Uzaicinājums ienākt ciemos no Nabiki bija negaidīts, un vispār Ranma sajutās mazliet apjucis. Nabiki bija pārradusies no skolas ļoti vēlu, uzsmaidījusi puisim un pieteikusi pēc aptuveni stundas ienākt pie viņas istabā.

Ranma apsvēra, ka ir teju vai vienādas izredzes, ka Nabiki ir aizstājis kāds maģiskais viltvārdis, viņa kļuvusi par upuri kādai senai ļaunai burvestībai, vai arī meitene, alkatības dzīta, pārdevusi viņa, Ranmas, parādus jakuzas algotajiem parādu piedzinējiem. Ņemot vērā saspīlējumu abu attiecībās kopš pagājušās nedēļas nogales, tīri labi tie varēja būt arī visi trīs varianti reizē.

Ranma viegli pieklauvēja pie Nabiki durvīm, uz īsu brīdi pavērojis blakus esošās durvis uz Akanes istabu.

"Ienāciet!" atskanēja Nabiki negaidīti jautrā balss.

Ranma sakoda zobus un atvēra durvis, pārkāpjot pār slieksni. Nebija jau tā, ka viņš te nekad nebūtu spēris kāju. Vienkārši parasti viņš no šejienes IZNĀCA stipri nabagāks.

Nabiki sēdēja uz gultas malas un apmierināti šūpoja kājas. Viņa bija pārģērbusies, uzvilkusi mājās parasti valkātos džinsus un zilo svīteri ar divām izšūtajām milzu sirdīm. Meitene smaidīja, kas Nabiki gadījumā nekad nebija laba zīme, un viņai acīs bija tas sasodītais mirdzums un sejā tas pašpārliecinātais skatiens, kas vēstīja par kaut kāda sasodīta plāna esamību, un tas bija vēl ļaunāk.

Ranma rāmi aizvēra aiz sevis durvis, atspiedās pret tām ar muguru un sakrustoja rokas uz krūtīm. "Nu labi, ko tu no manis gribi?"

Nabiki uzacs parāvās uz augšu. "Vai man dieniņ, ku mēs jau tik dusmīgi, Saotome? Un te es esmu, gatava atrisināt visas tavas problēmas uz visiem laikiem..."

Ranma nikni ievilka elpu. "Jā, kā tad! Paklau, Nabiki, man nudien nav noskaņojuma tam visam, tāpēc..."

"Es to nopietni domāju, Ranma," Nabiki veltīja puisim tikpat niknu skatienu. "Es patiešām runāju par ideju savest tavu dzīvi kaut mazliet kārtīgāku. Varbūt pat mazliet pietuvoties normālai dzīvei."

Ranmam aizrāvās elpa. Par spīti viņa dusmām tas bija kaut kas negaidīts. "Nu labi, un cik tas man izmaksās?"

Nabiki nopūtās. "Paklau... atmetot egoismu... es pagājušajā nedēļas nogalē pamatīgi izgāzos." Meitene pievēra acis un pūlējās saņemties pašam retākajam notikumam pasaules vēsturē - Nabiki atvainojas... "Paklau... Es gribēju spēlēt pēc Lasvegasas noteikumiem, un tu tādēļ cieti, un, ja godīgi, tu tiešām nebiji to pelnījis. Tāpēc daļēji šis ir mēģinājums vērst to visu par labu, un pierādīt tev, es nemeloju, kad es teicu, es patiesi gribu tev palīdzēt." Nabiki atvēra acis un pacēla gaisā pirkstu. "Protams, pat altruismam ir robežas, un tu nespētu nomaksāt starpību, pat ja tu filmētos Holivudas kases grāvējos. Par laimi tev, pašsaglabāšanās instinkts spēlē lielu lomu."

"Pašsaglabāšanās instinkts?" Ranma piešķieba galvu, acīmredzami apjucis.

Nabiki nopūtās, piecēlās kājās un, sagrābusi puiša plecu, parāva viņu uz istabas vidu, tā, lai viņš beidzot ieraudzītu korķa plātni, kas bija piekārta pie sienas blakus durvīm. Uz tās haotiski bija izvietotas fotogrāfijas, katrā no tām attēlots kāds, ar ko Ranmam agrāk vai tagad dzīvē bijušas darīšanas. Starp tiem kā zirnekļa tīkls vijās dažāda resnuma sarkana, zaļa un zila diega pavedieni. Visam pa vidu bija izmētātas līmlapiņas ar sīkā, smalkā rokrakstā izdarītām piezīmēm.

"Kas tas vēl par sūdu?!" Ranmas acis zibenīgi pāršāvās pāri plātnei, pūloties aptvert tās jēgu. Tas jau izskatījās kā TV seriālos bieži redzētais detektīvu plānošanas piemērs, izmeklējot kādu noziegumu.

"Tas ir ‘Ārprāts'." Nabiki lepni paziņoja. "Nu, vismaz tik daudz no tā, cik man līdz šim ir izdevies kategorizēt."

"‘Ārprāts'?" Ranma aizdomīgi vēlreiz novērtēja to haotisko pinumu.

"Tā es nosaucu to nejaušo notikumu un aptrakušo cilvēku baru, kas seko tev kā tāds negaisa mākonis," Nabiki pasmīnēja. "Man vienmēr bija intuitīvi licies, ka tur apakšā ir kaut kāda struktūra, bet es nekad nebiju saņēmusies to sākt tā pa īstam izpētīt."

"Jā?.." Ranma domīgi pakasīja pakausi. "... es tik un tā neiebraucu."

Nabiki nopūtās un redzami apvaldīja dusmu uzliesmojumu, apmierinoties tikai ar piktu skatienu puiša virzienā. "Nu, lūk, ja mēs varam šo ‘Ārprātu' uzlikt uz papīra, tad varam sākt to izprast. Un, kad būsim to izpratuši, mēs varēsim sākt to neitralizēt. Domā par to kā par cīņas mākslu. Tieši tā apgūst visādus slepenos paņēmienus, uzbrukuma un aizsardzības paradumus, stiprās un vājās puses."

"Ā..." Ranma vēlreiz paskatījās uz dīvaino mudžekli, tagad jau stipri vērīgāk. Viņa uzacis saraucās. Ja sarkanais, pieņemsim, ir uzbrukums... nē, PRETSTATĪJUMS... zaļais tad būtu... Pievilcība? Un zilais tad paliek... kā atbalsts? Uzacis izlīdzinājās. "Ā! Man domāt es sapratu... Tas ir kā kaujas plāns, atzīmēti visi dalībnieki, visi kas piedalās, un līnijas norāda, kā viņi viens otru cīņā iespaido!"

"Jā! Tieši tā!" Nabiki sasita plaukstas, priecīga, ka beidzot kāds novērtējis viņas ģeniālās analītiķa spējas.

Ranma īsi nosvilpās. "Lai dieviņš nogrābstās, es negribētu but tas, kas kaut kam TĀDAM ir pa vidu. Tas taču ir vājprāts!"

"Tu esi tam visam pašā viducī," Nabiki ar pirkstu uzsita pa divām blakus piespraustām fotogrāfijām pašā dēļa centrā - Ranmu kā puisi un Ranmu kā meiteni. "Galvenā problēma te ir - tie visi spēki ir kaut kādā veidā nolīdzsvarojušies. Tie viens otru atsver, un tas, ko tu, lai nemainītu status quo, visu laiku esi neapzinoties darījis, ir tiklīdz kāda puse sāk gūt virsroku, tu viņus atbīdi atpakaļ vietā." Meitene veltīja viņam līdzjūtīgu skatienu. "Ja godīgi, es domāju, tu pats pat neapzinājies, ka tā dari. Jo, ja nu kādai no pusēm izdotos panākt ‘uzvaru'..."

"Pārējie zaudētu. Smagi." Ranma nočukstēja.

"Ukijo tiek apkaunota otrreiz, varbūt ka viņas idiots tēvs piespiež viņu visu atlikušo dzīvi dzīvot kā puisim. Šampūns ir spiesta otro reizi atgriezties mājās ar tukšām rokām, un tur viņu var sagaidīt sods, kas ir vēl ļaunāks par Džusenko lāstu. Saotomes un Tendo skolas nekad neapvienojas, un ‘Cīņas mākslā der it viss' mācība izmirst." Nabiki vēsā mierā uzskaitīja ļaunākos no variantiem. "Kas noved mūs pie nopietnas problēmas. Kas notiek cīņā, ja neviena no pusēm nespēj gūt pārsvaru, un nav nekādu iespēju atkāpties ar godu?"

"Tad tu sāc izlikties vēl vairāk, lai panāktu lūzumu. Ķeries pie bīstamākiem paņēmieniem. Izmanto riskantāku taktiku..." Ranma automātiski atbildēja. Piepeši viņa sejai pārslīdēja atklāsme. "Un... ja arī tas nepalīdz..." 

"...tad tu krīti izmisumā..." Nabiki pabeidza teikumu puiša vietā. "Tad notiek tas, kas notika kāzu ceremonijā." 

"Kas nebūtu noticis..." Ranma ieņurdējās, labi atceroties, kurš bija pārdevis ziņas par plānoto ceremoniju visiem ieinteresētajiem.

Nabiki pacēla gaisā rokas. "Es zinu, Saotome. Kad es to izdarīju, es vēl nebiju izpratusi visu to attiecību kamolu pilnībā. Man likās, viss būs tāpat kā Ziemassvētkos. Visi sanāks, izklaigāsies, izteiks savus iebildumus, varbūt mazliet izvillosies ar tevi, bet viss beigsies kā vienmēr, ar jums ar Akani abiem diviem esot laimīgam jaunlaulāto pārim." Meitene pašūpoja galvu. "Es negaidīju, ka kāds ieradīsies uz ceremoniju ar spridzekli kabatā..." Nopūtusies, viņa domīgi sāka vērot plātni ar fotogrāfijām un diegu mudžekli. "Lai gan, man būtu vajadzējis par to iedomāties..."

"Tātad... kad viens sāk gūt pārsvaru, pārējie ķeras pie arvien trakākiem un trakākiem paņēmieniem?" Ranma saberzēja deniņus kā izvairoties no galvassāpēm. "Kā lai panāk, lai neviens nevienu tādēļ nenogalina?"

"Tagad saprati, kāpēc es runāju par pašsaglabāšanās instinktu?" Nabiki indīgi aizrādīja. "Bet neuztraucies, man ir plāns. Tu neticēsi, bet tas, ka Akanes šobrīd vairs nav uz sacensību laukuma, patiesībā tam visam nāk tikai par labu." meitene piezīmēja. "Neviens no pārējās kompānijas mūsu saderināšanos neņem par pilnu, tāpēc zināms spiediens ir noplacis. Nedaudz, bet mazliet laika tas mums dos." Meitene sāka soļot šurpu turpu pa istabu, kamēr Ranma apsēdās uz gultas un bija gatavs uzmanīgi visā klausīties. "Mums vajadzēs to spiedienu nolaist lēnām un nesteidzoties, nomierināt galvenās iesaistītās puses un patriekt pie visiem oni visus uzkūdītājus."

"Uzkūdītājus?" Ranma sarauca uzacis.

"Kuno. Rjuouga. Mouss. Visi tie dažādie idioti, kas nav iesaistīti tieši, bet kas neaicināti uzrodas un sakuļ vēl lielākas ziepes."

"Kuno?" Ranma painteresējās, atcerējies par savu mēģinājumu tikt vaļā no Tatevaki.

"Tieši tā. Es pieņemu, ka neviens no trim tevi neinteresē. Ja vien tev nav vēlme tiešām apprecēt Kodači?" Nabiki nicīgi pasmīnēja, pamanījusi, kā Ranma nodrebinās. "Tā jau es domāju. Tātad... izvēlies to Kuno, ko paturēt."

"Pa-tu-rēt?" Ranma apjukumā noelsās.

"Iedabūt divus no trim Kuno trakonamā nav tā grūtākā problēma. Galu galā visi zina, ka viņiem tur būtu īstā vieta. Diemžēl, Kuno dzimta ir sena un bagāta, viņiem ir nauda un pazīšanās, un tāpēc jukušais misters Palma-uz-Pakauša, par spīti visam, kas ir noticis, joprojām ir Furinkanas vidusskolas direktors, nevis sēž baltā istabā ar aizrestotiem logiem un mīkstām sienām. Mums vajag, lai viens no viņiem ir mūsu pusē. Nebūs parāk grūti, jo viņi visi ienīst viens otru." Te Nabiki pamanīja Ranmas domīgo skatienu. "Nu, ja tev ir grūtības izvēlēties, es ieteiktu Tatevaki. Kuno-bumbulītis droši vien ir visvieglāk savaldāmais no tiem trim."

"Nē, nē... Es domāju, es tam piekrītu, tikai..." Ranma nopūtās, parliecināts, ka tūlīt uz viņu atkal sāks kliegt. "Es... tā sacīt... nu... salīgu mieru ar Kuno. Šorīt. Es tā domāju." 

Nabiki uzacis parāvās uz augšu, meitene sakrustoja rokas zem krūtīm un atspiedās ar muguru pret sienu blakus plānotājam. "Tas izklausās pēc stāsta, ko man tā kā derētu zināt. Stāsti."

"Nav jau nekā daudz ko stāstīt. Es tā loģiski viņam paskaidroju, ka es tā kā esmu Meitenes-ar-bizīti brālis, un ka es ne tikai neesmu šķērslis Kuno skriet viņai pakaļ, bet nekad arī nebiju."

Telpā iestājās absolūts klusums, Nabiki pūloties to visu saprast.

Beidzot, meitene ierunājās. "Tātad... Tu izmantoji loģiku."

"Jā..." Ranma noņurdēja.

" ... uz Kuno..." 

"Aga."

"... un tas nostrādāja."

Nabiki pamanījās noturēties nopietna vel kādus dažus mirkļus, bet tad sāka nevaldāmi ķiķināt. Viņa aizšāva roku priekšā mutei, bet otru piespieda vēderam, locīdamās smieklu lēkmē.

Ranma sadrūma. "Tas nemaz nav smieklīgi, Nabiki."

Meitene atmeta viņam ar roku, pamazām atgūstot elpu pēc smiešanās. "Nē... nē... Viss ir kārtībā, Ranma... Es tikai... Divi gadi, pavadīti kaujoties, plēšoties, bēguļojot no Kuno, bet risinājums izrādījās vienkārši piecas minūtes nopietni ar viņu visu izrunāt."

"Viņš joprojām neko nav pareizi sapratis," Ranma nomurmināja. "Tagad viņš sauc mani par ‘sievasbrāli' un pūlas pierādīt, ka ir tā vērts, lai aplidotu manu māsu ‘Ranko'. Man nācās pieciest viņu kā manu ‘labāko čomu' visu dienu. Un es pat baidos iedomāties, ko viņš darīs, saticis mani kā meiteni."

"Tik un tā, ja jau Kuno-bumbulītis vairs neuzskata tevi par konkurentu cīņā par to, ko vēlas, tad ar viņu varēs viegli sadzīvot. Kad viņš būs tavā pusē, būs grūti atrast kādu, kas būtu vēl uzticamāks." Nabiki nopūtās un atspiedās ar muguru pret sienu. "Ja viņš patiešām vēlētos kaut ko saprātīgu, viņš gandrīz būtu tā vērts."

Ranma sarauca uzacis, izdzirdot meitenes balsī to vēlmes pieskaņu. Parasti viņš šādas lietas ignorēja, taču pēc Nabiki sniegtajām mācībām arvien vairāk šķita, ka ir to vērts pievērst uzmanību arī tādām lietām, kā sarunu partnera balss tonis. Tas ir tāpat kā vērot kāda cilvēka cīņas paņēmienus, lai paredzētu, ko viņš darīs tālāk. Ranma aptvēra, atrodot kārtējo lietu, ko pievienot savam prātā izbūvētajam "Cīņas mākslas socializācija" modelim. "Tātad, es nekad tā arī nepajautāju ... kas vispār ir starp tevi un Kuno? Es domāju, atskaitot naudu."

Nabiki veltīja viņam piktu skatienu, bet tad atslāba un nopūtās. "Nav te nekā ‘starp mums'. Nekad arī nav bijis."

"Bet tu vēlētos, lai būtu?" Ranma uzstājīgi turpināja, mazliet pieliecies uz priekšu.

Nabiki skatiens kļuva dzelžaināks. "Tā ir priviliģēta informācija, Saotome."

Ranmas prāts automātiski veica tulkojumu uz cīņas mākslās pieņemto valodu. Bloķē. Sargā kaut ko svarīgu? Tad man... Es varētu piespiest viņu to izstāstīt, ja norādītu uz kaut ko svarīgāku, vai ne? "Paklau, tev te visa mana dzīve ir uzsprausta pie sienas uz nagliņām kā tauriņi, un tu plāno mesties to visu mainīt, lai pasargātu savas intereses. Es tā kā domāju, ka man pienākas tiesības uz... uz neierobežotu pieeju informācijai? Jā, uz neierobežotu pieeju informācijai."

Nabiki uzacis parāvās stipri augstāk. "Kur tu tādu terminu kā ‘neierobežota pieeja informācijai' iemācījies, Saotome?"

"Ē..." Ranma samulsa un juta, ka viņa apņēmība strauji izplēn. "...gangsterfilmās..." viņš beidzot kaunīgi atzinās.