Esmu labi noslēpusi savu pagātni. Pat pārāk labi. Vienmēr jau es tāda alkatīga augļotāja nebiju. Bet visi mēs mainamies. Un jā, man ir labs iemesls ienīst Ranmu. Patiess iemesls, nevis tie izdomājumi ka viņš man pārāk atgādinot mani pašu. Kaut ko viņš man patiesi atgādina. Un jā, man prieks, ka viņš palīdzēja atjaunot mūsu dzimtu godu. Tikai, bija laiks, kad mēs bijām iemīlējušies. Viens otrā. Ko, pārsteidzu? Negaidījāt?
Es zinu, ko jūs tagad domājat. "Tas taču nevar būt! Viņa - tā Ledus Karaliene, un viņš - tas mačo maitasgabals?" Tas gan, jāatzīst, bija pirms vēl Ranma tika pie lāsta. Kad viņš mācījās tai skolā tikai zēniem. Saprotiet, ko es ar to domāju? Siržulauzēja slava viņam bija jau toreiz. Es, protams, brīdinājumus laidu gar ausīm. Viņš jau tad neprata sadzīvot ar cilvēkiem, neaudzinātais nekauņa, pat ja gribēja tikai pateikt komplimentu. Ek, ja vien es būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es nekad nebūtu izdarījusi to, ko izdarīju.Jā, pareizi sapratāt, ko es ar to domāju, tikai nevarat noticēt. Es jau nebrīnos. Protams, ka jūs nevarat noticēt, ka es - ES - varētu būt tāda muļķe. Lai gan jāatzīst, viņš arī vairs nav tas Ranma, kas viņš bija toreiz. Viņš arī ir mācījies no savas lielākās kļūdas - manis.
Mana veiksme laikam toreiz bija paņēmusi brīvdienas. Viena vienīga reize, un pēc mēneša es sapratu, ka esmu ielidojusi. Jā, jā, es ZINU, ka pilnīgi var pietikt ar vienu reizi. Tas nelietis pa to laiku, kamēr man pieleca, jau bija kaut kur pazudis. Jā, pareizi sapratāt. Man bija spontānais aborts. Ranma, misters svētākais par svēto, vai nu neko nenojauš, vai arī domā ka es uztaisīju abortu. Kami, kāda es toreiz biju muļķe un ideāliste. Ilgi biju. Līdz pat tam brīdim, kad viņš izvēlējās manu māsu. Cilvēki tevi vienmēr nodos. Vismaz nauda nemēģina izlikties, ka tu viņai ko nozīmē.Ko jūs sakāt? Nē! Es neesmu joprojām iemīlējusies tajā draņķī! Es ienīstu viņu! ES IENĪSTU TO IZDZIMUMU! ES IENĪSTU TO NELIETI!!! Es... Ak kami, kā es joprojām viņu gribu...
