Pirms pieciem gadiem, Kuritsu Hikarigoika Daiiči pamatskola.

Es pazinu Kuno vēl pamatskolā, pirms viņš bija saticis manu māsu. Toreiz viņš bija... stabilāks, nosvērtāks... pirms... pirms viņa māte aizgāja. Jau tad uzvedās kā dižciltīgs samurajs, bet viņš patiesi mēģināja uzvesties kā džentlmenis, nevis tikai plātīties un atstāt iespaidu uz meitenēm.

Tas bija jau gandrīz kā ikrīta rituāls, devītklasnieku bariņš apstājis stipri mazāko zēnu, kacinot un grūstot viņu, līdz puisēna gods pieprasīja atbildēt uz tādu nekaunību, un pēc tam tas bija iemesls vecākklasniekiem viņu iekaustīt, līdz upuris bezspēcīgi gulēja zemē, sarāvies kamoliņā, sargājot galvu un krūtis no spērieniem.

"Lieciet viņu mierā!"

Huligānu bariņš pacēla galvas, pamanot rokas sānos iespiedušu brūnmatainu meiteni nikni skatāmies uz viņiem.

Garākais no kaušliem nosprauslājās. "Izskatās, ka tava draudzene atkal glābj tavu ādu, ‘Tači-kun'." viņš sacīja, veltot vēl pēdējo spērienu zemē gulošajam, pirms pamāt pārējiem par zīmi pazust. "Aiziet draugi, tinamies, citādi vēl Tendo uzrīdīs mums savu papuci izsitēju vai ko ļaunāku!"

Bariņš pajuka uz visām pusēm, pametot upuri - neliela auguma zēnu ar brūniem matiem - joprojām sarāvušos guļam uz grīdas. Meitene pienāca tuvāk un pietupās viņam blakus, taču palīdzību vairs nevajadzēja, puisēns jau sāka kustēties.

"Es būtu varējis pats tikt ar tiem kaušļiem galā, Nabiki Tendo," viņš paziņoja, uzmanīgi pieceļoties sēžus. Zem kreisās acs vaigs bija stipri pietūcis un solīja tuvākās pāris dienas uzturēt tur pamatīgu zilu aci, un skolas forma arī prasījās pēc veļas mazgātavas apciemošanas.

"Protams, ka tu būtu varējis, Taču-kun," meitene nopūtās un paglaudīja viņa galvu, puisim zibenīgi pieliecoties lai no tādas laipnības izvairītos. Viņa piecēlās un pastiepa roku, un pēc īsas šaubīšanās puisis negribīgi to satvēra. "Man šķita, tu taču apgūsti kendo?"

Pie visiem kami, Kuno bērnībā bija tāds sīkais?!

Kuš Ranma. Viņš vēlāk strauji izstiepās.

"Es apgūstu. Bet tas būtu nepieklājīgi, izmantot manas spējas pret neapbruņotiem un netrenētiem pretiniekiem, nedz arī tas būtu pieklājīgi nākt uz zinību apgūšanas templi apbruņotam." Puisis sāka purināt nost lielākos putekļu plankumus.

Meitene pienāca klāt un sakārtoja viņam apkaklīti, liekot puisim apmulsumā piesarkt. "Paklau, nevar taču visu pamatskolu pavadīt kā huligānu peramzēns tavu principu dēļ, Tači-kun. Cīņas mākslu meistariem ir pienākums aizstāvēt vājākos, nevis terorizētājus. Kaut vai slotaskātu paņem." viņa pakāpās soli atpakaļ, nopētot puiša izskatu. "Vai arī... tu varētu izstāstīt to visu tēvam..."

"Pilnīgi izslēgts!" puisis veltīja meitenei dusmu uguns pilnu skatienu, taču tūlīt pat atkal sašļuka. "Mans tēvs saka, ka man ir jāuzvedas perfekti, kamēr māte ir projām, apciemojot viņas ģimeni. Es nedrīkstu tagad viņam sagādāt nekādas nepatikšanas." Zēna dūres savilkās. "Nav nekā ārpus tevis, kas varētu jebkā ļaut tev palikt labākam, stiprākam, ātrākam, gudrākam vai bagātākam. Viss ir tevī pašā. Viss tev jau ir dots. Nemeklē neko ārpus sevis paša."

Jēziņ, jau tad viņš mīlēja tik puķaini izrunāties?

Kā tu domā, kāpēc tad viņam vienmēr tā piesējās?

"Nu izbeidz!" meitene uzmeta lūpu. "Nesāc man te citēt Mijamoto Musaši, Tači-kun! Es biju tā, kas tev dzimšanas dienā uzdāvināja ‘Piecu Gredzenu Grāmatu'!" viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. "Tu varēji vismaz ļaut man palīdzēt!"

Tu pirki Kuno dzimšanas dienas dāvanas?

Muti ciet, Ranma! Tu gribi klausīties, vai negribi?!

Zēns papurināja galvu, pamazām atgūstot pašpārliecinātību. "Neesi smieklīga. Meitenes nekaujas."

"Tomoe Gozena." Nabiki vēsā mierā attrauca.

Zēns uz mirkli bija apjucis, bet tad noklepojās un saņēmās. "Tomoe Gozena nebija vienkārša meitene. Ja vien tāda tīģeriene dzīvotu šodien..." viņš žēli nopūtās. "Lai vai kā. Man pienākums ir pašam nostāties uz savām kājām braši, ja gribu nopelnīt to slavu un to godu ko man manas dzimtas vārds jau nes. Šim pārbaudījumam man pašam jāiziet ir cauri." Puisis mēģināja spert soli , taču acīmredzami iekaustīts viņš bija vairāk nekā bija nodomājis, un teju vai pakrita.

Meitene ātri satvēra viņu un ar samērā ierastu žestu apmeta puiša roku sev ap pleciem, lai ērtāk atbalstītu. Viņa veltīja puisim velnišķigu smīnu.

"Lai gan... ir gudri atzīt to, ka tev vajadzīga palīdzība, kaut vai lai nokļūtu līdz nākamajai klasei," Kuno atzina, pievēris acis un viegli pasmaidot. "Kaut vājums mans man kauns vislielākais, Nabiki Tendo,  tak tava sirsnība un palīdzība vienmēr novērtētas tiek."

Tad jau... Kuno kā sīkais bija pat tīri tā neko čalis?

Vairāk kā ‘tīri tā neko'. Viņa tēvs jau tad bija mazliet ekscentrisks, bet pilnībā Havajiešu Ulukelē vēl prātu nebija izkūkojis, un Kodači arī bija samērā normāla, vismaz viņa vēl nespēlējās ar eksotisku augu ekstraktiem, mikstūrām un indēm. Bet... kad viņu māte ņēma un viņus pameta... tas izmainījās... 

Aina neatšķīrās no tās, kas bija bijusi pirms gada. Bariņš vecāko klašu kaušļu, un vientuļš īsāks zēns pret viņiem. Bija tikai viena būtiska atšķirība. Zemē šoreiz gulēja kaušļu bariņš. 

Zēns skatījās uz gulošajiem un vaidošajiem pretiniekiem ar augstprātīga nicinājuma pilnu skatienu, bet skolas slotaskāts balstījās uz viņa pleca kā samuraja zobens. "Lai tā jums būtu mācība par roku uzlikšanu Kuno nama dēlam!"

"Tači-kun..." Meitene bažīgi paskatījās ap stūri, kā zēns pārkāpj pāri bailēs sastingušajiem pretiniekiem. 

Viņš vairs nesatraucās par noteikumu ‘nepielietot cīņas mākslas pret tiem, kas ir vājāki'. Patiesībā, viņš palika ļoti nežēlīgs. Es tikai vēlāk uzzināju, ka viņa tēvam toreiz bija nervu sabrukums. Kuno dzimta bija bagāti un seni, tāpēc to visu noklusēja, bet tas nozīmēja arī to, ka neviens neko neuzzināja un neaizgāja viņiem palīdzēt. Tači... Kuno... Viņam nācās uzņemties rūpes par visu, tai skaitā dzimtas īpašumu apsaimniekošanu un māsas audzināšanu. Un viņš... viņš izmainījās... palika par kaut ko citu... 

"Tači-kun!" meitene skrēja pa skolas gaiteni nopakaļ puisim. Pēdējā pamatskolas gadā viņš bija strauji izstiepies augumā un beidzot bija garāks par meiteni. Kad puisis apstājās pie sava maiņas apavu skapīša un atskatījās, viņa nervozi piespieda pie krūtīm mācību grāmatu kaudzīti.

"Nabiki Tendo," Kuno vēsi paziņoja. "Ja tu plāno pierunāt mani nopirkt tev vēl vienu kanēļmaizīti skolas kafetērijā, baidos, ka pusdienu pārtraukums ir jau gandrīz beidzies."

"Ko? Nē, es..." meitene piesarka. "...Es tikai gribēju... pavaicāt... vai tev jau ir partneris... nu, tu zini... pavasara festivālam?" viņa nervozi samīņājās.

Kuno skatiens neko neizteica. "Kamdēļ man tas?"

"Ā! Nu... Neviens mani vēl nav uzaicinājis... Tāpēc es tā padomāju... varbūt... mēs varētu iet... kopā?" Meitene piesarka teju kā biete un nervozi sāka virpināt vienu taisno brūno matu šķipsnu ap pirkstu. "Nu, kā draugi!" viņa aši piebilda.

Puisis samirkšķināja acis, tad pagriezās pret viņu pilnībā. Uzlicis rokas meitenei uz pleciem, viņš ieskatījās viņai tieši acīs, un īsu mirkli Nabiki šķita, Tatevaki grasās viņu noskūpstīt. "Nabiki Tendo," puisis klusi pajautāja. "Kāpēc gan lai es ko tādu darītu?"

Meitene noelsās, un tad piesarka vēl kvēlojošākiem vaigiem. "T-tapēc, ka esam draugi, tu idiot!" Viņa iesaucās. Tas bija skaļāk, nekā būtu vajadzējis. Nekā viņa būtu gribējusi. Apkārt esošie sāka skatīties uz pārīša pusi.

"Mēs... nekas tāds neesam," puisis atbildēja, joprojām tai pašā tracinoši rāmajā tonī. "Tu esi sieviete. Pēc definīcijas, tu esi vāja. Tas ir tikai dabiski, ka tevi pievelk spēcīgas personas, tādas kā es. Tāpat kā manu māti pievilka mans tēvs." puisis izslējās. "Bet tu, sieviete, esi no zemākas kārtas, un man nepienākas ielaisties tādās attiecībās ar tādām kā tu. Mans ceļš uz pilnību vēl nav noiets, un man nepieciešams norūdīt gan savu garu gan miesu, un tāpēc man ir jābūt brīvam no jebkā, kas kavētu mani izkopt šo augsto Mākslu. Tā bija kļūda, kuru pieļāva mans tēvs, un es negrasos to atkārtot." Zēna skatiens kļuvs iznīcinošs. "Tu neesi Tomoe Gozena, un ar neko mazāk man nav gana."

"Ko..." meitene atsprāga soli atpakaļ no viņa, karstām asarām aizmiglojot viņas skatienu, viņas sajūtām no šoka un ievainojuma strauji pārmainoties par kaunu un dusmām. "Kas pie velna tu iedomājies esam?!"

"Es esmu Tatevaki Kuno, Kendo Pasaules uzlecošā zvaigzne." Puisis uz brīdi ieturēja pauzi. "Liekas, man derētu padomāt par vēl kādu titulu, kas atbilst manai slavai." Pagriezies, viņš sāka soļot prom pa gaiteni, pirms tam pametot viņai 500 jēnu monētu. "Te būs. Tas taču ir tas, ko tev no manis vajadzēja, ne? Tas, ko visas tādas, kā tu, meklē? Tad ņem, un pazūdi no manām acīm. Lai no šī brīža mana sirds tik to vien meklē, kas gatava iet cīņas mākslas ceļu tā kā es."

Meitene noslīga uz ceļiem, šokā skatoties uz monētu savās rokās. Apkārt skanēja balsu murdoņa un sačukstēšanās, bet viņa nedzirdēja neko citu, kā vien tos sirdi dedzinošos vārdus. Pat skolas zvans, kas aicināja ieņemt vietas klasē, nespēja viņu izkustināt no vietas. Meitene tikai skatījās uz smago bronzas monētu savās kopā saliktajās plaukstās.

Pēc brīža viņa pievēra acis un nepacietīgi notrausa asaras no sejas blūzes piedurknē. Viņa vienreiz nošņaukājās, tad izpūta aizturēto elpu, un, kad viņas acis atkal atvērās, tās bija dzidras bet satumsušas. Pacēlusi sev priekšā gaisā monētu, viņa vērīgi uz to paskatījās, gluži kā iededzinot sev atmiņā katru rakstu un vijumu uz metāliskās virsmas.

"Labi. Bet, ja tu iedomājies, ka tik lēti tiksi no manis vaļā, Kuno-bumbulīt, baidos, ka tev nāksies smagi vilties."

Nabiki pacēla galvu, iznirstot no savām atmiņām, tikai lai ieraudzītu Ranmu ar pavērtu muti šokā skatāmies uz viņu. Viņa saviebās un novērsās. "Muti piever, Saotome. Mušas salīdīs."

"Pie visiem... Nabiki, zvēru, es... man nebija ne jausmas... Es gribu teikt, tas... tas ir nežēlīgi!"

"Pat neiedomājies te sākt mani tagad žēlot, Saotome!" meitene asi noskaldīja kā ar cirvi. "Tā bija pamatskola. Un tā bija mācība, ko man bija jāapgūst. Tas bija tāpat kā ar visām citām kļūdam. Es apguvu to mācību. Es paliku stiprāka. Un es atriebos." Nabiki veltīja Ranmam indīgu smīnu, kas pārmaiņas pēc nebūt nebija uzspēlēts. "Kā domā, kurā brīdī dzima leģenda par Furinkanas Ledus Karalieni? Vai kāpēc Kuno mūžam žēlojas, ka es kā augļotāja alkatīgi viņam maucu ādu pār acīm? Es parūpējos, lai viņam tas sīkais izgājiens izmaksātu tūkstošreiz dārgāk par tām draņķa pieci simti jēnām."

Ranma sapurināja galvu, Nabiki pašpārliecinātajai runai nespējot apmierināt viņa taisnīguma sajūtu. "Zvēru, es rīt Kuno tā noslānīšu..."

"Pat neiedrošinies!" meitene asi viņu pārtrauca. "Mums viņu vajag, un man nevajag, lai tu te varonīgi mestos atriebt piecus gadus vecu pāridarījumu, par kuru viņš droši vien pat neatceras." Nabiki paskatījās uz puisi ar greizi savilktu smīnu sejā. "Man nevajag tavu pārprasto bruņniecismu, man vajag, lai tu pieturētos pie mūsu plāna!"

Ranma pikti attrausa no sejas matu šķipsnas. "Labi. Tātad mēs dabūjam Kuno mūsu pusē. Ko tālāk?"

"Tālāk, tavs uzdevums būs pieskatīt Rjuougu," meitene paziņoja. "Ne gluži tā kā Kuno-bumbulīti, bet... pacenties viņu lieki neizaicināt. Parūpējies, lai viņš ir aizņemts ar savām problēmām un turas pa gabalu no Ukijo un Šampūna, lai viņas nemēģinātu iesaistīt to vientiesi savos plānos. Un, ja nu Rjuougam ir pašam kaut kas padomā, pamēģini aizvilināt viņu kaut kur nostāk no Nerimas centra, pirms sākt mēroties ar krāniņiem."

"Hei!.."

"Man arī būs daudz kas jāizdara un jāapskraida. Kas attiecas uz tavām pārējām līgavām, nekādu brīvpusdienu pie Učcanas vai Kaķa Kafejnīcā, vismaz pāris tuvākās dienas, skaidrs?" Nabiki veltīja puisim dzelošu skatienu. "Pacenties nesarūpēt sev vēl kādu pielūdzēju, un pēc dažām dienām mēs varēsim novērt, kas mums būs sanācis, un izplānot tālāko rīcības plānu."

"Plāns attīstās pēc izjūtas?" Ranma sarauca uzacis. "Tas jau izklausās gluži pēc manis." Viņš jautri piezīmēja.

"Apžēliņ," Nabiki atmeta ar roku. "Man vienkārši ir jāsaprot, kā izkrīt kauliņi šajā jautājumā, pirms izvēlēties, kuru no plāna variantiem turpināt īstenot. Nabiki Tendo nekad nespēlē ‘pēc izjūtas'."

Ranma piecēlās no gultas un izstaipījās. "Kā teiksi."

Meitene pakāpās sāņus, puisim soļojot uz durvju pusi, taču, uzlicis roku uz kliņķa, Ranma apstājās un paskatījās uz Nabiki, un viņa bija spiesta ievērot, cik tuvu gan viņi tagad stāv viens otram.

"Neviens tevi tā arī uz to deju neuzaicināja, vai ne?" puisis klusi pavaicāja.

Meitenes seja saviebās kā citronu uzkodusi. "Ranma, vienkārši... vienkārši ej, labi? Pirms es pārskaišos."

Ranma pagriezās pret durvīm, taču joprojām vilcinājās tās atvērt. "Rīt vakarpusē pēc skolas. Tiksimies dojo. Uzvelc treniņtērpu, Ja tev nav savējā, kāds no Akanes gi tev varētu derēt."

Nabiki samirkšķināja acis. "Ko...?"

Ranma paskatījās uz viņu un uzsmaidīja. "Es taču apsolīju, ka mācīšu tevi, aizmirsi? Nav svarīgi, kas notiek manā dzīvē, īsts cīņas mākslu meistars vienmēr tur doto vārdu."

"Ranma, ja tas ir kāds idiotisks veids kā tu plāno man atmaksāt, es tev jau teicu..."

Puisis pacēla roku, apklusinot meitenes iebildumus. Viņš nospieda uz leju trokturi un atvēra durvis, taču, pirms iziet un tās aizvērt, viņš pateica vēl vienu frāzi. "Ja tas būtu bijis es... Es būtu tevi uzaicinājis uz to deju. Lai notiek kas notikdams." To pateicis, Ranma pazuda ārā pa durvīm, un tās aizvērās aiz viņa.

Nabiki kā sastingusi kādu brīdi skatījās uz gaišajām durvīm. Tas savādais saleciens viņas sirdī, tas īsais atmiņu uzplaiksnījums, kurā to nicinošo brūnmatainā puiša skatienu aizstāja pašpārliecinātais melmatainā puiša smaids ar pilnīgo takta iztrūkumu, kā jau parasti. "Protams, es ar lielāko prieku iešu ar tevi, Nabiki!"

Mans.