Es vārgi pasmaidu no savas vietas gultā. Māsa ir tik ļoti palīdzējusi man šos pāris pēdējos mēnešus. "Jā, mās?"

"Tēvs vēlas redzēt mūs visas lejā viesistabā"

Ak prieks un laime. Kārtējā izdevība papum lasīt man morāli, kāds kaunu un negodu viņam es esmu sagādājusi. "Ir kāda nojausma, par ko šoreiz tiks runāts?"

Kasumi noraidoši sapurina galvu. "Nē. Bet tētis šķita ļoti satraukts un apmierināts."

Es uzmetu lūpu. Nu, vismaz, ja viņš nav pārskaities, varbūt ka man nenāksies ilgi klausīties pārmetumos. "Labi. Pēc brīža es pievienošos jums lejā."

Kasumi pamāj ar galvu un klusi aizver durvis.

Nopūtusies es aizveru mācību grāmatu, pieceļos un pieeju pie šūpuļa blakus gultai. Skatoties, kā tur mierīgi guļ mana meita, mani sāk plosīt pretrunīgas jūtas. Mīlestība uz viņu vairāk par visu pasaulē, un naids. Naids, jo, pati esot bez vainas, viņa katru mirkli man atgādina par to, cik liela muļķe es biju. Katru mirkli atgādina par viņu.

Uzmanīgi es pamodinu meitu. Sakuras klātbūtne varbūt liks papum aizvērties un iztikt bez kārtējās kaunināšanas. Nekas cits jau nepalīdz. "Mazulīt?"

Sakura smaidot papleš rokas. "Mamma!"

Par spīti nopietnajam noskaņojumam man sejā sāk rotāties smaids. "Celies, Sakura. Vectētiņš grib ar mums aprunāties."

Sakura plati smaida man pretī.

Negribīgi es izeju no manas istabas, mana patvēruma. Iekšējā balss man saka, šī būs ellīgi gara diena.