikstūrai, bet es nebiju. Viņš neticēja man—viņš iesita man- es situ viņam pretī. Tad es atskārtu, ka visi domā, ka es esmu viņš. Un es turpināju to tēlot.”

„Kāpēc?“

 “Es gribēju redzēt, kā tas ir,” Drako atbildēja. “Es sākumā domāju, ka to darot, es varētu labāk iepazīt Hariju. Uzzināt viņa noslēpumus. Izmantot tos pret viņu. Bet tas tā nenotika,” viņš noelsās.

Sajūta bija, ka katrs vārds tika no viņa rauts ar varu ārā. “Tas bija it kā es pieņemtu kādu daļu no viņa līdz ar mikstūru. Es sāku uzvesties kā viņš un es nespēju to vairs kontrolēt. Es izglābu Nevila krupi, un tevi no āmurgalvas. Es jūtu lietas tagad. Es jūtu to, ko agrāk neesmu jutis.”

“Piemēram, žēlumu?” Hermione drūmi jautāja.

“Jā,” viņš atbildēja.

“Kur ir Harijs?”

“Kad es tev teicu, ka Drako Malfoja tēvs bija ieradies un aizvedis viņu, tā bija taisnība. Tikai tā vietā, lai viņš paņemtu mani, viņš paņēma Hariju.”

Hermione, būdama kā jau Hermione, aptvēra, ko tas nozīme, uzreiz un nodrebēja. Viņas tvēriens pie zižļa, lai nu kā, palika vēl stingrāks.

“Kas tev liek domāt, ka ar viņu viss ir kārtībā?” viņa prasīja.

“Es to varu sajust,” Drako atbildēja. Viņš klausījās savā atbildē ar mazu izbrīnu. “Es to nebiju sapratis, līdz šim brīdim… Tas ir tāpat kā ar Harija rētu. Viņš ir savienots ar Voldemortu tā neizdevušā lāsta dēļ; tagad es esmu savienots ar Hariju neizdevušās mikstūras dēļ. Es varēju just, kad viņš pameta pili, tāpēc es tik ātri aizsteidzos tovakar no vakariņu galda un devos uz slimnīcas spārnu. Es varēju just, kad viņš pamodās.”

“Ko tu biji paredzējis darīt?” viņa jautāja. “Turpināt izlikties par Hariju? Kāds būtu tevi pieķēris. Es pieķēru. Kāds bija tavs plāns?”

“Man nebija tāda,” viņš atbildēja. „Es mēģināju izdomāt, ka tikt pie Harija.“

„Kāpēc tev rūp, kas notiek ar Hariju? Kāpēc tev rūp, tas, ka viņš var nomirt?“

“Klau, es jau tev teicu,” Drako sacīja. Katrs vārds bija piepūle. „Manī tagad ir maza daļiņa no Harija. Tā liek man darīt lietas, ko es normāli nekad nedarītu. Šobrīd, es domāju, tā cīnās par pašsaglabāšanos. Harijam ir ļoti stipra griba, man šķiet. Manā galvā ir balss, kas nepārtraukti atkārto ej pie Harija, ej pie Harija.“ viņš pasmīnēja, tomēr tas bija tikai rēgs no viņa parastā smīna. “Jo, ja es būtu tikai es,” viņš turpināja, “es iespējams ļautu viņam nomirt.”

Hermione neuzķērās uz šīs ēsmas. Viņa skatījās uz viņu.

„Kāpēc tu mani noskūpstīji?“ viņa jautāja.

„Neprasi man to,“ Drako lūdzās, aizvērdams savas acis, bet nebija labi, viņam bija jāatbild. „Tu,“ viņš sacīja. „Tu man patīc. Vai arī Harijam. To ir grūti pateikt.“

Viņš atvēra savas acis un paskatījās uz Hermioni. Kādu mirkli viņi blenza viens uz otru ar identisku izbrīna skatienu. Tad pēkšņi pār Hermiones seju nogūla velnišķīgs smīns.

„Malfoj,“ viņa ierunājās, „Vai tev kādreiz ir bijis sekss?“

„Nē,“ viņš atbildēja, un tad augstā balsī iebļāvās, „HERMION, NOŅEM MAN ŠO LĀSTU! TŪLĪT PAT!“

 “Labi, labi,” viņa ķiķinādama noteica, “Finite incantatum!”

Sāpes un sajūta, ka esi pilnībā atklāts. Drako piecēlās kājās, elsodams; viņš jutās it kā tikko būtu skrējis maratonu.

“Hermion,” viņš sacīja, nemaz nepaskatīdamies uz meiteni, “tas tiešām bija ļauni un perversi.”

“Piedod,” viņa atbildēja, kaut gan nebūt neizskatījās, ka nožēlotu kaut mazumiņu no tā visa, “man bija derības ar Ronu. Un tu to biji pelnījis, jo nobučoji mani un liki domāt, ka esi Harijs.” Viņa piecēlās, un viņam par brīnumu, piedāvāja Drako palīdzīgu roku, lai viņš var piecelties. “Mums vajadzētu labāk iet. Ap skolu ir sensori, kas sajūt Tumšās maģijas klātbūtni un lietošanu. Iespējams, ka daži skolotāji ir jau ceļā uz šejieni.”

 “Aha,” viņš teica pieceldamies, “Es to atceros no Cūkkārpas vēstures. ”

Hermione apstājās un blenza uz viņu. „Tu esi lasījis Cūkkārpas vēsturi?“

„Jā,“ viņš atbildēja, „nu un?“

„Nekas. Ejam.“

***

Pēc tam kad Maknērs bija prom, arī Lūcijs Malfojs aizteleportējās, aizbildinādamies Harijam un Narcisai, ka viņam ir lietas, kas jāizdara. Harijs, negribēdams runāties un paciest mulstošus klusuma brīžus ar Drako māti, izlēma labāk izpētīt Muižu un palūkoties vai viņš var sameklēt ieeju pagraba cietokšņos. Siriuss tur rīt atradīsies; Harijs gribēja būt tam gatavs.

Vispirms viņš izgāja ārā un apgāja ap Muižu, mēģinādams apjaust tās formu un lielumu. Šis mēģinājums izvērsās par lielu kļūdu. Sākumā tas bija visai interesanti, ja ne pārdabiski. Muiža bija milzīga, izkalta no kaut kā, kas gandrīz izskatījās pēc viengabalaina melna granīta plātnes. Viņš atklāja akmeņu dārzu, dažus zirgu staļļus (tukšus), neticami depresīva paskata vasaras mājiņu un milzīgu labirintu, no kura Harijs drošības dēļ izvairījās. (Kopš viņa ceturtā gada Cūkkārpā viņam ne visai pie sirds gāja labirinti.) Aiz labirinta viņš atrada mazu dārzu, kur krūmāji bija pedantiski apcirpti kā dzīvnieku formas. Maģiskās būtnēs, viņš sevi izlaboja: tur bija zirgērglis, fēniks, vienradzis, trollis, kas turēja rungu, un pūķis, un vēl dažas riebīga izskata radības, ko Harijs neatpazina.

Izklaidīgi viņš pasniedzās un ar pirkstu iebakstīja no krūma izcirptajam trollim. Tas bija tik reāls…

Harijs iekliedzās, kad trollis pagriezās un iecirta savus zobus viņa rokā. Harijs izvairīdamies tik tikko pabēga malā, kad trollis pacēla savu rungu un sāka šūpot to virs Harija galvas. Tas varēja būt taisīts no lapām un zariem, bet tas radīja visai solīdu skaņu DANGKŠ, kad tas atsitās pret zemi. Harijs instinktīvi izrāva no savas piedurknes zizli un notēmēja to pret trolli.

“Stulbo!” viņš iekliedzās, un trollis sastinga kustības vidū.

Harijs piecēlās kājās un izmetās ārā no dārza. Ja bija kāda lieta, par ko viņš ar sevi lepojās, tad tie bija viņa lāsti, bet pat viņš nebija pārliecināts, cik ilgi Sastindzināšanas burvestība noturēsies uz  krūmāju.

Viņa roka vietā, kur trollis bija iekodis, pamatīgi asiņoja. Ar laiku viņš sasniedza māju, viņa krekla piedurkne nu jau bija piesūkusies ar asinīm. Narcisa, kas gāja cauri ieejas hallei, ieraudzīja viņu un skaļi iekliedzās.

 “Drako!” viņa iekliedza, palūkodamās uz viņu. “Kas notika?” viņa apgrieza viņa roku, apskatīdama viņa ievainojumu. Robotās lapas spraucās ārā no tā kā iesprausti zobi. “Drako, tu zini, ka nav labi iet uz tropisko dārzu! Tavs tēvs būtu tik dusmīgs, ja- ja--” viņa aprāvās un aizvilka viņu, protestējošu, uz virtuvi, kur viņa pārsēja ievainoto roku, pirms tam sasmērēdama to ar purpuru ziedi, kas dedzināja un dzēla.

“Tev šovakar būs jāvalkā savi pirkstaiņi, Drako,” viņa teica. “Ja tavs tēvs--”

“Šovakar?” jautāja Harijs, satraukumā aizmirsdams par savu sakosto roku. “Kas notiks šovakar?”

Pabeigusi ar pārsiešanu, Narcisa iztaisnojās un pārsteigumā paskatījās uz viņu. “Tu zini, ka pie mums katru svētdienas vakaru ierodas ciemiņi,” viņa teica. “Tava tēva… kolēģi drīz būs klāt.”

“Em, pareizi,” Harijs atbildēja. “Es piemirsu.”

Viņš nespēja iztēloties vakariņas pie Dērslijiem, kad pie onkuļa Vernona ieradās viņa kolēģi. Viņam bija sajūta, ka lielas Nāvēžu vakariņas būs kas cits.

 “Vai man ir jāpārģērbjas?” viņš nemaz neapdomādamies pajautāja.

“Drako!” viņa izbrīnā paskatījās uz viņu. “Tu zini, ka tev ir jāvelk Malfoju dzimtas svētku drēbes!”

“Pareizi,” Harijs atteica, bet Narcisa nu jau uz viņu skatījās ar zināmām aizdomām, un viņš sajuta, ka labāk būtu tagad tikt prom. “Būs labāk, ja es sākšu pārģērbties,” viņš teica, virzīdamies uz durvju pusi. “Ak, tu jau zini šos svētku apmetņus… tik daudz aizdares…”

Ar Narcisas skatienu, kas lūkojās uz viņu it kā viņš būtu izaudzējis vēl vienu galvu, Harijs izgāja ārā no virtuves un steidzās lejā pa koridoriem pretī Drako istabai.

***

Likdama Drako pagaidīt Grifindoru koptelpā, jo “Es labāk par tevi zinu, kur Harijs tur savas lietas,” Hermione uzskrēja pa kāpnēm un iegāja zēnu guļamistabā- tas bija kas tāds, ko viņa bija gatava darīt tikai kritiskās situācijas (un Ziemassvētku rītos). Dīns Tomass, kurš taisījās pārģērbties un uzvilkt savu pidžamu, iekliedzās un aizkrita aiz savas gultas.

“Ko, pēc tavām domām, tu dari, Hermion?” viņš nošņācās, atspiezdams savu galvu pret gultu. “Tu būtu ieraudzījusi… kaut ko.”

“Dīn, es neko neredzēju,” Hermione atbildēja. „Es zvēru. Es tikai ieskrēju, lai kaut ko paņemtu Harijam. Dod man 5 minūtes, un tu varēsi mierīgi turpināt izģērbties.“

Viņa atvēra Harija lādi un sāka rakņāties pa to, pagrābdama Džeimsa neredzamo apmetni, Laupītāju karti un dažus džemperus, ja nu kļūtu auksts. Hermione palūkojās apkārt, meklēdama kaut ko, kur visu sagrūst, un pamanīja Harija skolas somu, kas gulēja zem gultas. Viņa lēnam pavilka to tuvāk sev.

Viņa to bija nopirkusi Harijam, kad abi mācījās piektajā gadā. Tā bija diezgan ikdienišķa soma, bet viņa bija uzlikusi tai dažādas burvestības: burvestību, kuras dēļ tā nekad nesaplīstu, burvestību ar kuras palīdzību Harijs varētu to aizslēgt un pēdīgi arī burvestību, kas ļautu viņam to atrast, ja viņš būtu to atstājis kaut kur, ko viņš bieži arī darīja. Viņa arī bija izšuvusi vārdus uz tās - bez maģijas palīdzības, patiesība ar pašas rokām: HARIJS POTERS- GRIFINDORU MEKLĒTĀJS.

Somas izskats, tik ļoti atsauca atmiņā Hariju, ka viņa gandrīz aizrijās, un mazas elsas izlauzās pirms Hermione paspēja tās apturēt. Viņa laikam bija visu darījusi automātiski- nemaz nedomājot par Hariju, jo, ja viņa būtu domājusi par to, ka viņš atrodas briesmās, viņa būtu pazaudējusi savaldību un sabrukusi pilnībā, un tāda viņa nebūtu lietojama…

“Ak, Hermione…” Dīns piesteidzās pie viņas, izdzirdēdams viņas raudāšanu. Hermione nebija meitene, kas bieži raudātu. “Neraudi…”

“Paldies, Dīn,” Hermione noteica, paceldama vienu roku, lai viņu atvairītu, “Un es, uh, augstu novērtēju tavas rūpes. Tu iespējams gribētu uzvilkt bikses, tas ir viss, ko es saku, bet es tik un tā augsti novērtēju tavu gādību.”

***

Hermiones drūmais garastāvoklis nebija pazudis, kad viņa atgriezās koptlepā un atrada Drako sēžam uz viena no sevišķi mīkstajiem krēsliem, acīmredzot pavisam aizmigušu.  Viņa piegāja pie Drako un, nikni skatīdamās uz viņu, viņa iesaucās: “Mosties.”

Viņš atvēra savas zaļās acis un palūkojās uz viņu, “Es esmu nomodā.”

“Labi,” viņa noteica, sajuzdamās stulbi. “Es eju pēc Harija,” viņa uzsāka. “Es domāju, ka varētu paņemt Harija Ugunsbultu, bet es esmu pārliecināta, ka nevar tā vienkārši izlidot no Cūkkārpas. Tāpēc es došos uz Cūkmiestiņu. Tur ir vilciens, kas pusnaktī dodas uz Kingkrosas stacijas Platformu 9 un ¾-- ”

Bet Drako jau bija piecēlies kājās. “Tu nekur bez manis neiesi,” viņš maigi, bet stingri noteica. „Tu nekad neatradīsi Malfoju Muižu, tā ir neatrodama, tieši tāpat kā Cūkkārpa. Un pat tad, ja tu brīnumainā kārtā to atrastu, uz parādes durvīm vien ir  septiņpadsmit aizsarglāsti, un katrs no tiem ir aizsargāts pret Atbruņošanas burvestībām--“

„Malfoj,” Hermione viņu pārtrauca, „Es nemaz nebiju domājusi iet kaut kur bez tevis, tāpēc tu vari aizvērties. Faktiski, es biju gatavojusies tevi nolādēt ar Veritas lāstu, ja tu nepiekristu man palīdzēt tikt iekšā tavā šausmīgajā māja.”

Tagad bija Drako kārta sajusties stulbi. „Hermion, tu nevari uzlikt Veritas lāstu,” viņš atcirta. „Tumšajai maģijai ir vajadzīgs kas vairāk, kā tikai buramvārdu zināšana.”

„Es tavā vietā neizrādītu tik daudz zināšanas par Melno maģiju,” Hemione īsi atteica. Viņa pārmeta Harija somu pār plecu un devās uz portreta caurumu. Drako steidzās viņai nopakaļ. Viņš ienīda to, ka viņai vienmēr tika pēdējais vārds.

***

Harijs sēdēja Drako Malfoja gultas galā un berzēja savas acis. Viņš uz mirkli bija iemidzis un redzēja savādu sapni, ka viņš ar Hermioni pa pusei skrien, pa pusei iet pa tumšu ceļu. Sapnis bija bijis tik dzīvīgs un reāls- it kā viņš patiešām būtu viņai blakus, un, kad viņš pamodās, viņš izjuta tik ilgpilnas sāpes, ka tās bija gandrīz fiziskas. Protams, viņš sev teica, man pietrūkst  viss, kas saistīts ar Cūkkārpu- ne tikai Hermione.

Viņš piespieda sevi piecelties un pieiet pie drēbju skapja, kur viņš sāka meklēt ‘Malfoju dzimtas svētku drēbes.’ Tas bija grūti. Izrādījās, ka Drako ir ļoti daudz drēbes, no gariem velveta apmetņiem, kas bija visas varavīksnes krāsās, līdz neiedomājami dārga skata Dolče&Gabana līnijas krekliem. Viņa vecāki būs iztērējuši veselu bagātību tik daudzām dārgām drēbēm, Harijs, stulbi blenzdams uz to visu, nodomāja. Drako saulesbriļļu kolekcija vien varētu pārsniegt sešu simtu galeonu vērtību. Un tie visi nebija īsti piemēroti valkāšanai burvjiem, bet acīmredzot Malfoju dzimtas riebums pret visām Vientiešu lietām neattiecās uz Armani žaketēm.

 “Drako!”

Harijs salēcās. Narcisas balss atskanēja kaut kur virs viņa galvas.

“Vai tu esi gatavs? Tava tēva draugi ir jau klāt!”

“Uh…” Harijs ierunājās. “Es nevaru atrast savas svētku drēbes!”

“Nu, tad vienkārši uzvelc kaut ko melnu!” viņa atcirta.

 “Labi!” viņš atkliedza, beigdams domāt par to vai viņam ir jākliedz, vai arī Narcisa viņu tāpat dzird. Viņš jutās neizmērojami stulbi. Harijs iegāja drēbju skapī un bija jau gatavs izvilkt no plaukta melnas bikses, kad Narcisas balss atkal atskanēja:

“Un, Drako? Nekādas vientiešu drēbes!”

„Aaaargghh,“ Harijs norūcās, bet ļoti maigi un klusi, cerībā, ka Narcisa viņu nebūs dzirdējusi.

 “Un es aizsūtīju Antonu tev pakaļ,” viņa strupi atbildēja, un tad atskanēja skaļš blīkšķis, it kā kāds pagrieztu slēdzi. Harijs nodomāja, viņa laikam izslēdza burvestību, kas atļauj  viņai sarunātiesar mani. Harijs klusībā nolādējās. Kas bija Antons? Vai viņš bija kāds radinieks, kas Harijam būtu jāatpazīst? Joprojām lamādamies uz sevi, Harijs izvēlējās melnas satīna bikses, garu kruzuļotu kreklu, pāri augstas, melnas botes no Drako sienas skapja un uzvilka to visu. Tās bija vismaģiskākā paskata drēbes Drako skapī, bet Harijs jutās pavisam muļķīgi tajās.

Pēkšņi atskanēja klauvējieni pie durvīm, un Harijs ar ļaunu priekšnojautu gāja tās atvērt. Pretī viņam stāvēja garš vīrs, mugurā tam bija nevainojama sulaiņa uniforma, un rokās viņš turēja kaut ko, kas izskatījās pēc melna un sudrabota velveta apmetņa. Viņš var teikt bija tuvu tam, lai būtu caurspīdīgs.

Ah, Harijs domāja. Kalps- spoks. Tas bija labi. Harijs bija pieradis pie spokiem.

 “Jūsu māte vēlējās, lai es Jums atnesu šo,” spoks Antons sacīja, pasniegdams Harijam apmetni. Tas bija garš un izskatījās dārgs, ar lielu sudraba čūskas figūras sprādzi pie kakla. Harijs domāja, ka viņš būs ļoti laimīgs, ja pēc visa šā beigām viņš vairs nekad savā mūžā neredzēs nevienu čūskas formas ornamentu. “Pēdējo reiz, kad Jūs šeit bijāt, Jūs to atstājāt viesistabā.”

Harijs sastinga brīdī, kad vilka mugurā apmetni. Kaut kas no tā, ko tikko spoks bija pateicis, lika viņam aizdomāties. Viesistaba. Tur bija kas svarīgs sakarā ar šo frāzi, kaut kas nozīmīgs. Kas bija tas, kas bija tik svarīgs sakarā ar viesistabu?

 “Es ieteiktu, jauno Malfoj kung,” ierunājās spoks, „Jums to sprādzi sataisīt pie spoguļa. Tā ir sarežģīta.“

Ja viņš domāja, ka Harija cīniņš ar apmetni bija savā ziņā mulsinošs vai aizdomīgs, tad viņš to neizrādīja.

Vēl joprojām pārdomādams jautājumu par Malfoju zīmēšanas telpu, Harijs piegāja pie spoguļa un, palūkodamies tajā, viņš izdvesa riebuma un šoka nopūtu. Ja Harijs būtu meitene, viņš noteikti padomātu, ka spoguļa attēls ir valdzinošs un izsmalcināts- sudrabbaltie Drako mati skaisti kontrastēja ar viņa apmetņa melnumu, un sudraba izšuvums izcēla viņa pelēkās acis. Bet Harijs nebija meitene, un viņš ar riebumu nodomāja, ka viņš izskatās pēc transvestīta. Kruzuļi un volāni! Satīns! Kurpes ar sprādzi! Fui!

***

Viņi sēdēja uz Cūkmiestiņa vilciena stacijas platformas, gaidīdami vilcienu, kad Drako sāka smieties. Hermione pagriezās apkārt, lai paskatītos uz viņu.

“Kas ir tik smieklīgs?” viņa jautāja, saraukdama pieri.

“Harijs,” Drako atbildēja. “Viņš velkā manas drēbes un ienīst to… Hei!” viņš aizkaitināts piebilda. “Man tas krekls patīk. Tas nav sievišķīgs!”

Hermione blenza uz viņu. “Malfoj, lūdzu, beidz novirzīt Harija domas,” viņa teica. “Tas liek man justies slimīgi nervozai.” Viņā ņurcīja savas somas lenci. “Vai viņš var redzēt, ko tu dari?”

“Var, mazliet,” Drako sacīja, “Bet viņš domā, ka vienkārši to nosapņo.”

 “Kāpēc?”

“Harijam ir stiprāks gribasspēks nekā man,”  Drako atteica. “viņš projicē vairāk.”

“Vai viņš…” Hermione ierunājās, nu jau locīdama somas lenci vēl vairāk, kā iepriekš, “vai viņš domā par mani?”

Drako paskatījās uz viņu. Viņa zaļās acis bija neizprotamas. “Dažreiz.”

Hermione atvēra savu muti, lai pajautātu vēl kaut ko, bet tajā brīdi stacijā iebrauca vilciens. Tas bija koši sarkanā krāsa un gar malu rotājās mirdzoši burti- Cūkkmiestiņš—Londona. Viņa un Drako pieleca kājās un iekāpa vilcienā. Viņu kajītē abi bija vienīgie pasažieri.

“Hermion,” Drako sacīja, kad viņi bija apsēdušies savās vietās, “Kā tu zināji, ka es neesmu Harijs?”

Hermione sakoda savas lūpas. Kāpēc viņš to vaicāja viņai tieši tagad? Viņai nebija labas atbildes; tas izklausītos muļķīgi, ja viņa atbildētu, ka viņš nesmaržoja pareizi, ne tā kā Harijs, kad viņš Hermioni noskūpstīja. Viņa lūkojās uz viņa seju, bet nespēja nolasīt, ko viņš domāja.

Varbūt tas arī ir tas, viņa domāja.

 “Es vienmēr zinu, ko Harijs domā,” viņa sacīja. “Viņam nekad nav bijusi vēlme slēpt to, ko viņš jūt. Bet, kad es skatījos uz tevi, tas bija it kā es skatītos uz viņa seja, bet Harija paša nebūtu. Es nebūt nevarēju pateikt, ko tu domā.”

Drako neko neteica, tikai skatījās ārā pa logu. Viņi bija pametuši mežus, kas bija ap Cūkmiestiņu, un nu traucās garām tumšiem laukiem un mazām fermām vietām. Bija uzlēcis milzīgs, balts mēnesis.

“Vai tu gribi zināt, ko es tagad domāju?” viņš visbeidzot pajautāja.

 „Nē,” Hermione atbildēja, „es esmu pārliecināta, ka tas ir patiešām kaut kas nepatīkams.”

Viņa momentā nožēloja, to, ko bija viņam pateikusi, bet īsti nebija pārliecināta, kā to paņemt atpakaļ. Viņi vairs nerunāja un iegrima klusumā.

***

Harijs nekad nevarētu iedomāties, ka tik lielas Nāvēžu svinības varētu būt tik fantastiski un neticami garlaicīgas, bet tādas nu viņas bija. Tur bija pilns ar drūma skata vīriem, pat viņu masku noņemšana nemainīja šo faktu. Lūcijs Malfojs bija šī visa vadītājs un sēdēja galda galā; Harijs atpazina dažus vārdus: Krabe un Goils bija ieradušies- tikpat neglīti un lieli, cik viņu nepielūdzamās atvases; bija arī Nots, Zabīnī, Rozērs un Frans Pārkinsons arī.

Viņš pat mazliet bija cerējis, ka viņi parunās arī par Siriusu, bet neviens neko neieminējās. Pat izskatījās, ka Drako tēvs un Maknērs bija vienīgi, kas par to kaut ko zināja. Un Tārpastis, protams. Viņi iespējams nevēlējās dalīt balvu un uzslavu.

Harijs saspiests sēdēja starp Hugo Zabīnī (Zabīnī brāli, kurš bija mēģinājis nosūtīt Harijam sprāgstošu slotu) un Eleftēriju Parpisu (vienīgo Nāvēdi, kas nebija vīrietis)- sievieti ar milzīga izmēru krūtīm, kura bija tērpusies melnā satīna apmetnī un acīmredzami bija krietni ieskatījusies Lūcijā Malfojā: viņa smējās par visu, ko viņš pateica, un nemitīgi sūtīja skatienus viņa virzienā. Narcisa, kura bija aizņemta ar ēdiena paplāšu iznēsāšanu no virtuves un uz to, neko nepamanīja.

Zabīnī, no otras puses, bija vairāk ieinteresēts runāties ar Hariju par visu jautrību, ko viņš noteikti izbauda Cūkkārpā būdams Slīdenis. Harijs, priekš kura tagad ideja par jautrību nu vairs likās tikai tālās un sāpīgas atmiņas, bija diezgan aizņemts uzskaitot visas aktivitātes, ko Drako un viņa Slīdeņu draugi darīja. „Nu, mēs, protams, daudz mācāmies,” viņš sacīja, „un pagrabos mēs spēlējamies ar spīdzināšanas rīkiem, un, ē, kāds mums nesen iedeva Baziliska olu un nu mēs mēģinām panākt, lai tā izšķiļas.”

 „Vai to kāds nevar uzost?” Rozērs, garš vīrs ar ļoti šaurām uzacīm, jautāja.

Harijs, satraucies par faktu, ka kāds vispār pievērš uzmanību tam, ko viņš runā, sāka stostīties, „Nu, Maknērs teica, ka viņš nogalinās to, ja tas kļūs pārlieku liels.”

„Es, piemēram,” ierunājās Eleftērija, „labāk noskatos kā bērni paši mācās. Tieši tāpēc es savu dēlu aizsūtīju uz Drumštangu, kur viņi jau ir apguvuši 5. līmeņa Tumšo maģiju.”

„Vai tā ir taisnība, ka Drumštangā studentus pieķēdē pie šļūdoņa uz vairākām dienām, ja viņi ir pārāk slikti nokārtojuši savus SLIMus,” Harijs jautāja ar ziņkārību.

„Bet ne pa nakti,” Eleftērija atbildēja, sparīgi pavicinādama savu dakšiņu.

Zabīnī pagriezās pret Hariju, „Vai Severuss Strups vēl ir Slīdeņu nama galvenais?” viņš jautāja.

„Jap,” Harijs atbildēja.

Lūcijs Malfojs pēkšņi pagriezās. “Drako,” viņš caur zobiem izgrūda, “ir visai draudzīgs ar Severusu. Spītēdams faktam, ka Severuss mūs visus nodeva. Es viņam esmu teicis, ka tas ir nepiedienīgi, bet viņš neklausās.”

Harijs palūkojās uz savu šķīvi.

„Severuss saņems to, ko pelnījis, Lūcij,“ Rozērs to pateica tāda balsī, kas lika Harija asinīm sastingt. „Kad mēs sāksim rīkoties pēc plāna.“

Harijs nekad nedomāja, ka jutīsies slikti, uzzinot, ka ar Strupu notiks kas slikts.

“Tēvs,” viņš ierunājās, pirms viņš spēja sevi apturēt, “Es nejūtos labi. Vai es drīkstu doties uz savu istabu?”

Tā nevajadzēja teikt. Lūcijs pagrieza savu seju pret Hariju un ar vēsām un niknām acīm paskatījās uz viņu. Kad viņš ierunājas, viņa balss bija vienmērīga: “Protams, Drako.”

Harijs pastūma savu krēslu atpakaļ un devās prom no Halles. Kad viņš gāja garām Lūcijam, Drako tēvs izstiepa roku un satvēra viņa elkoni. Viņa tvēriens bija auksts un sāpīgs. “Tu pēc vakariņām atnāksi pie manis uz viesistabu, Drako,” viņš klusām teica. “Un tu nekavēsi.”

“Jā,” Harijs automātiski sacīja, un, atbrīvodams savu roku, izsteidzās no zāles.

Uzreiz kā bija prom, viņš atspiedās un noslīdēja lejup gar koridora sienu, ar rokām satverdams savu galvu. Lūcija Malfoja balss sakām vārdus ‘viesistaba’ bija satricinājusi viņa atmiņu, un viņš pēkšņi bija atcerējies to dienu pirms četriem gadiem, kad viņš dzirdēja, ka Drako Malfojs stāstīja Krabem un Goilam, ka viņa ģimene visspēcīgākās Tumšās maģijas lietas glabā zem viesistabas grīdas. Un šobrīd Harijs domāja, ka ar to Drako domāja, ka zem grīdas ir apslēpta kāda slepena telpa. Pēkšņi Harijam prātā ienāca, ka faktiski, tas, ko Drako ar to domāja- un viņš varēja just, nebūdams pārliecināts kāpēc, bet tomēr viņš zināja- ka ieeja uz kambariem bija zem Malfoju Muižas viesistabas. Iespējams, ka katakombu ieeja ir tur pat.

Tā bija niecīga iespēja, viņš zināja, bet tas bija tā vērts.

“Anton,” viņš klusām iesaucās. “Anton.”

Spoks parādījās viņam priekša, nesdams tējas dvieli un izskatīdamies nesaprašanā.

„Anton,“ Harijs čukstēja. „Kā lai es nokļūstu viesistabā? Es piemirsu.“

Harijs jau bija gaidījis, ka spoks neizrādīs pārsteigumu. “Sekojiet man, Malfoja Kungs,” viņš atbildēja un sāka lidot uz priekšu pa koridoru. Viņš atveda Hariju uz milzīgu istabu, piebāztu ar pārkrāmētiem velveta krēsliem. Garas sievietes, kurai bija augsta rubīnu kaklarota, portrets karājās pie sienas virs kamīna un liels Persiešu paklājs sedza grīdu.

 “Paldies tev, Anton,” Harijs pateicās un spoks izgaisa.

Harijs nometās uz grīdas un pagrūda malā Persiešu paklāju. Zem tā bija skaidri saredzama lūka ar mezglainu dzelzs rokturi. Harijs stipri satvēra rokturi un parāva.

Durvis viegli atvērās. Harijs uzmeta skatienu pelēkajai akmens grīdai, bet momentā viņa galva gandrīz pārplīsa, jo pēkšņi atskanēja visausuplosošākos kliedzienus, kādus viņš bija dzirdējis.

“MALFOJA KUNGS! MALFOJA KUNGS!” tā bija uzgleznotā sieviete portretā, kas kliedza. “SLAZDA DURVIS IR ATVĒRTAS! MALFOJA KUNGS! VIESISTABĀ!” Harijs atļāva slazda durvīm aizkrist, kamēr viņš pats streipuļoja atpakaļ, rokas piespiedis pie savām ausīm, bet pat ar aizvērtām durvīm sieviete turpināja kliegt. “LŪCIJA KUNGS, NĀCIET ĀTRI!”

***

Vilcienā, Drako pēkšņi atvēra savas acis.

“Ak, nē,” viņš novaidējās. “Harij, tu stulbais pakaļa, ko gan tu izdarīji?”