„Sveiks, Remuss!”
„Tonksa!” Remuss teica personai, kas izskatījās pēc Burvestību ministra Fadža.
„Pārāk uzkrītoši? Es jau tā domāju,” atbilde sekoja tūlīt pēc jautājuma, Fadžs sasprindzināja seju, un drīz vien viņa priekšā stāvēja šveicars. Viņam nebija nekādu atšķirīgu iezīmju vai dižmanīgas uzvedības, cilvēks, kurš nepaliek atmiņā.
Remuss pavīpsnāja un teica: „Es vienmēr varu tevi atpazīt, jo tev piemīt īpatnēja smarža.”
Tonksas seja nobāla un tad kļuva koši sarkana: „Ja godīgi, tad es nezinu kā lai to uztver, Remī.” Sekoja neveikls klusums līdz Remuss kaut ko nomurmināja zem deguna un pazuda zem Paslēpņa.
Nakts garumā, Tonksa mainīja tēlus un staigāja apkārt. Remuss palika zem Trakača dotā Paslēpņa, un viņi kopā dežūrēja Burvestību ministrijā.
Kas saullēktā pienāca viņu maiņas beigas, viņi abi bija izmisuši līdz sabrukumam. Viņi devās prom ar Lidupulvera palīdzību, baidīdamies tikt pamanīti. Tā kā Galvenajā mītnē nebija iespējams nokļūt caur kamīnu, viņi devās uz Tonksas dzīvokli. Kad viņi bez jebkādām īpašām ceremonijām izvēlās ārā no kamīna, viņi vienkārši palika guļot uz grīdas, jo bija pārāk noguruši, lai pakustētos. Drīz vien viņi aizmiga apskāvušies uz koka grīdas.
Pēc dažām stundām Tonksa pamodās savā gultā zem segas viena.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~
„Harijam ir uzbrukuši Atprātotāji. Mums ir vajadzīga grupa, lai dabūtu viņu prom no tantes un tēvoča mājas. Vai ir brīvprātīgie un idejas, kā to varētu izdarīt?” Dumidors paziņoja ordeņa sanāksmē.
Visi sāka runāt vienlaicīgi. Siriuss manāmi centās apvaldīt dusmas. Viņš bija dusmīgs, ka nevarēja piedalīties nevienā darbībā.
Neviens nezināja, ko pateikt, ko darīt, līdz Tonksa ierunājās: „Siri, tu man teici, ka tā Harija tante ir lepna veca sikspārņu vecene, ja? Tāda, kura pieturās pie smalkā stila?” Līdz ar to parādījās ideja.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~
„Dīvaini skatīties uz Džeimsa bildēm, vai ne? Redzot viņu kopā ar draugiem, it kā Laupītāji būtu atkal kopā,” Tonksa teica Siriusam un Remusam vakarā pirms bērnu došanās atpakaļ uz skolu.
„Pilnīgi noteikti, ka Hermione ir kā Mēnestiņš. Perfekta, neatbalsta nedarbus un vienmēr zin nedaudz par daudz. Atceries, kāda viņa bija, kad paziņoja, ka tu esi ļauns vilkatis, kurš palīdzēja man iekļūt pilī, lai nogalinātu Hariju.”
„Viņa izskatījās tik apmulsusi, kad es teicu, ka viņai ir tikai daļēja taisnība, ka es neesmu ļauns un ka nepalīdzu tev ... Tonksa, kas noticis?” Viņas acīs bija lasāms apmulsums, un viņa blenza ar pavērtu muti.
„Tu esi vilkatis?” viņa nočukstēja.
Remuss gandrīz aizrijās: „T-tu n-nezināji? Bet kā tad ...? Tu nezināji?”
Tonksas sejā bija redzams, ka viņa pārdomāja tikko dzirdēto. Viņa paskatījās sāņus un vēroja uztraukušos vīrieti, kurš blenza uz viņu. Viņa atvēra un aizvēra muti, it kā izgaršodama jauno informāciju. Tad viņa apsēdās taisni savā krēslā, kuram bija pārliekusies pāri. Viņas seja bija nopietna, un viņa teica: „Nu tas noteikti izskaidro dažus jautājumus, piemēram, tavu komentāru par manu smaku, par kuru es visu laiku domāju.” Viņas sejā parādījās smīns, viņa vairāk nevarēja noturēties un palikt nopietna.
Remuss atviegloti nopūtās pirms atbildēja: „Es neteicu smaka, tu pati izvēlējies šo vārdu. Bet tajā pašā laikā es neapstrīdu šo apgalvojumu.” Tonksas mute aiz sašutuma palika vaļā un viņa uzbruka Remusam ar tādu pašu nežēlību, ar kādu būtu uzbrukusi Siriusam. Galu galā Remuss plivināja balto karogu no viņa zižļa gala un Tonksa japāņu sumo cīkstoņa izskatā skatījās pāri viņam.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~
Ziemassvētki bija tuvu. Laiks bija paskrējis nemanot, sakarā ar darbu daudzumu Ordenī, un Tonksai bija arvien mazāk laika, lai apciemotu savu brālēnu galvenajā mītnē. Viņai pat dažas reizes izdevās ienākt iekšā pa durvīm, nepamodinot Bleka kundzi. Par laimi, šī bija viena no reizēm. Viņai bija vesela brīva, jo bija noticis negadījums, kurā bija iesaistīts melnais detektors, kurš izskatījās pēc stikla bumbas, ļoti rets. Var teikt, ka, kas tika uzskatīts par retu, viņas dēļ ir kļuvis vēl jo retāks.
Viņa jau gandrīz iegāja virtuvē, kad izdzirdēja balsis nākam no turienes.
„Mēnestiņ, tas jau ir nožēlojami, tu te visu laiku īgņojies. Tev ir tava brīvība, izmanto to. Ej u atrodi sev meiteni, Dieva dēļ! Man jādzīvo caur tevi, bet tu nedari neko aizraujošu. Tu biji sasodīts laupītājs, tad nu uzvedies atbilstoši!” viņa dzirdēja Siriusu runājam.
„Ķepaini, tas nav tik vienkārši. Es neesmu tāds kā tu vai Džeimss. Es nevaru „iet un sameklēt meiteni”, kā tu to pasniedzi. Sievietēm nepatīk, ka vīrieši, ar kuriem viņas ir kopā, reizi mēnesī pārvēršas par asinskāriem briesmoņiem. Es atļāvos vienreiz iemīlēties, un viņa aizbēga. Es nevaru to izdarīt atkal.”
Siriuss jau taisījās atbildēt, kad viņš pamanīja durvīs spraugu un Tonksas aci lūram. Viņš veltīja viņai skatienu, kas noteikti nozīmēja vienu ... ‘Izstāsti viņam patiesību.’ Viņš mainīja tematu, pirms Remuss pamanītu Tonksu. Pēc brīža viņai bija droši darīt zināmu savu klātbūtni.
Viņi pavadīja dienu runājot. Viņi runāja par Ziemassvētku dāvanām, ko viņi pirkuši citiem un ko viņiem bija pirkuši citi. Tonksa todien aizgāja ar sažņaugtu roku ap kaut ko, kas bija viņai ap kaklu. Tā bija visdārgākā dāvana, ko viņa jebkad bija saņēmusi un kuru viņa nekad nav ņēmusi nost. Parasta ķēdīte no balta zelta ar ametistu, kas bija starp diviem dimantiem.
