„Kā tad tu tiki pie vārda Eisija?” Remus jautāja meitenei, kas sēdēja viņam pretī.
„Nu, mamma bija nedaudz traka vārdu izvēlē, manuprāt, tas ir vienkārši briesmīgi, un tētis pielāgojās viņai. Īstenībā es esmu pārsteigta, ka mamma man tik tiešām deva tik jocīgu vārdu, ņemot vērā, cik ļoti viņai riebās pašai savs. Viņu sauca Androm..., e-ermm, Andromahe.”
„Andromahe? Viņu sauca kā Trojas karu varoņa Hektora sievu?”
„Jā, un mani nosauca par godu kontinentam, un kopš mamma saprata, ka šī vārda izruna ir pārāk saprotama, viņa to nedaudz mainīja. Un kā ar tevi, Remus? Vai man ir jābūt gatavai ieraudzīt tavu dvīņu brāli Romulu?”
„Nē, esmu vienīgais bērns ģimenē. Tas bija mans tēvs, kuram šis vārds patika. Tu taču zini stāstu par to, kā tika dibināta Roma? Romuls un Rems, dvīņi, kurus uzaudzināja vilki,” viņš pavīpsnāja šajā brīdī, bet turpināja, „Romuls nogalināja Remu sienas dēļ un pēc tam uzcēla lielo Romas pilsētu.”
„Tad jau tas ir labi, ka tev nav brāļa.”
„Jā, nu, kā es jau teicu. Leģenda par dvīņiem nav pavisam precīza. Mans tēvs bija vientiesis un vēsturnieks. Viņš izpētīja visas leģendas un liecības un atklāja, ka uz ziemeļiem no varenās Romas bija burvju ciematiņš laikā, kad tā tika celta. To sauca Montaladi un tas atradās Ziemeļitālijas kalnos. Pēc visiem šiem pētījumiem, man tēvs tic, ka Rems bija burvis, un viņa brālis, būdams greizsirdīgs, mēģināja viņu nogalināt, tāpēc Rems aizbēga. Montaladi kļuva par vienu no lielākajiem intelektuālajiem mācību centriem burvju pasaulē. Ir teikts, ka pats Godriks Grifindors mācījies tur līdz viņš palīdzējis dibināt Cūkkārpu. No tā izriet mana tēva cieņa pret Remu un tātad mans vārds.”
„Redzi, tavam vārdam ir interesanta vēsture, bet es vienalga esmu kontinents!” viņa teica ļoti dīvainā balsī. Viņi abi sāka smieties, un pēc brīža abus apklusināja bibliotekāre.
„Eisija” un Remus satikās gandrīz katru dienu bibliotēka kopš oktobra. Tonksa bija radījusi pilnīgi citu cilvēku „Eisijas” personā. Eisija iemiesoja sevī visu, ko nevarēja pirmziemniece, bet tajā pašā laikā viņa bija tāda, kāda bija Tonksa sirdī. Neviens no viņiem nebija pastāstījis saviem draugiem par randiņiem. Remusa draugi domāja, ka viņš ir vēl vairāk ir ieslīdzis grāmatu lasīšanā kā parasti. Tonksas draugi dažkārt pat nepamanīja viņas prombūtni, viņi vienkārši domāja, ka viņa kaut kur sēž un mācās pārvērtusies par kādu citu, lai pabūtu viena.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*
„Kas tas par smaidiņu, Mēnestiņ?” kādu Novembra dienu Sirius pajautāja savam draugam, kad tas nāca no bibliotēkas.
„Nekas, mans dārgais Ķepaini, man vienkārši ir jauka diena,” viņš atbildēja, nespēdams noslēpt smaidu. Viņš tieši atgriezās no kārtējās tikšanās ar noslēpumaino Eisiju.
„Vai varētu būt, ka mūsu Mēnestiņam beidzot ir parādījusies draudzene?” Džeims piemetināja izbrīnītā balsī. Viņš zvilnēja uz koptelpas dīvāna, Aizsardzības pret tumšajām zintīm grāmatai nedroši balansējot uz viņa ceļiem.
„Mēnestiņš ar meiteni?! Neiespējami!” Pīters turpināja.
„Vairāk ticams, ka viņam, nekā tev, Tārpasti,” Sirius atteica, metot zēnam ar spilvenu. Kāmēr puiši ķircināja Pīteru, Remus centās aizšmaukt uz zēnu guļamistabām, bet tika pieķerts.
„Pagaidi vienu sasodītu minūti! Tu mums nepateicu, kas tā ir par meiteni,” Džeims iesaucās.
„Ja es pareizi atceros, un tā noteikti ir, es neko neteicu par kaut kādu meiteni. Tie bijāt jūs,” viņš noteica un uzskrēja augšā pa kāpnēm.
„Viņš ir izveicīgs, bet mēs tāpat izspiedīsim to no viņa beigu beigās,” Sirius teica izsmejošā tonī.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*
„Kaut es varētu doties uz Cūkmiestiņu ar vecākajiem bērniem. Gaidīt trīs gadus ir pārāk ilgi. Kā lai es nopērku Ziemassvētku dāvanas?”
„Jā, viņiem ir tā paveicies! Tu tā nedomā, Tonksa?” Šī saruna starp citiem pirmziemniekiem uzvedināja Tonksu uz domām par Ziemassvētku dāvanām. Tonksa nobālēja, viņai nebija dāvanas Remusam. Vai viņai vajadzētu viņam ko nopirkt? Ja nu viņam priekš viņas nekā nav? Bet ja nu ir? Ja nu tas ir kaut kas skaists, brīnišķīgs un perfekts, bet viņai būs kaut kas šausmīgs un viņš vairs nekad negribēs ar viņu runāt? Un ja nu ...?
„Man jāiet,” Tonksa teica un izsteidzās ārā no koptelpas.
Viņa visur izmeklējās savu brālēnu, līdz beidzot atrada viņu ar draugiem, apmētājot ar sniega pikām kādu Slīdeņa septītgadnieku, kuram bija taukaini mati.
„Siri?” viņa uzsauca savā saldākajā balsī. Viņš pagriezās pret viņu un uzķēra viņas palaidnīgo skatienu, skatienu, kuru viņš būtu uztvēris ar lepnumu, ja vien tas netiktu raidīts no viņa mazās māsīcas, ar kuru viņam vajadzēja būt piesardzīgam.
„Ko tu gribi, Ni ... Tonksa? Viņš piesardzīgi pajautāja.
„Nu,mans mīļākais brālēn, man ir gadījies uzzināt, ka tu zini katru izeju no šīs pils, kura ved uz Cūkmiestiņu, un es vēlējos zināt vai tu varētu kādu vienu vai divas parādīt man.” Tas viss tika pateikts ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, ka Džeims un Remus sāka smieties un Strups laidās lapās no sniega kaudzes.
„Es esmu tavs mīļākais brālēns tikai tāpēc, ka Regulus ir mērglis. Glaimi uz mani neiedarbojas.”
„Un kā ar šantāžu? Es varētu taviem draugiem pastāstīt ko tu negribētu, lai viņi zin . . . Ri-Re.” Viņas balsī bija jaušams brīdinājums.
Sirius, paaugstinot balsi, atteica: „Man ir jāpakonsultējas.”
Tonksa dzirdēja noklusinātus un aprautus vārdus, kuri izklausījās kā karte, būda un paņemt. Vienu jautājumu apspriežot, Džeims un Sirius iepļaukāja Pīteru. Sirius pagriezās pret meiteni un teica: „Mēs esam izlēmuši pateikt tev vienu ceļu uz Cūkmiestiņu, bet ar dažiem noteikumiem. Pirmkārt, tu informēsi mani, pirms turp dosies.”
„Otrkārt, tu drīksti izmantot manu Paslēpni, taču, ja pazaudēsi to, tad rēķinies ar kāda locekļa zaudēšanu,” Džeims piemetināja.
„Treškārt, tu nevienam nedrīksti teikt par šo eju, citādi ummm, kā jau Džeims pirmīt minēja,” teica Pīters, pamazām noklusinādams balsi.
„Visbeidzot, ceturtkārt, tev ir mums jāpastāsta, ko tu zini par Siriusu,” Remus viltīgi noteica. Sirius pašķielēja uz viņu, bet tas tikai centās apspiest smieklus.
„Liels paldies!” viņa teica, traukdamās pie brālēna. Diemžēl viņa pa ceļam paklupa un nogāza Siriusu nost no kājām, kurš savukārt parāva sev līdzi Remusu. Tonksai nekas nebūtu pretī, ka Remus ir uzkritis viņai virsū, ja vien zem viņas nebūtu viņas brālēns, tādā veidā radot sendviču ar Tonksu vidū.
Viņi visi piecēlās, Tonksa šausmīgi nokaunējusies. Viņai riebās, ka viņa bija tik neveikla. Tad bariņš devās uz statuju, aiz kuras sākās slepenā eja uz Cūkmiestiņu.
„Nu tā, jaunā Tonksa, nedari neko tādu, ko nedarītu mēs,” Džeims piebalsoja.
‘Bet, ja tu dari, tad neaizmirsti detaļas, lai arī mēs varētu to izdarīt,” Sirius teica vīpsnājot.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*
Tonksa apstaigāja Cūkmiestiņu pusmūža sievietes izskatā. Ironiju, ka Remus nupat bija viņai palīdzējis nopirkt viņam pašam Ziemassvētku dāvanu, viņa saprata tikai tuneļa vidū. Kāmēr viņa pārmeklēja grāmatu veikala plauktus, viņas seju rotāja smaids. Viņam derētu kaut kas akadēmisks. Beidzot viņa ieraudzīja ideālu grāmatu, nopirka to un devās atpakaļ uz skolu.
Puiši mēģināja izdibināt, ko viņa darījusi ciematā, bet viņa neteica.
~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*
„Priecīgus Ziemassvētkus, Remus!”
„Priecīgus Ziemassvētkus, Eisij! Kā tev šodien gāja?”„Briesmīgi līdz šim brīdim. Un tev?”
„Tā pat. Kāpēc gan tev neatnākt man līdzi uz mūsu koptelpu un neiepazīties ar maniem draugiem šodien?”
„Ermmm, varbūt atver vispirms šo,” viņa padeva iesaiņotu paciņu.
„Tikai tādā gadījumā, ja tu atvērsi šo,” viņš iedeva viņai nelielu sarkankoka kastīti, kuras vāku rotāja ametists. Tajā bija kaklarota, kura saskanēja ar kastīti. Tā bija parasta baltā zelta ķēdīte ar ametistu, kurš bija starp diviem dimantiem.
„Remus, tā ir brīnišķīga! Paldies tev!” viņa viņu cieši apskāva, „Un tagad atver tu savējo.”
Viņš izsaiņoja paciņu un tajā bija grāmata ādas vākos ar uzzīmētu vilku uz vāka.
„Mūsu pirmā saruna bija par vilkiem, tā nu ieraugot šo grāmatu, es iedomājos par tevi.
”Viņš noglāstīja grāmatas attēlu un apmulsa.
„Paldies tev,” viņš teica rupjā balsī. Kādu brīdi viņi sēdēja klusumā, līdz viņš paņēma viņu pie rokas un veda uz koptelpu.
„Remus, ja nu es taviem draugiem nepatikšu?” Tonksai nāca smiekli par šo domu, taču tad viņa atcerējās, ka Džeims viņu pazīs.
„Sasodīts,” viņa nodomāja, „kas būs, būs.” Remus pateica paroli, un viņi iegāja koptelpā.
„Mēnestiņ!” skaļa balss iesaucās, tiklīdz viņi iegāja koptelpā. Puiši noelsās vien, kad viņš Remus ienāca ar skaistu blondīni pie rokas. Sirius un Pīters sēdēja pie šaha galdiņa. Pīters nožēlojami zaudēja. Džeimsa koptelpā nebija, viņš droši vien bija guļamistabā.
„Puiši, šī ir Eisija. Eisij, šie ir Sirius un Pīters. Kur ir Džeims?”
„Augšā tvīkst pēc Lilijas, kur gan vēl.”
„Es netvīkstu,” Džeims paziņoja, kāpdams lejā. Viņš tūlīt pamanīja blondīni, bet nepazina viņu. Kad Remus viņus iepazīstināja, viņš visu atcerējās. Viņš redzēja viņas lūdzošās acis un nolēma ciest klusu ... pagaidām.
„Eisij, cik jauki tevi atkal satikt!” viņš teica mierīgā balsī. Tonksa baidījās, ka viņš neglabās viņas noslēpumu.
„Jūs abi esat tikušies?” Remsu apmulsis vaicāja.
„Tikai uz brīdi vilcienā. Viņa man palīdzēja strīda jautājumā ar Liliju.” Tonksa saprata, ka Džeims viņai atdara par to, ka viņa paīdzēja viņam toreiz vilcienā. Viņa bez skaņas pateica „Paldies” kamēr neviens neredzēja.
Visu atlikušo dienu Tonksa varēja vērot pavisam citu Laupītāju pusi, to, kuru Sirius centās no viņas noslēpt. Viņa patika katrs brīdis. Tieši tāpat kā viņai patika katrs bridis, ko viņa pavadīja kopā ar Remusu.
