Nabiki sajuta ēnu aizsedzam saules gaismu, kas krita viņai uz muguras,  pirms vēl viņa sajuta draudīgu klātbūtni. "Paskat, paskat... kas tad mums te ir?" Viņa atskatījās, un viss, ko viņa saskatīja bariņā jauno vīriešu teju vai ar bazūnēm taurēja - ‘bandīti'. Viņu tur bija pieci gabali, šortos un t-kreklos, tikai tas, kas stāvēja centrā un izskatījās pēc barveža, bija uzvilcis ādas vesti uz kailā torsa, bet viņa galvu rotāja feiks mohauks. "Kas par burvīgu pārīti. Cik žēl, ka nav gājuši skolā un neprot lasīt."

"Lasīt?" Nabiki uz mirkli apjuka.

Mohauka valkātājs ar īkšķi pamāja uz viļņlauža akmeņu krāvuma pusi. Kaut kas tur bija paspēlējies ar arosola krāsu, bet pirmīt viņa bija noturējusi to par parastu grafiti. Tagad viņa samiedza acis, ieskatoties vērīgāk un saprotot, ka kāds tur bija papūlējies uzvilkt kroplā angļu valodā vienu vārdu. "Re... ‘resoived'?"

"Aha! Šī vieta ir rezervēta!" tips sakrustoja rokas uz krūtīm. "Pieleca? Šī ir MŪSU vieta! Pārkāpēji tiks sodīti un tā tālāk."

Ranma tēloti lēni piesējās kājās, izstaipoties un izpurinot rokas.

Tips ar mohauku to pamanīja un ieņirdzās. "Kas tad nu? Kāds skolu nepabeidzis sīkaļa te taisās kaut ko iesākt?"

Nabiki ātri pielēca kājās. "Nē, nē, mēs jau aizejam. Ranma, aiziet." Protams, šis bandītu bariņš Ranmam nekādi nevarēja būt nopietns apdraudējums, pat par nopietnu pretinieku treniņā viņus nevarēja nodēvēt, bet meitenei nebija ne mazākās vēlēšanās sarīkot te skandālu. Galu galā, šī bija viņas ‘parastā' nedēļas nogale. Labāk lai tā paliek parasta, pat ja tādēļ bariņš kretīnu būs panākuši savu.

Mohauks paspēra soli sāņus un nobloķēja viņai ceļu, pirms meitene bija tikusi viņam garām. "Bet no otras puses skatoties... tagad es redzu ka tu esi tīri tā neko. Kā būtu, ja tu paliktu kopā ar mums? Mēs varētu kopīgi mazliet izklaidēties." viņa skatiens pāršāvās Nabiki no pakauša līdz papēžiem un atpakaļ, liekot viņai notrīsēt riebumā un radīja vēlēšanos ieiet dušā, noskalot to pretīgo sajūtu. "Tavs puisis gan ir brīvs doties kur acis rāda."

"O jā. Mēs uz to pat uzstājam," divi lielākie viņa kompanjoni panācās tuvāk, ielencot Ranmu. "Pazūdi, sīkais."

Nabiki acis savilkās svītriņās. "Paldies bet es atturēšos. Mums vajadzētu iet, pirms kāds nāks mūs meklēt, vai ne tā, Ranma?" Viņa pacēla roku, domājot uzlikt saulesbrilles un cerot, ka viņas nesatricināmā pašpārliecība, kā arī tas, ka viņa bija pieminējusi, ka te ir vēl citi viņas kompanjoni tuvumā, atturēs huligānus no situācijas eskalācijas. 

Ar to izrādījās par maz. Viņas roka vēl tikai bija pusceļā, kad viņa pamanīja Mohauka uzacis savelkamies, un puiša roka šāvās uz priekšu, satvert viņas delnu, gluži kā palēninātā filmā. Viņa pat sajuta gaisa pieskārienu, kad viņa pirksti aizslīdēja garām viņas rokai, par mata tiesu par īsu satvērienam, kamēr viņa pabeidza uzlikt brilles.

Mohauks tomēr nebija pārrēķinājies ķerienā. Tvēriens nebija izdevies tikai tāpēc, ka huligāna roku bija pārtvēris kāds cīņas mākslu meistars ar ķīniešu bizīti. Nabiki uz mirkli sastinga, apdomājot, ka nebija redzējusi Ranmu pārvietojamies no tās vietas, kur viņu bija ielenkuši divi citi huligāni. Pat smiltis nebija izkustējušās. Abi muskuļainie tipi tikmēr pārsteigumā stāvēja ar pavērtām mutēm un plātījās ar rokām viens pret otru, nesaprotot, kur viņu upuris ir pazudis. Tas jau bija teju itkā Ranma būtu teleportējies.

Varbūt ka viņš arī teleportējās. Varbūt ka tā bija vēl viena slepenā tehnika, ko viņš bija apguvis? Viņa nobrīnījās. Viņa jau sen bija atmetusi ar roku idejai pierakstīt visas Ranmas superspējas.

"Tu sīkais draņķi...!" Mohauks ierēcās, pūloties izraut savu roku no dzelžainā tvēriena un neko neiespējot. Ranma pat nesalīgojās, izskatoties itkā turētu parastu sarullētu avīzi.

Viņš paskatījās pār plecu uz Nabiki, un meitene saprata, ka viņš gaida no viņas kādu zīmi. Viņas sejā sāka rotāties smaids, apzinoties, ka pat tādā brīdī Ranma atcerējās par solījumu visā klausīties viņu. "Nobrāzumi, sasitumi un zilumi ir pieļaujami."

"Ak tu...!" Mohauks, sapratis, ka satverto roku atbrīvot neizdosies, atcerējās par otru roku. Jāatzīst, ka atvēziens bija visai iespaidīgs, izveikts no visas sirds, ieliekot tajā visu spēku. Ranma pat neveltīja tam skatienu, pārtverot to ar otru roku un apturot tieši tāpat kā pirmo, joprojām vaicājoši skatoties uz Nabiki. Tad viņa pirksti sāka saspiesties ciešāk, un Mohauks iekaucās un sāka teju vai komiski spirināties. 

Meitenes smaids palika platāks. "Lauzti kauli lai paliek..." te viņa izdzirdēja kaut ko nokrakšķam, un Mohauks ieaurojās. "... minimālā apjomā." viņa beidzot pieņēma lēmumu.

Ranma apstiprinoši pamāja ar galvu un tad pārmeta kūleni pāri ceļos noslīgušajam Mohaukam, reizē ar spērienu uz abām pusēm nosūtot divus viņa palīgus, kas bija metušies palīgā bosam, aizkūleņot pa smiltīm katru uz savu pusi. Mohauks tikmēr jau bija noslīdzis uz visām četrām, ar kreiso roku šūpojot savu apskādēto labo.

Abi divi lielākie huligāni aiznesās garām Nabiki, metoties virsū cīņas mākslu meistaram. Ranma viegli pieliecās, izvairoties no ātrākā kaušļa taisnā sitiena un paslīdot zem viņa rokas, un tai pat mirklī zēna pirksti zibenīgi izsita stakatto pa dažādām pretinieka ķermeņa daļām. Akupunktūras punkti, Nabiki aptvēra, atcerējusies dakteri Tofu rīkojamies līdzīgi ar saviem pacientiem, lai gan tas parasti notika lēnāk un mazāk bīstamos apstākļos. Huligāna ķermenis piepeši sastinga uz vietas, tikai viņa acis mežonīgi sāka grozīties, vienīgā ķermeņa daļa, kas vēl klausīja smadzeņu pavēlēm. Ranma izmantoja viņu kā aizsegu lai aplektu apkārt, izvairītos no otrā huligāna vēziena un aizlektu tam aiz muguras, aptverot ar rokām. Tikmēr divi pārējie izsitēji bija atguvušies un metās uz priekšu. Ranmas sejā uzplauka smaids, viņam aizāķejot rokas un kājas aiz kaušļa rokām un kājām un sākot to izmantot gluži kā marioneti pārējo divu uzbrucēju atvairīšanai.

Viņš taču atspēlē ‘Cīņas meistars kunga prātā', Nabiki piepeši aptvēra, atcerējusies klasisko Džekija Čana dūru vicināšanas filmu. Ranma būtu varējis pielikt punktu kautiņam pāris sekundēs, taču tā vietā viņš bija nolēmis izklaidēties, liekot pēc skata visai rūdītiem huligāniem izskatīties pēc galīgiem pamuļķiem, ievilinot tos viņa izveidotajā horeogrāfijā, pārņemot vadību un diktējot teju vai katru viņu soli un kustību. Sasodīts, viņš te viens izveido perfektu kombināciju, pie kuras filmā kopīgi strādāja un to pa fragmentam iestudēja četri talantīgi cīņas mākslas meistari, bet viņam te ir tikai četri stulbi huligāni, kas nevēlas neko citu kā tikai sadot viņam pa zobiem. Un viņam tas tik lieliski sanāk. Viņa pašūpoja galvu. Goda vārds, Saotome, ar tādu talantu tev vajadzētu filmēties pašam savās filmās. Kāda velna pēc tu tērē savu dzīvi un talantu nožēlojamā panīkušā dojo kurā pat nav neviena mācekļa?

Ranma tobrīd pēkšņi palaida vaļā savu ‘marioneti', nosūtot visus trīs pretiniekus kūleņojot liedaga smiltīs. Ceturtais joprojām stāvēja pussolī sastindzis un atvēzējies sitienam, panikā acis izvalbījis. Ranma atsperīgiem soļiem pagājās uz priekšu un nostājās trijotnei pa vidu, kamēr tie vēl tikai slējās kājās, tad salika rokas uz muguras, kā parasti mēdza darīt tajās retajās reizēs, kad atļāvās trenēties kopā ar Akani, un tad sāka locīties un pieliekties, izvairoties no huligānu vēzieniem un spērieniem. Galu galā viņam izdevas tā izkārtot visus trīs pretiniekus, ka pēc kārtējā vēziena tie trāpīja viens otram sejā un komiski reizē nostiepās gar zemi.

Nabiki, par spīti situācijas nopietnībai, izplūda jautru smieklu lēkmē. Viņa gan apzinājās, ka huligāniem šī situācija nebūt nelikās smieklīga, bet redzēt Ranmu tik laimīgu vienmēr bija bijis patīkami. Par nelaimi, meitenes koncentrēšanās uz Ranmas trikiem bija likusi viņai piemirst par vēl vienu no šīs drāmas dalībniekiem, līdz Mohauks jau bija viņai aiz muguras.

Pirmais brīdinājums, ka nav vairs labi, bija tad kad aukstais naža metāls piespiedās viņas kaklam. Meitenes acis ieplētās, bet bandas barvedis jau bija aptvēris viņas kaklu ar veselo roku, kamēr ievainotā bija atspiedusies pret pretējo plecu, neļaujot Nabiki izrauties. "Ei! Ei tu...  tur! Tu... atkāpies, tu sātan! Atkāpies, vai tavs skuķis dabūs jaunu elpojamo!"

Ranmas atbildes reakcija bija tik zibenīga, ka Nabiki tikko spēja izsekot viņa kustībām, un tikai tad, kad viss jau bija galā, viņa saprata, ka zēns bija ar kāju pametis gaisā akmeni, pārtvēris un iemetis ar to huligānu barvedim. Mohauks sāpēs ierēcās, nazim izslīdot no viņa sasistajiem pirkstiem. Bez asmens pie kakla Nabiki bija spējīga pagriezties sāniski pietiekami, lai dotu bandītam asu sitienu ar elkoni pakrūtē. Kad viņa tvēriens atslāba, tā jau bija tīrā bērnu skola viekārši ļaut kājām atslābt un saliekties un pašai izslīdēt no viņa tvēriena, krītot lejup un reizē aizveļoties sāņus.

Tā bija visai apmierinoša skaņa, ko viņa izdzirdēja Ranmas pēdai saduroties ar Mohauka seju ar tādu spēku, ka bandīts teju pārmeta kūleni atmuguriski. Tas krikšķis, kas tur atskanēja, liecināja kā minimums par lauztu degunu, ja ne ko ļaunāku. Mohaukam par godu bija jāatzīst, barvedis pat ar to nebija uz vietas gar zemi, viņš vēl mirkli noturējās kājās, akli vēzējoties ar rokām, līdz sabruka liedaga smiltīs ar seju uz leju, vēl noraustoties gluži kā uz sauszemes nonākusi zivs.

Nākamajā mirklī Ranma bija uz ceļiem blakus Nabiki, saudzīgi bet stingri aptvēris meitenes plecus ar rokām un uzmanīgi pārbaudīja viņas stāvokli. Citā situācijā tas pat būtu licis Nabiki sākt justies neveikli. "Tev viss labi?"

Meitene saberzēja kaklu... Paldies kami, bandīta nazis nebija iešņāpis viņai. "Jā. Jā. Man viss labi." Nebiki tai pat laikā pūlējās ignorēt to, cik ļoti trīc viņas rokas.

Ranma pamāja ar galvu un tad apgriezās, sākot kaut ko meklēt smiltīs. Pēc mirkļa viņa rokā bija bandīta atvāžamais nazis - neliels bet visai bīstama izskata un visnotaļ ass. Pāris šņāpieni pa tuvāko akmeni sabojāja asmeni, pēc tam Ranma ar sitienu pret betona stabu pārlauza nazi un tad atlūzas iemeta plaisā starp viļnlauža bluķiem. Tad zēns piecēlās un devās pie pēdējā kājās esošā, joprojām nekustīgi stāvošā bandīta, kas bija sastindzis un tikai viņa acis ar pārgrieztajiem baltumiem mežonīgi šaudījās, koncentrējoties te uz tuvojošos Ranmu te uz apkārt gulošajiem biedriem. Bandīta elpa kļuva arvien straujāka un saraustītāka.

Ranma nevērīgi piespieda vairākus punktus uz huligāna ķermeņa, atbrīvojot viņu no sastinguma. Nabaga kauslis sabruka smiltīs kā rīsumaiss, tad aptvēra, ka atkal var kustēties, un drudžaini sāka kārpīties atmuguriski tālāk no Ranmas. "Klau! Piedod čalīt! Es nezināju par nazi! Goda vārds! Zvēru,es neko nezināju par nazi! Lūdzu nevajag..."

Ranma sagrāba dūrē huligāna kreklu un pacēla to gaisā izstieptā rokā. "Savāc savus draugus un pazūdiet no šejienes," viņš zemā balsī izdvesa. "Un, ja es vēl kādu reizi dzirdēšu, ka jūs esat vazājušies pa šo pludmali, es personiski parūpēšos, lai jūs uz ilgāku laiku paviesotos slimnīcā. Tu mani saprati?"

"S..sapratu!" izdvesa šokētais huligāns, un tad panikā iebrēcās, kad Ranma pēkšņi palaida viņu vaļā. Viņš piezemējās smiltīs uz visām četrām, un tad, tā arī nepiecēlies kājās, četrrāpus metās pie pārējiem biedriem, kas lēnām sāka jau atgūties. Ranma ignorēja tās vārgās kustības, tā vietā pagriežoties pret Nabiki. 

"Ejam prom no šejienes, Nabiki."

Meitene jau lasīja kopā viņu mantas. Ar sašutumu viņa atklāja, ka kautiņa laikā kāds bija pamanījies uzkāpt un sabradāt viņas zemē nokritušās saulesbrilles, un tagad smagi nopūtās, pacēlusi salauzto rāmi.

 "Hei jūs, ar jums viss kārtībā?"

Nabiki pacēla galvu, pamanot uz viņu pusi steidzamies kādu pārīti, puisi ar salmu dzelteniem matiem un tumšmati meiteni. Abi piebremzēja, pamanījuši projām klibojošos kaušļus, kas pa vidu stīvēja līdzi arī joprojām bezsamaņā esošo Mohauku.

"Oho! Izskatās, ka Rjusejs šoreiz nokoda vairāk kā spēja apēst," meitene piezīmēja, pašķielējusi uz Nabiki. "Vai tu viņu tā?"

Nabiki sakrustoja rokas zem krūtīm. Viņa joprojām nejutās īsti atguvusies no visa piedzīvotā, bet tāpat nevēlējās, lai kāds redzētu, ka viņai trīs rokas. "Nē. Tas bija mans lī... mans puisis." Es ceru ka vismaz Ranma atcerēsies mūsu norunāto aizsegu. Viņa drūmi nodomāja.

"Jūsu draugi?" Ramna pamāja ar īkšķi lēnām attālinošos sakauto bandītu virzienā, pienācis klāt Nabiki. Meitene ievēroja, ka Ranma bija nostājies pussolīti viņai iesānis priekšā, uzmanīgi novērtējot jaunpienācējus. Gluži tāpat kā viņš vienmēr darīja ar Akani.

Gaišmatainais puisis saviebās kā zobusāpēs. "Rjusejs? Tas bija joks?! Jūs pat nevarat iedomāties, kāds prieks un laime ir vienreiz redzēt to maitasgabalu atslānītu kā pelnīts."

"Rjusejs un viņa banda ir sagādājuši problēmas teju ikvienam, kas nāk uz šo pludmali," piebalsoja svešā meitene. "Viņi vienmēr izliek tādas negaidītas ‘lamatas' kā šīs te..." viņa pamāja ar roku uz grafiti pusi. "... un tad ierodas izspiest naudu no tūristiem un neuzmanīgiem vietējiem. ‘Īres maksa par īpašām vietām'." tumšmate saviebās.

"Kad mēs pamanījām to baru virzāmies šurpu, mēs steidzāmies palīgā cik ātri vien spējām. Šī vieta ir viņu īpaši iemīļota, jo koki un viļņlauzis piesedz to no pārējās pludmales." puisis piebalsoja. "Bet izskatās, ka jums mūsu palīdzība nebija vajadzīga."

"Čijako," meitene pastiepa roku sveicienam. "Un tas ir mans puisis Asahi."

Nabiki ievilka elpu, saņemoties, lai apvaldītu trīsošo roku stingram tvērienam. "Nabiki. Un tas ir Ranma."

"Jo!" Ranma pamāja sveicienam.

"Jūs te esat paši par sevi?" Asahi painteresējās.

"Jā. Neliela romantiska aizbēgšana no ikdienas tikai mums divatā," Nabiki pasmaidīja un atspiedās pret Ranmu, uzreiz sajūtot, kā puisis saspringst. Viņa apzinājās, ka mazliet pārsniedz viņu abu vienošanās nospraustās robežas, bet šobrīd viņai īsti nebija spēka noturēties stāvus pašai, un reizē gribējās arī mazliet paķircināt Ranmu.

"Mums te ir neliels pulciņš studentu no vietējās universitātes, tepat netālu aiz pirmās kāpu rindas. Ieņēmām ideālu vietiņu starp kāpām, un tur vēl ir kur izplesties. Negribat mums pievienoties?" Čijako pajautāja. "Ar lielākiem pulciņiem Rjusejs un viņa kompānija nemīl salekties."

"Es nezi..." Ranma iesāka.

Nabiki aprāva viņu pusvārdā. Tas bija TIEŠI TAS, kādēļ viņa bija šeit ieradusies. "Ar lielāko prieku!"