Šī diena Drako dzīvē jau no paša rīta sagriezās galīgi šķērsām. Viss iesākās neiedomājami banāli – viņš aizgulējās. Istabas biedri laikam bija nosprieduši, ka pašu nervu šūnas tiem dārgākas par Malfoja labklājību, tāpēc nemaz ij nemēģināja viņu piecelt (uzklausot lamas, apvainojumus un dzēlības). Tā vietā viņi draudzīgā pulciņā bija aizlēkšojuši uz brokastīm, atstājot Drako saldi guļam. Uz mikstūru stundu Drako devās īgns, vēl joprojām miegains un izsalcis. Turklāt viņš bija tiktāl iegrimis asiņainas atriebes plānos – nē, tiešām, kur tas redzēts, neparūpēties par to, lai Drako nekavētu stundu! –, ka sākotnēji nesaklausīja apslāpētos smiekliņus, kas uzvirmoja klases telpā gan te, gan tur. Strupa drūmā skatiena pavadījumā apsēdies solā, arī viņš ievēroja, ka pasniedzēja mantiju grezno savādas krasas lilija: pie atloka piespraustā zieda tonis atgādināja sarūsējušu naglu. Paraustījis plecus, Drako pievērsās saviem pierakstiem.

– Jūsu gauži vārgās zināšanas es personiski uzskatu par acīmredzamām, – Strups čerkstošā balsī ķērās pie dienišķās pazemojumu devas izsniegšanas, –  taču Grifindora dekāne… — acīmredzot, Maksūras citēšana bija zem Strupa goda, un viņš vienkārši atmeta ar roku. Tad, padarījis runas toni vēl indīgāku, turpināja: – Uzskatu, ka viņu varēja maldināt šķietamie panākumi, kas rodas, skolēniem strādājot pa pāriem. Tādējādi tas, kurš savādā kārtā ir ne tik dumjš kā solabiedrs, var pacensties uzlabot kolēģa sniegumu. Nu ko, šodien jums ierastais triks neizdosies. Ikvienam no Slīdeņa tūlīt pat jānosauc tā grifindorieša uzvārds, ar ko viņš šodien vārīs mikstūru!

Sacēlās bungādiņām visai skādējošs troksnis, kurā pamīšus izkliedzamie uzvārdi noslīka kā kalambola spēlētāja pārgurušās miesas pēlī pēc īpaši neganta treniņa. Samiegojies Drako pārāk vēlu atģidās, ka viņam taču arī kāds jānosauc.

– Mister Malfoj, – Sneipa uzšņāciens atskanēja pavisam līdzās, – jums būs jāsamierinās ar mis Greindžeri. Man nesaprotamu iemeslu dēļ neviens no Slīdeņa negribēja būt kopā ar viņu.

Drako tik strauji atgāza galvu, ka spranda nokrakšķēja vien. Viņa apstulbušais skats atdūrās pret gluži sarkanu, bet cieši sakostiem zobiem Greindžeri, kura mīņājās līdzās Malfoja solam. Ja nākamās divas stundas nebūtu jāpavada šajā apšaubāmajā kompānijā, viņš no sirds nopriecātos par Hermiones nenoslēpjamajām dusmām, taču šajā situācijā vienīgās uzvilnījušās emocijas bija žēlums pašam pret sevi.

– Pabīdies, Malfoj, – Greindžeres šņāciens nebija ne par matu sliktāks kā Strupa, un Malfojs, nevērīgi piesedzis žāvās pavērto muti, bez īpaša prieka atbrīvoja klases biedrenei pusi no sola.

* * *

Gaiss sāka piesātināties ar vērmeļu smaržu. Tātad pagājusi vismaz pusstunda kopš kopīgā darba sākuma, laiks ķerties pie Eiforijas eliksīra pagatavošanas nākamā posma. Drako sarauca uzacis – viņi jau trīsdesmit minūtes aizvadījuši viens otram līdzās, bet neviens nav pateicis otram jel ko aizvainojošu? Pats sev viņš varēja atzīties, ka vārīt mikstūru kopā ar Greindžeri bija daudz patīkamāk nekā ar ierasto partneri Pārkinsoni. Pansija allaž pamanījās trīs ceturtdaļas darba ieskapēt viņam, bet stundas beigās tik un tā žēlojās par nogurumu un nesamērīgi augstajām pasniedzēja prasībām.

– Es pēc vīģēm, – Drako noburkšķēja. Nepieciešamo augli viņš ingredientu skapī ieraudzīja uzreiz, vīģes krunkainie sāni šķita viņam uzsmaidām lādzīgu, kaut bezzobainu smaidu. Noskaitījis vajadzīgo daudzumu, viņš aiz muguras izdzirdēja sinhronu daudzbalsīgu noelšanos, atšķaidītu ar pāris svilpieniem un kautru ūjināšanu. Ātri apcirties pret klasi, arī Drako izdvesa neidentificējamu, taču visai emocionālu skaņu. Greindžeres mati lidinājās ap viņas galvu, it kā tos cilātu vēja vērpetes, turklāt tie jauki spīdēja, izgaismojot pievilcīgos vaibstus un padarot izteiksmīgās acis vēl dziļākas un vilinošākas. Pati viņa, liekas, bija tik ļoti pārņemta ar darāmo, ka nemanīja ne savu matu savādo uzvedību, ne klasē valdošo satraukumu.

— Nekā neparasta, Eiforijas izgarojumu blakus efekts, — Strups vienā teikumā sagrāva valdzinošo atmosfēru.

Drako piesardzīgi novietoja uz sola žāvēti vīģi. Greindžere, nepaceļot acis no katla, mēģināja satvert augli, taču netrāpīja. Vīģes vietā viņa cieši sakampa Drako pirkstus un pavilka viņa roku uz savu pusi. Malfojs apjukumā padevās, un viņa galvu ieskāva Hermiones joprojām nedabiski plīvojošie mati. Greindžere beidzot bija pamanījusi atšķirību starp vīģi un Drako roku, atlaidās un ieskatījās viņam sejā. Viņa neizskatījās apmulsusi, kā to būtu bijis dabiski sagaidīt, gluži pretēji – viņas rokas no jauna pastiepās uz Drako pusi, ar pašiem pirkstu galiem noglāstot viņa delnas. Vēl un vēlreiz. Lūpās parādījās smaids, acis sāka zaigot vēl košāk, un glāstu vietā Drako sajuta vieglus skrāpējienus.

Tas nabaga Malfojam bija par daudz – galva sāka stipri reibt, bet domās un vēlmēs ieviesās pilnīgs juceklis; gribējās satvert Hermioni aiz pleciem, taču vienlaikus pārņēma sašutums par to, ko viņa atļaujas, galvā kā sniegpārslu dejā virpuļoja izbrīns, neizpratne un labsajūta… viņš cieši aizžmiedza acis un papurināja galvu... 

* * *

Atvēris acis, viņš vēl labu brīdi nemirkšķinot blenza uz baldahīnu. Sanāk, tas bija sapnis? Tikai sapnis? Atmiņā lēnām atausa nesen lasītais: Narcise bija viņam atsūtījusi jaunmodīgu burvju psiholoģijas grāmatu. Sapņi tāpat kā visi citi izmainītas apziņas stāvokļi uzrāda to, kas slēpjas indivīda zemapziņā. Apslāpētās vēlmes, bailes un tā tālāk… viņš tiešām būtu gribējis, lai...?