‘Patiesais alus radīšanas stāsts' ilga vairākas stundas, un tas sākās ar visai ‘īpatnēju' atstāstu par to, kā tika izgudrots un pilnveidots alus, lai gan tas stāsts pilnīgi droši nevarēja būt simtprocentīgi vēsturiski patiess kaut vai tā iemesla dēļ, ka Juto versijā tur bija norisinājies gadsimtos ieildzis karš starp Afrikāņu dieviem un Norsu ledus milžiem. Tam sekoja stāsts par paša Juto dzimšanu - kurā vairāk kā dažas lappuses bija nekaunīgi aizlienētas no ‘Pūķa Olu' mangas - un garāmejot pieminēta piecdesmitajos gados notikusī citplanētiešu invāzija, kas bēdīgā veidā izgāzās, jo svešajiem, izrādījās, piemita nāvīga alerģija pret apiņiem, un ko visu pasaules valstu valdības savā sazvērestībā bija pamanījušās noslēpt no sabiedrības, par spīti teju vai septiņdesmit procentu Zemes iedzīvotāju bojāejai.

Kā jau Itsuki bija brīdinājis, stāsts aizņēma labu daļu no atlikušās nakts, un uz to brīdi, kad Juto pabeidza savu stāstu ar balsīs attēlotu ainu, kurā viņš dod zvērestu Alus Dieviem mūžam sludināt Apiņu apliecinājumu, visi jau bija gatavi atlūzt savās gultās. Ja godīgi, Itsuki un Asami bija pazuduši kaut kur jau stāsta pusē, un Čijako šobrīd saldi šņākuļoja, ieķērusies Asahi elkonī.

Ranma un Nabiki pamāja viņiem sveicienus un cieši apsolījās pievienoties pulciņam arī nākamajā vakarā. Vairums no alus radītā reibuma Ranmam jau bija izvēdinājies, un tagad vēsais nakts gaiss un jūras smarža palīdzēja tikt galā ar atlikušo, viņiem gar ūdens malu divatā soļojot pa tukšo liedagu uz viesnīcas pusi.

Tāpēc, kad Nabiki satvēra viņa roku, Ranma bija vairāk nekā mazliet pārsteigts. Viņš pameta skatienu atpakaļ uz nometnes pusi kāpās, taču tur bija redzams tikai Asahi, kas pūlējās ienest aizmigušo Čijako viņu teltī, un galīgi uz šo pusi neskatījās. Viņš vērīgāk paskatījās uz Nabiki, domās pūloties atcerēties, cik daudz viņa bija pamanījusies izdzert vakara gaitā. "Nabiki?"

"Kuš...." viņa klusi atbildēja. "Parasta nedēļas nogale. Man visticamākais vairs ilgi nebūs iespējas iet roku rokā ar jauku puisi vakara pastaigā pa pludmali. Ļauj man kaut mazliet ļauties manai fantāzijai?"

"Jauku puisi...?" Ranma viegli piesarka. Nabiki viņu arī agrāk bija tā nosaukusi, bet parasti tas bija daļa no kāda blēdībām pārpilna plāna.

Meitene smagi nopūtās. "Neesi nu tāds pamuļķis, Ranma. Tu vēl pamēģini apgalvot, ka nezini, ka esi iekārotākais puisis visā skolā? Ja nezini, tad es varu tev parādīt fotogrāfiju pārdošanas balansu." Viņa vērīgāk paskatījās uz puisi un pasmīnēja. "Tikai nesāc nu te kaut ko iedomāties. Tev līdzi nāk PĀRĀK daudz balasta, lai tu būtu to pūļu vērts. Bet... kā iedomu draugs nedēļas nogales atpūtai..." viņa atslīga pret puiša sāniem. "... tu vairāk kā noderēsi."

"Jā, paldies," Ramna saīgušā tonī novilka. Kādu brīdi abi soļoja uz priekšu klusumā, tikai siltajiem viļņiem lēni glāstot viņu pēdas, pirms viņš atkal ierunājās. "Tu tirgo manas bildes kā puisim izskatoties?"

"Godīgi sakot, tās dod lauvas tiesu peļņas," meitene iesmējās. "Tavas meitenes puses bildes smagi konkurē ar Akanes bildēm, bet puiša pusei nav īstu konkurentu, izņemot tās pāris reizes, kad man izdevās noķert kadrā Rjuougu."

"Tu pārdod Rjuougas bildes?!"

"Un Mousa arī. Viņam ir neliels, bet visai apsēsts faņu pulciņš. Bet noķert viņu neietinušos tajos ķīniešu paltrakos līdz ausīm pēdējā laikā ir palicis teju neiespējami." viņa ieķiķinājās. "Nesaki, ka tu no tiesas domāji, ka tikai puiši Furinkanā ir apsēsti ar seksu? Paklau, hormonu vētras vienādi ietekmē abus dzimumus, un tās te plosījās vēl PIRMS tu atvilināji šurp visseksīgākos vīriešu dzimuma cīņu meistarus no visas Āzijas, lai regulāri sarīkotu nosvīdušu puišu cīņas saplēstās drēbēs."

Ranma notrīsēja, iedomājoties sekas. "Nu bet kā tas tev sanāk...  Tev pat visparastāko puišu dūru izvicināšanu izdodas padarīt par augstākā mērā nekaunīgu izrādīšanos, Nabs?"

"Ne jau visi no mums spēj lidot, Ranma," meitene nomurmināja. "Dažiem nākas mīt tos dubļus, ko tu nopurini no savām kurpju zolēm, lēkājot pa jumtiem tā itkā tas būtu pats vienkāršākais pārvietošanās veids, pilnīgā saskaņā ar visiem fizikas likumiem," viņa sadrūmusi izdvesa.

Ranma brīdi sarauca pieri, pūloties saprast tikko Nabiki sacīto, un nesaliekot nekādi kopā galus, līdz izlēma, ka tā būs bijusi kāda meitenes pielietota metafora. "Es tev varētu iemācīt."

"Tas nav..." Viņa asi paskatījās uz viņu, un tad piepeši aprāvās pusvārdā, acīm viegli ieplešoties. "...iemācīt ... man?"

"Nu...  jā. Es gribu teikt... Nav jau tā ka tu kaut ko tādu varēsi pasākt darīt jau rīt vai parīt uz pusdienlaiku... Varbūt ka tas prasīs gadus.. Visdrīzāk jau ka prasīs, bet... Nav jau tā, ka tu to NEVARĒTU, ja vien tu pie tā pa nopietnam pieķertos." Ranma piešķieba galvu, pārsteigts par to šokēto izteiksmi meitenes sejā. Nebija jau tā, ka viņam BŪTU IEBILDUMI pret no sliedēm izsistu Nabiki... Ja godīgi, viņam pat patika, ka bija tā izdevies viņu pārsteigt un nošokēt, bet viņam tas patiktu daudz labāk, ja viņš SAPRASTU, kāpēc viņa ir tik šokēta.

"Tik vienkārši?" meitene izdvesa, saraukusi pieri. "Mana mazā māšele sper zemes gaisā no dusmām, jo tu pat treniņcīņās ar viņu neielaidies, bet... mani tu esi gatavs mācīt? Tā vienkārši?"

Ranma nopūtās. "Akane nevēlas, lai es viņu mācītu."

"Ko?! Ranma, viņa visu laiku to tik vien dara kā žēlojas..."

"Nē." viņš aprāva Nabiki pusvārdā, un zēna seja savilkās akmens cietumā. "Viņa grib, lai es  CĪNOS ar viņu. Cīnos kā ar līdzīgu. Cīnos ‘nopietni'. Viņa negrib mācīties no manis, viņa grib tikai mani uzvarēt." Viņš noraidoši papurināja galvu. "Ja es kaut uz sekundi spētu noticēt, ka viņa varētu atlikt malā savu pārāk uzpūsto ego, lai patiesi sāktu klausīties tajā, ko es saku, es viņu būtu mācījis kopš tās dienas, kad mēs te ieradāmies."

‘Tu esi patiesi lieliska cīnītāja. Man ir tāds prieks, ka tu neesi puisis...' Tas sāpēja, pat pēc vairāk kā diviem gadiem. Mazliet, bet tik un tā. Tas mirklis, kad viņi bija atraduši kaut ko vienojošu... un jau nākamajā mirklī visu sabojājuši...

Viņa acis noslīdēja lejā uz smiltīm, kas spiedās cauri kāju pirkstu starpām, tikai lai tās tūlīt pat aizskalotu siltie okeāna vilnīši. "Rjuougam labāk sanāk kaut ko iedzīt tai ietiepīgajā galvā, bet viņš pie mums ir pārāk reti, lai tas spētu ko mainīt. Varbūt, ja visas pārējās skuķes nebūtu gatavas viņu nomiegt, lai tikai tiktu klāt man, tad viņai būtu savādāka doma. Varbūt, ja es jau būtu paguvis kādu apmācīt un sapratis, kā tas ir - mācīt. Vai, ja mans sencis vai Tendo kungs mēģinātu turpināt viņu apmācīt... Es nevaru... Es nedrīkstu ņemt Akani par savu pirmo skolnieci. Pārāk liels risks, ka viņai tas var beigties pārāk smagi."

"Labi," Nabiki klusi nočukstēja.

"Labi kas?"

"Labi, tu vari mani mācīt." viņa sacīja. "Es būšu tavs pirmais skolnieks."

Ranma apstājās, un, tā kā viņi joprojām bija saķērušies rokās, arī viņai nācās apstāties.

"Nopietni?"

"Un es pat atlaidīšu tev kādu daļu no tava parāda," meitene piebilda. "Tomēr paturēsim to tikai starp mums diviem. Es nevēlos, lai Līgavu Brigāde paliek greizsirdīgas un izdemolē arī manas mājas tikai tāpēc, ka iedomājās, ka es gribētu nozagt viņu iekāres objektu sev."

"Nu, labi. Ja tu tā saki. Erm... Kad tu gribētu sākt?" viņi atsāka iet uz priekšu.

"Mēs varam šobrīd par to nedomāt? Tas izklausās pēc kaut kā, kur ir iesaistīts daudz svīšanas un piepūles, un viss, par ko es šorīd vēlos domāt, ir tā mīkstā gulta viesnīcas istabā, kas mani jau gaida." Nabiki nožāvājās. "Pajautā man vēlreiz, kad šī nedēļas nogale būs beigusies."