Hermione bija tā aizrāvusies ar nodaļu par Dilisu Derventu, ka pirmais atgādinājums par realitāti bija ar troksni vaļā atrautās durvis. Atskatījusies pār plecu, viņa pamanīja pārskaitušos profesoru Strupu ienākam kabinetā, skaļi murminot pašam pie sevis.
"Splēlēt uz naudu, kā tādi vientieši... Lai tikai to uzzina vecā..."
Strups aprāvās pusvārdā, viņa acis draudīgi samiedzās, un Hermionei piepeši radās aizdomas, ka par viņu ir bijis aizmirsts. Profesora skatiens strauji pievērsās pulkstenim pie sienas, un tad atkal meitenei krēslā pie rakstāmgalda.
"Ir pāri pusdesmitiem, jaunkundz," viņš vēsā tonī paziņoja. "Jums tā kā pienāktos atrasties savā guļamistabā."
"Protams, profesor, taču jūs likāt man gaidīt, kamēr atgriezīsieties," Hermione atbildēja. "Es arī gaidīju."
Caur sakostajiem zobiem no Strupa mutes izlauzās kaut kas līdzīgs šņācienam. "Jūs, Grendžeras jaunkundz, esat vienas vienīgas neērtības. Jums par laimi, man tāpat ir jādodas darīšanās uz to pils daļu, tāpēc žigli savāciet mantas un sekojiet man."
Pasniedzējs un skolniece klusējot soļoja pa Cūkkārpas gaiteņiem, vienīgajam troksnim, viņiem ejot, esot lāpu uzliesmošanai priekšā pēc kārtējā Strupa zižļa vēziena, un nodzišanai, tiklīdz viņi bija pagājuši tām garām. Strupa garās kājas deva viņam zināmas priekšrocības, Hermionei nācās teju vai pāriet uz vieglu riksi, lai turētos viņam līdzi, taču pasniedzējs pat nedomāja piebremzēt.
Kad viņi ieradās pie Resnās kundzes portreta, tas izrādījās tukšs. Strupa mute izdvesa pāris rūcošas skaņas, un viņš ar zižļa strupo galu asi sāka klaudzināt pa rāmi.
"Parādies!" Strups asi uzsauca.
Blakus esošajos portnetos kaut kas nozibēja, un pēc mirkļa viegi aizelsusies Resnā kundze ieslīdēja atpakaļ savā rāmī.
"Cik neaudzināti..." viņa iesāka.
"Tevi vajadzētu novākt noliktavā par darba pienākumu nepildīšanu," Strups pārtrauca viņu pusvārdā. "Tavs pienākums ir pieskatīt studentus."
Resnās kundzes acis samiedzās, viņai fokusējoties uz profesoru, un viņa nicinoši uzrāva degunu. "Ak, tas esi tikai tu," viņa izdvesa un tad pievērsās Hermionei. "Un atkal ar vienu mazu Vientiešiem dzimušo raganu, kā izskatās. Vēsture patiesi mēdz atkārtoties, ne?"
Pārsteigta par tādu dīvainu piezīmi, Hermione pacēla skatienu uz Strupu, un tikko apspieda baiļu spiedzienu. Profesors Strups bija palicis gluži bāls sejā. Viņš stīvi spēra soli tuvāk portretam, paceļot zizli. Balss viņam skanēja klusi, bet tonis izstaroja tādu naidu, kas lika visiem Hermiones matiem uz kakla sacelties stāvus.
"Muti ciet," viņš iešņācās. "Laid meiteni iekšā, vai es tevi izdedzināšu no rāmja."
Resnā kundze atrāvās atpakaļ, mutei tā arī paliekot ieplestai, un viņas eļļas krāsas āda pieņēma pretīgi sarkanu toni. Tad viņa paskatījās lejup uz Hermioni.
"Parole?" Resnā kundze bikli izdvesa.
Šokētā Hermione ātri nobēra šodienas paroli, un portreta ieeja atvērās. No Grifidoru koptelpas gaitenī ieplūda siltums un zeltaina gaisma, un caur tām varēja dzirdēt ierasto murdoņu un klasesbiedru smieklus. Hermione paskatījās augšup, baidoties izdvest kaut skaņu pasakoties profesoram Strupam par pavadīšanu, bet vēl vairāk baidoties nepateikties viņam. Viens skatiens uz viņa seju lika meitenei norīt nepateiktus visus samocītos vārdus.
Tas niknums, kas tur bija tikai pirms mirkļa, nu bija pazudis, un profesors skatījās uz pavērtajām Grifidoru koptelpas durvīm ar tādu pavisam nesaprotamu skatienu... Kas tas bija? Skumjas? Nožēla? Un tad vienā mirklī seja atkal sastinga, un gaiteņa tumšajās ēnās šķita, Strups mirklī bija novecojis par gadiem simts. Viņš paskatījās lejup uz Hermiones augšup pavērsto seju.
"Apmieriniet manu ziņkāri, Greindžeras jaunkundz. Teju vai katru gadu manās stundās uzrodas kāds students, kas nāk izjautāt mani par uzrunu pirmkursniekiem, parasti ar alkatībā mirdzošām acīm sejā. Neizbēgami jautājums ir - kā uzliet slavu, reizēm, kā sabrūvēt godu. Un tomēr, jūs ieinteresēja jautājums par nāvi. Kāpēc?"
Negaidīti sajutusies pavisam neērti, Hermione samīņājās un pievilka grāmatu somu pie krūtīm. "Mana vecmāmiņa... Viņa pērn nomira. Viņai bija problēmas ar sirdi, jau sen, viņa ilgi un smagi slimoja, bet pērn viņa saslima ar gripu un tas viņas sirdij izrādījās par daudz. Jūs teicāt, ka ir iespējams paslēpt nāvi zem aizbāžņa. Ja vien es būtu zinājusi, kā pagatavot dziedināšanas mikstūru..."
"Mikstūras uz mums iedarbojas, jo tās izmanto burvī vai raganā mītošo iedzimto maģiju," Strups viņu pārtrauca. "Ja tās iedzertu vientiesis, viņam vai viņai tas būtu tikai bezjēdzīgs neparastu ingredientu maisījums."
"Tad... Nebija nekā, ko es būtu varējusi... darīt... pat ja es zinātu kā..." Hermione aprāvās, jo profesora Strupa uzmanība atkal bija piekalta atvērtajām Grifidoru koptelpas durvīm. Uz mirkli tā dīvainā sejas izteiksme atkal bija viņam sejā, bet, tāpat kā pirmoreiz, tā pazuda, pirms meitene spēja to identificēt.
Strups paskatījās lejup uz viņu, un, kad viņš ierunājās, balss viņam skanēja sausi un tukši, gluži kā atkārtojot frāzes, kam viņš pats neticēja. "Dažus cilvēkus nav iespējams izglābt, lai kā mēs nepūlētos. Pieņemiet to kā aksiomu, un jums dzīvē kļūs daudz vieglāk dzīvot, mis Grendžera." Vairāk ne vārda nepasakot, Strups apsviedās un, melnajam apmetnim plīvojot, devās projām pa gaiteni. Pēc trim platiem soļiem viņš pazuda tumsā.
Hermione noskatījās, kā viņš tur aiziet, un, ar to gaismu un siltumu un balsu murdoņu viņai aiz muguras, viņai radās sajūta, ka tumsa kā briesmonis aprija aizejošo stāvu veselu.
