Vēlu naktī Nabiki atkal pavadīja laiku pētot korķkoka plāksmi, uz kuras bija uzlikta Ārprāta karte. Viņa bija pievienojusi Rinu, Riko, Sajuri un Juku, apvienojot tos ar Hiroši un Daisuke vienā malā, nosacītā ‘normalitātes' reģionā. Šobrīd viņa bija sākusi sadalīt to Gordija mezglu, kas bija Ranmas attiecības, atšķirojot nost tās, kas bija labvēlīgas vai pat izdevīgas. Diemžēl, šai sekcijā nonākušo personu bija ārkārtīgi maz.

Nabiki bija spiesta būt godīga, un pati sevi šajā sekcijā neievietot. Es nekad neatstāju labvēlīgu ietekmi uz to Ārprātu. Es tur rīkoju kailcirtes. Viņa novietoja savu fotogrāfiju netālu no Akanes fotogrāfijas.

Līnijas, kas savienoja fotogrāfijas, bija dažādās krāsās. Zilā nozīmēja draudzību, sarkanā - sāncensību, zaļā - romantiskas jūtas. Pateicoties Ranmas pūlēm, viņa tagad varēja pārmainīt Kuno līnijas no zaļās un sarkanās uz zaļo un zilo, lai arī meitene bija spiesta tur pievienot līmlapiņu ar uzrakstu -  ‘nestabila'.

Nabiki acis parslīdēja pār viņas pašas fotogrāfiju, tad pār Ranmu raksturojošajām divām fotogrāfijām, un tad pievērsās tam zilajam diegam, kas tās savienoja.

Esi godīga. Pati pret sevi.

Nabiki neapzinīgi sāka košļāt apakšlūpu. Būt godīgai reizēm ir ļoti bīstama padarīšana. Šobrīd viņa apsvēra ārkārtīgi bīstamu lēmumu.

Pūloties nomierināties, viņa pārbīdīja citur pāris citas fotogrāfijas, tad atkal pievērsās savējai. Tas nebūs tik vienkārši, kā iemest lapiņu arī ar manu vārdu cepurē ar visu kandidāšu vārdiem. Lai to dabūtu gatavu, man būs viņš burtiski jānozog, slepus jāizved ārā no šīs pasaules, kurā viņš ir tā sapinies. Es būšu tajā visā iekšā pāri galvai, izredzes katastrofiski visu sačakarēt pieaugs EKSPONENCIĀLI, un, ja tas izgāzīsies, pār manu galvu nāks reālas nepatikšanas. Vai viņš tiešām ir tā vērts?

Esi godīga. Pati pret sevi.

Meitene nervozi pastiepa roku pie plātnes, brīdi svārstoties šaubījās, bet tad izrāva tās divas adatas, kas turēja zilo diegu novilktu starp savējo un Ranmas fotogrāfijām. Viņa strauji nostiepa tā vietā zaļo diegu, un asi pieprauda vietā adatas, gluži kā baidītos, ka pazaudēs šo saikni, ja vien pietiekami ātri nenovilks un nenostiprinās to.

Nabiki atļāvās izpūst aizturēto elpu, ko pat neapzinājās esam aizturējusi, un pakāpās atpakaļ. Tā bija maza, gandrīz vai nepamanāma izmaiņa... bet reizē arī tik šausminoša. Un arī saviļņojoša. Viņa plānoja paveikt pašu satriecošāko laupīšanu vēsturē - viņa gatavojās nozagt Ranmu Saotomi.

Nabiki izjuta vieglu vainas apziņas uzplaiksnījumu, kad viņas skatiens apstājās pie Akanes fotogrāfijas. Viņa brīdi ieturēja pauzi, tad atkal piegāja pie plāksnes un sāka mazliet pārkārtot fotogrāfijas. Kad Nabiki atkal atkāpās, viņas fotogrāfija bija pārvietota mazliet tuvāk Ranmas foto, nekā māsas.

Piedod māšel. Viņa nodomāja. Es zinu, tu mīli Ranmu. Bet tu atraidīji viņu vienu reizi par daudz.

Nabiki acis vēlreiz pārslīdēja plāksnei. Tas bija burtiski kara pieteikums, un, ja vien kāds no ieinteresētajiem grupējumiem par to uzzinās, pirms viņa pagūs šo eksplozīvo situāciju atrisināt, ar viņu būs cauri. Te bija tāds zināms baiļu lēkmes uzliesmojums, kad Nabiki paskatījās uz amazoņu trio fotogrāfijām, bet tad meitenes seja apņēmībā saspringa.

Nē. Ranmam un man ir kaut kas kopīgs. Mēs abi nekad neatkāpjamies izaicinājuma priekšā. Nabiki acis pievērsās vēl vienam objektam, ko viņa bija piepraudusi pie plāksnes - divām izkompostrētām dzelzceļa biļetēm, tām pašām, ar kurām viņa bija devusies nedēļas nogales izbraucienā uz liedagu. Es neplānoju dzīvot jūsu mazajā, aptrakušajā pasaulītē kaut vienu mirkli ilgāk nekā tas būs nepieciešams. Bet, kad es no šejienes aiziešu, es ņemšu Ranmu sev līdz.

000

Cīņas mākslas nebija vienīgais, ar ko Saotome dzimta bija slavena.

Te bija neatkārtojamā Saotome Skola ‘māksla izrunāties bez domāšanas par sekām', kas vienmēr un visos laikos bija ļoti iecienīta. Tad sekoja Saotome Skola ‘māksla pieņemt nepareizos lēmumus', kur par mācekļiem, šķiet, bija pieteikušies teju visi Furinkanas vidusskolas skolēni.

Šorīt Nabiki Tendo atklāja, ka viņa ir kļuvusi par izcilu studenti Saotome Skolā ‘māksla aizgulēties'. 

"Tā ir tava vaina, Saotome!" Nabiki noņurdēja. Viņa bija palikusi bez savas ierastās rīta kafijas devas, spiesta apmierināties tikai paķerot līdzi pa ceļam termosu ar dievišķo dziru, ko Kasumi prātīgi bija sagatavojusi māsai līdzņemšanai uz skolu. Kavēt nodarbības bija kaut kas, ar ko līdz šim Nabiki problēmu nebija bijis. Galu galā, ja kāds gribēja veiksmīgi izplānot dienas biznesa pasākumus vēl pirms sākās stundas, celties nācās visai agri.

"Kāpēc mana?" Ranma protestējoši iebrēcās, lēkšojot līdzās Nabiki, tikai pa žoga augšmalu.

"Nezinu! Bet tā noteikti ir tava!" Nabiki atcirta vēl piktākā tonī.

Ja jāsaka godīgi, Nabiki lieliski zināja, kāpēc šorīt bija palaidusi garām visus modinātāja mēģinājumus viņu piecelt kājās. Kāda bija pavadījusi visu nakti, spēlējoties ar to korķa plāksni, pārkārtojot fotogrāfijas un tās savienojošās līnijas, apsverot uzbrukuma trajektorijas, izliekot uz papīra stratēģiju pēc stratēģijas, pūloties atrast to vienu ideālo veidu, kā sabalansēt šo haosu tā, lai tas nesabruktu pār viņiem abiem, kad divas fotogrāfijas Ārprāta centrā tiks izrautas no to ligzdām.

Ranma izdarīja varenu lēcienu, no žoga pārvietojoties uz akmens mūra arku pāri vārtiem. Zem viņa, vecā kundze, kas mēdza regulāri slacīt ūdeni uz ietves, pagriezās, dodoties atpakaļ mājā, par mata tiesu ar savu pēdējo šalti netrāpot Nabiki.

"Hā!" Ranma uzvaroši iesaucās, izdarot nākošo lēcienu, no arkas lejā uz ietvi...

...tieši kundzes aizmirstajā ūdens spainī.

Nabiki saviebās. Viņa lēnām aizgāja un pietupās blakus tagad galīgi izmirkušajai un absolūti sievišķīgajai Ranmai. "Paklau, varbūt ka mums derētu pameklēt savādāku ceļu uz skolu?"

"Tas nozīmētu padoties..." Ranma nomurmināja, noceļot no galvas ūdens spaini. Rudā bija uzmetusi lūpu, un, Nabiki nācās atzīt, tas padarīja viņu neticami piemīlīgu.

"Der izvēlēties kaujas, kurās vēlies cīnīties, Saotome," meitene pasmīnēja un pastiepa roku, piedāvājot Ranmai palīdzību piecelties. Viņas atvainojās vecajai kundzei par salocīto spaini (Izskatījās, ka kundzi absolūti nepārsteidza Ranmas negaidītā pārvēršanās, vairāk uzjautrināja tieši šī izmirkšana ūdenī), un tad metās skriet uz Furinkanas pusi, šobrīd vēl mazāk esot pārliecinātas par izredzēm pagūt tur ierasties laikā.

"Mēs nepagūsim..." Nabiki izmisumā ievaidējās. Līdz šim viņas apmeklējums skolā bija bijis perfekts. Šobrīd izpelnīties pārkāpumu...

"Nepadodies!" Ranma pār plecu izmeta. "Mēs vēl varam paspēt! Kamēr..."

"RANMA SAOTOME, GATAVOJIES MIRT!!!"

Ranma pārmeta kūleni, uzlidojot gaisā pāri šķembu un putekļu mākonim, kad mūrī zem viņa ietriecās kaut kas dzelteni melns.

Nabiki strauji nobremzēja un sapīkusi apstājās. "Jā, kā tad! Mēs būtu paspējuši... Ja vien pa nakts melnumu Furinkana piepeši vairs nebūtu Furinkana." Meitene sakrustoja rokas un atspiedās pret akmens žogu kādu gabaliņu nostāk, gatava pikti gaidīt un noskatīties slavenajā ‘Maizes Kaujā', dublis numur trīssimt četrdesmit septiņi.

Ranma piezemējās uz ielas un samiedza acis, ieskatoties putekļu mākonī. "Nu, goda vārds..."

No mākoņa iznira labi pazīstams tumšmatains stāvs, kura melni-dzeltenais galvas apsējs un vispārējā naida un niknuma aura lieliski lika saprast, kurš no Ranmas ‘draugiem' šodien bija izlēmis pamēģināt atriebties par iedomātiem pāridarījumiem. "Ranmāaa!"

"Paklau, Rjuouga, nu kāpēc..." Ranma iesāka, taču tieši tobrīd Furinkanas vidusskolas tornī skolas zvans nozvarnīja trešo reizi, ziņojot par pirmās stundas sākšanos. "Sasodīts! Nu kāpēc tev to tieši tagad vajadzēja, Rjuouga? Tagad mūs patiesi atstās pēc stundām!"

"Kā tu iedrīkstējies tā pamest Akani, tu briesmoni bez sirds!" Rjuouga pacēla apsūdzošo pirkstu pret rudmati, viņa cīņas aurai uzliesmojot visā krāšņumā.

"Viņa pameta mani!" Ranma tikpat pikti atcirta.

"Tāpēc ka tu salauzi viņas sirdi!" Rjuouga ieņurdējās. "Un tūlīt pat par to samaksāsi!"

Ranmas žokļu muskuļi acīmredzami saspringa. "Paklau, tu, Cūkcepure, šo kauju tu ar mani no tiesas negribi sākt tagad."

Rjuougas lūpas savilkās nicīgā smīnā, atsedzot smailos ilkņus, un viņš pieņēma cīņai gatavu pozu. "Nepārdzīvo, es šo brīdi apgriezt tev sprandu esmu gaidījis pietiekami il.. Au!" puiša roka instinktīvi piešāvās pie auss, kad pa to kaut kas nepatīkami trāpīja. Rjuouga pagrieza galvu uz pāridarītāja pusi un pamanīja ārkārtīgi niknu Nabiki Tendo, saviebušos stāvam ar atvēzētu roku, otrā turot sauju mūra šķembu.

Parastā situācijā Nebiki nekad nebūtu tik traka, lai brīvprātīgi iesaistītos kādā no Ārprāta notikumiem. Par nelaimi, negulēta nakts, nosacīti agrā pamošanās un, pats galvenais, kofeīna trūkums organismā visi bija sazvērējušies uz vienu roku. Racionālā Nabiki prāta daļa joprojām vēl gulēja. "Paklau, gribat abi ar Ranmu villoties, labi!" meitene iešņācās. "Dariet to pēc stundām!" Un viņa meta Rjuougam ar vēl vienu lausku.

"Au!" puisis tikko paguva atsist šķembu, pirms tā trāpīja viņam pa pieri. Tad viņš ar roku pārtvēra trešo. "Paklau, tu!" Rjuouga pagriezās un sāka soļot Nabiki virzienā, nolēmis sākumā atbruņot meiteni, lai pēc tam varētu nodoties Ranmas slepkavošanai bez traucēkļiem.

Nākamajā mirklī Ranma lēcienā bija pārmetusi kūleni virs Rjuougas galvas un tagad stāvēja starp viņu un Nabiki. "Pat neiedrošinies viņu aiztikt!" rudā iešņācās tik nikni, ka Rjuouga uz mirkli apstājās. 

Jau nākamajā brīdī Mūžam Pazudušā puiša seja savilkās nicīgā smīnā. "Akanes asaras vēl nav nožuvušas, bet tu jau piebrauc viņas māsai? Nu..." viņš draudīgi nokrikšķināja dūrēs savilktās rokas. "... tas būs vēl viens iemesls nomaukt tev ādu pār acīm!"

"STĀVI UZ VIETAS, NELIETI!!!"

Visi trīs konfrontācijā iesaistītie paskatījās uz tagad vaļā atsprāgušajiem Furinkanas Vidusskolas vārtiem. Tajos stāvēja Uzlecošā Kendo Klubu Zvaigzne, Arbūzu Bieds, Furinkanas Zilais Zibens, bet dažās aprindās pazīstams arī kā Pamuļķis ar Bokenu - Tatevaki Kuno. Puisis bija tā pārskaities, ka viņa roku trīcēšanu varēja saskatīt pat no šejienes, bet naidpilnais Rjuougam veltītais skatiens bija no tiem, kādus pat Ranma tikai retumis izpelnījās. "Vai nepietiek, ka tu jau apgānījis Akanes Tendo godu? Ka saistījis sev Dievieti ar Bizīti tik nežēlīgiem buramvārdiem klāt? Tev ar to visu nepietiek, vēl Nabiki Tendo tev jāiekāro, neapmierināmais sātan zemes virsū? Šai vietā svētākā, kur zinības tiek gūtas! Vai ir maz svētums kāds, ko apgānīt tu nepamēģinātu?!!"

"Vienu mirklīti..." Rjuougas acis iepletās platas jo platas. Viņš neticīgi paskatījās uz Nabiki, pieplakušu akmens mūra sienai gluži kā pārbijušos no viņa, uz Ranmu, nostājušos priekšā meitenei, gatavu stāties viņam pretī. Gluži kā aizstāvēt Nabiki... Viņš paskatījās uz Kuno, lēnām sākot aptvert, pēc kā tas viss no malas droši vien izskatījās. "Paklau, te būs kāds pārpratums. Es visu varu paskaidrot..."

"NĒ,"Kuno paziņoja, izslienoties visā augumā un paceļot bokenu pāri galvai, acīm pieveroties. Aiz puiša muguras norūcināja viņa iesaukā pieminētais pērkons. Pavēris acis, kendoists veltīja Pazudušajam Zēnam nicinošu skatienu. "Pat nemēģini mani apvārdot, tu elles izdzimum. Tavs liktens izlemts tapa mirklī tajā vēl, kad iedrošinājies te savu kāju spert šai zemē svētītajā! PĒRKONDĀRDS!"

Zibens šautra ietriecās pret debesīm paslietajā bokenā, Kuno pavērsa to pret Rjuougu un sagūstītais lādiņš dzirksteļojot aizlidoja un trāpīja Pazudušajam Zēnam tieši krūtīs. Trieciens bija tik spēcīgs, ka puisi aizsvieda pa gaisu, līdz lidojumu pārtrauca viena no ielas malā augošajām kļavām.

Rjuouga krampjaini sarāvās, pūloties ievilkt elpu. Ne tikai uz krūtīm viņa kreklā bij izsvilis apaļš caurums, bet arī aiz muguras esošais koks šķita apsvilis, it kā lādiņš būtu izgājis cauri ķermenim un tad ķēris arī koku. 

"Pie Svētās..." Ranma izelpoja, šokā skatoties uz Rjuougu un tad atpakaļ uz Kuno, kas šobrīd lēnām tuvojās Rjuougam, augstu pacēlis zobenu.

"Kurā mirklī Kuno ko tādu apguva?" Nabiki instinktīvi izvilka savu mazo fotokameru un ātri uzņēma pāris kadrus.

"Nezinu, bet Rjuouga neizskatās labi," Ranma nomurmināja, piepeši izklausoties satraucies. Parasti Mūžam Pazudušais Zēns smiedamies nopurināja no sevis pašus spēcīgākos uzbrukumus kā ceļmalas putekļus. Šobrīd viņš joprojām stāvēja pie koka, krampjaini velkot krūtīs gaisu, piespiedis roku pie krūtīm.

"Kuno lieto zibeni, un viņš tikko trāpīja Rjuougam tieši sirdī. Es teiktu, Rjuougam paveicies, ka viņš joprojām ir dzīvs," Nabiki atbildēja. Meitene turējās Ranmam aiz muguras, jūtoties ne pa jokam satraukta. Viņa tikko bija aptvērusi, ka Kuno jaunajam uzbrukumam bija visas iespējas izvērsties letālam.

"Un tagad izbaudi uz sevis, sātan, Furinkanas Zilā Zibens pilno spēku!" Kuno paslēja bokenu augstāk gaisā. "PĒRKONDĀRDS!"

Rjuouga zibenīgi cirtās sāņus. Viņš nekad nebija bijis tik ātrs kā Ranma, bet tik un tā bija ātrāks par vairumu sava vecuma pusaudžu, un ar to būtu vajadzējis pietikt, lai izvairītos no zibens šautras. Ranma pārsteigti ievēroja, ka tā vietā zibens izliecas, panāk bēgošo, ietriecas viņam sānos un aizlidina prom kā tādu lupatu lelli.

"Tas bija..." Nabiki noelsās, domās apsverot, vai fotogrāfiju vispār varēs attīstīt, ņemot vērā zibens pārgaismojumu. "Tas lādiņš viņam sekoja!"

Ranma arī samiedza acis. "Nē. Tā tas nebija..." Kuno nespēja izsekot Rjuougam ar acīm. Rjuouga metās sāņus tik strauji, ka uz mirkli Kuno pazaudēja viņu. Tikai, zibens viņu nepazaudēja. Kāpēc? Ranma paskatījās uz kaujas lauku, kur pamests mētājās Rjuougas lietussargs. "Klau, Nabiki... vai svins vada elektrību?"

"Domāju gan. To izmanto elektronikā un drošinātājos." Nabiki attrauca. "Kāpēc vaicā?"

"Rjuouga, lai trenētu spēku, mīl iešūt svina lodītes drēbju vīlēs," Ranma metās pakaļ kendoistam, apzinoties, viņai šī kauja ir jāaptur tagad. Tas idiots Rjuouga ir padarījis sevi par staigājošu zibensnovedēju! Kuno viņam vienmēr trāpīs, lai kā viņš nemēģinātu izvairīties! "Kuno senpai, pagaidiet!"

Rjuouga tikmēr bija atslīdzis pret mūra žogu ielas otrajā pusē.  Viņš sausi noklepojās un tad ar grūtībām izspļāva sarkanu siekalu murskuli. Puiša muskuļi turpināja haotiski sarauties pēc dubultās elektrības devas. Tikmēr apmierināti smīnošais Kuno jau pacēla bokenu vēl vienam triecienam, un ap viņu atkal sāka lēkāt dzirksteles.

Rudmate saķēra kendoista roku. "Pagaidiet! Kuno-senpai, pagaidiet lūdzu!"

Kuno pagriezās pret viņu, un elektriskās izlādes aura ap kendoistu izdzisa, atstājot aiz sevis tikai vieglu ozona smaržu. Tāpat gandrīz tūlīt no puiša acīm pazuda arī maniakālā aura. "Ak mana Dieviete ar Bizīti! Vai vēlies mani sveikt šai mirklī uzvaras, pār tavu apspiedēju nežēlīgo?"

Ja ar to tu apzīmē tevis atturēšanu no slepkavības izdarīšanas, laikam jau jā. "Kuno-sempaj, lūdzu..." Ranma pūlējās norīt kumosu kaklā. Nespēju noticēt, ka man nākas lūgt Kuno - KUNO - par tā draņķa dzīvības saglabāšanu... "... apžēlojieties... par viņu... Es nevēlētos... lai tāda... necienīgā... asinis... aptraipītu Jūsu rokas..." Ranma izmocīja no sevis kaut ko līdzīgu smaidam.

"Ak, mana mīla..." Kuno satvēra Ranmas rokas savējās. "Kā gan es vēlētos, vien tevi savās rokās tvert un doties pretī nākotnei, kur mūsu laimi kopīgi mēs svinēt sāktu. Bet... lai to iespētu, šis nežēlīgais līgums saderināties tev ar šo lopu jāiznīcina ir man. Un tādēļ iznīcinātam ir jātop arī viņam, mieru rast zem zemes sešās pēdās!" Kuno atlaida Ranmas rokas, paspēra soli atpakaļ un tad apcirtās pret Rjuougu, atvēzējoties ar bokenu. "JEL AIZSTĀVIES, TU NELIETI! ES CERU, NĀVI CIENĪGI NO MANA ZOBENA TU PIEŅEMSI, KĀ ĪSTAM VĪRAM PIENĀKAS, NE TĀ KĀ... kā... kā... maziņš sivēns?"

Par nelaimi Kuno, viņa dusmu plānotais upuris nekur šobrīd nebija vairs pamanāms. Viņa vietā blakus sienai ūdens paltī gulēja tikai drēbju kaudze, pa kuru vārgi kārpījās melns sivēntiņš ar dzelteni melnu kakla apsēju.

"Šņukuriņ!" Ranma metās uz priekšu un satvēra mazo dzīvnieciņu. Sivēns viegli trīcēja, un Ranmu sāka mākt bažas, vai Kuno sarīkotā zibeņošana nebūs izrādījusies par daudz tādam mazam zvēriņam. Nu, vismaz viņš vēl elpoja un pat spirinājās. Paldies visiem Kami par to aukstā ūdens magnētismu!

"Tu pazīsti šo zvēru?" pār Ranmas plecu pabāzās Kuno galva.

"Tas ir Šņukuriņš, Akanes klēpja sivēns," Ranma sacīja. Galu galā, kā viņam kāda bija teikusi, labākie meli ir patiesība, kam tikai izmainītas dažas sīkas, bet kritiskas detaļas. "Viņš mēdz pa laikam noklīst un pazust."

"Izskatās ievainots. Vai tiešām blēdis Hibiki būs izvēlējies arī viņu sev par upuri?" Kuno piesardzīgi pabakstīja Rjuougas mugursomu ar bokenu. "Lai kā tas nebūtu, tā rādās šoreiz viņš būs aizbēdzis ar to, kas tā te visu slapju padarījis."

Ranma arī paskatījās uz mugursomu, no kuras turpināja lāsot ārā ūdens lāsītes. Laikam būs paņēmis līdzi ūdens blašķi metāla apvalkā, kad tai trāpīja zibens, blašķe uzsprāga. Vispār, Rjuouga, tev tā bija cūkas laime, ka ūdens neuzkarsa. "Varbūt es varu paņemt to apskatīties? Gadījumā... gadījumā, ja nu tur ir vēl kaut kas no Akanes mantām?"

Kuno iegrima domās, un Ranma saprata, ka pieļāvusi kļūdu. "Nē. Šī tava vēlēšanās palīdzēt ir saprotama man, bet kas var teikt, jel kādas izvirtības nelietis šis savā somā slēpis. Es uzdošu te visu savākt skolas uzraugam, un tad bez steigas visu pārbaudīt it rūpīgi. Un ja nu te atradīsies Akanei Tendo kaut kas piederošs, es pats tad viņai mantas šīs ar nogādāšu."

Te nu izkūp plāns ātri paķert tējkannu ar karstu ūdeni un tikt no Rjuougas vaļā. Ranma uzmanīgi ieritināja elsojošo sivēnu elkonī, kaut kā tas, cik smagi zvēriņš cīnījās pēc elpas, nelikās esam laba zīme. Nudien ceru, Rjuouga, ka tu pārcietīsi vēl kādu laiku sivēna ādā, pirms mēs sadabūsim tev vismaz bikses. Rudmate pameta bažīgu skatienu uz Nabiki pusi. Es pat nezinu, vai Nabiki par lāstu nojauš. No otras puses, Rjougam vēl ir nauda, tad jau laikam nenojauš. Meitene nopūtās un piecēlās kājās. "Nu... ja jūs domājat, ka tā būs labāk, Senpai." Iekšēji Ranma vai kūsāja dusmās uz Kuno, uz to ka nācās tā kaut netieši bet atzīt zaudējumu viņam, tomēr šobrīd, tieši tad, kad attiecības ar Kuno kaut mazliet bet bija normalizējušās, tas nebūtu prātīgi visu sarežģīt un sākt atkal viņu tracināt. Turklāt, iekāms Ranma nebija izpratusi tā jaunā uzbrukamu spēku, tas nebija arī diez ko prātīgi.

"Ak, bet pirms tu aizej!" Kuno iebāza roku aiz uvagi atloka un izvilka aploksni.

Kami, nē, es nepārdzīvošu vēl dzeju... Ranma saviebās. "Senpai, es ... es nedomāju..."

"Ņem!" Kuno lepni pasniedza aploksni viņai. "Es saprotu, ka tava brāļa šobrīd nav tev līdzās lai to izmantotu, bet ja jau Nabiki Tendo tā metās tevi aizstāvēt, lai tad ar viņai šodien tiek tas prieks šo tev un tavam brālim balvu domāto uz brīdi izmantot."

Ranma pavēra aploksni un dzejas rindām klātas vēstules vietā izvilka divas ļoti oficiāla paskata plastmasas kartiņas. Abas rotāja Furinkanas direktora personiskais zīmogs.

"Pieejas kartes!" Ranma pagrozīja rokās plastmasas gabaliņus, aizmirsusi par savām pirmītējām bažām. Nabiki pienāca blakus un klusi iesvilpās, pamanījusi objektus Ranmas rokās.

"Neierobežotas pieejas kartes. Ar tām var staigāt iekšā ārā stundās pēc sirds patikas!" Nabiki pārķēra vienu no Ranmas vicinātajām kartiņām. "Tev maz ir nojausma, cik daudz par tādu kartiņu ir gatavi maksāt Furinkanas Vidusskolas melnajā tirgū?"

"Ne tik daudz, lai mēs tās paši savām vajadzībām neizmantotu," Ranma atšņāca, atgādinot Nabiki par viņu patreizējo situāciju. Viņa jau manīja apsargu aizdomīgi vērojam uz ielas notiekošo no sava posteņa pie skolas vārtiem.

"Sekojiet man, es pavadīšu jūs līdz skolas vārtiem, un visu notikušo paskaidrošu mūsu centīgajam apsargam, lai nejauši viņš neapsūdzētu jūs skolas neapmeklēšanā," Kuno pasmaidīja un aplika rokas Nabiki un Ranmai ap pleciem tik familiāri, ka Ranmai palika pavisam neomulīgi. Spriežot pēc tā, kā Nabiki samisējās solis, Ranma saprata, vidējā Tendo par notiekošo ir tieši tādā pat sajūsmā kā viņa.

"Redzu, ka jums izdevās kādu pārīti pieķert, ko, Tatevaki?" skolas uzraugs smaidā atieza zobus, vienlaikus uzmetot uz pleca līdz šim rokā turēto bambusa zobenu. Smaids kļuva platāks, kad viņš pamanīja Ranmu. "O, skatos ka jums izdevies pamatīgs ķēriens. Tā rudā jau nez cik ilgi ir slapstījusies apkārt."

"Nē, cienītais!" Kuno skaļi paziņoja. Puiša skatiens bija tik stingrs, ka apsargs mirklī aizrijās ar vārdiem un parāvās atpakaļ. "Šīs meitenes ir godīgas Furinkanas skolnieces, kas šorīt kritušas par upuri īstam likumpārkāpējam - Rjuougam Hibiki. Es pārtvēru to nelieti pirms mirkļa, kad tas mēģināja viņām uzmākties. Par nelaimi, viņš pamanījās aizbēgt, tomēr..." Kuno savicināja bokenu, no kura nokarājās samircis dzeltens krekls. ".. tā vien liekas, pie saviem grēkiem viņš nu skraidīšanu plikam ielās pievienoja."

Apsargs sapurinājās un pabīdīja brilles augstāk uz deguna. "Hibiki? Tas, liekas, nav no mūsu studentiem? Un atļāvies uzbrukt meitenēm skolas priekšā? Man jāsaka, tas ir pavisam nopietni," viņš paskatījās uz Ranmu un Nabiki. "Es atvainojos... ē... jaunkundzes." Skatiens aizkavējās pie Ranmas, kas šobrīd pat nemēģināja izlabot apsarga apgalvojumu.

"Es vēlos kaut jūs pavadītu šīs jaukās būtnes līdz pat viņu klases telpām. Es pats to darītu, ja vien mans pienākums, man vajāt neliktu to nelieti kas viņas apdraudēja. Tam cūkam nevar ļaut no taisnās tiesas rokas bēgt, pat mirkli vienu vienīgu par daudz kā nepieciešams."

Apsargs viegli noklepojās. "Es... nu jā... Es redzu. Lai arī tāda uzcītība ir slavējama, Tatevaki, es varu apgalvot, ka jūsu iejaukšanās izmeklēšanā nav nepieciešama..."

"Es nepietiekami skaidri izteicos?"

Šoreiz vīrs atsprāga atpakaļ teju vai palekdamies. "Nē, ko jūs! Protams, katra palīdzība, ko jūs sniedzat, ir tā vērta... Es tikai vēlējos jums norādīt, ka izmeklēšanai nevajadzētu traucēt stundu apmeklēšanai jums pašam personiski..." Kuno skatiens lika apsargam steigšus norīt teikuma beigas... "Jā, protams, tūlīt pat tā arī izdarīšu!"

"Tad lai tā arī būtu," Kuno stingrā tonī paziņoja. Ar nožēlu viņš noņēma rokas no abu meiteņu pleciem un pagriezās ar muguru pret skolu, domās jau apsverot kā izrēķināties ar nekauņu. Ak piedod man, jel dievišķākā būtne tu ar jauko bizīti, bet pirms mēs kopā laimi spējam rast, man jāatbrīvo pasaule no tava nelietīgā saderinātā. Es zvēru, nolaidīšu viņam asinis ka tādai cūkai kaujamai, kas viņš tāds arī ir!

Šņukuriņš Ranmas rokās vārgi nošķaudījās. Ranma cerēja, ka tā ir zīme, ka viņam paliek labāk.