Tad iestājās tas neveikluma periods, kad abas meitenes mehāniski turpināja novākt galdu un tad mazgāt un slaucīt traukus, līdz viss bija novākts un notīrīts, visu laiku izjūtot to abām zināmā noslēpuma smago nastu. Tikai tad Nabiki beidzot paziņoja, “Es labāk laikam aiziešu paskatīties, vai Ranmam… viss kārtībā.”

“Protams,” Kasumi pamāja ar galvu.

-= =-

“Ienāciet,” Ranma atsaucās uz Nabiki klauvējienu un jautājumu cauri aizvērtajām durvīm. Atbīdījusi tās sāņus, meitene ienāca telpā un uzmanīgi tās atkal aiz sevis aizvēra, atstājot viņus divatā.

Ranma bija tērpies viena no saviem parastajiem tērpiem, un sēdēja istabas centrā uz grīdas. Patiesībā, vienīgais, kas šai ainā neiederējās, bija fakts, ka … Ranma sēdēja istabas centrā uz grīdas un neko nedarīja. Viņš neko neturēja rokās, nedz arī te bija kaut kas izmētāts apkārt uz grīdas. 

“Ar tevi viss kārtībā? Ko tu dari te viens pats?

“Es te mazlietiņ atgūlos.”

“Meditēt?” Nabiki balsī iezagās ķircinoši toņi.

“Padomāt.”

Pienākot klāt un apsēžoties viņam pretī, Nabiki painteresējās, “Un par ko domā?” 

Te nu viņi abi sēdēja sakrustotām kājām uz grīdas, ar seju viens pret otru, kādas trīs pēdas viens no otra. Varbūt mazāk kā trīs pēdas. Ranma uz jautājumu tā arī neatbildēja. Tā vietā viņš turpināja skatīties Nabiki acīs, absolūtā klusumā, ar neko neizsakošu sejas izteiksmi, izņemot vieglu grumbiņu pierē. Meitene nervozējot spēja izturēt viņa skatienu tikai kādu minūti, pirms ar piespiestu smiekliņu pavaicāt, “Nu, kas tas tagad, Ranma. Kas te notiek?”

“Nabiki,” Ranma klusi bet stingri atbildēja, “‘Paklusē.’” Nebija nekādu izmaiņu tajā sastingušajā sejas izteiksmē, ne arī puiša pozā, pat elpa neizmainījās, ciktāl Nabiki spēja tam izsekot. Tas bija tik neparasti. Tas… Tas vienkārši nebija tas Ramna, ko viņa pazina. Ranma vienmēr bija bijis tik agresīvs, tik enerģisks. Šis… šis vīrs… kas te sēdēja viņai pretī, tas bija kaut kas jauns. Kaut kas nepazīstams. “Ranma…” Nabiki nervozi iesāka.

“Lūdzu, Nabiki. Vienkārši… paklusē.”

“Ja tu vēlies, es aiziešu. Ja es tev… traucēju.”

“Es neteicu ‘ej prom’. Es teicu ‘paklusē’.”

Nabiki svārstījās, skatoties puiša sejā. Balsī bija izskanējusi tāda dīvaina nots, gluži kā lūgums, bet sejā joprojām no tā visa neatspoguļojās nekas. Nekādu jūtu, nekādu emociju. Nekā. Piepeši Nabiki sajutās nervozi, atrodoties tā šeit divatā ar Ranmu, kaut kas tāds, ko viņa nebija ne reizi izjutusi visu šo nedēļu. Viņa sāka nervozēt. Vai Ranma būtu sadusmojies uz viņu? Vai viņa būtu kaut ko izdarījusi ne tā? Vai.. nevar taču būt, ka viņš sāka nojaust, ko viņa patiesībā izjuta? Nabiki vēlējās panākt, lai Ranma sāktu runāt, un reizē pārdzīvoja, vai tas nebūtu ‘Galīgi Stulbi’. Beigās, lai cik grūti tas viņai nešķistu, viņa izlēma sekot Ranmas paraugam un klusējot sāka skatīties viņam pretī.

Būtu neiespējami aprakstīt visu to kas nākamajās minūtēs nozibēja cauri šo abu divu galvām, tomēr, minūtēm pazūdot nebūtībā vienai aiz otras, emocijas te uzbangoja arvien straujāk un straujāk. Nekad agrāk savās vēl tik īsajās dzīvēs neviens no viņiem nebija tā pasēdējis klusumā un pavērojis kādu citu darām to pašu. Vispār jau to reti kurš ir pamēģinājis. Tikai dažas minūtes, un vairs nav iespējams izjust ne neveiklumu ne mulsumu. Tas viss paliek tik pierasti un normāli. Nākamais, kas notiek, ir sapratne, cik viss notiekošais ir smieklīgi, un sākas smiekli. Tas gan neilgst pārāk ilgi, un tad tu atkal sāc pētīt tā otrā sejas vaibstus, viņa seju, pūloties saprast, izprast, uztver viņu, beidzot un atkal kā paša pirmajā reizē.

Nabiki visdīvainākais šajā neparastajā nodarbošanās veidā bija atklāsme, ka, lai arī viņi to darīja kopā, viņi katrs bija savā emociju ritmā, sekojot katrs saviem jūtu paisumiem un bēgumiem. Kad viņa nevaldāmi sāka smieties par šo situāciju, Ranma uzmanīgi vēroja viņu. Kad dažas minūtes vēlāk viņš tik silti uzsmaidīja meitenei, viņa tā vietā tikai piefiksēja katru viņa sejas muskuļu kustību, kā katatoģizējot un saglabājot to kādam arhīvam. Un tomēr, lai arī viņi to darīja katrs savā veidā, viņi to darīja reizē arī kopā. Nabiki juta, kā Ranma burtiski spēj ieskatīties viņā, redzēt viņai cauri, klusumam aizskalojot visu to viņas rūpīgi celto Ledus Karalienes vairogu, visus runas rituālus, visu formalizēto uzvedības kodeksu, atstājot tikai tās jūtas, kas neļāva novērotāja acīs ne melot, ne izlikties.

Acu kontakts Nabiki sabiedrībā nekad nebija kas ierasts, un to bija ļoti grūti ieturēt, tomēr viņa piespieda sevi, un nepagāja ilgs laiks, kad viņai tas pat sāka iepatikties. Cilvēki spēj pielāgoties visdažādākajām situācijām, un pēc dažām minūtēm klusuma tas jau šķita normāli. Tas vairs nešķita nekas neparasts, tā pazaudēt sevi Ranmas acīs. Kas gan cits te bija ko darīt? Nabiki juta, ka šobrīd spētu darīt visu ko vien vēlētos, un Ranma tāpat spētu redzēt viņu visu, tādu kāda viņa ir. Nekas nespētu viņu nošokēt. Nekas nespētu viņu pārsteigt.

Mēģinājusi pāris pirmās minūtes saglabāt seju nekustīgu, viņa beidzot atmeta tās muļķības un ļāvās šai brīvībai, ļaujot sejā ieplūst tām emocijām, kas nu kurā brīdī meiteni pārņēma, neslēpjot vairs neko, jo likās, ka nekas tāpat vairs nespēj puisi nošokēt vai satraukt. Tāpat arī viņš vairs nevairījās slēpt savas jūtas. Tā seja, kas smējās, kas skatījās viņā tik nopietni un reizē vaicājoši, tā bija Ranmas patiesā seja. Nabiki vairs nespēja pateikt cik laika bija pagājis, pāris minūtes vai mūžība, bet šai laikā Ranma bija smējies, smaidījis, bijis satraukts un norūpējies, noskumis un izbiedēts, un visu to laiku… skatījies… uz viņu. Meitene apzinājās, ka bija darījusi - joprojām darīja - to pašu. Nekad vēl savā dzīvē viņa nebija sajutusi, ka kāds viņu tā pieņemtu - tādu, kāda viņa ir.

Pēc kāda laika - tas varēja būt vesels mūžs vai pat divi - Ranma klusi ierunājās. “Paldies, Nabiki. Man tas patiesi bija vajadzīgs. Es biju te, un domāju. Es pūlējos saprast, ko lai iesāk ar Akani.”

“Izdomāji ar?”

“Nē.”

“A.”

“Bet … šis te palīdzēja.”

“Skaidrs. Un ko tu pūlējies saprast?

“Ko es jūtu.”

“Par Akani?”

Ranma svārstījās. “Njā,” viņš atzina un nodūra skatienu grīdā. “Pamatā.”

Nu bija Nabiki kārta svārstīties. “Par… ko vēl?”

Ranma klusēja un neteica neko. Nabiki gaidīja. Ja vajadzēs, viņa bija tā gatava gaidīt kaut visu dienu. Beidzot puisis ierunājās. “Ko es jūtu...”

“Par ko?”

“...”

“Ranma?”

“Man liekas, ka man šobrīd labāk būtu pabūt vienam.”

“Ranma…”

“Nabiki, es… man… man tagad ir daudz par ko pārdomāt…”

“Es esmu tavs sensejs.” Ranma samirkšķināja acis un beidzot pacēla skatienu augšup no grīdas. “Es labprāt tev palīdzētu,” Nabiki turpināja. Ranma tikai turpināja skatīties uz viņu un klusēt. “Vai tu atkal ‘paklusē’?”

“Es nezinu. Varbūt. Es vienkārši nezinu, ko lai saka.”

“Kāpēc nesākt ar to, ka tu man pateiktu, ko jūti?”

“Jo es domāju, ka tas būtu ‘ļoti stulba doma’...”

“Kāpēc?

“Tāpēc ka…” Ranma atkal nodūra skatienu. “Tāpēc ka… tas varētu radīt jaunas nepatikšanas… Nē. Es zinu, ka tas radīs jaunas nepatikšanas. Tas radīs sasodīti daudz nepatikšanu, Nabiki. Un… tev tas varētu nepatikt. Tu varētu padomāt, ka es atkal ‘daru stulbības’... “

“Atstāj to manā ziņā, izlemt, vai kaut kas ir ‘stulbi’. Tāpēc jau es te esmu.”

Ranma atkal pacēla skatu pret meiteni, šobrīd tādu kā cerību pilnu. Tad viņš izslējās staltāk. Dziļi ievilka, un tikai pēc brīža izpūta elpu. Tāda kā baiļu ēna pāršāvās Ranmas sejai. Tik un tā viņš saņēmās un turpināja. “Nabiki, es…. es domāju… es… laikam… tu man patīc… mazliet… laikam...”

Nabiki sirds salēcās. Meitenes acis ieplētās lielas jo lielas. Viņa steigšus nodūra skatienu, piepeši sākot ārkārtīgi uzmanīgi pētīt katru grīdas šķirbiņu. Tad, sajutusi, ka asaras vairs nav apturamas, viņa samiedza acis. Aptvērusi seju ar rokām, Furinkanas Ledus Karaliene sēdēja te puiša priekšā un raudāja, pleciem viegli trīcot pie katra elsojošā elpas vilciena. Otro reizi divu dienu laikā. Otro reizi visā savā apzinīgajā dzīvē, viņa sēdēja un nekautrējoties ļāvās asarām, kādam citam cilvēkam to redzot.

Ranma klusējot vēroja viņu, apjucis, nesaprotot, ko lai saka vai dara. Šobrīd viņam bija skaidrs tikai viens, ko šādās situācijās darīt. Atlika tikai ‘Paklusēt’, palikt uz vietas, skatīties un gaidīt, kad Nabiki atgūsies.

Beidzot, meitene atņēma rokas no saraudātajām acīm un atkal paskatījās uz Ranmu. “Vai… es tev patīku tā, kā tev patīk Akane?

Akane? Tas bija negaidīti. Ranma apdomāja šo faktu. “Nē.” Nabiki sajuta, ka kaut kas pārtrūkst viņā, līdz ar šiem vārdiem. Viņa bija tik pārņemta, ka gandrīz vai neizdzirdēja tos vārdus, kas sekoja. “Man patīk Akane, bet viņa vienmēr ir tik… tik uzvilkta. Ar viņu ir tik grūti sadzīvot.” Nabiki aizrāvās elpa, gaidot, cerot, brīnoties, kas gan vēl sekos, ko gan viņai atnesīs nākamie Ranmas vārdi. “Es … Man tu nemaz tā nepatiki… sākumā… bet tu esi tik lieliska… Tas bija tik forši, ka es varēju ar tevi tā runāt, un ka tu man palīdzēji. Es… man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi. Man patīk runāt ar tevi. Man patīk, ka tu nekad nepacel balsi... uz mani… pat ja es būtu pelnījis… Man patīk, ka tu man palīdzi. Man pat skolā ir sācis veikties labāk, un tikai kopš mēs sākām runāties. Un, pat ja Akane to nenovērtē, arī tur man iet labāk. Un tas viss tikai pateicoties tev.”

“Tad… es tev patīku… kā draugs?” meitene pavaicāja, no visa spēka pūloties, lai vilšanās un skumjas neparādītos viņas balsī.

“Nē. Es… man… tu man patīc…. Patīc…”

KAS? Nolādēts, Ranma, nemoki mani! Viņai bija tas jāzina, viņa te mira vai nost no neziņas! “Kā patīku?”

Piepeši bailes bija pazudušas no Ranmas sejas. Viņš izskatījās tik rāms un mierīgs, kā pieņēmis kādu lēmumu. Viņš atkal bija tas mierīgais, nosvērtais vīrs, kas viņš bija iemācījies būt šajā nedēļā. “Tu man ļoti patīc, Nabiki. Ļoti ļoti patīc.”

Atvieglojuma sajūta pāršalca Nabiki kā jūras viļņi. Sirds mežonīgie puksti atbalsojās krūtīs, dunēja ausīs. Viņa atkal bija atguvusi elpu, pēc visa tā sasprindzinājuma, pēc gaidīšanas, pēc asaru lietus, tā atkal padevās viņai, laužoties krūtīs ar dziļiem asiem vilcieniem. Nabiki smējās, smaidīja, paraudāja mazliet vēl. Beidzot viņa pamazām sāka nomierināties, Ranmam nekustīgi sēžot viņai pretī, maigi smaidot un gaidot uz viņu. “Es nespēju noticēt, ka tu to pateici. Es nespēju noticēt, ka tā ir patiesība. Es tā pārdzīvoju. Es jūtos tāda muļķe. Es nespēju noticēt, ka tu varētu izjust pret mani to pašu, ko es pret tevi. Es…”

 “Nabiki.”

Meitene pacēla galvu. “Jā?”

“Ko tu jūti pret mani?”

Nabiki bikli uzsmaidīja puisim, zinot, ka tūlīt atdos viņam kontroli pār sevi, apzinoties, kādu varu pār sevi tā atdos Ranmam, varu, kuru viņš jebkurā mirklī spēs izmantot, ja vēlēsies. Ka viņa, Ledus Karaliene, atzīsies, ka ir tikai cilvēks, tāpat kā citi, ar savām vājībām, tikpat ievainojama un salaužama…. Un ka viņai tas ir vienalga. “Tu man arī patīc Ranma. Es pati nespēju noticēt, ka es to tā saku, bet tā ir.”

Ranma aizvēra acis un nolieca galvu, izpūšot aizturēto elpu, gluži kā noveļot no pleciem milzu smagumu. Brīdi viņš tikai sēdēja tur ar nokārtu glavu un klusi elpoja, kamēr Nabiki gaidīja. “Tad mums ir lielas nepatikšanas,” viņš beigās nopūtās.

“Man vienalga.”

“Nabiki, es esmu kā nesprāgusi bumba, tu taču to apzinies?”

“Ko tu ar to domā?”

“Es esmu kā bumba ar jau aizdedzinātu degli. Ja kāds uzzinās, ka es tev patīku…”

“Man vienalga, Ranma.” 

“Akane eksplodēs un ienīdīs tevi. Meitenes skolā domās, ka tu esi sajukusi. Manas pārējās saderinātās visas greizsirdībā sajuks prātā…”

“Ranma, es labi zinu, kas tu esi. Mēs dzīvojam zem viena jumta jau divus gadus, es ceru, tu par to atceries? Nav tā, ka es nezinātu, uz ko es parakstos, to atzīdama.”

“Mūsu tēvi sāks plānot mūsu kāzas.”

Ups. Nu labi, tas tikai pierādīja, ka visus sarežģījumus Nabiki nebija vēl paredzējusi. Nu, kāzu plānošana Tendo namā nebija nekas jauns. “Mēs jau vienreiz bijām saderinājušies, Ranma. Es domāju, es ar to spēšu tikt galā. Es neesmu Akane. Neviens nepiespiedīs mani apprecēties ar tevi, ja es izlemšu, ka es to nevēlos.”

“Paldies.”

“Paklau, tas nebija tā domāts, Ranma! Es tikai gribēju teikt, ka man nekad nav augstā cieņā bijušas visas tās muļķības par ‘dzimtas godu’, ‘solījumu dzimtām apvienoties’ un pārējās mūsu senču izdarības, tas arī viss.”

“Man ļoti rūp tāda lieta kā ‘Dzimtas gods’, Nabiki. Man šķiet, tev arī vajadzētu rūpēt.”

“Tā, stop! Šimbrīdim tas ir pārāk sarežģīts temats apspriešanai, bet es apsolu, mēs pie tā vēl atgriezīsimies. Viss, ko es gribēju pateikt, ir, ka es labi zinu, uz ko es parakstos, un ka es nevienam neļaušu piespiest mani darīt kaut ko, uz ko es nejutīšos esam gatava. Tu man patīc, Ranma. Šonedēļ, es esmu sapratusi, cik ļoti tu man patīc.”

“Tad, ko mēs tagad darīsim?”

Viņi abi klusējot sēdēja un skatījās viens uz otru, abi pārsteigti par to kā viss bija pavērsies, abi apzinoties, ka, lai cik briesmīgas šīs pēdējās dienas nebija, īstās nepatikšanas vēl pat nebija sākušās, un neviens no viņiem nezināja, ko lai tagad iesāk.

Beidzot, Nabiki pirmā ierunājās. “Nu, šodien tā kā ir svētdiena, un es neko neesmu ieplānojusi…”

“Jā, un?”

“Un tātad,” meitene šķelmīgi uzsmaidīja viņam. “Kāpēc gan lai tu neuzaicinātu mani uz randiņu?”

Ranma atsmaidīja viņai. “Jā, man tas pat ļoti patiktu.”

Ranma pirmais piecēlās kājās un pastiepa roku, palīdzot piecelties Nabiki. Viņi tur stāvēja viens otram priekšā, abi piepeši jūtoties neveikli, ka atrodas tik tuvu viens otram. Jā, tam laikam vajadzēs kādu laiku pierast. Bet, tai pat laikā abi apzinājās, ka viss būs labi, ka būs laiks neveiklībai un laiks nepatikšanām, bet tas būs vēlāk. Šodien viņi nedomās par to, kas viņus sagaidīs nākotnē. Šodien, viņi vienkārši atpūtīsies un izbaudīs viens otra kompāniju. Rīt būs cita diena, rīt sāksies skola, rīt būs jāstājas pretī sāncenšiem un konkurentiem, un kas zina kam vēl. Rīt nāksies sākt domāt par pienākumu, dzimtas godu, vecāku dotajiem solījumiem un visu pārējo, bet tas būs tikai rīt.

Šodiena bija tikai viņiem diviem.